– Es atkal dzirdu balsis, – klausulē atskan klusināts Evangelosa čuksts.
– Kādas… balsis? – apmulsusi jautāju, jo šis īsais un lakoniskais teikums šķiet visai mīklains. – Kur tu esi? – jautāju tikpat klusi, lai gan man it kā nav iemesla čukstēt.
– Mājās, – tikko dzirdami atbild grieķis. –Vannasistabā. Bet arī te es tās dzirdu.
Iztēlojos viņu ar mutei pieliktu plaukstu, lai teiktais izskanētu iespējami klusāk, turklāt – nervozi lūkojamies apkārt. Atceros viņa izskatīgo, saulē iedegušo seju, kas, pilnīgi iespējams, šoreiz mainījusi krāsu uz krietni bālāku. Nez kāpēc iztēlojos vīrieti, ierāvušos dziļi vannas stūrī un piesegušos ar dvieli.
– Vannasistabā? Pie tevis kāds ielauzies? – satraukti tincinu. – Policijai jau piezvanīji?
– Nē, taču! – Evangeloss izsaucas skaļāk, un viņa balsī saklausu bailes. – Tās atkal ir TĀS balsis! Galvā! Atceries? Es tev reiz stāstīju!
Pēc tik konkrētas norādes atmiņā ataust kāda pievakare, kad Evangeloss ieradās ciemos ar pāris pudelēm vietējā alus un, nesastapis mājās citus nopietnus klausītājus, izstāstīja man savas bažas: viņš laikam jūkot prātā… Arvien biežāk gan darbā, gan mājās dzirdot dažādas balsis. Reizēm tās it kā strīdoties savā starpā, reizēm uzdodot jautājumus viņam, un tad Evangeloss apjūkot – atbildēt vai izlikties nedzirdam.
Sākumā balsis dzirdējis sēžot pie stūres katafalkā, jo viņa pamatdarbs saistīts ar apbedīšanas biroja pakalpojumiem. Bieži kniebis sev rokā, lai saprastu, vai nav piemidzis braucot, skatījies spoguļos, pat stājies ielas malā, lai pārliecinātos, ka aizmugurē plašajā salonā nav nevienas dzīvas būtnes. Reiz pat zārka vāku atvēris, jo skaidri dzirdējis, kā aizgājējs, kurš bijis arī viņa paziņa, grieķiski jautājis:
– Evangeloss, kur tu mani ved? Vai tu pie pilna prāta?
Mājās pārnākot, tāpat no kakliņa izrāvis pudeli degvīna, bet tā balss kaut kur zemapziņā palikusi, pat sapņos to dzirdējis. Tāpēc arī diez ko labi neesot gulējis, bet nākamajā dienā vēl viens līdzīgs gadījums – aizgājējs no zārka viņam prasījis ieliet desmito tiesu. Evangeloss nobijies ne pa jokam.
– Nudien, tā jau pats nelabais sāks rādīties! – viņš nospriedis un trīs reizes pārmetis krustu. No tās dienas veselas divas nedēļas noturējies nedzēris ne piņģerota tiesu. Noticējis tiem, kuri teikuši: “Tās balsis tev no pārlieku lielas dzeršanas.”
Otrās nedēļas beigās pēc plašas un smeldzīgas jaunas sievietes apbedīšanas ceremonijas notrausis asaras un dusmīgi izsaucies:
– Tad pastrādājiet paši tādā darbā bez mēriņa pie dvēseles! Es nespēju.
Katru dienu viņš tomēr nedzēris. Dienās, kad nevajadzējis vadīt katafalku, un naktīs, kad blakus bijusi draudzene, Evangeloss atturējies no spirtotā.
Tomēr dzēris vai nedzēris, balsis ap viņu nenorimušas. Viens mironis skaļi iebildis, ka viņu vedot uz nepareizajiem kapiem, cits centies izstāstīt, kurā puķu podā noracis paprāvu žūksnīti banknošu. Visādi izmēģinājis novērst uzmanību no ieklausīšanās aizmugures trokšņos, Evangeloss izlēmis pastāvēt uz to, ka kādam no piederīgajiem jāsēžas katafalkā blakus, bet viņi lielākoties atteikušies, braukuši kopā ar ģimeni. Ja nu kādu reizi palaimējies un daži piekrituši sastādīt kompāniju, balsis piesardzīgi klusējušas – laikam jau no savējiem neko negribēja..
Reiz gan kādas vecas sieviņas balss no zārka aizmugurē esot šņākusi – tak dabūjuši viņu beidzot zem zemes, tikai labuma no tā nekāda nebūšot, visu īpašumu viņa esot norakstījusi svešiem. Mazmeita, kura mašīnā sēdējusi blakus Evangelosam, neko no večiņas teiktā nedzirdējusi, tāpēc sadusmojusies, ka šis izdomājot muļķības. Vecmamma māju sen apsolījusi viņai, bet nelielo kazu fermu – saimnieciskajam dēlam. Lai jau tā būtu, ko gan Evangeloss par lietu kārtību varēja zināt, tik vien, ka tā balss no zārka tādu aizsmakušu smiekliņu palaidusi…
Tad nācies apbērēt kādu no paša radiniekiem, un viņa dvēseles miera dēļ Evangeloss neatteicies no prāvas devas sešdesmitgrādīgas “zivanjas” – vīnogu drabiņu degvīna. Vēlāk gan attapies, ka šoreiz balsis nav dzirdējis, un sapratis – jādzer vairāk… Pēc pāris nedēļām biroja vadītājs Evangelosam palūdzis atstāt šo viņam tik grūti paveicamo un atbildīgo darbu. Stāstus par balsīm viņš no katafalka vadītāja jau bija dzirdējis, tāpēc šoreiz pat nevēlējās klausīties.
Divas dienas apraudājis zaudēto, līdz spīdumam nopulēto braucamo, kā arī īpašo katafalka vadītāja statusu, grieķis devies uz baznīcu, lai palūgtu Dievam glābiņu un aizsardzību no savādajām balsīm. Lūdzies no sirds – tā, it kā runa būtu par vissvētāko, bet ar vienu lūgšanu jau laikam bijis par maz. Jau tajā pašā naktī viņš sapnī kratījies kādā vecā katafalkā un savādā večiņa pie auss krekšķējusi un kratījusi pirkstu:
– Nekā, ne druskas no manis viņi nedabūs! Visu atdevu tiem, kas neko negaidīja.
Nākamajā dienā draudzene viņam sarunājusi vizīti pie psihologa, uz ko Evangeloss nopietni iebildis: vai gan viņam tagad nāksies izstāstīt visu nelāgo darba pieredzi?
– Bet citādāk jau tos zemapziņas apcirkņus neiztīrīt, – Elena mierinājusi un pārliecinājusi, ka cita ceļa, lai atbrīvotos no savādajām balsīm, tāpat nav.
Pāris reizes apmeklējis izslavēto sava aroda speciālistu, Evangeloss sapratis, ka ne soli nav pavirzījies tuvāk problēmas risinājumam, tikai bankas kontu labi patukšojis, tāpēc atteicies no turpmākiem apmeklējumiem. Gan jau ar laiku balsis pašas apklusīs – kad būs izrunājušās…
Noformējis bezdarbnieka statusu, pusgadu padzīvojis kā no pienākumiem brīvs cilvēks, Evangeloss gandrīz vai izlēmis draudzenei izteikt bildinājumu. Viņa ne reizi vien bija devusi mājienu, ka ar prieku dalītu viņa bēdas un priekus, tikai – ne dzeršanu. Līdz šim grieķim kaut kā bija izdevies noslēpt savu netikumu, un Elena pat noticējusi – Evangeloss nedzer. Dienā, kad viņas tēvs savas jaunās viesnīcas restorānam meklējis piemērotu bārmeni, Elena ar lepnumu piedāvājusi nākamā znota kandidatūru.
Evangeloss sajuties kā iedzīts stūrī. No nemitīgās lavierēšanas starp draugiem un līgavu, kura spētu viņa dzīvi ievest daudz mierīgākā un pārtikušākā ostā, viņš jau tā bija piedzīvojis neskaitāmas bezmiega naktis, līdz kādā brīdī attapies: savādās balsis ir atkāpušās – izzudušas un izgaisušas. To vietā sapņos pie viņa nāca Elenas tēvs un kaitinošā iedomībā izrādīja moderno stikloto viesnīcu un plašo bāru.
Evangeloss apzinājies: radniecīgas saiknes ar šo ģimeni viegli nodrošinātu kāroto labi pārtikuša cilvēka statusu. Tas bija atrodams tikai viena jāvārda attālumā, bet ķīlā paņemtu jautro draugu bariņu, naksnīgās kopīgās iedzeršanas un vieglo flirtu ar tavernās satiktajām meitenēm. To dzīvi, kāda bija viņa ierastā bezrūpīgā ikdiena.
Evangeloss izlēmis: viņš pamēģinās, un tā arī pateicis Elenas tēvam – palūkosies, vai tiek galā. Pārvarējis iesācēja nedrošību vai pareizāk – atcerējies reiz iegūto pieredzi septiņus gadus ilgā darbā kādā tavernā, viņš pamazām iegājis ritmā un iestrādājies. Viņa senie draugi drīz vien iemanījušies pulcēties pie viesnīcas bāra letes, un šķitis, ka viss summējas pat labāk, nekā iecerēts. Skaidrais prāts, ko Evangeloss bija apsolījies darbā noturēt, viegli šķīla asprātības un jokus, un apmeklētāji pie bāra un izskatīgā grieķa lipa kā pie medus mucas.
Elenas tēvs novērtēja topošo znotu, tāpēc uzticēšanās izpletās arī ārpus bāra letes.
– Tev labi padodas, – viņš paslavēja jauno grieķi. – Ja man būtu tāds oficiants, neviens nepaietu garām mūsu durvīm. Tu iedarbojies kā magnēts. Es varētu pat pāris simtniekus piemest pie algas, ja tu kādu vakaru apkalpotu pie galdiņiem sēdošos.
Evangelosam to tik vajadzēja dzirdēt:
– Es patiešām varētu pārmaiņus – kādu vakaru pie bāra, kādu pie apmeklētājiem. Man ir liela pieredze.
Tēvs paspiedis roku, un apsolījis tuvākajā laikā šo jautājumu nokārtot. Jau nākamajā vakarā Evangeloss, plaši smaidīdams un izmanīgi izdalīdams komplimentus, kā raķete nēsājies starp galdiņiem, turklāt vēl paspējis ar padomiem līdzēt jaunajai bārmenei. Tovakar visi domājuši – viņa iesācēja, tāpēc tik lēnīga un neveikla, gan jau reiz iestrādāsies. Tomēr meitenes rokas ātrāk kustēties nesākušas arī pēc mēneša un diviem.
– Palīdzēsi viņai? – jautājis Elenas tēvs. – Esmu viņai šo darba vietu parādā, nevaru tā vienkārši atlaist.
Evangelosam nekas cits neatlicis – nācies rauties par diviem, turklāt pagarinājušās arī darba stundas. Elena gan iebildusi – kāpēc tēvs tik ļoti nodarbinot nākamo znotu, uz ko tēvs atbildējis īsi: – Kad būs znots, tad domāsim.
Apdomājis tikko dzirdēto teikumu un sapratis, ka Elenas bildināšana varētu būtiski izmainīt šo situāciju, Evangeloss tomēr izlēmis nesteigties. Vēl pastrādās, sakrās naudu, izbaudīs brīvību un meiteņu pielūgsmi. Turklāt – pēc ikdienas divpadsmit darba stundām vairs neatlicis ne laika, ne spēka aplidot bosa meitu.
Lai gan – varbūt iemesls bija pavisam cits? Apdzisusi kaisle, mazinājusies interese, iepatikusies cita… Varbūt radusies nepatika pret Elenas uzmācību, kontroli, pārgudrību un egoismu? Varbūt visas fiziskās dziņas sen pierimušas dēļ nerimtīgās joņošanas darbā? Sapratis, ka par to pašlaik labāk nedomāt, Evangeloss ar jaunu sparu meties dzīvē.
Un tad pie viņa atgriezušās balsis… Pēc divu mēnešu ilgas sevis dedzināšanas darbā viņš kādā vakarā, atgriezies dzīvoklī, bezspēkā ilgi sēdējis uz gultas malas, līdz pusbalsī sev pajautājis: – Kāpēc es tā skrienu?
Kāda balss viņam tieši ausī iečukstējusi: – Lai paspētu nenokavēt…
Bet vēl kāda papildinājusi: – Lai neapstātos, jo tad būs beigas.
Strauji piecēlies no gultas, pilnīgi brīvs no noguruma un miegainības, Evangleoss ieskatījies visos dzīvokļa stūros, bet nevienua nemanījis.
– Vai tiešām atkal? – satvēris galvu rokās, viņš vēlreiz ieklausījies klusumā ap sevi. – Kas to teica? Vai tiešām atkal?
Tonakt viņam aizmigt vairs neizdevies. Pusi nakts nosēdējis uz gultas malas, klausīdamies, kā balsis strīdas par ēdienkarti un dzērienu daudzumu, par izmaksām un noformējumu, tikai uz rīta pusi vīrietis atslīdzis atpūtas krēslā. Kāda nemanāma vēja pūsma vai varbūt kāda neredzama būtne sakustinājusi aizkaru, un gaisā noplīvojuši vārdi:
– Tev nevajag viņu precēt. Atgriezies savā darbā.
Bezmiega nakts atņēmusi prātam asumu, tāpēc doma nepadevusies. Viņas pieminēšana likusi atcerēties par apsolīto zvanu Elenai, un Evangeloss zvanījis. Īsumā izstāstījis arī par dzirdētajām balsīm, noklusējis vienīgi teikumu par precēšanos.
– Atkal izliecies par idiotu? Negribi braukt pie manis? Varbūt tev vajag iedzert kādu zaļu tabletīti? – iesmējusies Elena. – Vai arī pārstartēt cieto disku, pārbaudīt sarkanos, dzeltenos un zaļos vadiņus?
Tie bijuši teikumi no psihologa konsultācijas. Tolaik Elena par tiem smējusies, bet Evangeloss – dusmojies. Tagad Elenas teiktais spēcīgi aizvainojis, tāpēc viņš izvēlējies pārtraukt sarunu. Tagad jau zinu, ka ne tikai šo sarunu. Tai sekojušas vairākas līdzīgas, kurās vīrietis pat neieminējies par balsīm, kuras viņu uzmeklējušas arvien biežāk, līdz kādā rītā Evangeloss paziņojis:
– Mums nekas nesanāks. Es jūtos noguris no tevis, no trakā darba, no visa. Esmu ilgi mētājies apkārt, tāpēc gribu atgriezties savā zemē.
Tāda patiešām bijusi vīrieša iecere, tomēr notikumi visu iegrozījuši nedaudz citādāk. Dienu pirms aiziešanas no darba viesnīcā Evangelosu uzmeklējis apbedīšanas biroja vadītājs – vai grieķis negribot nākt atpakaļ? Viņa aizvietotājs atteicies turpināt darbu, jo pārstrādāšanās dēļ puisi vajājot savādas balsis. Izstaigājis ārstus, saņēmis ieteikumu doties atvaļinājumā.
Evangeloss piekritis, jo nebijis vēl gatavs aizbraukt pavisam. Kādu mēnesi nostrādāšot, tad domāšot, ko darīt tālāk. Nostrādāja divus gadus. Tāpēc šodien viņš zvana man.
– Es atkal dzirdu balsis, – atskan klusināts Evangelosa čuksts.
– Kādas balsis? Kur tu esi? – jautāju tikpat klusi, lai gan man it kā nav iemesla čukstēt.
– Mājās, – tikko dzirdami atbild grieķis. – Vannasistabā. Bet arī te es tās dzirdu.
– Varbūt arī tev vajadzētu paņemt atvaļinājumu, atpūsties, aizlidot uz mājām, – pavisam nopietni bilstu.
– Esmu par to domājis, – atčukst Evangeloss. – Turp taču viņas man nesekos?
– Iveta Kilinkaridou
