Ar čemodānu pie rokas “Dzirksteles” redakcijā viendien ienāca Vilis Grasis (80) no Stradu pagasta Stāķiem. Labi zināms kā Gulbenes vīru senioru vokālā ansambļa “Namejs” dalībnieks un kā senioru kapelas “Retro” muzikants ar biezām dziesmu kladēm un neskaitāmām melodijām galvā. “Es par spīti veselībai dziedu bez pārtraukuma,” par savu dzīves moto “Dzirkstelei” atgādināja Vilis. Taču viņam ir vēl viena aizraušanās.
Vilis vēra savu nesamo vaļā, un tas bija pils ar krāsainām bildītēm. Tās ir viņa pašā veidotas aplikācijas un izgriezumi. “Tikko vedu no Beļavas, kur man bija izstāde,” sacīja Vilis.
Viņam hobijs veidot šādas bildes ir kopš 2012.gada.10 ziemās tapušas apmēram 120 krāsainas aplikācijas, kas raksturo viņa noskaņojumu, pārdomas. Kādām 20 bildēm otrā pusē ir uzrakstīts Viļa pašsacerēts dzejolis. Piemēram, šāds:
“Šodien, rīt un parīt, viss uz priekšu iet. Tikai mazliet pagaidiet. Dzīve tālāk ies. Nebūs kājām jāiet, varēs atpūsties. Ceļš zem taviem ratiem arvien tālāk skries.”
Vilis teica – domāt par mūžību latvietim ir pašsaprotami. “Ja zārciņš, tad zārciņš. Ir jābūt pie tuviniekiem. Kremēšanu gan es neatzīstu,” komentēja viņš un piebilda, ka ir no ilgdzīvotāju dzimtas. Viņa mamma esot nodzīvojusi līdz 91 gada vecumam.
Vilis teica – uz savu 70 gadu dzimšanas dienu, ciemos radus sagaidīdams, katram dāvājis pa kādai paša rokām veidotai aplikācijai ar viņa rakstītu dzejoli otrā pusē.
Kā dzejnieks viņš ir lepns par to, iekļauts starp autoriem novada literātu kluba “Autogrāfs” izdotajā jaunākajā 2022.gada krājumā “Baltās dzejas valsis”.
Klausoties Vilī, apjaušams, ka viņš visu mūžu sabiedriski ir darbojies dažādās jomās, cik vien ir spēka un iespēju. Izrādās, septiņus gadus ir dejojis arī kolektīvā “Baltābele” savā pagastā. “Mēs, vecā paaudze, tagad aizejam ēnā. Mūsu gadi ir jau nodziedāti, nodancoti,” sacīja Vilis.
Vēl viens viņa hobijs – makšķerēšana. “Braucu uz visiem tuvākajiem ezeriem un upēm. Man ir mopēds ar blakusvāģi,” sacīja Vilis. “Jaunībā kopā ar brāli nodarbojāmies ar motosportu. Motociklā ar blakusvāģi piedalījāmies sacensībās astoņus gadus. Piedalījāmies PSRS čempionātā 1968.gadā. Tas bija mūsu lielākais sasniegums motosportā. Brālis tagad dzīvo Drustos.”
Vilis dzimis un audzis Valmierā. Tad ieprecējies Alūksnē, bet nu jau labu laiku ir atraitnis. Darba dzīvi sācis kā galdnieks. Vēlāk 24 gadus strādājis par šoferi. “Sāku braukt ar “Pobedu” un beidzu ar autobusu. 18 gadus strādāju Alsviķu kopsaimniecībā. Kad tā pajuka, Gulbenē nonācu darba meklējumos. Visbeidzot strādāju pilsētā kā celtnieks. Pensija no manis divas reizes aizbēga, trešajā noķēru. Kad man palika 55 gadi, pensionēšanās vecumam pielika klāt 5 gadus. Palika man 60 gadu, pensionēšanās vecumu pacēla līdz 62 gadiem,” sacīja Vilis.
Viņam ir divas meitas – Ritma un Sarmīte, kuras ar ģimenēm dzīvo Alsviķos un Dikļos. Ir trīs jau pieauguši mazdēli.
Nupat viņam esot bijusi operācija otrai acij, tāpēc nevar aizrauties ar grāmatu lasīšanu. Acis jāsaudzē. Viņa labākais draugs – radioaparāts. “Kā esmu mājās, ir jāieslēdz, jāpaklausās mūzika un jāuzzina, kas notiek pasaulē,” teica Vilis.
– Diāna Odumiņa
