Prāvam laiciņam bija jāpaiet, līdz norima Ilmāra aizvainojums. Iespējams, tas rimtos arī agrāk, ja vien Eleonora savus mīluļus tik bieži neturētu lodžijā – svaigs gaiss viņiem, redziet, esot vajadzīgs. Sadzirdējuši saimnieka rosīšanos aiz mājas pakša vai dārzā, tie uzreiz uzsāka savu ne pārāk muzikālo duetu. Ja precīzāk, tad sāka Belmondo, jo suņa oža Ilmāra tuvošanos sajuta iztālēm, un Žako nekavējoties pievienojās. Pie tādas sagaidīšanas nevarēja pierast, un Ilmārs arvien biežāk sāka izmantot austiņas skaņas slāpēšanai. Reizēm viņš tās nenoņēma arī mājas priekšā, kad tur klaigāja bērni. Tad atklājās, ka tādas bezvadu austiņas ir labs līdzeklis, lai nedzirdētu kaitinošus īrnieku jautājumus, piemēram, kad galu galā tiks noasfaltēts pagalms, bijis taču solīts jau pavasarī. Jā, bija, bet vai tad par tādām niecīgām īres maksām iespējams ko nopietnu pasākt?
Kādā rītā Ilmārs pieķēra sevi kā senāk paslepus vērojam Eleonoras rosīšanos gar drēbju žāvēšanai ierīkoto nojumi un nosprieda: ja tā labi padomā, tā vaukšķēšana galu galā nav nekāda ļaunprātība, vienkārši – divu dzīvu radību skaļa jūtu izpausme. Varbūt tomēr mēģināt vēlreiz uzrunāt šarmanto īrnieci? Nekas ļaunāks par atteikumu jau nevar notikt… Tāpēc, krietnu vīna malku iekampis jau pie pusdienām, Ilmārs saņēma dūšu un posās Eleonorai izteikt piedāvājumu atnākt uz “putnu treļļu, bišu zumēšanas un vēja šalku” klausīšanos jeb īsāk sakot – pikniku senās guļbūves ābeļu dārzā. Tur jau vecāku dzīves laikā gaumīgi ierīkotā stūrītī ar gludi ēvelētu ozolkoka dēļu galdu un nelielu, no māla krūzēm veidotu strūklaku neviens viņus netraucētu. Tur beidzot Ilmārs atļautos saņemt šarmantās īrnieces plaukstu savās rokās un atklāti izteikt simpātijas. Kas zina, varbūt viņa nesadusmotos par galantu buču uz delnas virspuses un varbūt pat uz vaiga… Iztēlē Ilmārs, protams, aizsteidzās vēl tālāk, bet tūlīt jau sevi piebremzēja: Eleonora neizskatījās pēc vieglas uzvedības sievietes, viņai jātuvojas piesardzīgi un lēnām. It kā jau sākums bija labs un daudzsološs, tik vien, ka tie vaukšķētāji visu sabojāja.
Noklausījusies Ilmāra aicinošās vārsmas par “paradīzes stūrīti zem ābeļu kuplajiem zariem” un visiem labumiem, kas tur slēpjas, Eleonora ne tikai piekrita to ar prieku aplūkot, bet arī apsolījās sacept pīrāgus ciemakukulim. Turklāt tieši viņa ierosināja šīs teiksmainās vietas aplūkošanu neatlikt uz vēlāku laiku, bet bija gatava turp doties jau nākamajā dienā.
Mājup Ilmārs steidzās gandrīz vai palēkdamies – viss izskatījās daudz labāk, nekā viņš cerēja. Atlika tikai piekopt vecās mājas virtuvi, jo gan jau Eleonora kā izdarīga saimniece atradīs vajadzību ieskatīties arī tur. Romantisko dārza stūrī viņš vēl nesen bija izpļāvis, strūklaku iztīrījis un ūdens sūkni pārbaudījis. Sakuplojušie ceriņu krūmi jau pavasarī bija izretināti, celiņu apmales atjaunotas un puķu dobes izravētas.
Nākamajā dienā īsi pirms viešņas ierašanās Ilmārs pārlaida vērtējošu skatienu ziediem izrotātajam galdam. Viņaprāt, tur netrūka nekā. Izcēlis no skapja dziļumiem īpašiem gadījumiem glabāto tautisko segu, viņš to rūpīgi pārklāja solam – būs viešņai mīkstāka sēdēšana.
Eleonora ieradās ar pilnu grozu paša gatavotu gardumu: solītajiem pīrāgiem, karbonādēm, svaigi grieztiem salātiem un marinētu pipargurķīšu burku. Kautri smaidīdama, viņa izcēla no somas arī dzirkstošā vīna pudeli, paskaidrodama, ka gan jau vīrišķim tāda dāmu dzēriena mājās nebūšot. Pēc mirkļa jau abi skaļi smējās, jo arī Ilmārs pēc ilgas prātošanas no smalko dzērienu plaukta bija izvēlējies tieši tādu pašu pudeli. Saimniekam tā šķita īpaši laba zīme, turklāt tā ļāva domāt: viņš droši var paļauties uz savu intuīciju arī turpmāk. Jautri valododami, abi krāmēja uz galda piknikam sarūpētos labumus, un Ilmārs iekšēji gavilēja: “Viss būs! Viss notiks! Eleonora būs mana!”
Pirmajā pusstundā viss noritēja lieliski: pievakares saule maigi rotājās ābeļu zaros, ūdens šalkoņa miniatūrajā strūklakā skanēja kā liega mūzika, mielasts bija tik gards, ka abi baidījās “mēli norīt”, kas jau pēc otrā tosta runāja visādus niekus. Ilmārs jau bija piesēdis cieši blakus Eleonorai un par visām varēm centās pierunāt oficiāli sadzert tubrālības, jo tā lietišķā “tutošana” jau neesot bijusi pa īstam, vajagot apzīmogot. Eleonora kautrīgi ķiķināja un turējās pretim, lai gan viņas skatiens bija tik neizturami mīlīgs, ka Ilmārs jau gatavojās tajā ienirt un palikt. Brīdī, kad viņš sniedzās pēc viešņas koptās rociņas, lai veltītu tai cieņpilnu skūpstu, Eleonora pēkšņi sarāvās un iekliedzās: kaut kas slapjš un mīksts bija pieskāries viņas kājai. Pirmā spontānā doma, kas lika iekliegties, bija – žurka, tomēr, paskatījusies zem galda, viņa ieraudzīja pelēku, krietni noplukušu kaķēnu, kas šajā brīdī jau glaudās gar Ilmāra bikšu staru.
– Ak, tu, mana bēda, – izsaucās saimnieks un jau tūlīt steidza paskaidrot viešņai: – Nezinu, no kurienes pieklīdis, laiku palaikam uzrodas un diedelē barību. Mūžam izsalcis, netīrs un smirdīgs. Nelaižu telpās iekšā, lai nepieradinās. Man pietiek ar to vienu, kas dzīvo manā mājā. Šeit es nevaru atļauties vēl vienu kaķu saimi.
Eleonoru viņa monologs gan daudz nebija iespaidojis. Mīlīgi pastiepusi rokas pretim noplukušajam kaķu bērnam, viņa to iecēla klēpī un jau lūkojās, ar kādu gardumu pacienāt. Saraucis degunu, Ilmārs ar bažām vēroja, kā kaķēns nopēdo viešņas baltos svārkus, ieminējās par blusām un citiem insektiem, kas noplukušajā kažociņā gan jau krietni savairojušies, bet Eleonora izlikās to visu neredzam un nedzirdam. Palūgusi Ilmāram atnest siltu ūdens bļodu un dvieli, viņa pilnībā pievērsās atradenim. Lai arī kā Ilmārs centās atgriezties pie pārtrūkušā sarunas pavediena, izskatījās, ka tas bija aizslīdējis neatgriezeniski…
Pēc krietnas stundas, kad pabarotais, izvannotais un izžāvētais kaķēns saritinājies gulēja Eleonoras klēpī, viešņa ieminējās, ka vajadzētu viņam izdomāt vārdu. “Un tad jau mājas arī,” ar zināmu ironiju pie sevis nodomāja Ilmārs, jau skaidri nojauzdams, uz kuru pusi vēji pūtīs.
– Tu taču neiebildīsi, ja es tādu mazu mazītiņu, kuslu un nevarīgu radībiņu paņemšu pie sevis? – saņēmusi Ilmāra plaukstu, Eleonora jo dziļi ieskatījās viņam acīs un itin mīļi pieglaudās plecam. – Tas taču būtu daudz labāk, nekā atstāt viņu klaiņojam, vai ne?
Desmitiem domu tobrīd izjoņoja caur Ilmāra smadzenēm: “Cik vēl tādu klaiņojošu nelaimes putnu Eleonora gatava savākt? Vai viņa aizmirsusi, ka dzīvoklī priekšā jau suns? Varbūt kaķis aizbēgs jau pirmajā dienā! Interesanti, ko tagad atdarinās Žako? Ņerkstēs kā šis kaķēns? Varbūt piekrist? Varbūt tas kaķis reiz apēd papagaili… Bet varbūt šis ir iemesls, lai paceltu īres maksu? Kā nekā – viena iedzīvotāja vietā tur jau veseli četri!”
– Kā mēs tevi sauksim? – laikam jau saprazdama, ka klusēšana ir vārdos neizteikta piekrišana, Eleonora vērpa tālāk savu domu pavedienu. – Varbūt runcis Bazilio? Nē, tas nav labs piemērs… Runcis Renārs? Pārāk parasts. Leopolds! Jā, tu būsi Leopolds un ar visiem sadzīvosi draudzīgi.
Ar atklātu nepatiku Ilmārs noraudzījās, kā Eleonoras lūpas pieskārās kaķēna pierītei, purniņam, ķepiņām… Viņam! Tas viss pienācās viņam! Par šo mielastu, par vīnu, par asprātīgajiem jokiem, sacerētajiem dzejoļiem un ziediem, par ciešanām abu elles izdzimumu un nepaaugstinātās īres maksas dēļ! Par veltīgajām cerībām un nesaņemto maigumu!
– Belmondo, Žako, Leopolds un Eleonora, – viešņa kā dziedāt izdziedāja. – Skaisti, vai ne?
“Jā, jā… Un tāds Ilmārs tur nemaz nepiestāv,” viņš nīgri pie sevis nodomāja. Nekas viņiem nevar sanākt, ja pat kaut kāds pieklīdis kaķēns izrādās svarīgāks par pārtikušu namsaimnieku. Pagalam sadrūvējies, Ilmārs demonstratīvi pagrieza muguru aplaimotajam pārītim.
Tādu žestu, protams, nevarēja nepamanīt, un Eleonora, atvainojusies, ka laikam jau pārāk aizrāvusies ar blakuslietām, sāka posties uz mājām – Leopolds ar Belmondo un Žako esot jāiepazīstina, tad vēl kaķēnam guļvieta jāpielāgo un kastīte jāiekārto. Nespēja Ilmārs pārkāpt pāri sava sīkā aizvainojuma žogam! Sabozies noskatījās, kā Eleonora Leopoldu iekārto vēl nesen pēc pīrāgiem, karbonādēm un salātiņiem smaržojošā klūgu grozā. “Lai jau skrien, ja kaķis viņai svarīgāks par mani!” viņš pukstēja pie sevis kā rūgstošs alus toveris. “Lai steidzas! Viņa pat nenojauš, ko zaudējusi! Citas reizes tāpat vairs nebūs! Lai nesapņo un nelūdzas!”
Laikam jau šīs domas labi atspoguļojās Ilmāra sejā, jo atvadoties Eleonora vēlreiz atvainojās par šādu vakara scenārija pavērsienu un piebilda:
– Nu, nespēju es citādāk! Man tāda mīksta sirds pret visiem mazuļiem. Iedomājies sevi tādu mazu un bezpalīdzīgu, vienu pašu plašajā un naidīgajā pasaulē! Kā tu justos?
Ilmārs savukārt nespēja iedomāties sevi mazu, tas jau sen bija aizmirsies. Bezpalīdzīgu – jā, jo tieši šobrīd viņš tāds jutās. Īsais laiciņš blakus Eleonorai bija licis saprast, ka viņa patiešām ir tā ilgi meklētā un likteņa lemtā. Tā, kuras dēļ ir vērts censties pucēties un labi izskatīties. Skumji tikai, ka daiļā īrniece nejutās tāpat, bet kaut ko izmainīt šajā lietu un izjūtu kārtībā nebija iespējams, ja nu vienīgi… Leopolds apēstu papagaili un par šo grēku tiktu padzīts no paradīzes. Vai arī – Belmondo tik ļoti neciestu jauno dzīvokļa iemītnieku, ka liktu viņam aizmukt no mājām, un Žako izlavītos kaķēnam pakaļ. Ilmārs gan apzinājās, ka šādas domas viņam liek izskatīties kā dzīvnieku nīdējam, kāds viņš patiesībā nemaz nebija, bet viņam bija attaisnojums, vismaz pašam sev: pie vainas tie abi elles izdzimumi, kas izmantoja katru iespēju, lai viņu norietu. Kāda tur vairs mīlestība pēc šādas izturēšanās?
Gandrīz mēnesi Ilmārs rūga savā aizvainojumā un nerādījās īres namu tuvumā, bet neviens gan arī neizteica vajadzību pēc viņa palīdzības vai padoma. Tikai īres maksas saņemšanas dienā viņš parunājās ar vienu, otru, trešo un piezvanīja Eleonorai – pēc desmit minūtēm pienākšot pie durvīm. Šoreiz saruna bija īsa, kaut arī daiļā īrniece aicināja pārkāpt slieksnim un palūkoties, kā viņi visi četri iekārtojušies.
– Kas gan tur ko redzēt, ja viss tāpat labi dzirdams, – norūca Ilmārs, ar roku pamādams guļamistabas virzienā. Aiz tās durvīm kā vienmēr skanēja ierastā vaukšķēšana.
– Varbūt gribi paskatīties, kā paaudzies mūsu Leopolds? Īsts skaistulis! – Eleonora pasniedzās pēc aptamborētas kastes, kas izrādījās kaķēna guļvieta. – Viņš ir īsts brīnums! Visu dienu dzīvo Belmondo tuvumā, un suns par viņu rūpējas kā par savējo. Arī Žako mazais patīk. Pēdējā laikā, kad neviens gar lodžiju nestaigā un Belmondo tikpat kā nemaz nerej, Žako sācis ņaudēt kā Leopolds. Vai nav smieklīgi?
Ilmārs savā īgumā gan tur nekā smieklīga nemanīja un pat neiedomājās, ka tad jau viena vaukšķētāja kļuvis mazāk un varbūt ņaudētāju duetu būs vieglāk paciest. Šī doma viņam prātā ienāca pāris dienas vēlāk, kad, no dārza puses tuvodamies lodžijām, ierasti taustījās pēc austiņām skaņas slāpēšanai. Patiešām interesanti, kā būs šoreiz?
Atbildi nevajadzēja ilgi gaidīt. Atpazinis labi zināmos soļus, Belmondo pirmais piesteidzās pie lodžijas apmales un aizrautīgi sāka savu ierasto apsveicināšanos. Žako ķēmošanās joprojām atgādināja riešanu – pieskaņodamies suņa ritmam, papagailis itin meistarīgi rēja tam līdzi. Cenzdamies abus vaukšķētājus nedzirdēt, Ilmārs centās saklausīt kaķēna ņaudēšanu. Viņš bija pārliecināts, ka arī Leopolds ir kaut kur turpat tuvumā, tomēr, lai arī kā pūlējās, ierasto kluso ņerkstēšanu nedzirdēja. Brīdī, kad Ilmārs jau grasījās doties prom, uz lodžijas malas uzrāpās arī kaķēns un, notupies blakus Belmondo purnam, uzsāka savu “dziesmu” – ritmisku klepošanu, kas attālināti atgādināja riešanu. Ilmārs kādu brīdi gluži apstulbis vēroja šo savādo trijotni un prātā viņam bija tikai viens apzīmējums:
– Nudien, elles izdzimumi…
Tobrīd lodžijā iznāca Eleonora, lai apsauktu skaļo trijotni, bet Ilmārs tikai atmeta ar roku. Neko tur vairs nevarēja mainīt, neko…
