Ir profesijas, kurās sieviete ir retums, tomēr izņēmumi ir. Šķieneriete Jeļena Ramza jau 40 gadus ir smagās tehnikas autovadītāja. Viņa dzimusi Murmanskā, bet ģimene atbrauca uz Latviju, kad viņa bija maziņa, tā ka var teikt, ka visu mūžu dzīvo Latvijā.
“Braucu jau no 18 gadu vecuma. Par to sapņoju jau skolā. Nezinu, kāpēc, bet gribēju tieši ar smago mašīnu braukt. Nevaru atbildēt, kāpēc. Aizgāju mācīties uz tehnikumu Zilupē. Trīs gadus mācījos un izmācījos par šoferi-traktoristu. Iemācījos un tā arī braucu. Kolhozu laikos strādāju Galgauskā, Šķieneros “Lauktehnikā”. Tad Tīnūžos strādāju, Ērgļos, vedu govis. Tas bija grūts darbs. Pašiem vajadzēja lopus vilkt mašīnā. Tas bija grūti,” atceras Jeļena.
Pārsvarā ved finieri
Tagad viņa strādā Gulbenes firmā “Pavilana”. Vedusi kravas uz Grieķiju, Itāliju, Krētu, bet šobrīd pārsvarā dodas uz Turciju. Uz Turciju kravā visbiežāk ir finieris, bet atpakaļ tiek vests metāls, riepas. Tie, kas brauc ar saldētavu, atpakaļ uz Latviju ved dārzeņus un augļus, jo šobrīd Turcijā ir citronu un mandarīnu vākšanas sezona.
No malas šķiet, ka tālbraucēja darbs ir grūts, bet Jeļena saka: “Nē, nav grūti tālu braukt. Piemēram, līdz Turcijai jābrauc nedēļa – tas nav grūti. Grūti ir tas, ka it kā mēs esam Eiropā, bet tomēr eksistē robežas. Un tad gadās, ka tu stāvi uz robežas diennakti, divas diennaktis – lūk, tas ir pats grūtākais. Un vēl atkarīgs no kravas. Pārsvarā no šejienes uz Turciju mēs vedam finieri, tāpēc vajag ļoti daudz siksnu – mēs par to atbildam, jo, piemēram, Slovākijā ļoti daudz serpentīnu, tur kalni, braukt ļoti grūti. Bet bailes gan nav, nē. Varbūt jaunajiem ir bailes, kamēr pierod, bet es jau pieradusi, stāžs liels.”
Otru nelaimē neatstās
Tālbraucēji naktis pavada stāvvietās. Tur viss ir labiekārtots, ir duša, veļas mazgājamā mašīna, viss ir nokomplektēts.
“Man kā sievietei nav bailīgi. Nē, tieši otrādi – mani ciena, Turcijā jau vispār daudzi mani pazīst, jo jau tik daudz gadus turp braucu. Kolēģi visi ir ļoti draudzīgi, cits citam palīdz, ja vajag. Tālbraucēji vispār ir ļoti labi cilvēki, otru nelaimē neatstās. Ja gadās, ka ceļā salūst mašīna, tad saucam servisa speciālistus. Viss notiek caur servisu, bet tā notiek ļoti reti, jo mūsu šefs maina mašīnas uz jaunām, bet vecās pārdod,” stāsta Jeļena.
Viņa saka, ka tālbraucējiem vajag mēneša laikā atbraukt, tad noņem datus, jo tālbraucējiem strikti jāievēro noteikumi.
“Mums ir digitālā karte, mums nav tiesību strādāt ilgāk par deviņām desmit stundām dienā. Kad sešas dienas nostrādājam, tad mums vienu diennakti ir jāstāv. Pēc tam atkal sešas dienas strādājam un tad divas diennaktis jāstāv un jāatpūšas. Mēs nedrīkstam braukt, sodi ir lieli – apmēram 1500 eiro,” uzsver Jeļena.
Kad dodas ceļā, pirmajai nedēļai viņa kaut mājās pagatavo, bet pēc tam ēdienu gatavo uz vietas, jo piekabē ir virtuve – plīts, katli.
“Es gatavoju, lai būtu nedēļai, ko ēst. Uz ēdnīcām es pārāk neeju. Pārsvarā pati gatavoju. Pa pilsētām mēs nedrīkstam braukt, pārsvarā apbraucam pilsētas. Bet tad kopā divi trīs cilvēki braucam ar sabiedrisko autobusu paskatīties pilsētu skaistumu. Mēs nesēžam mašīnā. Navigācija mums ir ļoti laba, Turcijā tā ļoti labi darbojas un ceļi viņiem vispār ir brīnišķīgi – pa piecām sešām joslām. Autobāņi ir ļoti labi. Pie viņiem var braukt cauri visām pilsētām, jo daudz joslu, var apstāties, aiziet uz veikalu. Viņiem nav tādas zīmes, ka nedrīkst stāvēt,” stāsta Jeļena.
Nav noslēpums, ka tālbraucējiem jāpiesargājas arī no zagļiem. Jeļena saka, ka viņai nav gadījies sastapties ar zagļiem vai tikt apzagtai, bet kolēģiem gan ir bijis, ka apzog mašīnu. Zagļi var sagriezt tentu, ielīst iekšā, lai apskatītos, kas ir kravā. Arī viesstrādnieki mēdz ielīst.
Sieviešu tālbraucēju visvairāk Vācijā
Jeļena stāsta, ka ir sastapusi arī citas sievietes tālbraucējas. “No Latvijas neesmu redzējusi, bet Vācijā sievietes daudz brauc, arī polietes, vienu rumānieti redzēju. Pārsvarā Vācijā brauc sievietes. Turku sievietes ar šādām mašīnām nedrīkst braukt – aizliegts ar likumu. Turcijā pavisam citi likumi. Ja sieviete strādā rūpnīcā, kur podziņas spaida, tad viņa iet pensijā 50 gadu vecumā. Ja viņai ir vieglāks darbs, tad 55 gados. Daudzi turki zina krievu valodu, bet kādus vārdus, kas saistīti ar darbu, esmu iemācījusies. Ja kas grūtāks, piezvanu, lai iztulko. “Runājam” arī ar rokām, visādi un it kā saprotam viens otru,” saka tālbraucēja.
Arī “Dzirkstelei” ir iespēja pabūt tālbraucēju kabīnē. Tur ir ļoti plaši un ērti, ir divas gultas, ledusskapis, automātiskā ātrumkārba. Visgrūtākais laikam ir kabīnē iekāpt, jo tā atrodas ļoti augstu no zemes.
Jaunajiem autovadītājiem gan Jeļena neiesaka kļūt par tālbraucējiem. “Jaunajiem vajag ģimenes veidot. Esmu projām trīs nedēļas vai mēnesi – kā kuru reizi. Kad atbrauc mājās, ir trīs četras dienas brīvas un tad atkal jādodas reisā. Bet pa šīm dažām dienām es vēl paspēju dārzu izravēt un gurķus iekonservēt. Esmu pieradusi strādāt kopš bērnības,” viņa saka.
