Turpinās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadības – priekšsēdētājas Ingas Vanagas, priekšsēdētājas vietnieces Irinas Avdejevas un eksperta Imanta Mālnieka – tikšanās ar arodorganizāciju vadītājiem, biedriem un dalīborganizācijām, dodoties reģionālajās vizītēs. 27.septembrī Stāmerienas pils zālē tikās Gulbenes, Alūksnes un Balvu arodorganizācijas.
Būtisks klātienes kontakts
I.Vanaga sarunā ar “Dzirksteli” par šādām tikšanās reizēm ar kolēģiem atzīst: “Klātienes kontakts ir ļoti būtisks. Mēs braucam uz reģioniem tikties ar mūsu dalīborganizācijām, lai atgādinātu, ko mēs esam kopā panākuši, lai pastāstītu, kādi ir jau nākamie jautājumi mūsu dienaskārtībā. Mums ļoti būtiski ir tas, ka katrā šādā izbraukuma reizē mēs iegūstam jaunus mājasdarbus, jo tiek aktualizēts vēl kāds jautājums un vēl kaut kas risināms. Mēs nereti sakām, ka politiķi atraujas no realitātes, un mums ir būtiski nenonākt līdzīgā situācijā. Tikšanās ar praktiķiem dod atgriezenisko saikni, kas darbojas vai ne un ko vajag uzlabot vai pilnveidot, un varbūt vēl ir kāds jautājums, kuru būtiski iekļaut dienaskārtībā.”
Tikšanās laikā I.Vanaga informēja kolēģus par šobrīd notiekošajām sarunām ar Izglītības un zinātnes ministriju. LIZDA Gulbenes novada arodorganizācijas priekšsēdētāja Sandra Aņisimova “Dzirkstelei” stāsta, ka jautājumi, kas satrauc arodbiedrības biedrus, skar visplašāko tēmu loku. Tikšanās laikā tika diskutēts par mobinga un bosinga problemātiku darba kolektīvos un sociālā dialoga veidošanu, kā arī par ieceri par transporta un mājokļa izdevumu kompensācijas mehānismiem un to ieviešanu.
Tāpat tika runāts par tādiem būtiskiem aspektiem kā veselības apdrošināšanas polišu iegādi izglītības darbiniekiem par pašvaldības līdzekļiem. “Mūsu novadā tās jāiegādājas par saviem līdzekļiem, tikai izņemot arodbiedrības biedrus, kuriem tās tiek daļēji līdzfinansētas no LIZDA Gulbenes novada arodorganizācijas sociālā fonda,” stāsta S.Aņisimova.
Gulbenes arodbiedrībā ir 384 biedri un Latvijā kopumā aptuveni – 22 000 biedru. I.Avdejeva tikšanās laikā sniedza ieskatu par LIZDA rokasgrāmatu, kura sagatavota ar mērķi sniegt praktisku palīdzību ikdienas darbā. Viņa atgādināja par arodbiedrības misiju kā tādu, par LIZDA vīziju, kopīgās idejas spēku un to, kādu funkciju mūsdienās pilda arodbiedrību kustība.
Viens no arodbiedrības uzdevumiem ir atbalstīt savus biedrus ikvienā dzīves situācijā, jo īpaši brīžos, kad nepieciešama palīdzība. Tādēļ ir būtiski apliecināt, ka LIZDA ir līdzās saviem biedriem un sniedz atbalstu vienmēr, kad tas nepieciešams.
Ministrijai – viltīgs gājiens
Izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas mērķis ir trīs gadu laikā palielināt pedagogu atalgojumu līdz 2500 eiro mēnesī. I.Vanaga laikrakstam skaidro, ka ministrija diezgan gudri un viltīgi ir izdomājusi, kā līdz tam nonākt, un tas ir diezgan reāli, jo ministrija ir nolēmusi skolu tīklu optimizēt, balstoties pārsvarā uz kvantitatīvajiem rādītājiem, kas ir: skolēnu skaits, kvadrātmetri uz skolēnu, kilometri līdz skolai, pavadītais laiks līdz skolai, skolēnu skaits klašu grupā.
“Tiklīdz šos kritērijus neizpildīs, tā ministrija skaidri un gaiši pasaka, ka viņi nedos finansējumu no valsts budžeta pedagogu darba samaksai, un tad šis slogs par 7. līdz 12.klašu posmu pārliekas uz pašvaldībām. Zinot, ka mums kopā ir apmēram 650 vispārējās izglītības iestādes, un, ja šodienas aptuvenā statistika mums ir tāda, ka apmēram 200 skolās bērnu skaits ir līdz 100, tad te ir skaidrs, kāpēc ministrija tik droši to var solīt. Par 1. līdz 6.klasi ministrija ir paredzējusi – ja neizpildīs šo skolēnu skaitu, tur gan ir mazliet elastīgāki šie noteikumi, proti, viņi tad dos naudu nepilnā apmērā, bet proporcionāli skolēnu skaitam, un tad te arī ir tā nauda, kas būs valsts budžeta sadaļā, ko tad viņi varēs ieguldīt zemākajā likmē un pārējo – pašvaldības,” paskaidro I.Vanaga.
Nedrīkst skatīties tikai uz kvantitatīvajiem kritērijiem
Savukārt par skolu tīkla optimizāciju I.Vanaga laikrakstam stāsta, ka tas būtu divkosīgi no viņu puses teikt, ka jautājums saistībā ar skolu tīklu nav jārisina.
“Tas ir jārisina, jo demogrāfiskā situācija arī liek par sevi manīt, bet tajā pašā laikā mēs uzskatām, ka nedrīkst pieņemt lēmumus, balstoties tikai un vienīgi uz kvantitatīvajiem kritērijiem, jo ir skolas, kas, piemēram, ir mazas, bet vairāk specializējušās atbalstā bērniem ar speciālajām vajadzībām. Uzskatām arī, ka skolas kvalitāti nedrīkst vērtēt tikai caur centralizētajiem eksāmeniem un diagnosticējošajiem darbiem, jo ir jānovērtē arī skolas komandas darba kvalitāte. Ir jaunieši, kuri nenāk uz skolu dažādu apstākļu dēļ, bet, piemēram, skolas kolektīvs sadarbībā ar pašvaldības institūcijām ir panācis, ka viņi nāk, un no nesekmīga skolēns ir kļuvis par sekmīgu. Tā arī ir izaugsme, taču tas nekad neatspoguļosies augstos centralizēto eksāmenu rādītājos, bet vai tā nav darba kvalitāte? Ja bērns ir bijis agresīvs un nav nācis uz skolu, bet viņa uzvedība ir mainīta un viņš iesaistās interešu izglītības pulciņos, vai tā nav darba kvalitāte?” retoriski vaicā I.Vanaga.
Viņa arī kliedē izskanējušas baumas par attālinātajām mācībām. “Mēs esam no tām valstīm, kurām “kovida” laikā bija visgarākais attālināto mācību periods, kur politiķi to negribēja sadzirdēt. Kaut ko tādu vēlreiz pieļaut? Nē! Tam ir ietekme gan uz izglītības kvalitāti, gan uz skolēnu emocionālo veselību. Uz šāda grābekļa kategoriski atsakāmies otrreiz uzkāpt!” uzsver I.Vanaga.
Tajā pašā laikā viņa atgādina, ka ir spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas ļauj nodrošināt tiešsaistes attālinātās mācības, ņemot vērā klasi. Proti, jo augstāka klase, jo procentuāli lielāks īpatsvars attālinātām mācībām. “Bet tā, ka pāriet uz attālinātām mācībām, kā tas bija “kovida” laikā, noteikti – nē,” norāda I.Vanaga.
