Pāris nedēļas vēlāk Borisa noorganizētajā fiktīvo laulību ceremonijā līgava bija īsta un tērpta ekskluzīvā šifona kleitā. Arī nopirktais līgavainis izskatījās ne slikti, bet katram bija labi redzams, ka viņš nav īpaši centies piedomāt pie sava ārējā izskata – uz Almiras greznās kleitas fona aizlienētais uzvalks izskatījās krietni paplucis. Ieraudzījis savu nākamo „sievu” tikai īsu mirkli pirms došanās pie altāra, “līgavainis” manāmi samulsa. Boriss manīja, kā puisim acīs iedegas uguntiņas, tāpēc uzreiz pēc reģistrācijas, samaksājis „jaunajam vīram” apsolīto summu, viņš nozaga jauno sievu uz neatgriešanu. Kāzu ceļojumā abi devās uz Almiras jauno mājvietu. Lai arī limuzīns kaislu izjūtu pārņemto pāri izvizināja līkločiem, ļaujot baudīt gleznainās Vidusjūras piekrastes saulrietus, izrādījās, tā atrodas pavisam tuvu. Ēkā, kur atradās Borisa birojs, pirms laiciņa bija atbrīvojies kāds dzīvoklis. Jau tad viņš bija aizdomājies par savu mīļoto un pasūtījis istabām remontu, nopircis dārgas mēbeles un tagad savai mīļotajai kāzu dāvanā pasniedza dzīvokļa atslēgas.
– Mūsu mīlas ligzdiņa, – viņš čukstēja Almirai ausī, pārnesot mīļoto pār slieksni. – Ceru, tev patiks tavs jaunais dzīvoklis.
No šīs dienas Boriss uz darbu steidzās ar īpašu prieku. Rūpīgi pārdomājot dienas darbus, visu izdevās paspēt: gan tikties ar padotajiem un sadarbības partneriem, gan dibināt jaunus kontaktus, gan bieži apskaut Almiru, gan pabūt kopā ar ģimeni. Nakšņoja viņš parasti mājās, lai lieku reizi nedusmotu sievu, kura vēl arvien centās kontrolēt katru viņa soli un mazākā nieka pēc spēja sarīkot scēnu. Rūpīgi apdomājis savas dubultās dzīves darbības trajektorijas, Boriss rūpējās, lai tās viena otrai netraucētu. Almira gan reizēm sūrojās par vientulīgajām naktīm, bet, saņēmusi iknedēļas tēriņiem izsniegto banknošu žūksnīti, uz laiku par tām aizmirsa. Borisam šķita, ka beidzot visi dzīves zobratiņi iegriezušies pēc viņa plāna.
* * *
– Mīļais, es vēlos mācīties, – kādudien paziņoja Almira. – Tu taču atbalstīsi mani? Pats saki, ka tev patīk gudras meitenes. Turklāt tie ir tavi vārdi, ka tev nepatīk mans nakts darbs bārā un miesaskārīgie vīrieši ap mani, ka precētai sievai jānakšņo mājās. Esmu tev teikusi, ka labprāt izmācītos par gidu vai tulku.
– Es tevi saprotu, bet – mācīšanās maksā ne mazu naudu, – Boriss domīgi bilda. – Tu gribēsi dzīvot galvaspilsētā, tuvāk augstskolai, nāksies meklēt dzīvokli, ar līdzšinējo uzturnaudu tev tur nepietiks… Es vēl līdz galam neesmu nomaksājis tava dzīvokļa mēbeles, jo pašlaik man ir tāda nedaudz saspringta situācija.
Patiesībā viņš gribēja teikt: “Tad es tevi tikpat kā neredzēšu! Tu būsi tik tālu no manis. Priekš kam tad es visu šo darīju? Lai tu ik dienas būtu man sasniedzama!”
– Vai tad tu gribi, lai es visu mūžu strādāju par bārmeni? – Almira uzmeta lūpu. -Vai varbūt man labāk vispār nestrādāt?
Šo pēdējo teikumu Borisam bieži bija nācies dzirdēt, pareizāk – katru reizi, kad, maiguma pārņemts, ņurdēja Almirai ausī: “Tu esi tikai mana, un tie citi lai nenāk ne tuvu!” Uz to Almirai sen bija gatava atbilde: tavernas īpašnieks vēl arvien viņai maksājot labu algu, tik labu, ka Borisa mazās “dāvaniņas” tai nestāvot ne tuvu. Ja viņa aiziešot no tā darba, vai Boriss varēšot viņai dot vairāk? Jā, iespējams, ka tie pāris simti nedēļas tēriņiem Almirai arī ir par maz, bet pusdienas viņas dzīvoklī tika piegādātas par Borisa naudu. Neviens nebija atcēlis arī kopīgās iepirkšanās tūres, kur daiļava reizi mēnesī atjaunoja savu garderobi. Interesanti, kur Almira tērēja vai kādām vajadzībām krāja savu naudu? Uzdot šādu jautājumu viņai pašai nebija Borisa stilā, tāpēc viņš jau atkal neveikli murmināja:
– Nē, mīļā, es zinu – tev ātri apniktu vienmuļā mājas dzīve, un es nemaz negribu, lai tu visu laiku sēdi četrās sienās. Tikai man šobrīd ir tāda saspringta situācija. Dažiem piegādātājiem neatdoti parādi, pāris nenomaksāti kredīti…
– Nu, re, tagad es redzu, kā tu mani patiesībā mīli, – Almira uzmeta lūpu un, ar troksni aizcirzdama durvis, izgaisa tvanīgajā pustumsā.
* * *
Todien Borisam neizdevās viņu sazvanīt. Arī savā dzīvoklī Almira neatgriezās. Vakarā, sliktu nojausmu pārņemts, viņš aizsteidzās uz tavernu un redzēja, cik izaicinoši daiļava flirtēja ar citiem vīriešiem, bet viņam garām gāja kā tukšai vietai. “Lai jau nolaiž tvaiku,” Boriss nīgri nodomāja, un, nesagaidījis bāra slēgšanu, krietni saīdzis aizbrauca mājās. “Rīt kaut ko skaistu nopirkšu viņai.”
Nākamajā dienā saslima abas meitas, bet, pārņemts ar domām par Almiru, Boriss šo ziņu pirmajā brīdī palaida gar ausīm. Sieva viņam sarīkoja pamatīgu skandālu, kā rezultātā Boriss meklēja sen aizmirstās sirdszāles un mīļā miera labad visu dienu pavadīja mājās ar meitām. Viņš bija aizmirsis, ka arī šādas stundas var dziedināt sūrstošo dvēseli.
Almira viņu ignorēja vēl divas dienas. Pa to laiku Borisa iztēle jau bija pieņēmusi varenus apgriezienus: trakulīgā Almira uz bāra letes, Almira cita vīrieša apskāvienos… Visas domas – kaislās, niknās un apcerīgās – bija tikai pie mīļotās. Atcēlis pāris norunātās tikšanās, viņš atvēra sava slepenā bāriņa durvis…
Almiras ierašanās viņu kopējā dzīvoklī pēc tīrām drēbēm vairāk gan bija iemesls, lai paskatītos, kā Boriss jūtas bez viņas. Gan jau ļoti pārdzīvo un ir gatavs salīgt. Protams, Boriss tiešām izskatījās nomocīts un iztukšots. Apsārtušās acis liecināja par garajām bezmiega stundām un pārmērīgu alkohola lietošanu.
– Esmu ar mieru. Tu mācīsies. Naudu es dabūšu, – viņš solījās. – Tikai nepamet mani vienu!
* * *
Nākamajā dienā Borisam bankā izdevās noformēt vēl vienu kredītu un saņemto naudu ieskaitīt Almiras kontā. Tagad viņai atlika tikai doties uz augstskolu, iesniegt dokumentus un nokārtot pāris eksāmenus. Par sekmēm Almira nešaubījās – viņai vienmēr bijis apķērīgs prāts. Iepriecināja arī doma, ka Borisa atvēlēta naudas summa ļaus atrast labu dzīvokli tuvu augstskolai. Viņa izskatījās patiesi laimīga. Savukārt Borisu laimīgu darīja doma, ka savas mīļotās labā ir izdarījis visu. Šādā ilūzijā viņam izdevās nodzīvot līdz pat dienai, kad Borisa autosalonā tika iedzīta jauna mašīna – dzeltens “Porsche”.
– Mīļais, ja tu man nenopirksi šo mašīnu, es aiziešu pie tava konkurenta, – Almira koķeti piedraudēja.
– Tu, ko?! Prātā esi jukusi? Tu maz zini, cik tāda maksā?! – gluži izbiedēts iesaucās Boriss. – Pat sev es tādu nevaru atļauties!
– Zinu. Tavējā jau arī nav daudz lētāka. Gribu labāku. Nopirksi? Tad es ik pārdienas varēšu no galvaspilsētas atskriet pie tevis. Tu taču to gribētu, vai ne?
Izskatījās, ka Almira runā pavisam nopietni. To aptvēris, Boriss, gluži sadrūmis, lūkojās tālumā. Tas nav iespējams. Jau tā viņš balansē uz naža asmens. Kā viņa to nesaprot? Viņš taču tika stāstījis – gan par neveiksmīgajiem darījumiem, gan par kompanjonu neizdarību. Varbūt tā bija kļūda – runāt ar viņu par savām neveiksmēm?
Almira tikmēr, pārņemta ar domu par jauno auto, ar patiesu aizrautību atklāja savas zināšanas dārgo auto tirgū. Pēdējais, ko Boriss dzirdēja no viņas garā monologa, iedzēla līdz pat kaulam:
– Pats zini: es vienmēr dabūju to, ko vēlos. Ja tu to nevari atļauties, es palūgšu Pavlosam, viņš man to nopirks jau rītdien.
* * *
Dienu vēlāk klausulē atskanēja Ritas saērcinātā balss:
– Boris, kur mana mašīna? Kā es aizvedīšu bērnus uz skolu?
– Dārgā, tikai neuztraucies. Īslaicīgas grūtības. Man šobrīd nācās to pārdot. Manam biznesam kritisks punkts, steidzami bija nepieciešama nauda, bet es to atrisināšu jau šomēnes, es nokārt…
Boriss nepaspēja visu izteikt līdz galam – sakāmo pārtrauca tālruņa īsie signāli.
Milzīgas vainas apziņas pārņemts, viņš vakarā atvilkās mājās. Jau atverot durvis, radās sajūta, ka kaut kas nav tā, kā parasti – istabās valdīja neierasts klusums. Uz galda atstātā zīmīte vēstīja, ka Rita ar meitenēm aizbraukusi dzīvot pie vecākiem: „Padzīvo viens! Līdz tam brīdim, kamēr iemācīsies domāt par ģimeni, nevis par savu padauzu.”
Kāpēc tā? Viņš taču visu laiku rūpējās par viņām – deva naudu, apmaksāja dzīvokli, vakarus pavadīja mājās pie televizora un nakšņoja blakus sievai. Vai tas nav daudz? Milzīga tukšuma sajūta iemetās saules pinumā, sirds pagura un, ieņēmis prāvu devu sirds pilienu, lamādams sievu un viņas lēmumu, Boriss traucās pie Almiras.
– Sieva mani pametusi, meitas līdzi paņēmusi, – tikko pārkāpis viņas dzīvokļa slieksni, Boriss izplūda asarās, īstās, no sāpju plosītas sirds dzīlēm nākušās.
– Nu, un tad? – gluži neieinteresēti izmeta Almira. – Vai tad tāpēc jāskumst? Beidzot būsi brīvs vīrietis.
Tik neiejūtīgu attieksmi no mīļotās Boriss tomēr nebija gaidījis. Ar blīkšķi aizcirtis Almiras dzīvokļa durvis, viņš neatvadījies izskrēja laukā.
Tajā vakarā Almira esot redzēta tavernā. Krietni iedzērusi, viņa dejojusi uz bāra letes. Tikpat iereibuši un vieglprātīgi apmeklētāji viņai aplaudējuši un piedāvājuši naudu, un viņa ar sajūsmu to pieņēmusi, līdz kāds kungs ar visai biezu maku viņu nocēlis no letes un aizvedis sev līdzi.
Pāris dienas vēlāk, nespēdams sazvanīt Almiru, Boriss devās viņu meklēt. Pats sēdēdams tavernas pustumsā tālākajā kaktā, viņš vēroja, kā Almira pie letes flirtē ar klientiem. Vienā no tiem Boriss atpazina savu konkurentu – plaša autosalona īpašnieku grieķi Pavlosu. Almiras pielūgsmes pilnais skatiens neapšaubāmi bija veltīts Pavlosam, bet viņa īpašnieciskie žesti vēstīja: “Šī daiļava pieder man!”
Apziņa, ka viņš ir apkrāpts un nodots, Borisu pārņēma tik pēkšņi kā zibens spēriens. Almira, viņas nepiesātināmās vēlmes, autosalona parādi un kredīti, ģimenes sabrukums – viss sastājās loģiskā ķēdītē. Vai tā varētu būt, ka tāds jau no paša sākuma bijis Almiras plāns? Precīzāk – Pavlosa! Ar Almiras rokām novākt no ceļa konkurentu! Šī pēkšņā atskārsme Borisu smacēja. Ar steigu vajadzēja izkļūt svaigā gaisā. Celdamies no krēsla, viņš vēl sajuta, kā kaklā krājas rūgtums, kā deniņos sāk auļot asinsrite, kā asa sāpe iedzeļ galvā un sirds apmet kūleni, līdz pēkšņs nespēks viņu ietin necaurredzamā tumsā.
Par laimi, starp apmeklētājiem atradās ārsts, kurš, pamanījis kādu no klientiem saļimstam uz grīdas, nekavējoties izsauca medicīnisko palīdzību.
* * *
Pirmajā brīdī Boriss nesaprata, kur nonācis. Kad attapās, no jauna aizvēra acis, it kā tā varētu paslēpties no īstenības. Gribējās, lai pie gultas sēdētu Almira, koķeti smaidītu un mudinātu celties: “Mīļais, jābrauc mājās! Nav ko gulēt slimnīcā! Tu man esi vajadzīgs!” Viņas vietā palātā kopā ar ārstu ienāca sieva.
– Ja tev ko vajag, saki! Es tepat būšu, līdz tev paliks labāk.
Vēlāk vakarā, dažādu injekciju un zāļu nogurdināts, Boriss vēl arvien netika vaļā no domām par Almiru, lai gan – tagad tās bija krietni apcerīgākas. “Vai nav skumji, ka viņa tā arī nespēja mani iemīlēt? Bet labi vismaz, ka ļāva mīlēt. Tās būs manas skaistākās atmiņas līdz pat mūža galam.”
* * *
Kad pēc nedēļas Boriss iegāja Almiras dzīvoklī, tur bija pilnīgi tukšs. Nebija ne mēbeļu, ne drēbju, ne Borisa plaukta, kur savulaik glabājās dažādas viņa lietas. Saliktas divās kastēs, tās gulēja istabas stūrī. Protams, ka tos pāris līgumus, kas bija sagatavoti un apstājušies pusceļā, varēja nemeklēt, tāpat kā abas kredītkartes, kas bija nodotas Almiras pārziņā.
Pie durvīm kāds zvanīja. Satraucies, ka tā varētu būt Almira, Boriss pusskriešus metās pie durvīm. Tiesu izpildītājs. Izrādās, sieva iesniegusi prasību par laulības šķiršanu.
* * *
Jau pagājuši vairāki gadi, bet miniatūrā graciozā būtne, kas tik ļoti līdzinājās pasakainai lellei, joprojām dzīvo Borisa atmiņās. Tur aizķērusies, viņa reižu pa reizei, īpaši naktīs, joprojām koķeti smaida un kaislīgi piekļaujas vīrieša sānam. Brīžiem viņam pat šķiet, ka sajūt Almiras auguma kvēli, un viņš atkal un atkal izdzīvo katru kopā pavadīto mirkli. Tā Boriss izvairās no domām par zaudēto ģimeni, naudu, māju un darbu. To vairs nav. Ir palikuši vēl daži neapmaksāti kredīti, tukšums dvēselē un atmiņas.
