– Elles izdzimumi! – Ilmārs nikni izsaucās, kad Eleonoras suns kārtējo reizi negaidot ierējās viņam pie pašas auss, un kaut kur dzīvokļa iekšpusē kā atbalss ieskanējās nikna vaukšķēšana. It kā jau tas nenotika pirmoreiz, drīzāk divsimt pirmo, un vienmēr vienā un tajā pašā vietā, tomēr, lai arī kā viņš centās sagatavoties šim “sveicienam”, tas ikreiz viņu izbiedēja. Kopš Eleonora ievācās viņa īpašuma īres dzīvoklī, viņš vairs nevarēja kā ierasts staigāt gar dārza puses lodžijām – īrnieces suns modri sargāja savu teritoriju, un izskatījās, ka pēc viņa izpratnes tā ieplešas visai patālu dārza teritorijā.
Ilmārs, protams, par šo bezkaunību nebija sajūsmā un pie katras izdevības sūdzējās suņa saimniecei, uz ko Eleonora ik reizi rāmā mierā paskaidroja, ka nekādas lielas vajadzības pēc viņa ložņāšanas gar lodžijām neesot. Ilmārs savukārt paskaidroja, ka mājas īpašnieka pienākumos ietilpst ēkas apsekošana no visām pusēm: vismaz reizi nedēļā esot jāpļauj zāle, laiku palaikam jāapgriež kāds vecās ābeles zars, kas tā vien tiecas skrāpēties gar mājas sienu, jākopj biezi saaugušie ceriņkrūmi, kuplās peoniju un flokšu dobes un galu galā – jāpārbauda, vai kādai sienai nav atlobījusies krāsa, vai nav sabojājies kāds loga rāmis. Turklāt šajā sausajā vasarā Ilmārs piemājas zālājus bija aprīkojis ar laistīšanas iekārtu, ko parasti darbināja vakaros. Tā prasīja īpaši rūpīgu pieskatīšanu, jo ik palaikam nācās regulēt gan ūdens strūklas intensitāti, gan lūkoties, vai pagalmā skraidošie puikas atkal nav izstrādājuši kādu delverību. It kā jau viņš ar visiem bija izrunājies un izskaidrojis, cik svarīga ir zālāju laistīšana, bet reizi pa reizei tāpat kādā caurulītē gadījās caurums.
Dienā, kad Ilmārs pirmo reizi satika Eleonoru un abi vienojās par dzīvokļa īrēšanas noteikumiem, viņam pat prātā neienāca, ka simpātiskais suņuks, kas rāmi sēž saimniecei uz rokas un vairāk izskatās pēc rotaļlietas nekā pēc dzīvnieka, nākotnē izrādīsies tāds traucēklis viņa ierastajā dzīves ritmā. Jaunā īrniece šķita tik pievilcīga un tik ļoti atbilstoša viņa gaumei, ka Ilmārs savā iztēlē jau bija sadzirdējis ieskanamies kāzu zvanus. Tikai tas suns… Laikam jau Belmondo uzskatīja, ka saimniece pieder vienīgi viņam un tai tuvoties nedrīkst neviens. Ilmāra parādīšanos pie dzīvokļa ārdurvīm viņš necieta tikpat ļoti, cik vīrieša ložņāšanu gar lodžiju. Lai saņemtu ikmēneša īres maksu, Ilmāram nācās telefoniski pieteikt vizīti. Tad Eleonora savu mīluli iemānīja guļamistabā un Ilmāram bija dažas minūtes laika, lai “grimtu īrnieces skatiena bezdibenī, lai mūžību ilgā mirklī savās plaukstās sajustu viņas asinsriti”.
Jā, Ilmārs bija dzejnieks, pareizāk – tāds viņš kļuva, pateicoties Eleonorai. Jau pirmajā dienā īrniece bija apjautājusies par plauktiņu savu dzejas krājumu novietošanai, no kuriem desmit esot viņas pašas sarakstīti. Tādu faktu nevarēja atstāt nepamanītu, tāpēc Ilmārs nekavējās izrādīt dzīvu interesi par spridzīgās īrnieces daiļradi. Jau pirmie izlasīties dzejoļi tik ļoti iespaidoja Ilmāru, ka viņš, pats sev par pārsteigumu, pēkšņi sajuta “dvēseles dzīļu dzejisku saviļņošanos”.
Diemžēl uz Belmondo šis fakts neatstāja nekādu iespaidu – sajuzdams vīrieša klātbūtni, viņš rēja un gaudoja visdažādākajās toņkārtās. Uz tāda skaņu fona, kas acīmredzami satrauca Eleonoru, nekādas garās sarunas, nemaz nerunājot par dzejas lasīšanu, nevarēja notikt, un Ilmāram nācās ātri vien atvadīties. Attapies, ka vēl joprojām pastāv tāda saziņas forma kā vēstules pasta kastēs, viņš savus veltījumus iecerētajai sāka rakstīt uz krāsaina un iesmaržota vēstuļpapīra. Kādu laiciņu šķita, ka harizmātiskā īrniece ļoti atsaucīgi uztver katru dzejojumu un ļaujas Ilmāra aicinošā skatiena valdzinājumam, bet tad ar sālsmaizi ieradās Eleonoras draudzene Žanete un kā dāvanu līdzi atveda Žako.
Ja Žako būtu bijis vīrietis, iespējams, ka turpmāko notikumu virkne nesagādātu tik daudz vilšanos, bet – Žako bija papagailis, turklāt pelēkais Āfrikas, un par šo sugu zināms, ka tie salīdzinājumā ar citiem papagaiļiem visvieglāk un vislabāk iemācās runāt. Vārdu un skaņu atdarināšana tiem ir svarīgs veids, kā komunicēt ar cilvēku.
Eleonora, būdama godprātīga īrniece, protams, bija apjautājusies Ilmāram, vai viņam neesot iebildumu pret papagaili, kurš vientulīgi un nemanāmi savas dienas pavadīšot būrītī viņas dzīvoklī, bet – ko gan viņš toreiz zināja par papagaiļiem? Protams, kādi gan viņam var būt iebildumi pret nabaga putnu, kuram jau tā līdz mūža galam lemta nebrīve, ja vien Eleonora apsola tīrību dzīvoklī. To apsolīt bija viegli, jo tīrība īrniecei pašai esot dzīves nepieciešamība, un savu vārdu viņa patiešām turēja – Eleonoras dzīvoklī vienmēr smaržoja pēc tīrības un svaiguma. Kā viņa to panāca, saimniekam atlika tikai minēt…
Kādā pievakarē, kad zāle pie Eleonoras balkona atkal prasījās pļaujama, brīdī, kamēr mašīnas motors atpūtās, caur Belmondo kaitinošajiem vaukšķiem Ilmārs saklausīja vēl kāda rējēja balsi. Nevar būt, ka Eleonora paņēmusi vēl vienu suni! Bija taču norunāts, ka vairāk nekādu dzīvnieku! Ar vienu negantu rējēju pietiek!
Pēkšņu dusmu pārņemts, aizmirsis par apdomību un etiķeti, ko allaž centās ievērot, Ilmārs cirtās ap mājas stūri, lai jau pēc mirkļa zvanītu pie Eleonoras durvīm. Kad īrniece durvis neatvēra arī pēc piektā zvana, Ilmārs aizkaitināti sāka tās dauzīt ar dūrēm. Iemeslu dusmām bija pietiekami: viņā pusē durvīm neapšaubāmi atradās divi suņi, kas, viens otru pārspēdami, skaļi pauda savu nepatiku pret mājas īpašnieka klātbūtni, turklāt – kaut kas neticams! Īrniece tos pat necentās apsaukt un nomierināt!
Ilmāra prātā tobrīd jau vārījās aizvainojuma un dusmu toveris, un doma, ka sievietei varētu būt atgadījusies kāda liksta, nenāca ne prātā. To no loģikas pamatiem jau bija izstūmusi apsūdzības runa, kas īsā laikā bija uzbriedusi līdz atomsprādziena sēnes apmēriem. Tad pēkšņi aizmugurē nočīkstēja durvis un to ailē parādījās Eleonora. Vējā izspūrušie, kastaņbrūnie, svaigi krāsotie mati tik maigi ieskāva sievietes sejas ovālu, ka – Ilmāra mute spēja izdvest vien neveiklas skaņas. Visi dusmīgie, prātā iesētie un uzbriedušie vārdi pēkšņi bija izgaisuši kā nebijuši.
– Vai mums gadījumā nebija noruna, ka pietiks ar vienu suni? – pēc īsa sveiciena Ilmārs neveikli nomurmināja.
– Jā, bija, un ir jau arī viens, – Eleonora apmulsusi iesāka, bet tad skaļi iesmējās. – Ak, tas taču mans Žako! Ak, tas delveris! Ak, mans talantīgais! Tas papagailis tik veikli atdarina balsis! Vienīgais veids, kā viņu apklusināt, ir – likt saprast, ka ir nakts. Apsegt. Šoreiz es to neizdarīju, jo zināju, ka prom būšu vairākas stundas, negribējās nabaga putniņu mocīt. Viņš jau ikdienā man vienīgais sarunu biedrs.
Kaut arī pēdējā teikumā Ilmārs saklausīja vārdos neizteiktu pārmetumu, aicinājums tas tomēr nebija, un – ko gan viņi tur viesistabā darītu? Dzertu tēju un nervozi bāztu pirkstus ausīs, lai nedzirdētu divu ieslodzīto gaudas? Jau iztēlojoties vien skaļo riešanu aiz guļamistabas durvīm, romantiskā tieksme atkāpās tālu pāri slieksnim. Tās vietā bija radusies jauna: iekniebt, ieriebt, ieurķēties, neļaut smīkņāt un runāt aplamības! Ilmārs neļaus sevi turēt par muļķi! Neviens papagailis tā neprastu riet! Tikai suns! Divi suņi! Īrniece melo!
Noklausījusies saraustīto tirādi, Eleonora vedināja Ilmāru pašu pārliecināties – savām acīm paskatīties Žako prasmes.
– Tā tik vēl trūka! – Ilmārs izsaucās, bet īrnieces gatavība pierādīt savu taisnību, viņu acīmredzami samulsināja. – Un, kaut arī tā būtu! Viņiem nav tiesību uz mani riet! Iemāci to tiem saviem elles izdzimumiem!
Ar slaidu “švunku”, kāda viņam labi padevās vēl pirms desmit gadiem, bet šoreiz gandrīz lika zaudēt līdzsvaru, Ilmārs apgriezās uz papēža un, zodu pacēlis, atstāja kāpņu telpu.
Kādu laiku, dodoties pie Eleonoras iekasēt īres naudu, Ilmārs demonstratīvi uz ausīm lika skaņas klusinātājus – kad nav, lai nav! “Dzejiskā viļņošanās” bija atradusi citu gultni – kļuvusi tiešāka un skarbāka, lai neteiktu – uzbrūkoša. Pārsteigts, cik viegli šādā formā izteikt pārmetumus un aizrādījumus, Ilmārs tos brūvēja vienu pēc otra. Eleonora gan mēģināja atvainoties, ka nav domājusi cienījamo namīpašnieku nedz aizvainot, nedz apmānīt, par ko viņai ik pārdienas tika pārmests, bet – vai gan kāds to dzirdēja? Belmondo turpināja riet, Žako – viņu atdarināt, Ilmārs – justies pievilts, izmantots un nelaimīgs.
Eleonora mēģināja vēlreiz: notvēra Ilmāru pagalmā rosoties, apjautājās par veselību un noskaņojumu, iesteidzās dzīvoklī pēc pusdienlaikā ceptām kanēļmaizītēm un tūlīt jau iznāca ar kafijas termosu un rūtainu piknika segu. Ilmārs iespītējās, uzstīvēja galvā savus skaņas klusinātājus un izlikās neredzam sievietes rosību. Kad Eleonora no piknika groza izcēla šampanieša pudeli un lūdza viņam to atvērt, dzirdes aizsargus nācās noņemt. Tas gan nenozīmē, ka šoreiz saruna izdevās. Lai arī kā Eleonora centās smaidīt un uzjautrināt viņu, Ilmārs turpināja ieturēt “savu līniju”. Sapratusi, ka piknika noskaņojums balansē uz naža asmens, Eleonora izlēma būt tieša:
– Tev kaut kas atgadījies? Kādas grūtības? Varbūt es varu kaut kā palīdzēt?
“Protams,” Ilmārs iekšēji nošņācās, “aizvāc savus elles izdzimumus!”
Skaļi teikt viņš tomēr to neuzdrošinājās, jo skaidri apzinājās: Eleonora neatteiksies nedz no suņa, nedz papagaiļa. Atlika tikai skaļi nopūsties. Eh, kā viņam tomēr neveicas…
Patiesībā, ja kāds prasītu, kā Ilmārs vērtē savu septiņdesmit gadus ilgo mūžu, viņš, ilgi nedomādams, atbildētu: ar pluszīmi. Kaut arī pašu tuvāko cilvēku dzīves bija aprāvušās daudz par agru, skumjas ātri vien bija nomainījušas rūpes par tuvinieku atstātajiem īpašumiem, tehniku un palielo saimniecību.
Pamatus kapitālam gan bija ielicis vectēvs, pareizi izvēloties vietu plašai guļbūvei, kas, laika gaitā prasmīgi uzlabota, vēl joprojām bija ērta dzīvošanai. Pastāvēdams uz jaunās ģimenes ligzdiņas vīšanu zem sava jumta, tēvs, tikko pabeidzis vidusskolu, turpat netālu bija sācis celt savu māju. Līdz tēva godam gan vēl trīs gadi bijis jāpagaida, toties jaunajai ģimenei jau bijis pašai savs jumts virs galvas. Pāris gadus vēlāk, kad dvīņi Ilmārs un Elmārs jau skraidījuši kājām, pateicoties tēva un vectēva amatnieka prasmēm, turpat blakus dzīvojamajai ēkai tikusi uzcelta dižena māja ar diviem stāviem un divām ieejām. Tā visi vienprātīgi bija nolēmuši: kad dēli izaugs un dibinās savas ģimenes, mazbērniem nebūs tālu jābrauc apciemot vecvecākus.
Plāni bija skaisti, diemžēl likteņu rīkotājam un dzīves garuma mērītājam bija citi plāni. Viens pēc otra uz aizsauli tika aizsaukti vecāki, un drīz vien viņiem pievienojās arī brāļa Elmāra ģimene. Atgriežoties no tālāka brauciena, viņu mikroautobusā ietriecās kravas mašīna. Toreiz dzīva palika tikai Ieva, Ilmāra laulātā sieva, tomēr aiz bēdām, ka zaudējusi ilgi gaidīto mazuli, viņa tā īsti vairs nespēja atlabt. Ilmārs palika viens. Nenolaist rokas un dzīvot tālāk viņam līdzēja vien paša spīts, solījums tēvam rūpēties par īpašumu un ģimenei piederošās četras ēkas, kas prasīja lielu atdevi.
Divas jaunākās mājas Ilmārs bija labi izremontējis un jau vairākus gadus izīrēja. Rūpes par tām bija viņa ikdiena; ienākumi, kas drīzāk bija simboliski, tik tikko sedza izdevumus. Ilmārs paplašināja saimniecību. Nepilnu simtu lielais aitu ganāmpulks izrādījās daudz labāks ienākumu avots. Kaimiņi gan daudzināja: “Padomā, cik tev gadu! Cik ilgi tā rausies! Meklē saimnieci!”
Eleonora bija pirmā īrniece, kas šķita tik pievilcīga un tik ļoti atbilstoša viņa gaumei, ka Ilmārs savā iztēlē jau bija sadzirdējis ieskanamies kāzu zvanus. Ja vien ne tie vaukšķētāji…
(Turpinājums sekos)
