– Neesmu es nekāds sūnu vecis! – man aiz muguras dusmīgi izsaucās kāds kungs, un cita, daudz klusāka un sievišķīgāka balss viņu tūlīt steidza kušināt:
– Neesi, neesi, tev tikai astoņpadsmit un drusku vairāk, ja spriežam pēc izrunāšanās, bet, ja pēc pases un varēšanas, tad – es labāk paklusēšu…
Sievietes balss izklausījās tik pazīstama, ka nekavējoties atskatījos. Patiešām – tante Veronika! Kopš aizvadītā gada rudens nesatikta, vien divās īsās telefona sarunās dzirdēta, un, lai nu kur, bet Rīgas ielās viņu satikt es nespētu iedomāties. Par tantes milzīgo nepatiku pret lielpilsētas džungļiem zināja visi, kas vien viņu pazina, un es ne reizi vien no pašas Veronikas tiku dzirdējusi: viņa Rīgā neesot bijusi kopš studiju gadiem un tā būtu pēdējā vieta, kur viņa atkal vēlētos nokļūt.
– Kurš prātīgs cilvēks gan būtu ar mieru iemainīt šo brīnišķīgo lauku mieru pret to trako burzmu un steigu, pret to mūžīgo troksni un piesārņoto gaisu! – viņa mēdza atkārtot. – Nē, nekad, ne par kādu naudu!
Pamanījusi mani, arī Veronika pirmajā brīdī izskatījās itin pārsteigta, bet jau pēc brīža metās man ap kaklu un bezgala iepriecināta izsaucās:
– Kāda laime, beidzot vismaz kāds sakarīgs cilvēks ceļā gadījies, kāds, kurš kaut ko saprot no mūsdienu “urbānās dzīves”, kā tikko smalki izteicās Lotārs, citādi mēs abi tik atpalikuši, tik iesūnojuši, ka bez validola tabletes zem mēles labāk no saviem laukiem ārā nelīst, jo neko taču nezinām, neprotam un nesaprotam, ak, nu to jau es par sevi, protams, jo uz pilsētnieku Cīruļa kungu tas neattiecas. Viņš taču Rīgā dzīvojis un pilsētu pārzinot kā savu kabatu.
Te nu jāpaskaidro, ka šī negaidītā tikšanās notika Rīgā “Xiaomi Arēnas”(iepriekš “Arēna Rīga”) stāvlaukumā, kur pie stāvvietas apmaksas pašapkalpošanās aparātiem drūzmējās bariņš sirmgalvju un mulsā nesaprašanā kasīja pakaušus: kas tagad jādara?
– Ai, tu jau nemaz nezini, ka mums tagad sava mašīna! – saķērusi mani aiz rokas, tante Veronika pavilka mani maliņā un sāka aizgūtnēm stāstīt.
– Dienā, kad kaimiņš savā sētā iebrauca jaunu “Volvo” un prātoja, kur likt veco, Lotārs pēkšņi atcerējās, ka viņam arī reiz bijušas autovadītāja tiesības. Sākumā neticēju, sak, ko nu lielies, tāpat jau skaidrs, ka visu zini un proti, bet šis pavisam nopietni sāka interesēties par tiesību atjaunošanu – vecajām pirms četriem gadiem esot beidzies termiņš. Pie stūres neesot sēdējis vēl ilgāk – kopš, meklēdams naudu mājas remontam, pirms gadiem sešiem pārdevis savu “Mazdu”, kas pagalmā stāvējusi vienīgi skata pēc.
Laikam jau netiku teikusi, ka beidzot atradās pircējs Lotāra zemesgabalam un paņēma to ar visu sabrukušo māju, tāpēc naudas pietika gan kaimiņa vecās mašīnas atpirkšanai, gan autovadītāju kursiem. Atzīšos, ka bez validola tabletes zem mēles par visu šo ar viņu runāt nespēju, jo – kur gan prāts astoņdesmit gados sēsties pie stūres! Ne vairs to apgriezienu, ne labas redzēšanas, un kas to lai zina, cik ilgi sirds turēs! Katru dienu lūdzos Dievam, lai pasargā mani no visām likstām, kas saistītas ar šo neprātīgo Lotāra apņemšanos!
Savukārt viņš, laimē starodams, sāka apmeklēt autoskolu, bez sarežģījumiem izgāja veselības pārbaudi un ar pirmo reizi nolika braukšanas eksāmenu! Tad nu arī pieņēmu to kā nenovēršamu faktu, pie sevis gan nosolīdamās nekur tālāk par pārdesmit kilometriem nedoties. Kā tagad moderni māca: centos saskatīt pozitīvo un iztēloties, cik tagad ērta būs nokļūšana veikalā, pie frizieres un kapos, bet galvenais jau – kā lepni ieripināt Birutes un Ervīna savrupmājas pagalmā un mūsu koši sarkano “Volvo” novietot blakus viņu pelēkajai “Toyotai”.
Bet tas jau nebūtu Lotārs, ja negribētu padižoties! Vienu dienu – brauksim tur, otru – brauksim šur, līdz vienā vakarā viņš man saka: “Pērc jaunu kleitu, Lieldienās brauksim uz Rīgu uz koncertu!”
Tu spēj iedomāties, kā es uz to reaģēju? Pie vārda “Rīga” mana sirds apmeta kūleni: nē, nekādā gadījumā! Tikai ne uz Rīgu! Man kā lēnīgam lauku cilvēkam jau kājām vien tur bail pārvietoties, kur nu vēl laisties tajā trakajā burzmā ar mašīnu! Ietrieksies kāds sānā, sabuktēs bleķus, par lielu naudu pirktus! Ja ne uzreiz nobeigs, tad problēmas radīs vairāk nekā mums vajadzīgs, ja Lotārs kaut ko ne tā izdarīs! Tik sen taču nav tur braucis, kaut pats lielās, ka stūrēt pa Rīgu viņam esot tīrais nieks! Nē, nē, man bail! Tur jau pat validols man nespēs līdzēt!
Tikai Lotārs mani nemaz neklausījās: “Kā tu nesaproti! Milzīgā “Arēna Rīga”, poproka zvaigzne Kriss Normens un abiem sen zināmās “Smokie” dziesmas: “Alise”, “Meksikāņu meitene”, “Pusnakts lēdija”… Verunčik, tā tak tava un mana jaunība, gan jau arī tu ballēs pie šīs mūzikas esi dejojusi! Tolaik tās skanēja no magnetofona, bet tagad – dzīvs mākslinieks no pārrobežas atbraucis! Kaut ko tādu nevar palaist garām, īpaši tagad, kad mēs tur itin viegli varam nokļūt!”
Atzīšos, ka līdz šim pat nenojautu, ka Lotāram tāda mīlestība uz ārzemju mūziku, jo parasti abi kopā klausījāmies “Radio 2” un skaļi dziedājām līdzi, bet todien, saķēris mani aiz rokas, viņš sāka pilnā balsī aurot “Oh, Kerol” un vilka mani dejot līdzi. Biju pikta un tāda paliku līdz pat šai dienai. Kā redzi, līdz Skanstes ielai esam atripojuši, protams, ne bez validola tabletes zem mēles, – iedzērusi ūdens malku no līdzi paņemtās pudeles, turpināja tante Veronika.
– Dienas lielākā daļa pagājusi, kā bruņurupučiem velkoties uz priekšu. Paņēmu validolu, aizspiedu ausis, lai nedzirdētu, kā tie citi apkārt nervozi taurē un bļaustās. Salamājāmies abi ne pa jokam, Lotārs ar mani vairs nerunā, pareizāk – izliekas, ka mani nedzird, un es jau pateicu, ka mājās braukšu ar autobusu. Tagad, re, cik gudru ģīmi pēta to moderno ekrānu, kurā esot jāievada mašīnas numurs, bet vai tad tajā melnajā ekrānā kaut ko vispār var redzēt? Ja vēl nebūtu tā spožā saule, tad varbūt, bet šitā… Jau labu laiku skatāmies, kā citi tādi paši gudrinieki neveikliem pirkstiem mokās ar numuru iebakstīšanu un apmaksāšanu, vai tad nevarēja kāds konsultants tur blakus pastāvēt, ja jau priekš vienkāršiem ļaudīm nekur tuvumā stāvvietas nav paredzētas?
Jau gribēju tantei Veronikai piedāvāt savu palīdzību, kad pamanīju tuvojamies Lotāru. Platu smaidu sejā viņš lepni paziņoja, ka ne tikai pats iemācījies ar šo apmaksas sistēmu tikt galā, bet arī dažus “nezinīšus” apgaismojis. Klausīdamās viņa smalki detalizētajā stāstījumā par to, cik reizes viņš kļūdījies ievadot ciparus, līdz beidzot sapratis, kā visu izdarīt pareizi, virzījāmies uz ieeju.
Ar samērā stingro drošības kontroli pie durvīm jau iepriekš biju saskārusies, tāpēc šoreiz man telefona maciņā līdzi bija tikai nauda un atslēgas. Visai pavirši apčamdīta, koncerta apmeklētāju straumes virzīta, ieplūdu vestibilā un tikai tad attapos, ka neesmu pabrīdinājusi Veroniku un Lotāru: lai izvairītos no nevajadzīgiem pārdzīvojumiem, labāk neko lieku līdzi neņemt. Snaikstīju kaklu, lai pāri galvām ieraudzītu abus radiniekus, bet viņi nez kāpēc kavējās. Tā vietā vestibilā parādījās apsardzes maiņas priekšnieks (vismaz tā es to uztvēru), jo kontrolieri pēkšņi daudz nopietnāk pievērsās somu, kabatu un bikšu izpētei. Kā vēlāk dziļā aizvainojumā izteicās Lotārs – tas puisis esot viņam ne tikai paduses iztaustījis, bet abas bikšu staras līdz pašam šekumam kā tādam teroristam izčamdījis, labi, ka zābakus vēl nelicis noaut. Veronikai somā bijusi pusizdzertā ūdens pudele, bez kuras viņa ne soli negribējusi spert – pēc sātīgajām pusdienām laiku palaikam gribējies kādu malku ieņemt, bet tā jaunā sieviete pie durvīm neļāvusi pudeli nest iekšā, likusi atstāt pie durvīm, kad iešot ārā, varēšot paņemt.
– Kas tā par muļķību, ja turpat desmit soļus tālāk bufetē var nopirkt citu pudeli, un ne tikai ūdeni, bet arī ko stiprāku? – nikni bozās Lotārs.
Steidzos viņam skaidrot, ka iekšējās kārtības noteikumos ir rakstīts, ka kārtības uzturētājiem ir tiesības apskatīt gan somas, gan kabatas, gan aizliegt ienest pudeles ar korķīšiem, tādā veidā mazinot risku tiem nokrist zem apmeklētāju kājām un kādam uz tiem paslīdēt vai paklupt, tāpat arī novērst vēlmi un iespēju korķīšus iemest laukumā.
Te nu Lotārs visai loģiski iebilda: ja nu kāds lielā ekstāzē kaut ko arī sagribēs aizmest pa gaisu, tad tā būs cepure, brilles, krūšturis vai kāda cita personīgā lieta – savā laikā viņš pats esot atradies starp tādiem aktīviem talanta pielūdzējiem, un, ja arī to korķīti kāds sadomātu mest, tad visdrīzāk aizlidinātu kopā ar visu pudeli.
Tante Veronika tikmēr jau bija pamanījusi bufeti, kur varēja nopirkt mazu sulas paciņu, un vedināja meklēt sēdvietas. Palīdzējusi viņiem parterā atrast vietas, uzmeklēju arī savējo balkonā. Koncerts vēl nebija iesācies, kad es jau zināju: kaislīgie Krisa Normena pielūdzēji, kuru kājas nepārtraukti bakstīja mana krēsla atzveltni paaugstinātajā rindā aiz muguras, krietni smaržīgais alus cienītāju pārītis pie vieniem sāniem un spriganā sirmgalve pie otriem, ilgi neļaus aizmirst šo koncertu.
Jā, nudien! Pasaules poproka zvaigzne, leģendārās grupas “Smokie” unikālā balss ar savām slavenākajām dziesmām patiešām bija muzikāls notikums un ne tikai man. Ņiprā sirmgalve man blakus, šķiet, zināja visu Normena dziesmu vārdus, jo skaļi dziedāja līdzi, brīžiem cēlās kājās, aplaudēja, sita kājas, sajūsmā kliedza un laiku palaikam manā virzienā sajūsmināti komentēja: pie šīs dziesmas viņa esot iepazinusies ar savu lielo mīlu, pie šīs – abi svinējuši Rožu kāzas, šī esot viņas meitas mīļākā dziesma un šis esot jau sestais Normena koncerts, kuru viņa apmeklējot. Gribējusi gan sēdēt pašā priekšā, lai varētu no sirds izdejoties, bet aizkavējusies ar biļetes iegādi.
Kaut kad ap to laiku kaislīgajam alus dzērājam pirmo reizi sagribējās iet uz tualeti, un visai rindai nācās celties kājās, lai palaistu viņu garām. Piecelta kājās, es labi varēju saskatīt parterā sēdošo tanti Veroniku un tikai tad pamanīju, ka Lotāra viņai blakus nemaz nav. Interesanti, kur gan viņš palicis? Kad alus dzērājs gribēja apsēsties savā vecajā vietā un mēs visi atkal tikām piecelti kājās, pamanīju arī Lotāru. Nostājies savas krēslu rindas galā, viņš aizgrābti šūpojās līdz ar mūzikas ritmiem. Ap to laiku no skatuves jau bija izskanējis Krisa Normena aicinājums “Come dance, sweet baby”, vismaz trešā daļa no parterā sēdošajiem bija piecēlušies kājās un pievienojušies skatuves priekšā dejojošajām meitenēm.
Vēlāk tante Veronika visai sarkastiski izteicās par Lotāra piesvīdušajām padusēm un tauku kilogramiem, kas sadeguši pēc tik aktīvas līdzdarbošanās. Pat neprasīju viņai, kā patika koncerts, jo jau zināju atbildi: daudz ērtāk to noskatīties būtu televizorā – gan mūziķu sejas varētu redzēt, gan skaļumu noregulēt un pats galvenais – nebūtu jāuztraucas par mašīnu un braukšanu, jātērē liela nauda un jāsūkā validols.
Lotārs par koncertu izteicās ar lielu sajūsmu: jā, esot mazliet iesvīdis, bet ne jau tik krietni kā mūziķi uz skatuves, kas izspieduši no sevis pēdējo sulu. Ar prieku atklājis, ka kājas vēl arvien atceras senos ballīšu ritmus, bet krietni piemirstie dziesmu vārdi – kā tāda jaunībā sūkāta, sen aizmirsta, anīsa ledeņu garša – ar savu saldumiņu un sūrumiņu. Pēc šiem vārdiem secināju, ka man Lotārs iepatīkas arvien vairāk.
Kad stāvlaukumā pie viņu mašīnas atsveicinājāmies, tante Veronika nespēja vien beigt atvainoties, ka nevarēšot mani pavizināt savā auto – aizmugures sols esot aizņemts līdz pat jumtam, jo pirmais pieturas punkts Rīgā bijis kaimiņu izlielītais tirdzniecības centrs “Ikea”, kur Lotārs Veronikai nopircis mīkstu atpūtas krēslu.
– Pēdējā reize, kad es tajos labirintos savu kāju speršu! – piktojās Veronika. – Ne to visu var izstaigāt, ne pārskatīt. Man, vecam cilvēkam, saprotamāki liekas mazie veikaliņi, kur viegli var atrast gan pārdevēju, gan noskatīto preci.
– Ko nu vairs gaudies! – smaidīdams mūsu sarunā iespraucās Lotārs. – Pati teici – šādu mēbeli sen esi kārojusi un, tur atzvēlusies, vairs augšā negribēji celties. Galu galā viss taču nokārtojās.
– Būs jau labi, – noteica tante Veronika. – Sameklēsim tabletīti, mazliet atpūtīsimies, uzdziedāsim “Oh, Kerol” un lēnām čunčināsim mājup.
