Smalka auguma, nevainojami gracioza melnmate, fascinējoši vijīgām kustībām iekļaujoties mūzikas ritmā, kā rotaļājoties apkalpoja bāra leti ielenkušos klientus. Trausla kā porcelāna vāze un maiga kā japāņu zīds viņa fascinēja ikvienu, kurš uz mirkli pietuvojās bāram. Valgās LOL lelles acis kā atvari gūstīja vīriešu skatienus, un, pamanījušas iekāri Borisa skatienā, visai atklāti pievērsās viņam, nepašaubāmi skaistākajam vīrietim šajā bārā – tā vismaz laiku palaikam izteicās kāda no viņa pavadonēm, uzsverot neapšaubāmo līdzību ar Alēnu Delonu. Tas, protams, glaimoja, gluži tāpat kā pastāvīgā sieviešu uzmanība, tomēr pats Boriss uzskatīja, ka ar pašapziņu viņam viss ir kārtībā: tādi pliekani komplimenti nespēj viņu ietekmēt.
– Dieviete! Venera! Afrodīte! – no apbrīnas aizturējis elpu un jau gandrīz bez samaņas, elsa Boriss un kā apburts lūkojās uz daiļo oficianti. Viņas acis nebēdnīgi dzirkstīja, un kairie smiekli vilināja iesaistīties sarunā. Mirkli vēlāk miniatūrā, melnīgsnējā daiļava, aicinoši pamājusi ar roku un uzsmaidījusi Borisam, kā japāņu geiša līgani aizslīdēja starp galdiņiem.
– Viņa to man? – krietni noreibušais Boriss jautāja draugam, kamēr dažāda vecuma vīrieši kā sirēnas sauciena apmāti daiļajai oficiantei aiz muguras bārstīja asprātības un jēlības, centās satvert meiteni aiz rokas un ievilkt klēpī. Ja vien ne Jurijs, kurš cieši turēja Borisu aiz pleciem un neļāva celties no bāra ķebļa, viņš jau sen būtu meties kādam izrotāt ģīmi. Skaidrā prātā Boriss gan būtu pamanījis, ka daiļavu šie uzsaucieni un žesti nemaz neaizvaino, bet tobrīd viņš reiba no mirkļiem, kad abu skatieni sastapās, un, dziļā aizgrābtībā aizturējis elpu, grima pēkšņi uzliesmojušās kaislības atvarā. Tovakar Boriss pat iedomāties nespēja, ka gadu vēlāk nolādēs šo dienu.
* * *
“Es un iemīlējies?” ilgi nespēdams aizmigt, nemierīgi grozoties gultā, sev jautāja Boriss. Līdz šim viņš augstu vērtēja savu apdomību un tālredzību un reti kad mēdza pieņemt vieglprātīgus lēmumus. Ievērojamā dzīves pieredze viņu bija iemācījusi atturēties no neprognozējamām avantūrām. Tomēr, lai arī kā veselais saprāts iebilda, atlikušo nakts daļu viņš nespēja aizmigt – prātā joprojām virmoja gaismas aplī dejojošā daiļava. Rītam austot, bāra kaislības prātu tomēr bija nogurdinājušas, un viņam izdevās iemigt, bet jau pēc mirkļa no saldajiem sapņiem mosties aicināja realitāte sievas balsī:
– Mosties, dārgais! Nokavēsi darbu.
Virtuvē pie brokastu galda sasveicinājies ar meitām, Boriss centās sevi uzmundrināt ar tasi espreso kafijas. Galvā kā veseri joprojām dunēja bāra smagie basi – bum-bum-bum. Pārmijis dažus vārdus par sekmēm skolā, par gaidāmo izlaidumu un ģimnāzijas astotās klases plānoto ekskursiju, viņš nevaļīgi atvadījās.
Ieradies darbā, sekretārei palūdza atcelt visas plānotās tikšanās – negulētā nakts joprojām turēja žņaugu ap pieri un neglābjami bija noslāpējusi visas komunikācijas spējas. Kā vatē ietītas snauda arī domas par tavernā satikto daiļavu. Varbūt tas bijis tikai sapnis? Atvēris labi noslēptā bāriņa durvis, Boriss izvilka “pirmo palīdzību” – sen iesākto viskija pudeli. Jau drīz vien viņam sāka likties, ka glāzes dibenā atspīd svešinieces antracīta melnais skatiens.
– Vājprāts! – viņš purināja galvu. – Kas tā par apmātību! Manos gados!
* * *
Lai arī kā Borisa saprāts pretojās pēkšņi uzliesmojušajai kaislībai, vēlā vakarā kājas pašas no sevis viņu atkal aiznesa uz bāru. Tumšmatainā daiļava joprojām atradās aiz letes un, jautri čalodama, garās skropstas plivinādama, jauca kokteiļus, tātad – tas tomēr nebija sapnis. Uztraukumā drebošu balsi Boriss pasūtīja degvīnu. Koķeti uzsmaidījusi, fascinējošā bārmene nekavējoties izpildīja klienta pasūtījumu. Noliekot viņa priekšā glāzi un uzkodas, sieviete maigi noglāstīja Borisa roku. Vai tas varētu būt aicinājums iepazīties tuvāk? Tikko sadzirdami nočukstējusi: “Almira,” – miniatūrā daiļava pazuda bāra dziļumā.
Almira… Atbalstījis zodu plaukstās, Boriss kā apburts vēroja daiļo oficianti. Šovakar viņš bija nolēmis tik ļoti nepiedzerties, lai, kā iepriekš izteicās Jurijs, sirēnas dziesma aklam neliktu iet bojā. Nevarētu teikt, ka Borisam patika viss, ko viņš redzēja: pārāk atklāti Almira flirtēja ar daudziem bāra apmeklētājiem. Interesanti, vai tādā veidā daiļava nolūkoja sātīgāko “kumosu” vai vienkārši visai primitīvā veidā centās viņā iekvē-
lināt greizsirdību? Muļķīgi tas šķita abos gadījumos.
Neilgi pirms bāra slēgšanas, izstrādātām līganām kustībām mainot pelnu traukus un savācot tukšās glāzes, Almira pietuvojās Borisam tik tuvu, ka viņš acumirklī sajutās sievietes parfīma ieskauts – uzvējoja kaut kas tik sen neizjusti intīms, tik aicinošs un kārots… Ar liegu rokas kustību piebīdījusi Borisam tuvāk nelielu lapiņu, Almira attālinājās. Telefona numurs. Vai tiešām viņa vēlas sniegt ko vairāk? Patīkami satraukts, Boriss ievadīja Almiras numuru sava tālruņa katalogā un pašapzinīgi pasmaidīja.
* * *
– Sveika, Almira! Nepamodināju? – viņš jautāja nākamajā rītā, līdzko aiz muguras aizvērās dzīvokļa durvis. – Es vēlētos tevi satikt. Kur tas būtu iespējams?
– Bārā. Esmu tur katru vakaru, līdz pat pusnaktij un ilgāk, pats zini, – klusā, no miega vēl aizsmakušā balsī Almira paskaidroja un kaprīzi piebilda: – Pa dienu nav spēka vēl kaut kur klīst.
– Es noteikti aiziešu, gaidi!
Doma, ka pāris degvīna glāzes un dāsna piemaksa bārmenei par apkalpošanu šajā vai citā vakarā galu galā varētu aizvest uz Almiras gultu, Borisu bija pārņēmusi kā biezs, uzmācīgs mākonis. Nedaudzās īsziņas, ko viņš dienā nosūtīja uz Almiras tālruņa numuru, un viņas rakstītās mīklainās atbildes iztēlē radušās klusās cerības tikai pastiprināja.
Todien, kā arī vēl daudzus citus vakarus pēc darba, viņš traucās mājās, pārģērbās, pavakariņoja un tad, aizmirsis par visu uz pasaules, steidzās pie savas sirēnas. Nu jau viņš zināja, ka Almira ir no Albānijas, ka dzīvošanu Kiprā nodrošina ar vairākkārtīgu uzturēšanās atļauju atjaunošanu. Bāra īpašnieks reiz internetā ieraudzījis meitenes foto un uzaicinājis viņu pastrādāt par “tavernas seju”, piesolot labu algu. Piedāvājums bijis tik vilinošs, ka viņa izlēmusi nekavējoties.
* * *
Almiras uzmanība jau pašā sākumā Borisam izmaksāja dārgi – ar tukšu glāzi pie bāra sēdēt neviens neļāva, turklāt gribējās arī savu iemīļoto sievieti pārsteigt ar ziediem vai kādu mazu dāvaniņu. Tas vismaz deva iemeslu pārmīt kādu vārdu, pieskarties ar aicinošu glāstu, iekļaut plaukstās viņas smalkos pirkstus un reibt no skurbinošā aromāta.
Galu galā reiz pienāca tā diena, kad Almira piepildīja Borisa sapni un dāsno apdāvinātāju atalgoja ar kaislīgu tikšanos kādas viesnīcas luksusa numurā. Pēc tā vakara viesnīcu numuriņu apmeklējumi kļuva tik regulāri, ka Borisa dzīve izvērtās vienos svētkos – bezgala kaislīgos un krāšņos. Pieradusi pie dāsnā vīrieša uzmanības pierādījumiem, Almira atļāvās arvien vairāk – viņai atradās brīvs laiks arī agrīnās pēcpusdienās. Vēl joprojām tiekdamies būt nepārspējams vīrietis, Boriss viņu centās pārsteigt ar dažādu masāžu un spa apmeklējumiem. Visai drīz tam sekoja kopīgas iepirkšanās ekskluzīvos veikalos. Šķiet, Borisa dzīvē tagad pastāvēja tikai viens mērķis: “Viss manai mīlas dievietei!”
* * *
Borisa uzņēmuma kontus jau no paša sākuma pārvaldīja uzticams cilvēks, tāpēc viņa izteiktie brīdinājumi par riska faktoriem un bīstami tuvo kritisko robežu lika pašam izpētīt finanšu plūsmu. Pēdējos gados auto tirdzniecība bija ienesīgs bizness, un Boriss droši dzīvoja ar apziņu, ka visam pietiks. Lieki teikt, ka pārsteigums par nez kur izkūpējušajiem miljoniem bija negaidīts. Tikai tagad Boriss attapās, ka ar katru nākamo reizi Almiras vēlmes viņam izmaksājušas arvien vairāk. Nav brīnums, ka no gluži veiksmīgā biznesa peļņas tikpat kā nekas nebija palicis pāri. Ģimenes vajadzībām atvēlētos līdzekļus prāts liedza tērēt, lai gan – pēdējā laikā arī no tiem viņš bija aizņēmies, tiesa – ar domu pie pirmās izdevības visu atlīdzināt.
Reiz to pamanīja sieva, kura laiku palaikam kontrolēja kopējos izdevumus, un nekavējoties sacēla trauksmi: kas notiek? Kāpēc vīram ievajadzējies no ģimenes līdzekļiem apmaksāt kādam uzturēšanos viesnīcā un skaistuma kopšanas salona apmeklējumu? Pat, ja tās arī būtu kādas ārzemju sadarbības partneres vajadzības, kā to paskaidroja Boriss, ne jau no ģimenes budžeta jāsedz šādi izdevumi! Vai tiešām vīra biznesam sākušies grūti laiki?
Toreiz Boriss attaisnojās ar saspringtu darba grafiku, iespējams, neprecīzi dotiem rīkojumiem un grāmatveža kļūdu un apsolīja nākamajā mēnesī izdevumus saregulēt. Līdz šim viņa darījumi allaž ritējuši veiksmīgi, un šaubu nebija, ka tā būs arī turpmāk.
* * *
Reiz, saguris pēc vētrainās nakts ar Almiru, Boriss viesistabā uz krēsla aizmirsa žaketi un somu. Rīta agrumā to tur atrada Rita, un, ilgi nedomājot, metās pārmeklēt žaketes kabatas – varbūt tur radīsies izskaidrojums vīra papildu izdevumiem… Kā pirmais pie rokas gadījās Borisa kabatas tālrunis. Lai arī līdz šim Rita respektēja vīra neaizskaramo telpu, šoreiz prāts lika meklēt jebkādus izskaidrojumus. Īsziņas. Nosūtītās. “Mīļā, paldies par šo nakti! Es to neaizmirsīšu nekad!” “Pasaule ir mainījusies, kopš tajā parādījies tu – mana mīla, mans prieks, mana mīlas dieviete.”
Ritas acīs sariesās asaras. Nekāda lielā skandalētāja viņa pēc dabas nebija, tomēr neko neteikt viņa arī nespēja. Tādu mazu, mazītiņu scēnu vīrs tomēr ir pelnījis.
– Ko tu atkal izdomā? Kāda mīļākā? Vai tad man tādai ir laiks? Kur tu ko tādu rāvi? Tā bija rakstīts? Nu, un tad? Muļķības. Pati vainīga, ka rakņājies manā telefonā un visu ko sadomājies! – otrā rītā, steigdamies uz darbu, izmeta Boriss. – Nekā tāda nav! Labāk mazāk melodrāmas skaties un televizora vietā pievērsies meitām.
Vairākas reizes dziļi ieelpojis un izelpojis, Boriss iesēdās mašīnā, lai trauktos pie Almiras. Viņai nākamnedēļ beigsies kārtējā uzturēšanās atļauja, bet jaunās apstiprināšana nez kāpēc ieilgusi, kas varētu nozīmēt atgriešanos dzimtenē. Boriss to nedrīkstēja pieļaut, bez Almiras viņš vairs nespētu elpot.
Sievas greizsirdība? Par ko gan? Viņš taču netaisās pamest nedz ģimeni, nedz savu auto tirdzniecības biznesu, un visi to zina. Ja izdotos Almiru pierunāt palikt, gan jau tad rīkotos piesardzīgāk.
* * *
– Almira, es nevēlos, lai tu aizbrauc, – kaislīgi skaujot savu dievieti, čukstēja Boriss. – Tāpēc man padomā ir kāds risinājums. Pazīstams jurists palīdzēs noformēt tev Eiropas pilsonību, ātri, pāris nedēļu laikā. Tev tikai jāpiekrīt apprecēties, fiktīvi, protams. Man pat ir padomā kāds izdevīgs “vīra” kandidāts. Tev atliek tikai teikt “jā”, un es visu nokārtošu: gan laulību ceremoniju, gan kāzu kleitu, kādu tu gribēsi.
– Ja tas būtu tu, es teiktu: ar lielāko prieku, bet – arī šī doma nav slikta! – koķeti pasmaidīja Almira.
– Tikai… Man taču nebūs jādzīvo ar viņu?
– Es tev sameklēšu dzīvokli. Mums abiem, – Boriss jau plati smaidīja, jo saprata: Almira ir gatava pieņemt viņa piedāvājumu.
– Vai viņš pēc tam ļaus man tikties ar tevi?
– Tu viņu redzēsi tikai laulību ceremonijas laikā, un viss. Kāzu mielastu mēs ar tevi baudīsim kādā restorānā.
Kvēli piekļāvusies Borisam, ieslidinājusi roku viņa žaketes iekškabatā un ierasti veikli izvilkusi no turienes simts eiro banknoti, Almira noplivināja to mīļotajam gar acīm un līksmi nočivināja:
– Smaržām! Tavam mīļākajam aromātam.
Uzspiedusi Borisa lūpām steidzīgu skūpstu, viņa izdejoja pa durvīm.
TURPINĀJUMS SEKOS
