Valsts svētkos, 18.novembrī, stāmerenietei Gaidai Vīksniņai tiks pasniegts Gulbenes novada Goda diploms par ilggadēju darbu kultūras jomā Stāmerienā. Sarunai par līdz šim paveikto Gaida piekrita vēlā vakara stundā, kad visi darbi bija apdarīti, kaut nu jau neilgu laiku viņa skaitās pelnītā pensionētā atpūtā.
– Vai Stāmeriena ir tava dzimtā puse?
– Stāmeriena nav mana dzimtā puse, es te ieprecējos, taču droši varu teikt, ka šeit ir manas mājas un viss, kas darīts, ir Stāmerienas labā. Esmu dzimusi Stradu pagastā “Sīpoliņu” mājās, kuras atradās netālu no Draudzes skolas. Mamma stāstīja, ka no slimnīcas līdz mājai mani veda zirga kamanās un tētis visu laiku tās turēja, jo sniegs esot bijis pāri jostasvietai. Mācības uzsāku tā sauktajā sarkanajā skolā, bet pabeidzu Stradu pamatskolā, kur varēju izpausties un sāku sevi apjaust, jo biju meitene no lielās pilsētas. Vidusskolu pabeidzu neklātienē jau Stāmerienā. Pirmā vēlme bija kļūt par bērnudārza audzinātāju, bet mamma teica, ka ar šīs profesijas algu izdzīvot nevarēs. Viņas iespaidā iesniedzu papīrus Smiltenes tehnikumā, bet tomēr tur mācības neuzsāku. Biju ļoti spītīga, gribēju sevi pierādīt un jau 16 gados uzsāku patstāvīgas darba gaitas. 18 gados apprecējos un tad arī pabeidzu vidusskolu.
– Kā nonāci līdz tam, ka kļuvi par kultūras darbinieci?
– Es iemīlēju Stāmerienu un te arī uzsāku savas darba gaitas, kas iesākumā bija padomju saimniecībā “Stāmeriena”. Nevar pat uzskaitīt visus tos amatus, par ko tur strādāju, bet tas mani neaizrāva, tāpēc devos mācīties uz Rīgas pedagoģisko skolu. Līdztekus tam īstenoju savu sapni un sāku strādāt Gulbenes bērnudārzā, tad Stāmerienas bērnudārzā, kur biju pat vadītāja. Tad sapratu, ka mammai par to algu ir bijusi taisnība, bet kopā ar vīru un viņa vecāku atbalstu jau kaut kā turējāmies. Tāpēc līdztekus strādāju par padomju saimniecības kluba vadītāju un pat par kurinātāju pilī, kur tolaik atradās gan kantoris, gan neklātienes skola, gan kara komisariāta punkts un ciema izpildkomiteja. Agros rītos man bija bail slēgt vaļā durvis, jo tolaik pret šo ēku bija kaut kāda bijība, no čīkstošajām durvīm un grīdām, un stāstiem par spokiem. Tagad par to nāk smiekli, bet toreiz gaidīju kādu, lai tur nebūtu jāatrodas vienai.
Deviņdesmitajos, kad “dārziņu” Stāmerienā slēdza, abi ar vīru sākām “zemniekot”, cēlām māju, pastrādāju Valsts zemes dienestā, bet no kultūras dzīves es neatvadījos, un tolaik jau klāt bija nācis arī Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas darbs. Laulību pilī tolaik bija ļoti daudz, un pat tie, kas sarakstījās baznīcā, pirms tam reģistrējās pie mums. Kā teica mamma: “Tu vienmēr dzīvē esi pratusi iekārtoties.” Tā nu ir sanācis, un laikam deviņdesmito beigās es kļuvu par oficiālu kluba vadītāju. Tas bija Raita Apalupa laikā, kad viņš vadīja Stāmerienas pagastu, ar viņu sastrādāties bija ļoti viegli.
– Cik viegls vai grūts ir kultūras darbs pagastā?
– Tā jau liekas, ka tas ir viegls darbs, bet visu laiku ir kaut kas jādomā. Piebildīšu, ka radošo darbu tā pa īstam neviens nevar novērtēt un nesaprot, cik laika un nervu šūnu tas prasījis. Gribas ieviest arī ko jaunu, ne visam pietiek līdzekļu un jāknapinās, lai gan paldies Raitim, kurš kultūrai naudu nežēloja. Viņš saprata gan tās garīgo, gan materiālo vērtību, un man nebija jāskaidro, kāpēc par pāris stundām māksliniekam jāmaksā tik daudz.
Vissmagākais laikam ir scenārija veidošana. Ir jādomā, kā piesaistīt skatītāju, lai viņam par pasākumu rastos interese, kā viņu iesaistīt un uzrunāt. Te man jāteic liels paldies saviem pagasta iedzīvotājiem un novada uzņēmējiem par atbalstu. Ar ko tik nav palīdzēts! Ar kvasu, alu, maizi, sieriem un pat piena krūzēm, ieguldīto darbu vispār neskaitot. Mākslinieciskais noformējums – ne jau katru reizi ir speciālists, un, ja sāk trūkt ideju, tad vienmēr var paļauties uz mūsu mākslas un mūzikas skolām. Šos atbalstītājus varētu uzskaitīt vēl un vēl, jo ir tādi, uz kuriem var paļauties, un tu zini, ka viņš nekad neatteiks, un bez tādiem cilvēkiem šajā darbā būtu grūti. It sevišķi jau mūsu tradicionālajos bānīša svētkos – bez šiem cilvēkiem tas vispār nebūtu paveicams.
– Kas ir nepieciešams, lai pasākumi izdotos?
– Ir jāzina savi ļaudis un jāuztur ar viņiem kontakts. Ir vajadzīga šī garīgā saikne, un tā veidojas, gadiem ejot. Kad pagastu sāka vadīt Ainārs Brezinskis, kurš ienāca no biznesa aprindām ar redzējumu, ka katrs cents ir jānopelna, kas pēc būtības ir pareizi, vairāk cilvēki vērsās pie manis, jo man bija šī saikne un savstarpējais kontakts. Darbs pagastā nav īsti bizness un uz to nevar raudzīties tikai no šī aspekta. Ir jāizprot šī vide, un kopīgi ar Aināru tas mums izdevās.
Lai cik dīvaini tas būtu, šis darbs prasa stiprus nervus un ir pat bīstams. Reiz bānīša svētkos gaisā palaidām simts gaismas laternas, un, kad es redzēju, kur viņas sāk nolaisties, mani pārņēma šausmas! Visu nakti klausījos, vai nesāk skanēt ugunsdzēsēju sirēnas, bet, par laimi, viss beidzās bez starpgadījumiem.
– Tā esot bijusi tava ideja, kādam jābūt atjaunotajam Stāmerienas ģerbonim.
– Kad veidojām Stāmerienas pagasta ģerboni, mums bija domstarpības ar Heraldikas komisiju Rīgā, kur ar Aināru bijām ne reizi vien. Viņi gribēja uzspiest pils simbolisko liliju, bet mēs palikām pie sava ugunskrusta, jo negribējām baronu valdīšanu popularizēt, bet galveno dārgumu – mūsu iedzīvotājus un to, ko radījuši viņi. Ugunskrustu ņēmām no mūsu senās Stāmerienas villaines, ko radījuši mūsu cilvēki ar savām sajūtām un savu darbu. Beigās jau mēs viņus pārliecinājām, un es teiktu, ka gandrīz vai ar ultimātu – vai nu šo, vai neko. Tas, ko es nožēloju savā darbā, – ka nepierakstīju to cilvēku, kuru vairs nav starp mums, liecības par pili un Stāmerienas apkārtni. Toreiz tas nelikās saistoši, bet tagad saprotu, ka tā ir milzīga vērtība.
– Stāmeriena ir tev dziļi sirdī?
– Pa šiem gadiem esmu iemīlējusi Stāmerienu ar visu, kas te ir, – ezerus, kultūrvēsturisko mantojumu. Esmu redzējusi, kā tas attīstās un veidojas. No krustām, šķērsām pārraktiem kungu kapiem septiņdesmitajos un neiedomājamas “miskastes” baznīcā līdz atjaunotam dievnamam un baltai pilij šobrīd. Stāmeriena ir brīnumskaista vieta!
Man ļoti patīk ezeri, arī jūra, bet ūdens nav mana stihija un es nepeldu. Kaut kā jau virs ūdens turos, bet pa īstam peldēt tā arī neesmu iemācījusies. Varbūt tagad, jo saka, ka pensijā esot daudz brīva laika, diemžēl man kaut kā to vēl nav nācies izjust. Laikam šie gandrīz piecdesmit gadi Stāmerienā ir darījuši savu. Šeit ir manas mājas, šeit dzimuši mani bērni, ir izveidojusies mana ģimene. Šeit visapkārt ir cilvēki, kuriem ikvienam ir, par ko pateikt paldies, un šis ir pagasts, kurā man ļoti, ļoti patīk dzīvot, un tāpēc šeit es jūtos labi!
