Vakar attapos: kopš pēdējās sarunas ar tanti Veroniku pagājis gandrīz mēnesis. Nez, kā viņai tur tagad klājas? Līdz šim, kā tik kaut kāds notikumiņš, kas daudz maz atbilda kategorijai “jaunums”, saviļņoja viņas ikdienu, tā vismaz rakstisku ziņu tante atsūtīja, un, ja manīja, ka tūlīt atbildu, viņa nekavējoties piezvanīja. Bez skatīšanās kalendārā zināju: līdz Lotāra plānotajam banketam vēl divas nedēļas, un, ja visas vienošanās ar “bijušajiem” darbabiedriem, paziņām un paziņu paziņām paliks spēkā, tad pašiem šo svētku rīkošanā daudz pūļu nebūs jāiegulda, atliks vien sapucēties un aizbraukt, tā kā – ne jau nevaļas dēļ tante Veronika piemirsusi padalīties savos priekos un bēdās.
Savādi arī tas, ka viņa vēl nav pažēlojusies par Lotāra kreņķiem ar zemes gabala pārdošanu, jo grūti iedomāties, ka rosīšanās ap to varētu tanti Veroniku atstāta vienaldzīgu. Loģiski domājot: ja viņam būtu izdevies atrast pircēju un nauda jau būtu rokā, tad tante uzreiz piezvanītu. Šāds jaunums taču būtu daudz pārāks par jebkurām Birutes un Ervīna domstarpībām, par kaimiņu puika sadauzīto mašīnu un kārtējo Lotāra citādību, par ko Veronika nespēj vien beigt brīnīties, kaut sen pierādījusi, ka ir daudz pieredzējusi un dzīvesgudra sieviete.
No visiem iemesliem, ko spēju pielaikot tantes ilgajai klusēšanai, visatbilstošākie šķita divi: telefons, kas izgājis no ierindas, un nopietna saslimšana. Pirmais atkrita jau pēc pāris signāliem, kas, monotoni novibrējuši man pie auss, vienā mirklī pārvērtās par aizsmakušās balsī izčerkstētu “aļļ-ļo”. Pilnīgi noteikti zināju, ka tā nav tante, kas aizvēsturiskā troļļa balsī cenšas atsaukties šīs pasaules moderno iekārtu signāliem, jo visīsākais teikums, ar ko viņa līdz šim atbildējusi uz manu zvanu, sastāvējis no divdesmit diviem vārdiem: “Paldies Dievam, tā esi tu; tieši par tevi pašlaik domāju, un vari neticēt, bet nupat jau ņēmu telefonu rokā, lai tev zvanītu!”
Tikpat grūti bija iztēloties lielo muzicētāju un dziedātāju Lotāru čerkstam tādā aizkapa balsī, turklāt – kur gan tante pati, ja kāds cits rīkojas ar viņas aparātu? Vai tiešām jau atkal Otomāris būtu atgriezies pie “mammucīša”? Pēc tantes Veronikas stāstītā itin viegli bija iztēloties, ka Lotāra audžudēla balss varētu skanēt visnepatīkamākajos tembros.
Pārvarējusi īso mulsuma brīdi, bet nesagaidījusi vēl vienu čerkstošo “aļļ-ļo”, nedrošā balsī jautāju:
– Tanti Veroniku varētu pasaukt pie telefona?
Dzirdēju, kā otrā galā kāds skaļi nokrekšķas, kas vienlaikus varētu nozīmēt gan “nē”, gan “jā”, gan “kas tā tāda?”, kaut kas nobūkšķ, nožļarkst, gāžas un krīt, un cauri visai šai skaņu kakofonijai tālumā atsaucas tantes balss: “Un kas tad manam slimnieciņam tagad atgadījies?”
“Fuuu,” patiesā atvieglojumā nopūtos – jau šajā it kā nenozīmīgajā mirklī atkāpās manas vislielākās bažas! Kā bija dzirdams – tante Veronika nav sasirgusi, bet gluži otrādi – šķiet visai žirgta, toties Lotāra balss saites gan krietni cietušas. Mīlināšanās ar Lotāra vārdu lika saprast, ka abu attiecības kļuvušas sirsnīgākas, un to varēja veicināt tikai viens apstāklis: Otomāris nav ievācies “mammuča” mājā. Protams, nojautas ir viena lieta, bet pilnīgai pārliecībai man to visu vajadzēja dzirdēt no tantes pašas mutes, tāpēc pacietīgi gaidīju, kad rosīgā čabināšanās un dudināšana viņā galā norims un tante beidzot paņems klausuli un izies virtuvē.
– Ak, piedod, ka tev tik ilgi bija uz mani jāgaida, bet man te tāda nelāga situācija, ka īsti nezinu smieties vai raudāt, – tante Veronika nobēra vienā elpas vilcienā, tad klusi iesmējās un turpināja. – Tu tikai nebaries uz mani, ka ilgi nedevu par sevi nekādu ziņu, bet Lotāriņš jau pusotru nedēļu neceļas no gultas, tik slims, tik slims! Te temperatūra paceļas (iedomājies – vien pāris strīpas virs normas, bet šim jau gals klāt), te āda knieš un sāp, te klepus lēkmes “plosa plaušas driskās”, te acu āboli “lec no orbītām ārā”, un tad vēl locītavas kā sarūsējušas “sūrst un džerkst”, ausīs kaut kāda čaboņa iemetusies, dēļ tās tad arī liekoties, ka smadzenēs kāds “vecus rēķinus šķirojot” – ko saberzt miltos un ko labi noglabāt. Ak, ja tu zinātu, kādas tik es dīvainības pa šo laiku esmu saklausījusies, nezināju, ka Lotāram tik tēlaini domāšana strādā, gatavais rakstnieks atradies! Varbūt bija vērts pierakstīt tos viņa izteikumus, gan jau kādiem filozofiem noderētu prāta palauzīšanai, ja vien ieinteresētu tāds krājums kā “Domādams neizdomāsi”. Tā kā neko daudz par viņa dzīvi vēl joprojām nezinu, tad šie it kā “pirmsnāves” izteikumi man deva cerību kaut ko jaunu padzirdēt, bet, kā izteicās pats Lotārs, visu par sevi viņš pat baznīckungam grēksūdzē nestāstītu (baidos pat minēt, kas viņam varētu būt no tā slēpjams…), un – kuram gan vēl citam par viņa dzīves stāstu varētu būt īpaša interese? Turklāt: viss – tas nekad neesot viss, bet kurš gan vēl to nezina. Man jau viņš tik vien cik melnuma aiz naga uzticējis, un to pašu kā ar knīpstangām esmu izvilkusi.
Tas vārds “pirmsnāves” nav no mana repertuāra, tu jau zini – es nemīlu tās kaulainās vārdu lieki daudzināt, tas viens no Lotāra pēdējā laikā biežāk lietotajiem. Esot viņam tāda nojausma, tāpēc gribot steidzīgi visu sakārtot, advokātu man pieprasīja atvest, lai sen uzrakstīto testamentu mainītu. Pasmējos, ka viņam tik mīļo akordeonu un bieži daudzināto smokingu apsolos tāpat bez testamenta paglabāt, uz ko viņš ilgi un nopietni mani vēroja, līdz beidzot, asarām pār vaigiem ritot, skumji izdvesa: “Tu vēl arvien domā, ka mani kā pēdējo nabagu esi izvilkusi no grausta?” Tās asaras viņam vispār kā lielam aktierim birst uz pasūtījuma, nesaprotu, kā viņam izdodas tieši vajadzīgajos brīžos to slapjumu izspiest!
Sapratu, ka atkal esmu pāršāvusi pār sarkano strīpu, tāpēc no sirds atvainojos. Viņš uzreiz arī piedeva, gudri piebilzdams, ka pats jau vien vainīgs: tādu neveiksminieka tēlu radījis, četras dienas nedēļā braukādams savu zemes gabalu pircējiem rādīt, bet neprazdams to pārdot.
– Četras dienas uz pilsētu braukāja? – steidzos precizēt, pirms tante aizrunājas uz citu tēmu. Labi atcerējos viņas stāstīto, ka Lotārs esot rūdīts mājās sēdētājs. – Tik liela interese par to īpašumu bija radusies?
– Ak, jā, to jau tu vēl nemaz nezini, – viņa apķērās. – Pirmajā dienā Lotārs bija sarunājis tikšanos ar trim cilvēkiem, un, kā pats vakarā izteicās, ļoti nožēlojis, ka iedomājies Otomāri gudru esam, kaut cerējis uz viņa atbalstu. Gan jau tu pati vari iztēloties, kā ziemas vidū izskatās sabrukusi ēka apledojušu lāmu vidū… Nekā pievilcīga tādā ieplakā nav, vien četras vecas ābeles, sen nekoptiem žuburiem un ķērpjiem apaugušiem zariem. Abi gan esot tiem kungiem teikuši: tad, kad graustu novākšot, būšot skaisti, kā nekā, klusa piepilsētas ieliņa un nemaz ne tik tālu no centra. Tie, kas kaut ko saprot no tādām lietām, norādījuši uz zemo vietu un pastāvīgo mitrumu, bet Otomāris uzreiz gudri sācis stāstīt par iespējamiem meliorācijas projektiem. Patiesībā nemaz tik gudri tas neesot bijis, divi no pircējiem uzreiz aizsteigušies prom, tāpēc otrā dienā Lotārs nolēmis iztikt bez viņa palīdzības.
Nākamajā dienā ieradies patiešām glauns kungs un visai ātri novērtējis situāciju – uzreiz nosaucis gluži niecīgu summu (desmit reizes mazāku nekā Lotārs bija iecerējis!), kādu viņš esot ar mieru maksāt par šo īpašumu, kura uzlabošanā nākšoties ieguldīt tik daudz, cik tāds večuks kā Lotārs pat sapņos neesot redzējis. No šī teikuma Lotāram žults esot saskrējusi mutē, un viņš pat sakliedzis uz “iedomīgo zemes tārpu”: cilvēkiem ar tādu fizionomiju pēcpuse noteikti izskatoties smukāk!
Tā kā neviena savaldīga cilvēka todien blakus nebijis, Lotārs paspējis arī kulakus pavicināt svešajam gar acīm, uz ko tas tikai pasitis knipi gaisā, un jau nākamajā acumirklī viņam blakus stāvējuši divi milzeņi, kas it kā mašīnā sēdējuši. Nu, pati es to netiku redzējusi, tāpēc vēstījumu par Lotāra varoņdarbiem atstāstu no viņa vārdiem. Grūti man iztēloties Lotāru vicinām savas smalkās akordeonista rociņas, bet, ja tā arī būtu, tad nedomāju, ka kāds no tām nobītos, lai gan – jau kuro reiz pati sev jautāju: ko gan es par viņu zinu?
Tā kā abas šīs dienas viņš laiku līdz autobusam bija pavadījis pie kādreizējiem kaimiņiem, trešajā dienā uz tikšanos ar kādu lielpilsētas dāmu un viņas ģimeni Lotārs līdzi paaicinājis veco domubiedru Valdi. Šis taču pats bija vedis un līdzinājis uzbērumu savam īpašumam, licis pamatus jaunajai mājai un piecu gadu laikā to arī uzcēlis. Valdis tad nu arī visā nopietnībā izvērsies savā stāstījumā, minot grandiozas izmaksas, kas krietni iespaidojušas viņa budžetu. Loģiski, ka pilsētnieki arī parēķinājuši līdzi, un, kaut arī teikušies apdomāties un atzvanīt, neviens vairs nav licies ne zinis. Lotārs dusmās nosolījies Valdi vairs nesveicināt. Līdz ar to, ceturtajā dienā, kad bija norunāta tikšanās ar vienu no sen zināmiem zemes uzpircējiem, viņš vairs pie vecajiem kaimiņiem negājis, bet, gaidot norunāto tikšanos, pastaigājies pa tuvējām ieliņām. Tajā vakarā viņš mājās atgriezās pamatīgi pārsalis, slapjām kājām un dziļi nelaimīgs – summa, kādu pircējs solījies maksāt par Lotāra bijušo īpašumu, viņam šķitusi vairāk nekā apkaunojoša…
Kad nākamajā rītā Lotārs neiznāca no savas istabas uz brokastīm, atradu viņu gluži savārgušu, drudža sārtumu vaigos un stiklainām acīm guļam gultā. Nobijos nepajokam, mazums, kas tādā vecumā ar cilvēku var gadīties, ko gan es zinu par viņa iepriekšējām slimībām, sirds un aknu darbību? Piedāvājos izsaukt ārstu, jo torīt viņam patiešām bija augsta temperatūra, un pats viņš par miršanu vien runāja. No ārsta Lotārs kategoriski atteicās, liepziedu tēja esot vislabākais dakteris – gan sviedrējot, gan mazinot drudzi un temperatūru, un, ja tur vēl klāt būšot pāris karotes medus, tad viņam būšot laime pilnībā.
Divas dienas viņš tā karsa, pūta un elsa, un priecājās par manām vēsajām kompresēm, mīļo aprūpēšanu un bezrūpīgo dzīvi. Trešajā dienā, kad temperatūra jau bija normalizējusies, kaut vēl arvien nedaudz virs normas, Lotāram atkal radās spēks runāt gan par savu nepārdodamo zemes gabalu (kāds laikam esot tam lāstu uzlicis), gan par plānoto jubilejas banketu.
Kas gan gultā gulētājam var liegt skatīties griestu sijās un sapņot par restorānu greznas muižas ēkā, par kandelabriem, drapētiem aizkariem un parketa grīdu, par graciozi slīdošām oficiantēm baltās blūzēs un īsos, piegulošos svārciņos, par sevi pašu augumam piegulošā smokingā, par īsti negausīgu izēšanos, ak, jā, un kur nu vēl baseins un spa! Es, protams, nekavējos Lotāram atgādināt, ka vispirms vajadzētu izveseļoties un pēc tam kārtot tās citas lietas, bet viņš man atcirta, ka šīs pozīcijas viena otrai netraucējot. Centos viņam atgādināt sen zināmas patiesības, ka svarīgi ir sevi pasaudzēt, priekšlaikus nepārpūlēt, bet – vai tad kāds mani dzirdēja?
Trešajā dienā viņam parādījās mokošs klepus, un aizsmakums, kas sākumā bija visai niecīgs, pārvētās kaitinošā čerkstēšanā. Kaitinošā Lotāram, jo es izlikos, ka labāk saprotu tos teikumus, ko viņš izrunā čukstus – biju izdomājusi, ka tādā veidā likšu viņam mazāk runāt un līdz ar to pasaudzēt balss saites. Tad gan viņš nobijās un atļāva izsaukt ārstu. Manai dakterītei liela prakse, viņa labi sajūt cilvēkus, tāpēc mums pietika ar pāris acu skatieniem, lai viņa uztvertu būtisko: Lotāram ieteicams mazāk runāt, citādi ar to balss atgūšanu viņa gados varot būt visādi. Parakstīja vēl arī citas zāles, bet to gultas režīmu Lotārs piesprieda sev pats: kad jau jāsaudzē balss saites, tad jāsaudzē pēc pilnas programmas, un man aprūpēšana tik labi padodoties!
Sākumā tā kā apcirtos: skat, kāds nekauņa, izmantotājs, sieviešu paverdzinātājs, ātri pieradis pie pilnas aprūpes! Kas nekaiš, ja tev visu pienes klāt un pabaro – ne pašam ēst jātaisa, ne trauki jāmazgā, tik guli gultā un spaidi televizora pulti! Jebkurš sievišķis ar tādu temperatūru ne tikai ūdeni no akas ienestu, bet arī malku saskaldītu un plīti iekurtu! Tēlo te nez kādu mirēju! Tēlo…
Viņam es, protams, neko tādu neteicu, tomēr pāris stundas vēlāk jau biju aizdomājusies visai tālu: ja nu šī Lotāra saslimšana ir labi izplānots iegansts, lai pilnīgi pamatoti atceltu skaisti aprakstīto dārgo pasākumu? To savu zemes gabalu viņš tā arī nepārdeva, tātad – naudu nedabūja… Es joprojām nespēju noticēt, ka viņam kaut kur varētu būt lieki pāris tūkstoši!
– Es tavā vietā nesteigtos ar spriedumiem, – prātīgi iebildu. – Vairs jau tikai nedēļa, un tu pati visu savām acīm ieraudzīsi. Ja jau Lotārs tev solīja brīnumu, tad sagaidi to.
TURPINĀJUMS SEKOS
