Februāra sākumā kanālā TV3 ar jaunu sezonu atgriezās pašmāju seriāls “Nemīlētie”. Ceturtā sezona skatītājus ievelk ne tikai vēl nebijušās intrigās un mīklainos notikumos, bet iepazīstina ar veselu plejādi jaunu personāžu. Viens no tiem ir Pāvels, kurš seriālā parādījās marta sākumā. Viņa lomu atveido Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs.
Aleksandrs Maļikovs teātrī strādā jau četrpadsmito sezonu. Šeit viņš ieradās no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas un šajā laikā sevi izpaudis ne tikai uz skatuves – viņš rosīgi darbojas biedrības ”Dzīvnieku brīvība” aktivitātēs, piedalījās telefonakcijā, kuras laikā zvanīja Rīgas senioriem, sniedzot informāciju par vakcināciju, ar teātra kolektīvu bija protestētāju rindās pret karu Ukrainā.
Aleksandra seriālā atveidotais varonis Pāvels ir Letīcijas, meitenes, kura grib atriebt savu brāli, līgavainis. Pret Letīciju viņš jūt beznosacījumu mīlestību un viņas dēļ ir gatavs uz visu – iesaistās bīstamās spēlītēs, riskē, staigā pa naža asmeni tikai savas mīļotās sievietes dēļ. Viņš vienmēr cenšas visu izdarīt perfekti, taču ir kā nelaimes putns – vienmēr kaut kas noiet greizi. Letīcijas dēļ Pāvels ir gatavs pat nogalināt.
Mūsu saruna ar Aleksandru, kura noris latviešu valodā, ir ne tikai par seriālu.
– Vai tavā ģimenē kāds ir saistīts ar teātri?
– Nē, neviens. Atklāti sakot, mani vecāki bija šokā, kad uzzināja par šādu manu lēmumu, jo es mācījos vislabākajā skolā ar matemātikas novirzienu. Līdztekus mācībām darbojos arī dramatiskajā pulciņā. Pusgadu pirms skolas beigām uzrakstīju pasaku, to iestudēju un pats arī spēlēju galveno lomu. Šo izrādi redzēja kāds žurnālists, un viņš man pateica tikai divus vārdus: “Lasi Jeseņinu!” – ar to domājot, lai turpinu attīstīt skatuves talantu. Tas arī bija mans pavērsiena punkts. Skolu beidzot, dokumentus iesniedzu Petrozavodskas Valsts konservatorijā un Petrozavodskas Valsts universitātes Matemātikas fakultātē.
– Tad jau var uzskatīt, ka teātris pasaulei atņēmis spējīgu matemātiķi?
– Gandrīz vai tā sanāk, jo man patiešām matemātika labi padevās. Kad studēju “aktieros”, brālim vēl institūtā palīdzēju risināt uzdevumus informātikā. Arī tagad, ja pie rokas pagadās kāds āķīgs uzdevums, labprāt to atrisinu.
– Kā nokļuvi Latvijā – vietu izvēlējies pats vai tevi te norīkoja?
– Pēc skola beigšana saņēmu uzaicinājumu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, taču man gadu bija jāiet armijā – patiesība es spēlēju armijas ansamblī, reizēm ar šo ansambli koncertēja toreiz vēl nevienam nezināmā Jeļena Vaenga. Pēc gada mani vēlreiz aicināja uz Rīgu. Tā es nokļuvu Latvijā un ne mirkli neesmu nožēlojis.
– Kāda ir tava kā cilvēka no malas attieksme pret tavu atveidoto Pāvelu?
– Es pret savu varoni izjūtu līdzjūtību. Un tādu es centos veidot arī viņa tēlu, lai skatītāji viņā neredzētu tikai slikto. Salīdzinot ar lietuviešu tādu pašu seriālu, mūsu varoņi ir daudz maigāki, viņos nav tikai melnā un baltā krāsa, viņi nav tikai labi un slikti – viņi ir cilvēciskāki.
– Bet tu varētu dzīvē tā iemīlēties kā Pāvels?
– Nu nē, viņam jau tā bija akla mīlestība. Un ieroci izmantotu, tikai aizstāvoties.
– Vai šī ir tava pirmā filmēšanās pieredze?
– Nē, esmu filmējies epizodiskās lomās seriālā “Sarkanais mežs”, filmā “Bedre” un jaunajā V.Kairiša filmā “Janvāris”, kura drīzumā parādīsies ekrānos. Pirms tam ar Kairišu strādāju iestudējumā “Mumu”. Spēlfilma “Janvāris” ir par 30 gadus senu vēsturi, par Latviju barikādēs. Filmēšanā piedalījās vairāk nekā 50 Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas kinoprofesionāļu un gandrīz 1000 masu skatu dalībnieku.
– Vai tu pats skaties seriālus?
– Nav laika, taču viens no spilgtākajiem, ko esmu arhīvā skatījies, ir “Hanibāls”.
– Ja tev būtu izvēle – filmēties vai spēlēt teātri, ko tu izvēlētos?
– Teātri, tur vienmēr pastāv iespēja pilnveidot lomu. Gribētu nospēlēt Hamletu un vēl kādreiz gribētu iejusties sievietes lomā.
– Vai ir kādas izrādes, kuras tev ir sirdij īpaši tuvas?
– Jā, tādas ir trīs: Ineses Pudžas iestudētā “Ziema”, pēc Aleksandra Kuprina stāsta veidotā “Granātu aproce” un “Maģijas atslēgas”, kas vēsta par Mihailu Čehovu.
– Sadzīvē izmanto kādus citātus no iestudēto lugu varoņiem?
– Dažkārt. Visvairāk no Šekspīra lugas “Karalis Līrs”. Piemēram, vai šis neskan mūsdienīgi: tāds mūsu laikmets – aklos vada bezprāši? Tas vien pierāda, ka būtībā pasaulē jau nekas nemainās.
– Pirms četriem gadiem tu iesaistījies interesantā projektā – izrādē “Karš vēl nav sācies”. Režisore Ļera Surkova izrādi veidojusi kā trīs aktieru teātri, izvēloties dažādu teātra skolu un dažādu tautību aktierus – latvieti Gunu Zariņu, lietuvieti Gīti Ivanausku un tevi no Rīgas Krievu teātra. Vienā no intervijām tu par šo izrādi teici: “Karš jau nav tikai ārējs, tas notiek pašā cilvēkā katru sekundi, kad viņš saskaras ar jauniem apstākļiem, jauniem cilvēkiem un problēmām.” Vai šo lugu var attiecināt uz šodien pasaulē notiekošo?
– Jā, noteikti. Zīmīgi, ka pazīstamais krievu dramaturgs Mihails Durņenkovs šo lugu uzrakstīja, 2014.gada Ukrainas notikumu iespaidots. Luga sastāv no 12 novelēm, kas sarakstītas kā skeči vai monologi. Katrai novelei ir savs sižets, taču kopā tās veido vienotu dramatisko līniju. Vērīgs skatītājs spēs sasaistīt šodien pasaulē notiekošo ar lugā vēstīto – tās ir kā iekodētas zīmes kaut vai epizodē ar mūžīgi sēdošo pensionāri pie televizora vai arī puišeli, kurš kā robots pavadījis dienu pie kara spēlītēm datorā.
– Vai šī luga vēl ir repertuārā?
– Jā, reizi mēnesī Gītis brauc uz Latviju un mēs to izrādām. Nesen spēlējām Ventspilī, bet 11.aprīlī to izrādīsim Ģertrūdes teātrī Rīgā.
– Vai pandēmijas laikā teātrī ir tapis arī kāds jauns iestudējums, kurā tu esi iesaistījies?
– Jā, 8.martā pirmizrādi piedzīvoja Sebastjana Tjerī absurdi komiskā traģēdija “Momo”. To mūsu teātrī iestudēja Intars Rešetins. Man tajā ir interesanta loma – es tēloju kurlu cilvēku. Mācoties lomu, iepazinos ar kādu kurlu jaunieti, no kura ļoti daudz ko aizguvu. Tā ka šai lomai ir arī prototips. Izrādē daudz izmantoju arī žestu valodu. Pirmie skatītāju vērtējumi par lomas interpretāciju ļoti atzinīgi.
– Jau 11 gadus uz skatuves tiek spēlēts Elmāra Seņkova iestudējums ”Graņonka”. Vai nav apnicīgi tik ilgi spēlēt vienu un to pašu izrādi?
– O, nē, to esam spēlējuši vairāk nekā 250 reižu, un allaž biļetes ir izpirktas. Šajā izrādē lieliski var izvērsties ar improvizāciju, līdz ar to tā katrreiz ir citādāka.
– Pirms pandēmijas tā saucamajā “kvartirņikā” bija tavi autorkoncerti “Amorālais blūzs”, kuros izpildīji savas sacerētās dziesmas. Tagad tie no repertuāra pazuduši. Top arī kaut kas jauns?
– Drīzumā koncerti atsāksies. Pamazām top arī jaunas dziesmas ar maniem tekstiem un mūziku.
– Vai pašam nav bijusi vēlēšanās kļūt par režisoru?
– Domāju, ka agri vai vēlu es noteikti tāds būšu.
– Tava vēlēšanās Teātra dienas priekšvakarā (saruna notika 26.martā)!
– Domāju, ka tagad visiem reāli domājošiem cilvēkiem ir tikai viena vēlēšanās – lai pasaulē valdītu miers, cilvēkmīlestība un uzvarētu veselais saprāts.
– Ināra Sudare
