Kā taifūns viņa ienesās viesu pilnajā istabā un uzreiz metās pie bufetes, kas viesistabas stūrī bija novietota jau pirms gadu desmitiem un, kā liecināja mīkstajā linolejā iegrimušās mēbeles kājiņas, ne reizi nav bijusi izkustināta.
– Kāpēc tu jau atkal esi pārvietojis mēbeles? – Taņa metās tiešā uzbrukumā vīratēvam.
– Vai tiešām vajag sabīdīt tā, lai pa dzīvokli nav iespējams normāli pārvietoties? Varbūt ir laiks kādu vecu krāmu vispār izmest laukā?
Iespērusi ar kāju bufetes stūrim tā, ka nošķind plauktos palikušie trauki, sieviete sparīgi atrāva stiklotās mēbeles durtiņas.
– Taņuk, nu ko tu baries, – Aleksandrs klusiņām iebilda. – Tu taču labi zini, ka neviena mēbele nav kustināta ilgu laiku. Kā mana Tamara tās savulaik izrīkoja novietot, tā arī stāv, un lai miers viņas pīšļiem…
Nenoklausījusies vīratēva sakāmo, Taņa jau skaļi grabinājās pa bufetes plauktiem.
– Tu ciemiņiem galdu uzklāji ar šiem taukainajiem šķīvjiem? – pirkstu galiem satvērusi pusdienu servīzes mazāko trauku, viņa to izcēla no plauktu dziļumiem un demonstratīvi pastiepa visiem apskatīšanai.
Gaidīju, kad Aleksandrs ko iebildīs, jo visi klātesošie labi zināja, ka bufetes plaukti un trauki iepriekšējā vakarā tika labi nomazgāti, un ne tikai tie – sirmgalvis visu dienu bija veltījis dzīvokļa uzkopšanai, lai tas izskatītos tikpat rūpīgi pieskatīts kā nelaiķes sievas laikā. Aizgājēja pieminēšana radu pulkā tieši gadu pēc apbērēšanas ir laiku laikos ierasta lieta – grieķiem tā izsenis pieņemts. Tad uz kopīgu viņsaulē aizgājušā cilvēka pieminēšanu ierodas gan tuvāki, gan tālāki radi, draugi, un visai bieži paši tuvākie pēc piemiņas brīža kapos satiekas mājās, kur reiz dzīvojis aizgājējs.
Šoreiz bija pienākusi Aleksandra kārta aicināt visus pie sevis pasērst, tāpēc mājai vajadzēja izskatīties kārtīgai un tīrai, tieši tā, kā tas bija ierasts, Tamarai dzīvai esot. Gada laikā gan tur nekas daudz nebija mainījies, ja nu vienīgi saimnieces mantas sagūlušas dziļāk skapja atvilktnēs un kastēs. Allaž kustībā esošais stiegrainais astoņdesmitgadnieks, dienu pavadījis darbā, kur vēl arvien piepelnījās, pārnācis mājās, ieturēja nelielu azaidu un devās staigāt. Pārnāca tumsā, kad jau laiks bija doties gulēt, tāpēc dzīvoklī allaž valdīja kārtība.
– Un glāzes? – Taņa turpināja savu dusmu ieskrējienu. – Tev nebija kauns tādas pleķainas likt uz galda? Kāpēc tu nepasauci mani, es visu būtu tīri nomazgājusi!
Pie galda sēdošie joprojām klusēja, un man šķita, ka vēl vairāk koncentrējās uz neapēsto kumosu bakstīšanu šķīvjos. Ieklausījos šajā nesaprotamajā klusumā un brīnījos: kāpēc arī tagad neviens neiebilst? Katrs taču dzirdēja, kā Aleksandrs cienasta sākumā pateicās kaimiņienei Valentīnai, kura vakar visus traukus pārmazgājusi un nospodrinājusi, un vēl šorīt palīdzējusi izbīdīt garo galdu, izgludinājusi balto pārsegu un uzklājusi cienastu sešpadsmit cilvēkiem.
– Un kas tas vispār tāds par ēdienu uz galda? – Taņa acīmredzami jutās iekarsusi un nespēja apstāties. – Vai tad ar to, kas restorānā uz galda bija, nepietika vai nebija gana labs? Izskatās, ka kāds vēl nav paēdis! Tu vismaz varēji mani pabrīdināt, ka šeit vispār kas tāds notiks!
Jutu, kā manī briest sašutuma vilnis: nu, tā jau ir klaja nekaunība! Šādā dienā, svešu cilvēku priekšā, un vispār – kas noticis ar Taņu, ka viņa tik prasti uzbrūk vīratēvam? Līdz šim gan znota brāļa sievu biju satikusi tikai vienu reizi un sen – pirms desmit gadiem, un tad viņa sevi pasniedza kā ļoti iejūtīgu un zinošu sieviešu ārsti, atbildīgu nodaļas vadītāju. Tolaik gan sapratu arī to, ka viņa ir gana pašpārliecināta un ambicioza, ka vāji slēptā tieksme komandēt gan jau izlaužas uz āru mājās, tomēr ar šādu klaju nekaunību toreiz iegūto priekšstatu par Tatjanu nekādi nespēju apvienot. Gluži cits cilvēks!
Redzot visu notiekošo, aizstāvības vārdi manī tā vien prasījās uz āru, bet prāts apsauca: “Kas gan tu te esi!” Šie visi – znota radinieki un viņa vecāku draugi, vienīgi znota un viņa brāļa Jorgusa šobrīd nebija blakus tēvam. Paņēmuši bērnus līdzi, visi bija aizsteigušies noīrēt mašīnu, lai nākamās divas dienas veltītu vēl neizpētītās Grieķijas pilsētas apskatei. Kaut kas viņu plānos bija saķēries – tā vismaz vēstīja meitas īsziņa: vēl vismaz pusstundu aizkavēšoties.
– Mēs jau tikai tāpat, mājas kārtībā, kā pieņemts, – klusi ierunājās Aleksandrs. – Pati redzi – tuvākie sanākuši ar saviem salātiņiem, maizīti, zivīm un gaļu, kas nu kuram… Tamaru atcerēties griboties, parunāties…
Taņa izteiksmīgi novaikstījās, it kā izmēdot vīratēva teikto, bet sakāmo laikam vēl nebija izdomājusi.
Ar acs kaktiņu manīju, kā netālu sēdošais Zuriks, kurš Aleksandram tuvs radinieks, vispirms atbīda šķīvi, tad, prātīgi atbalstījies pret galda malu, lēnām pieslienas kājās, paņem rokās glāzīti un gluži kā pirms svinīgas runas teikšanas skaļi nokrekšķinās:
– Nu, piedod, saimniecīt, nevarējām tā vienkārši neparunājušies aizbraukt. Pati zini – ne kapsētā, ne restorānā tādas iespējas nebija. Ja vēl būtu visi pie viena gara galda sasēdināti, tad vēl kaut kā, bet šitā – pa četri vien un pa lielu gabalu viens no otra, mēs jau veci ļaudis, raduši būt kopā. Atļaušos piebilst arī to, ka pietrūka sirds siltuma, kas Tamarai šādā dienā īsti pienāktos. Tāpēc vaino mani, ne nabaga Aleksandru, kuram jau tā šodien acis pilnas asaru un sirds asiņo. Tas biju es, kas visus šeit saaicināja: “Nestāvēs tak uz ielas pie mājas durvīm, ja tik tālu ceļu braukuši, un nerunās sausu muti, braucam pie Aleksandra un no sirds pieminam Tamaru! Ko viņš viens tādā dienā sēdēs, savējo pulkā tak omulīgāk!” Atvaino arī par ēdienu – kādu nu tuvējā krogā dabūjām, tādu atzinām par labu, un ne jau tas šobrīd ir galvenais. Nāc arī tu mūsu pulciņā, iedzersim uz mūsu mīļās Tamaras dvēseles mieru…”
Pēc šiem vārdiem kājās piecēlās arī visi pārējie sēdētāji, pacēla glāzītes un mirkli kavējās klusumā. Tieši tobrīd – šajā klusuma minūtē – aiz loga atskanēja klusa dūjas dūdošana. Man pārskrēja tirpas, cik pārdabiski tas šķita! Šķiet, arī pārējie sajuta ko līdzīgu, jo visi paskatījās uz logu. Patiešām – uz lodžijas malas sēdēja gaišpelēka dūja.
– Toma mūs sadzirdēja, – nočukstēja Aleksandrs.
– Dusi mierā, – piebilda Zuriks.
Vēl labu brīdi visi lūkojās uz logu un vēroja, kā ap gaišpelēko dūju salaižas bariņš baložu.
– Tā mēs reiz arī turpat, pie Tomas, – noteica Zuriks, un aicināja ieliet vēl pa mēriņam.
Apsēdušies vēl kādu brīdi visi gremdējās klusumā. Tad skaļi noklaudzēja ārdurvis, un pēc īsa brītiņa Zuriks atviegloti nopūtās:
– Viņa ir prom.
Šajā brīdī es sapratu, ka līdzīgi Taņas izlēcieni viņam sev vairs nav jaunums, un iespējams – viņš pat zina, kas notiek Aleksandra vedeklas prātā, jo tieši Zurika virzienā pieliecās vairākas galvas, kas gribēja zināt – kas tas vispār bija?
– Taņai ir kaut kādas problēmas? – gribēja zināt allaž līdzjūtīgā Aleksandra māsīca Atina, kurai pasē rakstīts Atenas vārds.
– Jorguss viņai par maz naudas dod, ka tā lecas? – šķību smaidu sejā vaicāja nelaiķes radinieks Orfans. – Viņš Vācijā labi nopelna, gan jau bērniem krietnu summiņu atvēl.
– Menopauzei vēl tā kā par agru… – dziļdomīgi noteica Ludmila, kurai pašai jau sen astoņdesmit, tāpēc skats uz dzīvi krietni lēnīgs un līdzsvarots. – Vēl jau nav pat piecdesmit.
Pie galda atkal iestājās klusums – laikam jau katrs savā prātā meklēja kādus izskaidrojumus redzētajai scēnai.
– Taņai daudz galvassāpju, – klusā balsī paskaidroja Zurika sieva Olga. – Jau atkal darbu zaudējusi, nu jau astoto reizi. Nespēj viņa nekur ilgi noturēties, pārāk valdonīga un principiāla. Daudziem nepatīk viņas tieksme uzkundzēties un komandēt, kaut speciāliste viņa zinoša. Pārāk brutāli viņa bruģē ceļu uz augšu, steidzas, laikam vēl nav aizmirsusi to neilgo nodaļas vadītājas darba pieredzi. Tagad viņu mētā no vienas Grieķijas salas uz otru. Pastrādā vienā vietā piecas dienas un lido uz citu slimnīcu, tad atkal atpakaļ. Mētājas pa viesnīcām un dienesta dzīvokļiem. Kas tā sievietei par dzīvi…
– Kā? Un kur tad dvīņi – Anna Marija un Pavloss? – patiesi satraukti ieinteresējās Atina. – Ja jau tēvs Vācijā, māte – salās, kas tos abus audzina?
– Kādu laiku viņus pieskatīja pašas Taņas vecāki, – apdomīgi meklēdama pareizos vārdus, turpināja Olga. – Tad tēvam strauji pasliktinājās veselība un pēc diviem mēnešiem viņš nomira. Māte, palikusi viena, atteicās – esot par grūtu. Tad pāris gadus no bērnudārza viņus izņēma un pieskatīja Tamara ar Aleksandru, bet tad Tomai strauji pasliktinājās veselība, pēc diviem mēnešiem viņa nonāca slimnīcā un mājās vairs neatgriezās… Tagad Taņa bērniem atradusi internātskolu, šogad abi jau otrajā klasē, tādi pieauguši izskatās, klusi un sevī ierāvušies… Cik zinu, Taņa dvīņus satiek reizi mēnesī un tad kopā ar viņiem lido uz savu nelielo dzīvoklīti Atēnās. Jorgusam joprojām tepat netālu dzīvoklis. Reizi mēnesī atlidojis no Vācijas, viņš pāris dienas tur dzīvo ar bērniem. Visus četrus kopā viņus sen neesmu redzējusi, nu, jā, bērēs un… šodien.
Manīju, kā Zuriks nemierīgi trinās krēslā blakus Olgai un šķita – vismaz pāris reizes vēlējās viņu pārtraukt. Sagaidījis sievas pēdējos vārdus, viņš kā skolnieks pacēla roku un, saņēmis atļauju runāt, atkal slējās kājās. Zuriks, kā savās aprindās labi zināms tamada jeb runasvīrs, sēžot vispār neprotot runāt – to atceros dzirdējusi no viņa paša mutes jau pirms gadiem desmit, un varbūt tieši tāpēc viņam allaž tik spēcīgi sanāk.
– Ielejam, ielejam! Uz visu aizgājēju dvēseļu sāpēm, – viņš mudināja. – Līdz malām pilnas, jo vajag noskalot – gan tos sārņus, ko izlēja Taņa, gan to, ko es tomēr gribu jums pastāstīt.
Dzirdēju, kā Olga viņam ko skaļi čukstēja, pieprasīja apsēsties un turēt muti, bet vai gan kārtīgs runas vīrs pēc sestā vai septītā tosta tā vienkārši var apstāties?
– Nē, es pateikšu gan, lai visi zina, kas te notiek! – Zuriks skaļi protestēja. – Ne jau no zila gaisa izrunāts, ka Taņa ir īsta klaburčūska un anakonda! Vai kāds maz zina, kā nomira viņas tēvs? Ar psihisku kaiti iesprostots nespējnieku namā! Bet nebija jau nemaz tik vārgs, vien sazāļots! Un kāpēc visumā spēcīgai sievietei Tamarai pusgadu vajadzēja dzert nervu zāles un vēl visvisādas drapes, lai normas robežās noturētu savu cukurslimību? Kas viņai piegādāja tās zāles saujām vien? Neviens cits kā visu zinošā medicīnas darbiniece Taņa. Un tad vēl tā nemitīgā braukšana pa nerviem! Varbūt kāds jau bez manas teikšanas nojauš, uz ko tas viss velk?
– Neklausieties viņā! – ik palaikam centās iejaukties Olga. – Zuriks šorīt jau no paša rīta ar blašķīti kabatā staigā, paši saprotiet, kādas domas tad nāk prātā!
– Tad kā neviens nenojauš? – Zuriks nerimās. – Neviens? Bet es gan zinu. Taņa pati Aleksandram pieprasīja! Gribot, lai viņš uzraksta testamentu un savu dzīvokli noraksta mazdēlam Pavlosam, jo viņas mātes dzīvokli saņems Anna Marija! Lūk, kā! Ne velti viņa šeit jau uzvedas kā saimniece, tikai Aleksandrs tāds Dieva jēriņš, miermīlis un lāga dvēsele, klusēdams ļauj viņai kāpt sev uz galvas. Labi vismaz, ka mani klausa un Taņas nestās zāles nedzer, mazums, ko tā viņam grib iesmērēt!
– Paga, paga, – ierunājās Stavross. – Bet pēc likuma priekšroka mantošanas jautājumā taču ir vecākajam dēlam? Jorguss ir jaunākais.
Visas galvas pagriezās uz manu pusi, un es pēkšņi sapratu pirms pāris stundām nejauši garāmejot izdzirdēto frāzi no znota mutes: “Neko man no šejienes nevajag, es te neatgriezīšos, es necīnīšos, un es negribu, ka manus bērnus kāds vajā!”
Gluži nelaimīga, ka esmu nokļuvusi šajā situācijā, lielām acīm paskatījos uz Aleksandru. Kaut arī viņa skatiens maldījās noguris, atsvešināts un visu notiekošo neredzošs, es tajā atradu atbildi. Piecēlusies kājās, nostājusies gandrīz vai blakus Zurikam, tikai galvastiesu garāka, apņēmīgi teicu:
– Neskatoties uz visu dzirdēto, es šobrīd gribētu pacelt tostu par mājas saimnieku – lai viņam veselība, izturība un labi draugi blakus! Astoņdesmit – tas vēl nav vecums. Ar viņa žirgtumu un enerģiju – arī simts ir tikai gadu skaitlis. Par viņu!
Nevaru apgalvot, bet šķita, ka cauri ovācijām un aplausiem no Aleksandra lūpu kustībām vien saklausīju klusu: “Paldies!”
