
Pirms aptuveni 20 gadiem, kad tika veikta Ušuru purva izstrāde, Andrim Barkānam no Stāķiem bija iespēja redzēt tur atrasto vācu ķiveri, un tieši tajā mirklī viņa acis iedegās. Šobrīd viņam ir sava kara lietu kolekcija, un senākās viņa kolekcijas lietas datējamas ar 1. pasaules karu.
Par sevi Andri saka: “Esmu 2. pasaules kara pētnieks tieši Latvijas teritorijā. Profesionāli ar to nodarbojos no 2006.gada. Bet vispār esmu militārais entuziasts, diezgan plaši pētu kara taktiskās atšķirības, arī citu valstu armijās, arī Sarkanajā armijā, bet specializācija man ir vācu vērmahts, attiecīgi latviešu leģions. Papildus man ir arī atsevišķs kolekcijas krājums par padomju okupācijas laiku, precīzāk latviešu dienestu PSRS bruņotajos spēkos. Uzsvars ir uz uniformām un ekipējuma daļu, dienesta literatūru. Ir arī plaukts ar grāmatām, piemēram, vācu okupācijas laikā izdotās pamatskolas mācību grāmatas, preses izdevumi ar kara propagandu. Nākotnes plānos ir veidot īsfilmas par latviešu leģiona cīnītāju gaitām, rekonstruējot filmā to notikumus. Šobrīd strādājam pie scenārija.”
Mērķis – saglabāt
Par savu kolekciju Andris stāsta, ka strupceļš ir nauda. “Man nav miljona, lai nopirktu jebkuru eksponātu, ko vēlos. Var desmit gadus pat meklēt, kuram tas ir. Tā ir unikāla veiksme, ja izdodas kaut ko vērtīgu atrast. Tad uzskatu, ka liktenis man to dāvā personīgi un tam ir kaut kāds mērķis. Cilvēki velta visu savu mūžu, lai izveidotu šādas kolekcijas, un tam visam pamatā ir fanātisms,” uzsver Andris.
Savu kolekciju viņš vācis pēdējo desmit gadu laikā, jo tas viss prasa laiku un ieguldījumus. “Es meklēju, pērku,” stāsta Andris un piebilst, ka viņam ir salīdzinoši neliela kolekcija. “Kara lietas interesē. Arī izglītība man saistīta ar militāro jomu, bet veselības dēļ šajā jomā nestrādāju. Šī iemesla pēc biju nonācis strupceļā, un, tā kā mani šīs lietas uzrunāja jau sen, pamazām es to attīstu šādā veidā. Interesē vēsture, bet ne senāka par 19.gadsimtu. Tas mani aizrauj! Tepat pie Stāķiem savulaik atradu 1. pasaules kara vācu ķiveres atliekas. Atdevu Stāķu pamatskolas ekspozīcijai, jo tas bija vietējais šedevrs. Atrast kaut ko tādu mūsu pusē bija fantastiski! Savukārt manā kolekcijā esošā vācu karavīra ķivere atrasta netālu no Ķeguma HES,” stāsta Andris.
Kolekcijā ir arī kāda īpaša jostas sprādze. Par to Andris saka: “Tā nāk no Gulbenes. 1. pasaules kara strēlnieku ierindas sastāva kareivja sprādze, iespējams, artilēristu. Pastāv stāsts, ka sprādze tika pazaudēta dzērumā netālu no Dzirnavu dambja. Cilvēks atrada, un viņam bija iespēja vai nu pārdot kolekcionāriem, vai uzdāvināt draugam. Viņš man tiktāl ticēja, ka uzdāvināja. Manā īpašumā tā ir piecus gadus.”
Stāķu pamatskolas skolotāja, Stāķu novadpētniecības ekspozīcijas vadītāja Elēna Obrumāne “Dzirkstelei” stāsta, ka Andris ir viņas skolnieks un vēsture viņu jau ļoti interesēja skolas laikā. “Viņš ir atbalstījis Stāķu novadpētniecības ekspozīcijas izveidi. Patiesībā liela daļa eksponātu ir viņa roku gādāti. Tepat pie Stāķiem atrastā 1. pasaules kara vācu ķivere, par kuru viņš stāsta, tiešām ir viņa atradums. Diemžēl tā ir tik ļoti sarūsējusi, ka beigs savu dzīvi dabiskā nāvē, jo ir tik sliktā stāvoklī, ka sairst. Bet tas tiešām ir fantastisks atradums! Nezinām gan, kurš to atgādāja uz Stāķiem, jo pašos Stāķos tādas smagas kaujas nav notikušas. Par Andra kolekciju – viņa mērķis ir saglabāt to, ko ir savācis. Viņš apzinīgi izturas pret savu vākumu,” saka E.Obrumāne.
Cilvēks braucējs un mehāniķis
Andrim ir arī prāva padomju laika mopēdu un motociklu kolekcija. Tos viņš pērk vai arī gadās, ka kāds atdod vai uzdāvina. Vienu vērtīgāko viņš savā kolekcijā neizceļ, jo visi ir vērtīgi.
“Ir cilvēki braucēji un ir cilvēki braucēji un mehāniķi, un es esmu tas otrais variants. Detaļas nevar dabūt, tas ir kā karš ar vējdzirnavām,” sūkstās Andris, bet kolekcijā ir mopēdi, ar kuriem tagad reāli var arī braukt. Tajā pašā laikā Andris smejas: “Ja izdotos tikt līdz veikalam, nav garantijas, vai atpakaļ nebūtu jāstumj.”



