Foto: Gatis Bogdanovs.
Beļavas pagasta zemnieku saimniecības “Jaunsētas” saimniece Silvija Trifane nolēmusi likvidēt piena govju ganāmpulku. Gadu gaitā piedzīvotās krīzes piena lopkopībā, smagais darbs un gadi mudinājuši pārvērtēt nākotni un saprast, ka visam ir savas robežas. “Paturēsim varbūt dažas gotiņas, tās varētu būt trīs un tikai savām vajadzībām,” saka S.Trifane.
Saimniecībā visu laiku ir bijis ap 30 slaucamām govīm, bet sākts ar piecām. Pašlaik slaucamās govis iet mazumā.
Nevienam jaunajam nenovēl šo smago darbu
“Ir tikai 18 slaucamas govis no trīsdesmit. Ganāmpulkā ir melnraibas un sarkanraibas “holšteinietes”. Kā barosi, tāds būs arī izslaukums. Tagad īpaši lutināt nesanāk, minerālpiedevas ir dārgas. Pamatā – savi audzētie graudi, skābbarība, siens. Paliks tikai gaļas lopi. Nevaram vairs. Nav vairs tādas veselības un spēka, un vai šis smagais darbs ir atmaksājies? Nevienam jaunajam nenovēlu šo smago darbu, kas ir pie lopiem. Ja var bez tā iztikt, tad lai iztiek. Tikai tagad saprotu – kam to visu… Bet, kad esi jauns, spēka pilns, tad vajag un dari. Kas attiecas uz strādniekiem, tos atrast jau ir problēma, kuri gribēs pie lopiem strādāt, un, otrkārt, ja gribēs, paprasīs tādu algu, kādu neesmu spējīga nemaz samaksāt. Pie lopiem strādādami, mēs savu darbu nemaz neesam skaitījuši un rēķinājuši. Ja parēķinātu savu darbu, tad mēs vispār pa nullēm esam strādājuši. Labi, ka ir Eiropas nauda, platību maksājumi, tad tas vēl mazliet kompensē, bet par pliko piena naudu… Savulaik iesaistījāmies projektos – tehnikai, slaukšanai piena vadam tā bija laba iespēja – kaut ko atmaksāja. Tagad gan neiesaistāmies,” saka S.Trifane.
Govis tiek slauktas divas reizes dienā. Pienu nodod “Smiltenes pienam”, kurš brauc tam pakaļ katru otro dienu. “Nemīlam svaidīties. Kopš paputēja “Zeltaleja”, visu laiku pienu dodam “Smiltenei”,” saka S.Trifane.
Nav tā vērts
S.Trifani nepārsteidz tas, ka Latvijā ganāmpulku paliek mazāk, jo gadu gaitā skaudri pārliecinājusies, ka diemžēl nav ieguvuma šim smagajam darbam.
“Arī citi likvidē. Mēs esam izdeguši. Kā atceros, cik smagi ir strādāts, – nav tā vērts. Es labāk auklēšu mazbērnus, un pie mājas jau arī darba pietiek. Man govis ir mans darbarīks, un gribu dzīvot bez govīm. Ja nav veselības un ja neredzi nekādu rezultātu, tad viss! Mums tagad arī viss ir novecojis – mēslu transportieris jāmaina, jādomā par piena vada maiņu, un tas viss atkal prasa finansiālus ieguldījumus, ja grib turpināt. Gana. Pilns internets ar informāciju, ka pārdod ganāmpulkus vai pārdod visas slaukšanas iekārtas. Secinājums ir viens – mēs ejam mazumā. Ar mūsu paaudzi šī lauksaimniecība aiziet. Varbūt paliks lielie piena ražotāji,” pārdomās dalās S.Trifane.
Viņa arī skaidro, ka īsti, kā ar nazi nogriezt un likvidēt ganāmpulku nevar. “Lops ir lops, un grūsnu lopu nedrīksti nekur dot. Un rudenī atdot lopus par kapeikām arī negribas. Jaunajā gadā būs cita cena,” saka S.Trifane.
– Inita Savicka
