11 000 bērnu tika izsūtīti no Latvijas 1949.gadā kopā ar vecākiem. Šo faktu 25.martā piemiņas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā atgādināja novada domes priekšsēdētājs Andis Caunītis.
“Ko šie bērni bija nodarījuši? Kādu pretkolhozu aģitāciju bija veikuši? Kā pretojās padomju varai?” retoriski vaicāja A.Caunītis. “Liekas, ka to… lopu vagonu dipoņas trokšņi ir jau mazliet izgaisuši. Tie vagoni, kuri stāv kā bieds kādā dzelzceļa stacijā, ir jau nobalējuši. Un liekas – tas viss dziļā, tālā pagātnē. Un gribētos šos vagonus aizmirst. Bet nevaram. Jo šodien, redzot, kas notiek Ukrainā, mēs saprotam: tajos 73 gados tas agresors blakus, tā komunistiskā režīma ideoloģija neko labu nav nesusi un nav mainījusies. Atkal ir sāpes, ciešanas, mokas. Un tādā reizē mēs saprotam, ka, stāvot uz laipas starp šodienu un pagātni, vēl jo vairāk ir jāizvērtē tās vērtības, kas mums ir, kas ir Latvijas neatkarība.”
Aizsarga meitas stāsts
Stāmereniete Elga Kurzemniece, dzimusi Logina (82), “Dzirkstelei” stāsta: “Manu tēvu Jāni Loginu, kurš bija mežsargs, izveda jau 1945.gadā un aizsūtīja aiz Arhangeļskas. Iespējams, kā bijušo aizsargu (Aizsargi ir paramilitāra brīvprātīgo organizācija Latvijā laika posmā no 1919. līdz 1940, gadam, kuras uzdevums bija palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru, drošību un kārtību – red.). Šā iemesla dēļ tēvs padomju varai skaitījās liels noziedznieks. Mani 1949.gadā no 1.klases izveda… Es tā arī nepabeidzu mācību gadu Latvijā.”
Tolaik mazās Elgas ģimene – mamma ar bērniem – dzīvojusi Rugājos. Elga atceras – vispirms aizvesta uz pagastmāju, bet no turienes jau tumsā uz Balvu staciju. “Tur mūs “gruzīja” lopu vagonos. Tālāk mūs aizveda uz Abreni, uz Krieviju. Mēs nonācām Tomskas apgabalā. Tur mēs nodzīvojām septiņus gadus. Kad tika ļauts atgriezties Latvijā (pēc Staļina nāves 1953.gadā – red.), mēs uzreiz to nevarējām izdarīt, jo atpakaļ bija jādodas par saviem līdzekļiem. Bet mēs no ģimenes kopā ar māti Paulīnu Loginu bijām izvesti seši cilvēki!” stāsta E.Kurzemniece.
Atpakaļ no Sibīrijas Latvijā visi reizē neatbraukuši, jo tas nebija iespējams. “Tomēr atgriezāmies visi un dzīvi. Atgriezāmies tukšā kolhozā… Par kapeiku bija jāstrādā. Tā jau, kad atbraucām, mūsu ģimenei iedeva gotiņu, sivēnu iedeva. Sibīrijas gadi lika sevi manīt. Jau Latvijā divi mani brāļi – Ādolfs un Juris un divas māsas – Vera un Anna ātri vien mira. Kā mušas. Esmu viena pati palikusi,” nopūšas E.Kurzemniece.
Viņai uz rokas ir dokuments, kurā teikts, ka tikusi nepamatoti izsūtīta. Tāpēc arī ir piemaksa pie vecuma pensijas. “Ko tas dod?” saka E.Kurzemniece. Viņa atkal jau atgriežas pie pagātnes atmiņām, izsūtīšanas fakta bezjēdzības. E.Kurzemnieces vecāku lauku saimniecība nav bijusi liela. “Mums bija divas gotiņas un zirdziņš, kā arī aitiņas,” viņa stāsta. Mazajai Elgai ģimenē pavisam bija 11 brāļi un māsas. Bet par saviem vecākajiem brāļiem sen esot zaudējusi ziņas. E.Kurzemniece nezina, kas īsti ar lielajiem brāļiem noticis. Dzirdēts, ka kāds nonācis vācu gūstā, citi bijuši mežabrāļi.
Ar Stāmerienu sirdī
E.Kurzemniecei ir 59 gadu darba stāžs. Atgriežoties Latvijā, ir strādājusi lopkopībā. Stāžā ieskaitīts arī Sibīrijas laiks. Pensija nav nemaz tik liela, kā varbūt daudzi iedomājas, – 450 eiro. Jau 42 gadus E.Kurzemniece dzīvo Stāmerienas pagastā. Vai viņa gribētu aizbraukt ekskursijā uz Omsku, uz savu izsūtījuma vietu? Tagad tas, protams, nav iespējams, bet pirms kāda laika varēja. E.Kurzemniece saka: “Man ir ļoti sliktas atmiņas… Mēs dzīvojām aukstumā un pusbadā, koku mizas lasījām un ēdām. Es uz to vietu atpakaļ nekad nebrauktu – nekādā ekskursijā! Mūsu ģimene tur bija ļoti smagā dzīvē. Mūs ieveda taigā, no kuras neaizbēgt. Es biju 10 gadus vecs bērns…”
Stāmerienā E.Kurzemniece jūtas labi. Dzīvo mājā, kas gandrīz vai blakus baznīcai. “Viena pati dzīvoju. Ai, ir man kaķis. Sauc par Muri. Ļoti negants. Visas rokas man ir sakodis un saskrāpējis. Puķupodus apgāž, saplēš, bet paciešu,” smaidot saka E.Kurzemniece. Viņa ar sajūsmu stāsta par to, ka Stāmerienas bijušajā skolā tagad ir daudz zemessargu. E.Kurzemniece slavē pagasta dakteri Jāni Seļicki par labu ārstēšanu. E.Kurzemniecei ir divi pieauguši bērni – viens dzīvo Rīgā, otrs Vācijā. Viņa ir arī divu puišu vecmāmiņa. Bet mūžībā aizgājušo dzīvesbiedru un vienu no saviem dēliem, kurš bojā gājis avārijā, E.Kurzemniece apciemo Stāmerienas kapsētā.
“Šad tad savu dzīvi pārdomāju… Cik ilgi būs dots dzīvot, tik jādzīvo. Ka tikai nebūtu kara Latvijā! Ka tikai nebūtu! Ļoti pārdzīvoju par Ukrainu, kura tiek pārvērsta drupās un kuras tauta tiek izšķaidīta pa pasauli. Es labi atceros Latvijā gan 1940., gan 1945.gadu, gan visas piedzīvotās šausmas pēc tam. Es domāju par to, kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja nebūtu kara, nebūtu izsūtījuma. Tā arī neieguvu labu izglītību, vien Sibīrijā pabeidzu septiņas klases. Tomēr naidu pret krievu valodu nejūtu, uzskatu, ka arī Latvijā pārsteidzīgi būtu atteikties no krievu valodas mācīšanas skolās,” saka E.Kurzemniece.
Pakaļ atnāca četros rītā, aizveda vietējais
Andrejs Danefelds (83), gulbenietis:
– Man bija 10 gadu, kad 1949.gadā mani izsūtīja kopā ar vecākiem – Elzu un Vili Pēteri un māsu Aiju. Pamatojums – kulaki. Bet patiesībā mūs gribēja dabūt projām. Pēc Otrā pasaules kara mūsu mājā jau bija ievākušies citi, no kuriem viena komjauniete piedalījās izvedamo saraksta sastādīšanā.
Es Gulbīša septiņgadīgajā skolā tobrīd mācījos 3.klasē. Tēva mājā, kas ir netālu no Ušura ezera, mūs pamodināja četros no rīta. Mums pakaļ ieradās viens vietējais un zaldāti. Bija jāsavācas… Aizveda uz Tomskas apgabalu. Atceros – pirmais gads tur bija sevišķi smags pārtikšanas ziņā. Apavu nebija. Vietējie iedeva kādu kartupeli, ko iestādīt. Atceros, ka tie nebija pamatiedzīvotāji. Vienkārši – jau agrāk pirms mums izsūtītie. Bija ukraiņi, kā atceros. Mani vecāki strādāja kolhozā, es kā bērns arī centos nopelnīt kādu kapeiku. Kopā ar vienaudžiem lasījām mežā puķes, ogas, ciedru riekstus un nesām pārdot uz dzelzceļa staciju. No Sibīrijas mēs ar māsu Latvijā atgriezāmies 1956.gada augustā, bet tēvs un māte – 1957.gada februārī. Deviņdesmitajos gados atguvu tēva mājas.
Zinu, ka no Jaungulbenes pagasta 1949.gadā izsūtīja diezgan daudz cilvēku. Mēs visi savā starpā vienmēr esam uzturējusi saikni. Gribas satikties, kuri vēl esam palikuši. Daudzu vairs nav.
Mammu izveda, viņa paģība, bērni raudāja
Aina Irbe, dzimusi Tomsone (83), gulbeniete:
– Vispār esmu no Lejasstradiem. Vecākiem bija jaunsaimniecība. Mūsu pusē bija aktīvi mežabrāļi, kuri nāca no Balvu puses vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara. Par mežabrāļu atbalstīšanu manu tēvu un māti – Arvīdu un Alīdu Tomsonus – 1949.gada septembrī aizveda. Atceros – mamma, kad viņu veda projām, paģība pļavā. Mēs, bērni, raudājām, palikām mājā. Bez vecākiem. Man bija 10 gadu, bet jaunākajām māsām Ilgai un Inārai – 8 un 4 gadi. Pieskatīja mūs sveša sieviete – Jūlīte, kuru mamma pēc kara ielaida mūsu mājā dzīvot. Es vairs uz skolu negāju. Un tad mums pakaļ atbrauca mammas brālis Jānis Kamaldiņš no Rugāju pagasta. Saprata, ka bez palīdzības neizdzīvosim. No skolas gadiem atceros dziesmu par Staļinu un priecīgo ganiņu stepē. Toreiz nesapratu: kas tur priecīgs?! Patiesībā ganiņš taču iet raudādams!
Vecāki mājās no Sibīrijas atgriezās 1956.gadā… Padomju gados gadījās, ka uz mums, bērniem, pasaka: “Jūsu vecākiem ir slikta slava.” Ar laiku iemanījos savā biogrāfijā nepieminēt faktu par vecāku izsūtīšanu. Kad Rīgā mācījos māsu skolā, šķiet, tur zināja… Bet tas tika noklusēts, neviens man neko nejautāja.
Stradu pagastā 2001.gadā uzstādīts piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem.
– Diāna Odumiņa
