Jau nepilnu stundas ceturksni sēdēju parkā un gaidīju atnākam savu draudzeni, kura kā vienmēr kavējās. Ar interesi vēroju tuvumā esošos nedaudzos cilvēkus, un manu uzmanību piesaistīja kāda meitenīte, pēc izskata un izturēšanās spriežot – pirmās vai otrās klases skolniece. It kā ļoti draudzīga un sarunāties kāra, jo droši devās pie viena, tad pie otra bērna un, kā sapratu, centās uzsākt sarunu. Puikas viņai uzreiz grieza muguru un dzina prom, meitenes kādu vārdu pārmija, bet izskatījās, ka nevēlas uzsākt sarunu. Pēc īsas apgaitas viņa bija pietuvojusies mazuļu spēļu laukumiņam un soliņam, uz kura sēdēju es, bet – ne jau es biju piesaistījusi viņas uzmanību.
– Cik tu esi foršiņš! – strauji pieskrējusi pie tikko pienākušā puišeļa, meitene pieliecās un itin mīlīgi viņu apskāva. Tad pussolīti atkāpās, saņēma aiz pleciem un kā tādu lielu lelli pagrozīja no vienas puses uz otru. Acīmredzami apmierināta ar redzēto, ar sajūsmu izsaucās:
– Tu patiešām esi foršiņš, un kostīmiņš tev tāds modīgs. Man gribas tevi sabučot!
Nesagaidījušas piekrišanu, uz zēna vaigiem nošmakstēja divas slapjas bučas.
Apjucis no negaidītās tuvības, puika atrāvās un metās bēgt, tomēr nekur tālu, tikai kādu soli tuvāk mammai.
– Kas tev tur rokās? – meitene dieba pakaļ. – Mašīniņa? Ja man tāda būtu, es ar to spēlētos katru dienu! Iedosi mazdrusciņ paspēlēties?
Pieskrējis pie šūpolēm, puika apstājās un neuzticīgi lūkojās pienākušajā meitenē. Bērns īsti nesaprata, ko viņa runā. Vārds “mašīniņa” svešās meitenes mutē izskanēja daudz citādāk nekā tad, ja to izrunāja mamma vai “mamamma”, jo kā vēlāk atklājās, viņas to sauc par “pi-pī”.
– Iedosi man? – meitene jautāja vēlreiz un droši pastiepa roku. – Tikai mazdrusciņ paspēlēties.
Pārāk strauji un pārāk tuvu viņa pasniedzās pēc iekārotās lietas. Bērns instinktīvi atrāvās, jo laikam jau vēl pavisam nesen kāds cits tieši tāpat bija pienācis un bez prasīšanas izrāvis mašīniņu no rokām.
– Nebaidies! – meitene mierināja. – Es tev neko nedarīšu, tikai mazdrusciņ paspēlēšos ar tavu mašīniņu un atdošu. Esi draudzīgs!
Viņa pastiepa roku, bet laikam jau ne pēc iekārotās mantas, varbūt drīzāk, lai sabužinātu puikam matus, tomēr, vēl nepieskārusies, pārdomāja. Varbūt atcerējās neseno puikas bēgšanu.
– Man ļoti patīk tava jaciņa. Ja man tāda būtu, es valkātu katru dienu!
Bērns stāvēja noliektu galvu un ieinteresēti pētīja savas plaukstas virspusi, bet es iztēlojos meiteni turpinām iesākto: “Iedosi mazdrusciņ pavalkāt?”
– Ai, tev ir arī foršs “veļļuks”! – viņa pēkšņi zaudēja interesi par mašīnu, jo turpat blakus bija ieraudzījusi ko labāku – balansa velosipēdu. – Ja man tāds būtu, es ar to spēlētos katru dienu! Iedosi mazdrusciņ pabraukāties? Iedosi? – viņa pielieca galvu un centās ieskatīties puikam acīs.
Bērns apmulsis stāvēja pie šūpolēm, kurās bija cerējis ierausties, bet meitenes ierašanās un viņas negaidītā pietuvošanās pārsteidza, turklāt – viņa runāja bez apstājas un vēl tik savādi. Tie, kuri sarunājās ar puiku, parasti runāja lēnām un gandrīz vai saprotami. Vismaz bija skaidrs, ko viņi gribēja, bet – kas tas ir par “veļļuku”, ko savādā meitene bija iekārojusi, viņam nebija skaidrs. Katram gadījumam, vispirms paskatījies mammas un “mamammas” virzienā, kuras stāvēja turpat netālu un bija aizņemtas ar saviem telefoniem, viņš vēlreiz mēģināja ierausties šūpolēs. Doma, ka kāds varētu iekārot viņam nesen uzdāvināto transporta līdzekli, puikam pat prātā neienāca.
– Tad tu atļausi man pabraukāties? – meitene strauji pieliecās, lai palīdzētu bērnam iesēsties šūpolēs, un no aizmugures satvēra to aiz padusēm. – Iedosi mazdrusciņ?
Sajutis svešu roku tvērienu, zēns instinktīvi sarāvās, sāka spārdīt kājas un mirkli vēlāk skaļi iebrēcās.
– Viss kārtībā, – tepat jau bija uzradusies arī zēna mamma. – Meitenīte tikai gribēja tev palīdzēt, – pacēlusi bērnu klēpī, viņa lēnīgi paskaidroja.
Puika acumirklī nomierinājās – no mammas klēpja augstumiem uzmācīgā meitene izskatījās tīrā knīpa, lai gan pirms tam, uz viņu skatoties, vajadzēja atliekt galvu.
Es taču neko sliktu nedarīju, kāpēc viņš raud? – meitene jautāja.
Mamma jau grasījās paskaidrot, ka bērnam vēl tikai divi gadi un viņš daudz ko nesaprot, bet meitene attapās pirmā:
– Ā, skaidrs! Viņš vēl ir maziņš, viņš neko neprot, ne runāt, ne spēlēties, bet es taču varu viņu pamācīt! Es jau esmu liela, es protu runāt un protu spēlēties ar mašīniņām, es jau mācos pirmajā klasē, – meitene visai pašapzinīgi bēra vārdus kā pupas, it kā baidīdamās, ka kāds viņu varētu pārtraukt. – Es varu viņu auklēt, man pa vasaru nav jāiet skolā, es katru dienu varu iet pie jums un ar viņu spēlēties. Labi?
– Paldies tev, – brīdī, kad meitene ievilka elpu, iestarpināja zēna mamma. – Tu esi ļoti laipna, bet mums auklīti pašlaik nevajag, mums ir “mamamma”, kas ne tikai spēlējas ar bērniem, bet arī viņiem pagatavo ēst.
No straujās runas aizelsusies vai arī no negaidītā atteikuma apmulsusi, meitene uz brīdi aizturēja elpu, it kā pārdomādama tikko dzirdēto, tad izmēģināja jaunu piegājienu.
– Jums ir ļoooti skaista kleita! – vārdu “ļoooti” viņa izstiepa tik garu, ka tas patiešām izklausījās pēc patiesas apbrīnas. – Ja man tāda būtu, es to valkātu kaaatru dienu! Un sooomiņa! – pasniegusies meitene žigli pieķērās uz sievietes elkoņa uzkārtās somas stūriem. – Tā laikam ir no kādas ārzemju firmas, ļoooti dārga, patiešām ļoooti foršiņa. Ja man tāda būtu…
– … tu to valkātu katru dienu, – pasmaidīja mamma un apjautājās puikam, vai viņš nevēlas doties mājās.
Zēns piekrītoši pamāja ar galvu un ciešāk pieglaudās mammas plecam.
Tikmēr meitenes interese neaprobežojās ar somas ārējo izskatu vien – pietuvinājusi degunu somas atvērumam, viņa centās ieskatīties tās saturā. Pilnīgi iespējams, tur atradās vēl kaut kas “ļoti foršiņš, ko viņa izmantotu katru dienu”. Mirkli svārstīdamās starp ziņkāri un mērķi iekarot simpātijas, viņa tomēr izlēma būt atklāta.
– Pavisam nopietni – es dzīvoju tepat blakus, jūs ar puiku varētu atnākt pie manis ciemos, es jums parādītu savas mantas, drēbes un somiņas un iedotu ar tām mazdrusciņ paspēlēties, – meitene cerīgi paskatījās uz puiku, mammu un klāt pienākušo “mamammu”, kura stūma bērnu ratiņus.
– O, jums ir vēl viens mazulis, pavisam maziņš? – viņa pieskrēja pie ratiņiem un ielūkojās gulošā bērna sejiņā. – Kāds maziņš un kāds smukiņš! Drīkst, es viņu paņemšu rokās? Kā man gribas viņu sabučot! Ja man tāds būtu, es gan…
Nesagaidījusi atbildi, viņa sniedzās ratiņos, lai izceltu bērnu.
– Tu taču redzi – viņš pašlaik guļ, – “mamamma” paspēja piebremzēt pēkšņos mīlestības uzplūdus.
– Tad es pagaidīšu, kad viņš pamodīsies! – meitene priecīgi izsaucās. – Man nekur nav jāsteidzas, es varu pagaidīt.
– Viņš tikko aizmiga un gulēs vēl labu laiciņu, – skaidroja “mamamma”, – un labāk būtu viņam ļaut izgulēties. Kad tu biji tik maziņa, gan jau arī tevi no dziļa miega neviens nemodināja.
– T ak lai jau viņš guļ, tas nekas, es varu aiziet pie jums uz mājām un tur pagaidīt, kamēr mazulis pamodīsies, – meitene steidzās iebilst. – Es dzīvoju tepat blakus, man visu dienu mājās neviena nav, un tur tāpat nav ko darīt, viss galīgi apnicis. Mēs pavisam nesen šurp pārcēlāmies, tāpēc man draudzeņu arī nav. Es jums nemaz netraucētu, tikai ar mazuli paspēlētos.
– Paldies, tu esi ļoti laipna, bet gan jau mēs pašas. Tu labāk tepat, tuvāk mājām, paspēlējies, – ieteica “mamamma”. – Drīz tavi vecāki no darba atnāks un, ja tevis nebūs, uztrauksies.
– Tas vēl ilgi, – meitene sarauca degunu, – un mamma neuztrauksies, jo zina, ka es nekur nepazudīšu. Nav ja te kur pazust; galvenais ir nekāpt svešās mašīnās un neiet līdzi kaut kādiem onkuļiem – tā mamma katru dienu atgādina, bet jūs izskatāties ļoti mīļas un labas, es zinu: jūs neko sliktu man nedarīsiet.
Puika tikmēr bija sadūšojies nolaisties no mammas klēpja un uzrausties uz sava balansa ritenīša, un meitenei kļuva skaidrs, ka mazā kompānija taisās doties tālāk, tomēr viņa vēl nepadevās.
– Jums tiešām manis nemaz nav žēl? – viņa raudulīgi savilka lūpu. – Ar ko tad lai es te spēlējos, ko lai te viena pati daru? Te jau neviena nav un nebūs, es to zinu, jo tādā laikā bērni laukā neiet!
Patiešām, lai arī šī diena nebija no lietainākajām un kaut kur aiz mākoņiem tikko nojaušama vīdēja saule, periodiskās lietus tūces un dzestrais laiks atpūtai parkā nebija īsti piemērots – vien pāris izstīdzējuši puišeļi snaikstījās ap trenažieriem. Uz tālākajiem soliņiem sēdēja pa kādam vientuļam vīrišķim, tuvāk strūklakām, sakļāvušies cieši kopā, viens otram ausī kaut ko dudināja meitene un puisis, pa centrālo eju aizsteidzās pāris garāmgājēji, bet parka celiņa tālākajā galā bija manāmas divas māmiņas ar ratiņiem. Jā, kompāniju šim bērnam te neatrast.
Sapratusi, ka ar savām žēlabām sievietes nav izdevies aizkustināt, meitene sakopoja spēkus, lai izspiestu asaras.
– Kāpēc mani neviens negrib? Visi no manis izvairās! Es taču neko sliktu nedaru, es tikai ļoti cenšos būt draudzīga! – viņa čīkstēja.
Sakļautām dūrītēm sparīgi berzēdama acis, viņa neaizmirsa arī izmisīgi šņukstēt.
– Varbūt tev tomēr vajadzētu iet mājās un paskatīties televizoru vai palasīt kādu grāmatu? – cieši apskāvusi meiteni, ierosināja “mamamma”, kura laikam jau zināja, cik ātri aizrit laiks pie labas grāmatas. – Vai arī kaut ko garšīgu apēst; gan jau mamma tev ir ko tādu atstājusi.
– Jā, patiešām, – meitene pēkšņi padevās, tad gari nopūtās un, aizmirsusi par raudāšanu, apsēdās uz soliņa tieši man blakus.
Vismaz doties līdzi mazulim viņa vairs netaisījās, vien sarauktu pieri noskatījās, kā mazais puika ar mammas palīdzību cīnās ar savu ritenīti.
– Būtu mani ņēmušas līdzi, es viņam tagad palīdzētu, – meitene skaļi pukojās.
Tobrīd arī es pamanīju tuvojamies gaidīto draudzeni, bet sapratu, ka šajā brīdī nedrīkstu meiteni pamest vienu. Par laimi, prātā ienāca lieliska doma, kā šai sabiedrību alkstošajai meitenei aizpildīt savu dienu.
– Tu kādreiz esi bijusi bibliotēkā? – jautāju.
– Zini, kur tā ir?
Sapratu, ka mana iesaistīšanās notiekošajā meiteni pārsteigusi – lielām acīm brīdi raudzījusies manī, viņa lēnīgi pamāja ar galvu.
– Ja tu gribi, es varu tevi turp aizvest, tikai vispirms tev vajadzētu mammai atstāt zīmīti, kurp esi aizgājusi, – turpināju izvērst savu ideju.
– Es viņai piezvanīšu, – meitene, joprojām mani vērodama, teica. – Man kabatā ir telefons, īpašiem gadījumiem.
– Tas gan ir labi, – paslavēju. – Tūlīt atnāks mana draudzene, un mēs visas kopā aiziesim uz bibliotēku. Es tur kādreiz strādāju, tāpēc zinu, ka bērnu bibliotēkā tev būs ļoti interesanti.
Tagad jāatzīst, ka kādā zemapziņas apcirknī man tomēr ieskanējās trauksmes zvans: nez, kā tur būs ar to uzbāzīgo draudzīgumu…
Visu ceļu līdz bibliotēkai vārdi un teikumi no meitenes mutes lējās kā milzīgs ūdenskritums – kas, ko un kā? – tik daudz viņai gribējās zināt, turklāt arī man tika kāds labums: atsvaidzināju atmiņā Emīlijas Dīvaines un Alfona Trīcvaidziņa piedzīvojumus. Bija skaidri saprotams: meitenei pietrūka sarunu biedra! Varbūt bibliotēkā viņai tomēr izdosies iegūt draugus?
Pēc nepilnas pusstundas arī meitenei kaut kas bija skaidri saprotams:
– Jums gan ir bijis skaists darbs! Katru dienu varējāt runāties ar cilvēkiem un katru dienu lasīt skaistas grāmatas.
Pēc tam pāris nedēļas es meiteni neredzēju, līdz kādā dienā uz ielas manīju viņu paskrienam man garām, cenšoties panākt kādu garkājainu meiču:
– Nu, nebēdz taču no manis, nebēdz! Es negribēju neko sliktu! Ja man būtu tāda soma, es gan tev iedotu panēsāt! Ņem manējo!
Pavisam nesen viņa atkal joņoja man garām saukdama:
– Puiši, pagaidiet! Tas taču bija pa jokam! Nebēdziet! Es taču neko sliktu, es tikai cenšos būt draudzīga!
