Kad daudzdzīvokļu ēkas sienas kārtējo reizi satricina pāri galvām dārdošo iznīcinātāju rīboņa, es neapzināti ierauju galvu plecos, aizturu elpu un atceros Andreju, bijušo gulbenieti, kurš nu jau ilgus gadus dzīvo Ukrainā: kā viņam tur, kur katrs šāds mirklis vēl arvien var nest iznīcību? Černihiva nav pati drošākā Ukrainas pilsēta, tikai 150 kilometru no Kijevas, turklāt pašā pierobežā. Ziemeļos Černihivas apgabals robežojas ar Brjanskas apgabalu Krievijā, bet ziemeļrietumos – ar Gomeļas apgabalu Baltkrievijā. Ne mirkli tu nevari būt drošs, ka okupanti šajā apgabalā no vienas vai otras puses neiebrāzīsies vēlreiz. Kāds no ukraiņu paziņām man reiz atsūtīja internetā klīstošu asprātību: Baltkrievijā mundiera godu saglabājis vien vārīts kartupelis.
39 dienas Černihiva bijusi mērķis krievu armijas iznīcinošajiem triecieniem un 21 dienu no tām bijusi neieņemams cietoksnis okupantu ceļā uz Kijevu. Dzīve ielenkumā – bez elektrības, bez ūdens, bez tilta, pa kuru varētu aizbraukt uz Kijivu pēc zālēm un pārtikas, bez iespējas pamest pilsētu, bijis smags pārbaudījums gandrīz trīssimt tūkstošiem Černihivas iedzīvotāju. No apšaudes pamatīgi cietusi arī pilsēta: sagrauta viesnīca “Ukraina”, kurā, pēc okupantu domām, pulcējoties NATO spēki, tāpat arī skola, bērnudārzs un citas administratīvās ēkas, kurās arī, slēpjoties aiz bērnu mugurām, it kā patvērušies ukraiņu nacionālisti. Kā kaut kam tādam vispār var noticēt? Tik zemiski rīkoties nespētu neviens ukrainis.
Internetā dažādos rakursos, tātad – daudzu cilvēku fotografēta, redzama 16 stāvu ēka Černovolas ielā. Astoņas aviācijas bumbas nomestas uz dzīvojamā kvartāla, kurā nebija nekā līdzīga armijas struktūrām. Tur savas dzīvības zaudēja vairāki desmiti mierīgo iedzīvotāju, kuri sešos no rīta vēl mierīgi gulēja vai arī – bezrūpīgi gatavojās dzert savu rīta kafiju. Bērni savā nevainībā, neko nenojaušot, izsapņoja savu rīta sapni… Pamēģiniet iztēloties savu rītu, kuru pēkšņi un neatgriezeniski sagrauj ienaidnieka mesta bumba! Spējat?
Sagrautā deviņstāvu ēka, kas atrodas pavisam netālu no Andreja dzīvesvietas, joprojām skaudri atgādina par agrā rīta stundā negaidīto aviācijas uzbrukumu, kas prasīja daudzu civiliedzīvotāju dzīvības. Tur dzīves gaitas aprāvās arī kādas krievu ģimenes trim atvasēm un vecmammai Ludmilai, kuras “Facebook” profils man vēl ilgi atgādinās par sirsnīgu, dzīvesgudru un bezgala iejūtīgu sievieti, kuru reiz gadījās iepazīt. Viņa dievināja Krievijas kultūru, skatījās filmas, jūsmoja par aktieriem, citēja krievu klasiķu darbus, jo savulaik Omskā vidusskolēniem bija mācījusi literatūru. Tikpat tuva viņai kļuva arī ukraiņu kultūra. Tagad Ludmilas dzīvokļa vietā melnē apdeguši betona bloki un izlocījušies armatūras stieņi.
Tikai nākamajā dienā pēc baisā sprādziena, slēpjoties no artilērijas lādiņiem, cilvēki uzdrošinājās pietuvoties ēkas sagruvušajam galam, lai apskatītos, vai gruvešos smilkstošajam sunim vēl ir kas līdzams. Kādā no interneta bildēm pamanīju uz ielas pie sagrautās mājas dubļos iemīcītu mīksto rotaļlietu – rozā vienradzi, iespējams, to, kuru Ludmilas mazmeita iekāroja Kipras apmeklējuma laikā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki un brīvprātīgie jau bija savākuši ievainotos, kurus vēl varēja glābt. Krietni vēlāk, pēc mēneša, drupās atradīs ķermeņa daļas, kurām nebūs vārda…
Šis iebrucējs nešķiro. Tas visu nolīdzina līdz ar zemi, it kā pašam neko vairs nevajadzētu: ne skolas un teātrus, ne slimnīcas un bērnunamus, ne rūpnīcas un dzelzceļa stacijas. It kā viņam vairs nebūtu nākotnes, tikai bezdibenis, kurā krist vēl dziļāk.
Černihivā okupantiem neizdevās ielauzties, tāpēc tie apmetās blakus esošajos ciematos, kur bezkaislīgi turpināja pazemot, nogalināt un zagt. Ciematā Jagodnoje, kas atrodas 15 kilometrus uz dienvidiem no Černihivas, dzīvojošajam Aleksandram ir savs skaudrais stāsts, kas ļoti papildina to reālistisko ainu, kurai daudzi nekādi nespēj noticēt.
Ukraini Aleksandru pirmoreiz satiku vilcienā, braucot uz lekcijām universitātē. Kādu laiku pārmijām pa vēstulei, tad uz ilgu laiku viens otram pazudām un tikai pirms kādiem desmit gadiem satikāmies “Facebook” un atsākām sazināšanos.
2014.gadā cīņās par Donbasu Aleksandrs zaudējis labās kājas pēdu, gadu vēlāk sievu, kura bijusi pašaizliedzīgs medicīnas darbinieks. Viņa tikai nelaikā atvērusi kāda krievu kantora durvis Doneckā, un kā nevēlams liecinieks dabūjusi lodi krūtīs. Tāpēc tagad Aleksandram dubults naids pret okupantiem un bēgt viņš neplāno, tikai stāties pretim.
Arī februāra beigās, kad masu medijos jau vairākkārtīgi bija izskanējuši Krievijas draudi un minēti konkrēti uzbrukuma datumi, viņš par bēgšanu nedomāja, jo tāpat kā vairums ukraiņu neticēja, ka kaimiņvalsts agresija var izpausties tādos apmēros. Vīru sarunās apspriesto nelāgo nojausmu dēļ vien paša celto māju ciematā Jagodnoje Aleksandrs pat nedomāja pamest, jo tur kopā ar viņu dzīvoja gan tēvs, kuram jau pāri astoņdesmit, gan trīsdesmitgadīgais dēls Jurijs, kuram diagnosticēta hemofilija jeb asinsreces faktora deficīts asinīs. Viņam vismaz trīs reizes nedēļā nepieciešama medikamenta ievade. Labi, ka turpat blakus savrupmājā dzīvoja dēla ārsts, kas ir arī sens Aleksandra draugs. Savulaik abi reizē bija uzsākuši māju celtniecību, dārzu iekārtošanu un vajadzīgā brīdī palaikam balstījuši viens otru. Viņš rūpējās arī par Jurija veselību.
Marta sākumā mūsu sarakste pēkšņi aprāvās, un divus garus mēnešus no Aleksandra nesaņēmu ne rindiņas. Tikai maija beigās viņš atsaucās, un es nekavējoties piezvanīju. Balsij aizlūstot, Aleksandrs stāstīja par tām 25 dienām, kuras pavadījis skolas pagrabā kopā ar vēl 130 vīriešiem, sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem – visiem, kurus iebrucēji atraduši ciematā esošajās mājās un izdzinuši laukā uz ielas. Arī viņu, saslimušo tēvu un dēlu invalīdu. Pagraba platība bijusi ap 65 kvadrātmetriem, tātad vidēji – divi cilvēki uz vienu kvadrātmetru…
Uz baltās sienas ar sarkanu zīmuli kāds uzzīmējis kalendāru, kurā ieslodzītie atzīmējuši katru savu ciešanu dienu laikā no 5.marta līdz 2.aprīlim. Tur bijuši arī kādi 50 bērni, jaunākajam mazulim tikai divi mēneši, bet izkustēšanās iespēju nekādu, lielākoties visi dzīvojuši sēdus. Pirmās gūsta dienas prāts atsakās atcerēties – tas bijis kā ļauns murgs. Aleksandram zināmā mērā paveicies – divatā ar dēlu viņi dalījuši kvadrātmetru pie pašas sienas. Grīda bijusi cieta un auksta, saliekto kāju muskuļus vilkuši krampji, tāpēc bieži gulējuši stāvus, viens otram piespiedušies, apkampušies. Vēlāk, kad kājas jau ļimušas bezspēkā, abi iepogājušies tēva izstaipītajā adītajā jakā. Kā Dieva brīnumu Aleksandrs vērtē mirkli, kas, izejot no mājas, instinktīvi licis paķert medikamentu somiņu ar zālēm dēlam. Divām nedēļām tur pieticis. Pēc tam viss Dieva rokās… Ārsta šajā bariņā nebijis, aizturēšanas brīdī viņš atradies slimnīcā, kur no februāra beigām pavadījis augas dienas.
Laiks martā pieturējies auksts, pagraba dzestrums grauzies līdz kaulam. Akūti trūcis zāļu, bet tās prasīt bijis veltīgi. Ventilācijas telpā nebijis, ieslodzītie sākuši slimot, vismaz 12 no viņiem nomiruši, arī mazulis. Tēvs nomiris jau pirmajā nedēļā. Viņam trūcis elpas, bet neviens nespējis palīdzēt. Okupanti neļāvuši mirušos uzreiz iznest laukā, labi vēl, ja pēc vairākām dienām, pēc nedēļas, jo ārpusē aiz durvīm vēl arvien sprāga šāviņi un bumbas. Vēlāk, kad izbeigusies maize, ko ieslodzītajiem izdalīja katru dienu, dažiem pavēlēts iziet laukā, lai visai dienai katlā uz atklātas uguns pagatavotu putru, tomēr neviens pēc tā īpaši netiecies, jo arī tur laukā gaidīja nāve. Tikai tad, kad pēc gandrīz mēnesi ilgušas okupācijas iebrucēji atstājuši ciematu, radusies iespēja apglabāt mirušos.
Savu māju Aleksandrs atradis ārēji gandrīz neskartu, vienīgi nežēlīgi izlaupītu un izdemolētu, tāpat kā attālo kaimiņu māju. Tur jauns puisis tankists bija pārbraucis pāri vārtiņiem un augļu kokiem, nobaidījis puskurlo vecenīti un ieslodzījis viņu aukstā pagrabā. Ne vienā, ne otrā mājā vairs nebija lietojamu mēbeļu, skapja durvis izlauztas, drēbes izmētātas, labākās paņemtas, durvju rokturi norauti, lamināts no grīdas izlauzts, pat rozetes un elektrības vadi no sienām norauti, spoguļi sasisti, bet vannasistabā labā tualetes poda vietā nolikts vairs nelietojams skārda spainis… Redzams, ka iebrucēji gulējuši uz matračiem, jo gultas malkā sacirstas un pagalmā sārtā izkurinātas; ēduši no kaut kādām skārda bundžām, jo trauki – sasisti; atviegloties gājuši aiz mājas stūra – tieši uz bruģētā laukumiņa, kur reiz stāvējis grils; izsistos logus ar segām aizklājuši.
Man, protams, nav šīs sarunas ieraksta, bet es ticu katram Aleksandra vārdam, ticu katram Andreja vārdam, jo viņiem nav ne mazākā iemesla to visu izdomāt. Tāpat kā tiem tūkstošiem bēgļu, kas pametuši Ukrainu, lai savas ģimenes nogādātu drošībā. Tāpat kā tiem tūkstošiem, kas joprojām atrodas Ukrainā un cīnās par katru akru zemes. Vai tiešām vēl tagad kādam šķiet, ka visa Ukraina sazvērējusies pasaulei “aizmālēt” acis ir simtiem tūkstošu “feiku”? Kāpēc gan paši krievi bēg no savas tēvzemes? Kāda iemesla pēc visa Eiropa nostājusies Ukrainas, nevis varenās Krievzemes pusē? Tas ir vārdiem neaprakstāms posts, ko krievu armija nodarījusi Ukrainai! Prātam neaptverami, ka cilvēks uz ko tādu ir spējīgs! Varbūt tāpēc vēl arvien kādam šķiet, ka nekas tāds nav iespējams? Ir. Ticiet man! Bet tie, kuri netic, droši var doties uz Polijas un Ukrainas robežu. Ar Eiropas pasēm ekskursija pa Ukrainas pilsētu ielām ir iespējama, tikai neteikšu, ka droša…
Savā līdzpārdzīvojumā man reizēm šķiet, ka to visu esmu skatījusi savām acīm – tik daudz neticami skarbu kadru redzēts! Tik daudz stāstu dzirdēts par neiedomājamu nežēlību un necilvēcību! Par noziedzīgām, vardarbīgām civiliedzīvotāju nāvēm, par ņirgāšanos par cilvēku dzīvībām un marodierismu! Tik daudz pārskatītu videoliecību, kurās kara dzirnās ierauti cilvēki izsāp savu sāpi! To nevar neredzēt un nedzirdēt pat tad, ja Ukrainā nav paziņu! Kurš gan mūsdienās neizmanto internetu? Tas ir pārpilns ar informāciju par notiekošo Ukrainā, diemžēl bieži vien pretrunīgs, kā dēļ daži izvēlas turēties pie 70.gados skolā apgūtām vēstures mācības gudrībām par plašās kaimiņvalsts pārliecinošo varenību.
Tie citi esot “feiki” jeb viltojumi. Vai nešķiet pārāk daudz “feiku” par vienu Ukrainu? Tāpēc vēlreiz pārlasiet šo stāstu, kas balstās uz patiesiem zināmu cilvēku pārdzīvojumiem!
Sākumā brīnījos par dažu cilvēku pozīciju – kā strausam iebāzt galvu smiltīs, neko neredzēt un pat necensties saprast. Vairs nebrīnos, jo tā ir vienkārši un ērti ripināt savu ikdienas ritulīti pa gadiem ierastu taciņu un ticēt, ka pasaulē viss nokārtosies pats no sevis. Kādam noteikti, jo ne jau katram lemts ar ieroci vai vārdu stāties pretim iebrucējiem. Tikai kur paliek sapratne un attieksme pret notiekošo? Vai tiešām nerodas līdzjūtība? Negribas piepūlēties lasīt, skatīties un domāt?
Jā, internets ir izdomāta pasaule, kur katrs var būt, kas vien vēlas. Par attiecīgu samaksu cilvēks var sacerēt jebkādu informāciju, kādu fragmentu izraut no konteksta un radīt savu melīgo stāstu, pamatot ar dažiem it kā vērā ņemamiem avotiem, un būs viena daļa lasītāju, kas tam viegli noticēs nepārbaudot, neaizdomājoties. Un kur nu vēl plašās iespējas, kas ļauj notiekošo dokumentēt ar safabricētiem fotouzņēmumiem… Diemžēl.
Ēkai, kurā atrodas Andreja dzīvoklis, paveicies – tā palikusi neskarta, bet veseli privātmāju kvartāli nodedzināti. Par kādreiz bijušajām celtnēm liecina vien akmeņu kaudzes un melnējošu ķieģeļu atlūzas lādiņu izrautu bedru malās. Kaut arī Černihivas maizes veikala skatlogs ir atjaunots, ziedi pie tā joprojām atgādina par to cilvēku nāvēm, kas kādā marta dienā vienkārši mīņājās rindā pie veikala, lai sagaidītu pienākam furgonu ar precēm un saņemtu dienā atvēlēto maizes klaipiņu.
Uz šo dienu pilsētas mērs jau apzinājis okupantu armijas uzbrukumā bojā gājušo Černihivas iedzīvotāju skaitu – tas pārsniedz septiņus simtus. Ja salīdzinām – iznīcināta viena neliela Latvijas pilsēta… Kādā no parkiem parādījusies jauna kapsēta, kur apglabāti krievu agresijas upuri. Par kara šausmām joprojām liecina bombardēšanas pēdas, bet pilsēta lēnām cenšas atgriezties pie ierastā mierīgās dzīves ritma. Darbojas veikali, iestādes, darbnīcas. Cilvēki saņem pabalstus un pensijas. Tomēr visi apzinās – tas ir tikai iluzors miers…
Īsu brīdi kādā rītā parunājos ar Andreju, mūs pārtrauca kārtējā gaisa trauksmi vēstošā sirēna. Viņam sen sagatavota soma šādiem gadījumiem: dokumenti, nauda, kāda konservu kārba un turklāt vēl kaķis, kuru nedrīkst pamest vienu, un tad ceļš uz rietumiem – uz Slavutiču, pilsētu, kur dzīvo meitas ģimene ar trim bērniem. Atvadījāmies kā parasti – ar vēlējumu, lai mierīga debess virs mums!
Tikko izlasīju ziņās, ka no Baltkrievijas teritorijas ceturtdienas rītā (tieši tobrīd, kad telefonā dzirdēju gaisa trauksmes signālu) uz Černihivas un Kijivas apgabaliem izšautas vairāk nekā 20 raķetes. Daļu raķešu notriekusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Vai tiešām atrodas vēl kāds, kurš tic pasakām par labsirdīgiem cara tētiņiem?
Ja man būtu ukraiņu tautas pasakā attēlotā burvju vijole ar divkrāsu svītrām, es pieskartos dzeltenajām un spēlētu vijoli, līdz iznīkst viss ļaunums, līdz beidzas karš un mēs visi varam dzīvot zem mierīgām debesīm.
– Iveta Kilinkaridou
