Sapnis, kas izsapņots pirms 30 gadiem, piepildīts. Vai līdz galam? Nekad! Tā saka stāmerenieši Arita un Dzintars Poļaki, kuri savu “Sonāti” uzskata par ģimenes uzņēmumu, ģimenes vērtību. Gan pašiem kā laulātam pārim, gan viņu trim dēliem – Dāvim, Emīlam, Gustavam. Divi ir jau pieauguši, jaunākais – pusaudzis.
Un patiešām viesu mājā “Sonāte”, kur ir gan kafejnīca, gan banketa zāle, gan labiekārtotas istabas izmitināšanai (pieejamas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem), ikviens jūtas kā ciemos tieši pie Poļaku ģimenes. Visā, sākot ar dizainu, interjeru un beidzot ar virtuvi, ar laipnību, ir jūtams Poļaku pieskāriens.
Sirdi vārda tiešā nozīmē šeit ir ielicis arī dēls Dāvis. Granīta akmens sirds formā, kuru puisis atradis tepat Latvijā, ir iemūrēts “Sonātes” bāra letē, kuru, starp citu, Poļaki veidojuši paši savām rokām. Dzintars saka – varbūt kāds teiks, ka pārāk salda tā sirds, bet pašiem patīk un ir ļoti svarīga.
Aritas ziņā ir sievišķīgās nianses – tamborējumi, ziedi, sveces, pulkstenis ar dzeguzi un bagātīgi ar zaļojošiem puķupodiem klātās palodzes. Puķes Aritai nākušas mantojumā no mīļās māsas Ailitas. Aritas ziņā ir arī gardie ēdieni, kurus gatavot virtuvē sāk tikai tajā brīdī, kad saņemts klienta pasūtījums.
Ar īpašu saviļņojumu Dzintars stāsta, kā kopā ar dēliem veidojis “Sonātes” tagadējās kafejnīcas telpu. “Visi trīs dēli, kā nu mācēja, tā piedalījās. Darbs mūs satuvināja. Atceros – iedevu rokās bērniem instrumentus. Viņi sākumā plikšķināja acis, bet visu ātri apguva. Visu darījām paši līdz pat apdares darbiem. Teicu puikām: “Sanāks.” Un tas viņos radīja pašpaļāvību, ticību saviem spēkiem,” stāsta Dzintars.
Arita piebilst, ka dēli kļuvuši lietpratēji, ar interesi vēro citus līdzīgus objektus, salīdzina būvdarbu kvalitāti, komentē.
Poļaki savā uzņēmumā nav tikai komandieri
Ja kāds saka, ka Poļaki ir bagāti, viņi zina: bagātība ir ģimene, bērni. Bet nauda… Ar to viņiem attiecības ir kā latviešu tautas mīklā teikts: “Kam nav, tas grib; kam ir, tas dod projām.” Bez kredītiem jau attīstības nebūs, bet visi aizņēmumi ir jāatmaksā. Dzintars saka – viņš sapņo par dienu, kad sirds būs viegla kā dūja, jo visi parādi atdoti. Taču, iespējams, tajā brīdī viņi ar Aritu savu biznesu jau būs nodevuši citās rokās.
Šobrīd katra diena Poļakiem paskrien, griežoties kā vāveres ritenī. Un viņi nav tikai komandieri. Arita pati stāv virtuvē pie plīts. Viņa piebilst: “Nav nekā labāka, ja vieni un tie paši cilvēki atgriežas pie mums. Tas nozīmē, ka viņiem te ir paticis pirmoreiz un gribas atgriezties vēl.”
Dzintars ar vecāko dēlu Dāvi paši salabo visu, kas salūzis, paši plāno un turpina remontēt “Sonātes” esošos īpašumus, un sapņo vēl kaut kad izveidot atsevišķu namu viesu izmitināšanai. Jāsaremontē arī pirts. Ja apstāsies, var nākties pielikt punktu uzņēmējdarbībai, saka Dzintars. Pēc Covid-19 pandēmijas tāda īsta atgūšanās vēl nav notikusi. Glābis tas, ka uzņēmumam ir palīgnozares – bruģēšana, laukumu būvēšana, tehnikas pakalpojumi. Bez palīgnozarēm varējuši bankrotēt, ja nebūtu naudas, ko maksāt par uzņēmuma kredītiem. Un tas būtu bijis jau otrais bankrots Poļaku uzņēmējdarbībā. Izturēja. Pārvarēja.
Šodien “Sonātē” atgriezusies dzīvība, apmeklētāji. Dzintars saka – ļoti laba sadarbība izveidojusies ar Stāmerienas pils personālu, ar citiem uzņēmējiem Stāmerienā.
Dzintars sapni sāka piepildīt, būdams 21 gadu vecs
“Sonāte” atrodas 1822.gadā celtā muižas ēkā. Kā sākās šī uzņēmējdarbība? Dzintars pagriež atmiņu ratu atpakaļ uz pašu sākotni. Tad viņš bija 21 gadu vecs un vēl neprecējies puisis. Pabeidzis mācības Priekuļu tehnikumā (tagad – Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums) un sācis studēt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Labi mācījies, garlaikojies un nolēmis īstenot sapni par savas kafejnīcas atvēršanu. Vaicājis toreizējam pagastvecim Zintim Vībānam, vai ir iespējams rast telpas savas ieceres piepildīšanai. Viņš piekritis nodot telpas nomā.
Dzintars savu sapni uzbūra ēkā, kas tajā brīdī bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Iepriekš tur bijusī kafejnīca “Ūdensroze” bija beigusi darbību. Savējo Dzintars nosauca par “Sonāti”, asociācija – latviešu spēlfilma “Ezera sonāte” un ēkas atrašanās vieta starp diviem ezeriem. Savu uzņēmumu Dzintars reģistrēja 1.aprīlī, bet kafejnīca durvis pirmoreiz atvēra Lieldienās – 11.aprīlī. “Sanāca joks visas dzīves garumā,” smaida Dzintars.
Bet sākumā pagastā daži vīpsnājuši, sak, ko gan tas slaucējas dēls sadomājis. Nekāda kapitāla Dzintara rokās tobrīd nebija. Viņš sataupīja savu studenta stipendiju, kas bija salīdzinoši liela, jo viņš bija arī sportists. Sakrāja vēl atlīdzību, ko bija sapelnījis par biļešu kontrolēšanu leģendārajā Stāmerienas diskotēkā “Alianse”. “Es tur pa vienu vakaru nopelnīju tik, cik mana mamma slaucējas algā saņēma trīs mēnešos,” atminas Dzintars. Un vēl ienākumu deva kopā ar diviem vīriem sarūpētā un nodotā papīrmalkas krava.
Preci kafejnīcai sākumā vedis kā vilciena pasažieris
Sākumā preci savai kafejnīcai Dzintars vedis no Rīgas. Piekrāvis pilnas somas un vilcienā braucis uz Gulbeni. Tad pārsēdies bānītī, lai nokļūtu Stāmerienā. Reizēm viņš tā rīkojies viens, citreiz kopā ar brāli Māri. Ar pirmoreiz savesto preci, kā atminas Dzintars, viņa kafejnīca varējusi darboties divas nedēļas. Toreiz specifika bijusi pavisam citāda nekā šodien. Tādas savas virtuves nemaz nav bijis, tikai vienkāršas uzkodas, piemēram, karsējamās desas.
Un tomēr tauta apgrozījusies “Sonātē”. Tolaik pagastā arī cilvēku bijis vairāk. Jautras atmiņas Dzintaram ir par to, kā 1993.gadā savai kafejnīcai sagādājis kases aparātu, ko Valsts ieņēmumu dienests bija noteicis kā obligāti izpildāmu prasību. “Tas kases aparāts maksāja tiem laikiem pasakainu naudu – 230 ASV dolārus!” viņš saka. Vajadzīgo summu aizņēmies no drauga.
1995.gadā Dzintars apprecēja Aritu. Nu jau viņi darbojās kopā. Uzņēmējdarbībā viņi tāpat kā ģimenē ir partneri, taču, ja gadoties strīdīgi jautājumi, galavārds pieder Dzintaram – ģimenes galvai.
Dzintars teic – remontdarbi “Sonātē” sākās no pirmās dienas, vispirms – ar labierīcībām. Pirmajiem remontiem Poļaki naudu sapelnījuši, dodoties izbraukuma tirdzniecībā uz ballēm. Toreiz tādas bija bieži. Dzintars saka: “Toreiz visam pietika laika.”
Remonti, finansiāli uzrāvieni, bankrots, atgūšanās
2000.gadā saviem spēkiem un ar simbolisku Eiropas Savienības fondu atbalstu Poļaki bija izveidojuši banketu zāli. Stāmerienas deputāti atnākuši pārbaudīt, kā viss izskatās, un devuši akceptu – tā turpināt. Banketu zāle uzreiz kļuvusi iecienīta. Uzņēmējdarbība gāja uz augšu.
2002.gadā Dzintars izveidoja atsevišķu uzņēmumu – SIA “ZDZ”, kas faktiski bija loģiski izaudzis, apgūstot bruģēšanas darbus pašu vajadzībām. “Mums pašiem “Sonātei” bija nepieciešama bruģēšana viesu nama priekšā. Mēs nevarējām atļauties nopirkt šādu pakalpojumu. Mācījāmies bruģēt paši. Man palīdzēja bijušais kursabiedrs, viņš atsūtīja speciālistu, kurš mūs apmācīja,” stāsta Dzintars.
Arī ekskavatoru viņš nopircis par kredīta naudu tikai tāpēc, ka bijusi doma izrakt dīķi, bet pirkt šādu pakalpojumu bijis par dārgu. “Nopirkām jaunu ekskavatoru!” saka Dzintars. Taču pēc “treknajiem gadiem” sākās problēmas. 2009.gadā Dzintars kā SIA “ZDZ” īpašnieks piedalījās piketā Balvos, jo vairāk nekā 90 000 latu nebija samaksājuši pasūtītājs SIA “Alfa Development” un galvenais būvuzņēmējs “Būvuzņēmums Stats”.
SIA “ZDZ” neatguvās, kaut 2011.gadā piesaistīja investorus. 2016.gadā darbība apsīka. Bija bankrots, un uzņēmums tika likvidēts. To depresiju, kādu Dzintars tad pārcieta, viņš nevienam nenovēl. “Nav nevienas formulas, kā to pārvarēt,” pats atzīst. Palīdzējis sievas atbalsts, sapratne, izturība. Tagad atzīstas – ja vēl nāktos zaudēt arī SIA “Sonāte”, kura bijusi ieķīlāta kā ar SIA “ZDZ” saistīts uzņēmums, ģimene pamestu Stāmerienu un pārceltos uz dzīvi citā pasaules malā. Tomēr izdevās paturēt “Sonāti” pašu rokās. Kā? Nācies iet un lūgt finansiālu palīdzību bankā, pie draugiem.
Vai kādreiz ir gribējies plinti mest krūmos?
Dzintars neslēpj. Ir bijuši brīži, kad licies – jāpārdod bizness, bet tas bijis tikai mirkļa vājums. Šodien viņš arī saprot – pašlaik situācija ir tāda, ka diezin vai atrastos pircējs, kurš gribētu uzņēmumu ar visām tā kredītsaistībām. Tā ka būs vien tas krusts jānes līdz galam. Kad varētu būt nomaksāti visi kredīti, to Dzintars neprognozē, jo tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem.
SIA “Sonāte” pastāvēšanas laikā ir bijuši ļoti raibi brīži, kad Dzintars varēja pazaudēt uzņēmumu, ja būtu nobijies. Tie ir deviņdesmitie gadi, kad valdīja rekets. Tagad par to var pasmaidīt, bet tolaik tas nenāca prātā. “Ir bijušas noliktas granātas uz galda. Ir bijis tā, ka piedzērušies mētā pudeles un pieprasa, lai vedu naudu reketieriem uz Balviem. Es teicu – nevedīšu! Draudēja piekaut. Es nenobijos. Brauca vēl pie manis cilvēks, kurš jau bija skaidrā, un teica: “Dzintar, tev tomēr būs jāved nauda.” Tad es izvilku no kabatas “Sonātes” atslēgas un teicu: “Še. Tu vari nākt manā vietā un turpināt strādāt.” Tas cilvēks tīri vai sakautrējās. Un tā viss beidzās,” stāsta Dzintars.
Patiesi. Laikam tieši šis patiesums reketierus samulsinājis. Laika gaidā Dzintars nav mainījies. Viņš joprojām ir tāds – patiess.
Par to, kas viņu un Aritu iedvesmo darbā, Dzintars saka: “Ja klients ir smaidīgs. Ja saka, ka pie mums ir skaisti, ka ir gardi ēdieni. Ka ir skaista apkārtne, skaista “Sonātes” ēka. Tas iedvesmo! Un tādos brīžos aizmirstas raizes. Tad ir gandarījums!”
Fakti
SIA “Sonāte” ir Stāmerienas uzņēmums, kas dibināts 1993.gadā.
Pamata profils ir restorānu un mobilo ēdināšanas vietu pakalpojumi.
Uzņēmuma pagājušā gada apgrozījums bija 362 874 eiro. Strādāts ar 19 340 eiro zaudējumiem. Kopējie maksājumi valsts kopbudžetā pērn samazinājusies, toties palielinājies valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apjoms, sasniedzot 35,90 tūkstošus eiro.
SIA “Sonāte” pamatkapitālā ir 82 866 eiro.
Līdz 2009.gadam uzņēmuma īpašnieks bijis Dzintars Poļaks, šobrīd īpašniece ir viņa dzīvesbiedre Arita Poļaka.
Avots: “Lursoft”
