“Lūdzu, uzrakstiet par Beļavas pagasta sociālo darbinieci Judīti Cingleri, kura ir laba un atsaucīga sava darba darītāja!” ar šādu aicinājumu laikraksta “Dzirkstele” redakcijā telefoniski ir vērsušies daži mūsu lasītāji. 20.februārī būs 16 gadi, kopš J.Cinglere kā sociālā darbiniece strādā Beļavas pagastā. Viņa piekrita sarunai mūsu redakcijā un dalījās pārdomās par savu profesionālo darbību.
Misijas sajūta un ko ar to darīt
– Ir sajūta, ka savā dzīvē man ir uzlikts veikt misiju. Nezinu kāpēc. Esmu daudzreiz par to domājusi. Esmu sev jautājusi. Kāpēc tā. Pagaidām atbildes nav. Varbūt tas ir uzdevums, kas man uzticēts no dzimtas iepriekšējam paaudzēm. Man vienmēr ir gribējies, lai cilvēkiem ap mani viss būtu labi. Tas – sākot jau ar ģimeni, tuviniekiem. Man ir svarīgi no viņiem dzirdēt apliecinājumu, ka viss ir labi. Es nemēdzu ar saviem jautājumiem iet tālāk par robežu, līdz kurai otrs cilvēks mani laiž. Man ir svarīgi vienkārši būt kontaktā. Man vajag atgriezenisko saikni bez detaļām. Man nevajag, lai cilvēks stāsta, ko dara šajā brīdī. Piemēram, ēd pankūkas. Bet, ja cilvēks vēlas, var man stāstīt arī to. Tas attiecināms arī uz maniem kā sociālās darbinieces klientiem. Pilnīgi viss vislabākajā kārtībā nebūs nekad. Arī es neesmu balta un pūkaina. Absolūti nē. Pasaku kādreiz arī skarbāku vārdu. Tomēr man nav nekad viss vienalga. Man ir rūpe. Nepietiek uzrakstīt lēmumu un punkts. Nav tā, ka atmetu ar roku klientam, kurš iekūlies nepatikšanās. Nē. Esmu skarba, pasaku. Bet tajā pašā laikā uzreiz varu apgriezties riņķī un palūgt: “Parādi ledusskapi! Vai tev tur ir kaut kas ēdams vai nav?” Ja nav, es braucu, sapērku, vedu… Nekad pati neiešu un neraušu vaļā klienta ledusskapi. Un neviens klients nav man teicis, ka nerādīs, kas tur ir iekšā, jo zina – tā nav vienkārši ziņkārība. Man vajag, lai ar drošu sirdi varu doties projām. Protams, liels atspaids ir Eiropas pārtikas pakas, kuras dala Latvijas Sarkanais Krusts. Arī tas, ka mani klienti ir lieli ogotāji vasarās, rudeņos. Viņi to dara ļoti nopietni. Veido naudas uzkrājumu ziemai.
Bet, runājot par vecajiem vientuļajiem cilvēkiem, man ir jāzina – ir malka, ar kuru iekurt krāsni? Un tajā pašā laikā es necenšos pilnībā izdzīvot katra sava klienta dzīvi. To es nodalu. Es nodalu arī darba un brīvo laiku.
Iemācīties klausīties un dzirdēt
Man ir savs viedoklis, es nevienam necenšos izdabāt, izpatikt. Tajā pašā laikā es neuzspiežu savu viedokli. Gadiem ejot, esmu iemācījusies cilvēkus uzklausīt, ieklausīties. Nav atšķirības, kādā sociālajā statusā mēs katrs esam. Es ieklausos ikvienā sarunbiedrā, tomēr arī nebaidos pateikt savu skatījumu uz konkrēto jautājumu, problēmu vai gadījumu.
Protams, laukos mēs, sociālie darbinieki, strādājam ar visām mērķgrupām. Manā pārraudzībā ir viss Beļavas pagasts, tātad arī Pilskalns, Letes, Ozolkalns un arī sociālā dzīvojamā māja “Blomīte”. Man uzticētas visas sociālā darba jomas, izņemot ģimenes ar bērniem. Mēs, sociālā darba kolēģi, pastāvīgi savā starpā konsultējamies, laba sadarbība ir arī ar pagasta pārvaldes darbiniekiem.
Manā darbā sadarbībai ar mediķiem ir ļoti liela nozīme. Visciešākā sadarbība man ir bijusi ar feldšeri Līviju Smirnovu, kura mūžībā aizgāja pagājušajā gadā. Mums darba kabineti bija blakus. Cilvēki vienlaikus nāca gan pie feldšerītes, gan pie manis. Šobrīd feldšera Beļavā nav, taču ir izsludināts konkurss uz šo amata vietu. Laba sadarbība ir izveidojusies ar ģimenes ārstiem. Beļavieši izmanto tuvumu pilsētai un tur esošās ārstu prakses. Ja kādam manam klientam ir jākārto invaliditāte, bieži saziņa notiek ar manu starpniecību. Tāpat ir gadījumi, kad kārtoju klienta nonākšanu slimnīcā. Viss tiek kārtots laikus, mierīgi. Arī pacienta nonākšana mājās no slimnīcas. Daudzi paši saviem spēkiem tiek mājās, ir gadījumi, kad to daru es vai lūdzu sociālā dienesta transportu, kurš nekad netiek atteikts.
Darbs bez iepriekšēja pieraksta
Pie sociālā darbinieka laukos, manuprāt, nav nepieciešams iepriekš pierakstīties uz vizīti. Es to nepraktizēju. Klienti man e-pasta vēstules neraksta, zvana gan. Visbiežāk tieši zvana. Gados vecākie mani klienti grib un gaida, lai aizbraucu pie viņiem parunāties. Reizēm pildu arī kāda vientuļnieka personisku lūgumu. Piemēram, no pilsētas atvest sunītim barības maisu. Protams, par klienta naudu. Tā nav sistēma, tie ir izņēmuma gadījumi, tā nav ikdiena, tomēr reizēm tā notiek. Ja es varu, visu iepriekš sarunājot un saskaņojot, es to izdaru.
Beļavas pagastā ir 20 pensionāri, kuriem nav likumīgo apgādnieku, un par katru no viņiem ir sava rūpe. Un reizēm ir tā, ka vajag tikai nodomāt, ka vienu no viņiem sen neesmu redzējusi un vajadzētu satikt, uzzināt, kā cilvēks jūtas. Braucu no Letēm un redzu: re, cilvēks stāv autobusa pieturvietā. Telepātija, vai ne? Piestāju. Aprunājamies. Braukšot uz Gulbeni. Redzu, ka cilvēkam viss ir labi, un man arī ir labi.
Sociālajā darbā nav iespējams strādāt “zaļajā” režīmā. Mūsu klienti ir visi cilvēki, arī tie, kuriem nav sadarbspējīga Covid-19 vakcinācijas/pārslimošanas sertifikāta. Protams, mans uzdevums ir cilvēkam pajautāt, vai viņš ir vakcinējies. Uzskatu, ka cilvēkam jebkurā jautājumā ir jāsniedz maksimāli daudz informācijas. Tad arī notiek ieklausīšanās un izvērtēšana.
Viss jaunais jebkuram no mums ir nezināms. Ne jau visu uzreiz pieņemam un piekrītam. Mēs vispirms izzinām, apspriežamies ar tiem, kam uzticamies, tad apsveram. Bet, piemēram, sociālajā māja “Blomīte” ir vakcinējušies visi iedzīvotāji. Šī māja ir novada sociālā dienesta struktūrvienība. Arī daudzi citi cilvēki Beļavas pagastā, ar kuriem man ir saskare kā sociālajai darbiniecei, ir vakcinējušies. Seniori – itin sevišķi, jo viņiem šajā sakarā valsts piemaksā 20 eiro mēnesī par periodu no 2021.gada 1.novembra līdz šā gada 31.martam. Daudziem tas ir savā ziņā atspaids.
Prieks par paveikto – ir arī tas
Sociālajā darbā tas nenotiek tūlīt. Tas parādās ilgtermiņā. Tāds spilgts piemērs ir sakarā ar kādu ģimeni. Tie bija ekonomiski ļoti grūti laiki. Ģimene bija ar maziem bērniem. Palīdzībai tika sarūpētas Eiropas pārtikas pakas. Ieteicu ģimenei pamēģināt iekopt savu dārziņu un mēģināt turēt vistas un kaziņu, lai būtu piens bērniem. Es tikai ieteicu, un viņiem izdevās. Rezultātā ģimene izveidoja pat lielāku saimniecību nekā iesākumā. Pēc daudziem gadiem, kad man bija saruna ar šīs ģimenes māti, viņa pateica paldies par manu neuzspiesto ieteikumu, par manu pacietību. Sieviete pieminēja, ka dažubrīd sākumā mūsu savstarpējā komunikācija ir bijusi asa.
Daudzas ģimenes, kuras agrāk bija novada sociālā dienesta klientu lokā, ir aizbraukušas un atrodas tuvāk Rīgai vai ārzemēs. Arī tādas ģimenes, kuru uzdrošināšanās ir pārsteigums. Un tur saņemas, dzīvo, strādā. Patīkami, ja man vēlāk piezvana vai uzraksta, pastāsta, ka iet labi. Gadās, ka bijušie klienti atsūta personiskas fotogrāfijas. Tajās redzu, kā ir izauguši bērni. Tie ir gandarījuma brīži.
Patīkami ir sveikt seniorus lielajās dzīves jubilejās, jo pašvaldība materiāli atbalsta šos cilvēkus. Laukos reti kuram ir bankas konts, pensiju uz mājām atnes pastnieks. Tas nozīmē, ka pašvaldības dāvinātā naudiņa tiek vesta uz mājām, iepriekš sazinoties ar jubilāra radiniekiem un vienojoties. Ja tuvinieki piekrīt, kopā ar pagasta pārvaldes vadītāju Aivaru Rakstiņu braucam ciemos un apsveicam. Ja nav ar mieru, braucam līdz mājas durvīm un materiālo palīdzību kopā ar ziediem atdodam tur 80 un vairāk gadu sasniegušām personām. Tas ir skaists un godājams vecums.
Sociālais darbinieks nav Dievs
Šodien mūsu novadā un pagastos cilvēku kļūst mazāk, bet problēmas kļūst komplicētākas. Pirms 10 gadiem bija citādāk nekā šodien. Protams, Covid-19 ienes savas korekcijas. Cilvēki ir kļuvuši nervozāki, nomāktāki, ātrāk apvainojas. Pēc sevis redzu, ka pietrūkst līdzsvara, jo ikdienā negatīvā ir vairāk nekā pozitīvā. Arī es dažreiz esmu nervozāka un arī neiecietīgāka. Reizēm varbūt pasaku asāku vārdu, jo arī es esmu tikai cilvēks. Mēs sociālajā darbā vadāmies pēc valstī un pašvaldībā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Citādāk nemaz nevar būt un nav iespējams. Ne jau visi cilvēki, kuri atnāk pēc sociālās palīdzības, ir apmierināti. Gadās – cilvēks jautā, kāpēc šeit ir tā, bet citā Latvijas novadā – citādāk, vai kādā ārvalstī ir citādāk. Ir jāskaidro.
Neviens cilvēks nav Dievs. Arī sociālais darbinieks ne. Cilvēks nevar zināt visu, tāpēc ir jāmeklē informācija, ir jāinteresējas. Ja uzreiz nespēju sniegt atbildi, skaidroju, uzzinu, pēc tam pārzvanu klientam un informēju. Katra situācija ir citādāka, taču vienmēr klientiem uzsveru – nekad nav ļauts pārkāpt valstī spēkā esošos normatīvos aktus.
Uzskatu, ka Gulbenes novadā sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu tīkls paplašinās. Visur ir sakārtota šo pakalpojumu sniegšanas vietu infrastruktūra. Piemēram, sociālā dzīvojamā māja “Blomīte”. Prātā ir vērtējums, kuru par šo vietu dzirdēju no kaimiņu novada Jaunpiebalgas neatliekamās palīdzības brigādes mediķiem, kuri bija izsaukumā pie mums. Viņi teica: “Tāda kārtība! Siltums. Tīrība. Sakoptība.” Zinu, kā tur ir, jo “Blomītē” ir viens no maniem darba kabinetiem. Otrs – Beļavas pagasta pārvaldes ēkā. Jāteic, ka Ozolkalnā vispār ir salīdzinoši daudz cilvēku, tāpēc ir svarīgi man tur būt pieejamai. Ozolkalnā savā kabinetā “Blomītē” esmu sastopama trīs reizes nedēļā.
Ar godu līdz pašām beigām
Tas sākās ļoti sen. Toreiz vēl strādāju Litenes pansionātā kā kultūras darba organizatore. Apstākļi sakrita tā, ka tiku uzrunāta pavadīt pēdējā gaitā kādu pansionāta klientu, jo tobrīd nebija neviena cita, kas to darītu. Ne uzreiz biju tam gatava. Tika dotas trīs dienas, lai sagatavotos. Konsultējos pie sievietes, kura daudzus gadus bija godam pildījusi izvadītājas misiju un devusies pelnītā atpūtā. Viņa man nodeva savu pieredzi – izstāstīja visu rituāla norises plānu, kādam tam jābūt no “A” līdz “Z”. Kad izgāju cauri pirmajām ugunskristībām, tiku aicināta vēl un vēl. Un tad pirms gadiem 15 man bija iespēja Rīgā Pašvaldību mācību centrā mācīties kursos, pilnveidot zināšanas, kur sagatavoja cilvēkus bēru ceremoniju vadīšanai. Laika gaitā daudz reizes esmu aicināta būt izvadītāja. Ne vienmēr piekrītu. Tikai tad, ja to ir iespējams savienot ar manu tiešo darbu. Ir arī tā saucamās sociālās bēres. Tām arī ir jānotiek godam. Ja mani lūdz šādas bēres noorganizēt kādā citā mūsu novada pagastā, es to daru.
– Diāna Odumiņa
