Šogad Latvijā jau 17. reizi norisinājās pasākums “Satiec savu meistaru!”, kad amatnieki aicina ikvienu apgūt dažādas amatniecības iemaņas. Arī Gulbenes novada amatnieki vairākās novada vietās dalījās ar savām prasmēm.

Pagājušajās brīvdienās Gulbenes novada kultūras centrā interesentiem tika dota iespēja uzšūt sev tīkamu cepuri, kā arī saprast, ar ko māls atšķiras no plastilīna. Vai to izmantoja gulbenieši, stāsta lietišķās mākslas studijas “Sagša” ikgadējo šāda veida radošo darbnīcu iniciatore Biruta Akmentiņa.

Vai amatniecība noriet?

“Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma centrs pirms daudziem gadiem iedibināja šo tradīciju, kad ikviens, kuru interesē roku darbs, lai arī kādā jomā tas būtu, var iepazīties ar radošo procesu. Pašos pirmsākumos šādi pasākumi notika arī mums tuvākajās Eiropas valstīs, taču tagad to vairs neuzsver. Tolaik mums bija sajūta, ka līdz ar to mēs iekļaujamies visas Eiropas amatnieku pulkā, bet tas kaut kur pazuda, un, spriežot pēc apmeklētības pēdējos gados un it sevišķi šogad, man šķiet, ka šis pasākums sevi ir izsmēlis,” saka B.Akmentiņa.

“Dzirkstele” apmeklēja gan cepuru darbnīcas, gan keramikas meistarklases, tomēr kopumā, neskaitot “Sagšas” entuziastes, sastapa vien piecus darboties gribošus cilvēkus.

Ieinteresēt cilvēkus ir ļoti grūti

“Ir domāti visādi varianti. Tomēr, neskatoties uz visu galdā likto izdomu, tā interese, gadiem ejot, arvien saplok. Šīm aktivitātēm ir atvēlētas tikai divas dienas, katrā pa pāris stundām, līdz ar to neko dižu jau paveikt nevar. Esam mēģinājuši ar sākumu vienā un turpinājumu otrā dienā, bet tas īsti nestrādā. Reāli tās ir tikai vienas dienas pāris stundas. Būtībā vārdi “Satiec savu meistaru!” jau paši par sevi pasaka, ka tu vari arī neko nedarīt. Varbūt tikai pajautāt, iegūt zināšanas vai vienkārši padzert tēju. Mēs tomēr gribam darboties un, tā pragmatiski pieejot tam visam, šogad izvēlējāmies cepuri – tas ir ātri paveicams. Ja nu īsti ne, tad pabeigt var mājās. Tu gatavojies, gaidi apmeklētājus, bet tomēr nav. Var jau to visu norakstīt uz dažādu apstākļu sakritību, bet sabiedrība vienkārši paliek kūtrāka. Ir citas prioritātes, un lakatu vieglāk nopirkt veikalā, nevis noaust. Ir tikai viena nianse – pirktais lakats ir bezpersonisks, tomēr savu funkciju pilda. Laiki mainās, cilvēki mainās – to es esmu sapratusi, un mums tam ir jāiet līdzi. Es tikai gribu, lai pēc gadiem tie, kas kaut ko spēj saražot ar savām rokām, nav ar uguni jāmeklē un līdz ar to nepazūd mūsu latviskā identitāte. Bezcerīgi jau nav. Daudzviet Eiropā ir sliktāk, tāpēc es vēl joprojām esmu optimistiska un ceru, ka mūsu meistaru prasmju mantojums tiks nodots nākamajām paaudzēm,” saka B.Akmentiņa.

Laimes poga nav tikai māla piciņa

Arī keramikas meistarklasē “Dzirkstele” sastapa vien dažas dāmas, kurām ir interese par vienu no Latvijas dabas izrakteņa – māla pielietojumu un tā apstrādes iespējām. Šo meistarklasi vadīja Gulbenes keramiķe Laimdota Kliesmete, kuras darbus ir iepazinuši ne tikai vietējie, bet arī Latvijas un pat pasaules iedzīvotāji. Katram tika dota iespēja darināt savu laimes pogu no māla un daudz kur pasaulē pazīstamos vēja zvanus no jau gatavām sagatavēm.

Vēja zvani pēc būtības ir vienkārši skanoši dekori, tomēr to gatavošana ir aizraujošs process, un, ja vien var ticēt mūsdienu sociālajiem tīkliem, tad tie piesaista bagātību, veiksmi un pat atbaida mošķus. Ļaudīm ar pragmatiskāku dzīves pieeju tie ir vienkāršs dekoratīvs elements un skaņas signāls par kāda ciemiņa ierašanos vai vēja celšanos ārpus apdzīvotajām telpām.

“Savu laimes pogu darināt var tikai pats pogas īpašnieks. Neviens cits to tev neuztaisīs, un otras tādas nebūs nekur pasaulē. To darinot, tajā tiek ieliktas labas domas, savas vēlmes un kaut kas no sevis, plaukstas nospiedumu ieskaitot. Šīs dzīves līnijas ir unikālas un neatkārtojamas katram cilvēkam, tāpēc tā ir tieši jūsu poga, un to, kas tajā ir ielikts, zināsiet tikai jūs pats. Cilvēkiem ir divējāda attieksme – tam var ticēt vai neticēt. Ja tic tam, ka tā ir laimes poga, tad tāda tā arī būs, un tādā gadījumā to nevajag dot svešās rokās. To var turēt pie sevis vai nolikt sev zināmā vietā, un tad tam visam būs jēga. Ja netic, tad tas būs vienkārši suvenīrs vai piemiņas lieta no šīs dienas,” saka L.Kliesmete.

Vēja zvanu veidošanā nav nekā sarežģīta. Grūtāk ir izvēlēties sagataves, par kurām bija parūpējusies L.Kliesmete. Katrā no tām ir kāda Latvijas auga nospiedums, kurš zālīšu pazinējiem noteikti asociējas ar tā iedarbību un dziedējošām spējām.

“Ja ar keramiku grib darboties kaut nedaudz nopietni, tad ar vienu dienu nepietiek. Tāpēc, lai cilvēkus ieinteresētu un būtu ko paņemt uz mājām, kā arī darbs būtu ātri paveicams, šoreiz taisījām vēja zvanus no jau gatavām sagatavēm. Tas ir vienkārši un pa spēkam katram. Var uzskatīt, ka šim keramikas izstrādājumam ir arī dvēselisks pielietojums, bet pamatā tomēr tas ir dekors, kurš prasa roku darbu,” saka L.Kliesmete.

• Gatis Bogdanovs

Druvienā klūgu pīšanai pieiet ļoti nopietni

Pasākums “Satiec savu meistaru!” norisinājās arī Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrā, kurā sanākušie varēja pagatavot vara un misiņa aproces, kā arī iemācīties klasisko klūgu grozu pīšanu apvienojumā ar īru pinumu.

Vara un misiņa aproču pagatavošanu pasniedza meistare Aisma Valtera, bet klūgu pīšanu varēja apgūt pie meistares Ineses Zvejnieces.

Tiek aicināti vietējie meistari

Druvienas Latviskās dzīvesziņas centra vadītāja Velga Černoglazova stāsta, ka Druvienā pasākumā “Satiec savu meistaru!” vienmēr tiek pieaicināti vietējie meistari un tā tas notika arī šoreiz. Kopumā uz pasākumu bija ieradušies aptuveni 30 cilvēki.

“Liels prieks, ka divi jauni cilvēki bija arī no Rīgas! Tas tiešām priecē – gan tas, ka cilvēki mēro tik garu ceļu, lai atbrauktu pie mums, gan tas, ka mūs apciemo jauni cilvēki, kuri arī vēlas apgūt kādas iemaņas,” teic V.Černoglazova.

Viņa stāsta, ka katru gadu ir prieks gan popularizēt savus meistarus, gan sniegt iespēju apgūt dažādas iemaņas. “Šoreiz gan rotu kalšanas meistarklasē bija mazāka atsaucība, taču ārpus šī pasākuma ir ļoti liela interese par rotu kalšanu,” stāsta V.Černoglazova un teic, ka tas būtu skaidrojams ar to, ka šajās dienās visā Latvijā ir gana liels piedāvājums satikt dažādus meistarus.

V.Černoglazova ir gandarīta par sadarbību ar dažādajiem meistariem un iespēju piedāvāt ik gadu iegūt un papildināt zināšanas. “Jau daudzus gadus sadarbojamies ar klūgu pinēju Inesi Zvejnieci, un viņa katru gadu izdomā kādu jaunu klūgu pīšanas metodi, ar kuru padalīties,” stāsta V.Černoglazova.

Pirmie klūgu pīšanas svētki Latvijā

Savukārt 31. maijā Druvienā notiks tradicionālie Muižas svētki un šogad to laikā tiks atzīmēti pirmie klūgu pinēju svētki Latvijā.

“Muižas svētki norit jau ceturto gadu, un domājām, kas tad ir tāds īpašs un raksturīgs tieši Druvienai. Jau daudzus gadus darbojamies ar klūgu pīšanu un no šī gada janvāra esam nodibinājuši klūgu pīšanas studiju. Darbojamies divas reizes mēnesī – katru otro svētdienu un strādājam ļoti nopietni. Cilvēki brauc no Madonas, Liezēres, Barkavas, Smiltenes, Alūksnes un citām vietām. Līdz ar to pavisam dabīgi notika šāda izvēle. Apzinājām meistarus un studijas, kā arī vairāki meistari paši mūs uzrunāja. Piesakās arī dažādas cilvēku grupas, un jau šobrīd ir ļoti liela interese par šiem svētkiem. Līdz ar to arī šoreiz uz meistaru dienām pie mums bija atbraukušas dalībnieces no lietišķās mākslas studijas “Pūpoli” no Višķiem. Viņas arī piedalīsies svētkos 31. maijā,” stāsta V.Černoglazova.

• Diāna Lozko