Kaut arī šis stāsts lielā mērā skars tantes Veronikas un Lotāra būšanas un nebūšanas, galvenie notikumi tomēr risinās ap Ervīnu vai pareizāk – Ervīna purkšķi.
Birute, sapratusi, ka Lotārs pie Veronikas iekārtojies uz palikšanu, savas pieburšanas spējas izlēma pielietot citā augsnē. Attālas radinieces bērēs noskatījusi atraitņos palikušo Ervīnu, viņa nekavējoties ķērās pie atbalsta sniegšanas bēdu sagrautajam palicējam. Patiesībā nemaz tik sagrauts viņš neesot bijis, cik citu acīs rādījies – aiz mājas stūra piestājis, no jakas iekškabatas izcēlis noslēpto blašķīti, viņš tāpat no kakliņa ieguldzinājis pa malkam, apmierināti pabraucījis krūtežu un, kā Birutei izskatījies, atviegloti nopūties, un ar smaidu sejā ļāvies brīdim klusuma.
Bēriniekus aizvadījis, Ervīns beidzot atslābis pa īstam un gana padevīgi ļāvies Birutes aizgādībai: laiku palaikam izspiedis pāris asaras, ko Birutei slaucīt, labsajūtā balstījis galvu uz līdzjūtīgi pasniegtā pleca un nekautrējies ielūrēt vēl gana tvirtās, jo ar dažādiem ādu barojošiem krēmiem kopta, dekoltē zonas slēptajās dzīlēs, līdz apgūlies rūpīgu roku sabužinātos spilvenos un svaigi uzklātā gultā. No sirds izrādīdamās kā čakla saimniekotāja, Birute tikmēr ar skubu metusies mājas uzkopšanas darbos un ar prieku izkomandējusi uz bēru dienu palīgos nolīgto virtuves strādnieci.
Ervīnam, kā izrādījās, tas viss bija dikti paticis, jo jau nākamajā rītā viņš visā nopietnībā aicinājis Biruti pārvākties uz dzīvošanu pie viņa. Birute gan sākumā iebildusi: kā tad tā – uzreiz, ko teiks Ervīna meitas ģimene, kaimiņi un draugi? Nebūs īsti labi… Ervīns teicis, ka visi sapratīšot, viņa mirusī sieva ilgi slimojusi, attiecības viņiem tāpat bijušas gana vēsas, sarunājušies maz, tik vien, kā reizēm pie televizora kādu seriālu kopā paskatījušies, viņš savos darbos, viņa – pie vistām, kamēr vien varējusi piecelties. Birute bildusi, ka viņas mājā dzīvošana būtu ērtāka, tur sen jau izgaisis mirušā vīra gars, turklāt – autobusa pietura turpat blakus, ērti aizbraukt, kurp vien sirds kāro, un kā gan bez saimnieces iztiks viņas iekoptais sakņu dārzs, siltumnīca un saimniecība?
Ervīns nesācis vārdiem pierādīt savu taisnību, bet ņēmis Biruti pie rokas un vedis rādīt savu automašīnu – lepnu un jaudīgu “BMW”, ar kuru arī var aizbraukt, kurp vien sirds kāro un vēl tālāk, apkurināmo siltumnīcu un augļu dārza tālākajā stūrī pie dīķa uzcelto guļbaļķu pirtiņu. Atsevišķs stāsts viņam bija arī par piebūvē ierīkoto darbnīcu un malkas šķilām piekrauto šķūni, par dārza traktoru un mirušās sievas loloto vistu fermu. Izteikusi apbrīnu par acīm redzami lielo ieguldīto darbu un patērēto spēku, Birute uzzinājusi, ka Ervīnam tikai sešdesmit seši gadi. Tikai.
“Ak, Dievs, cik tu jauns!” viņa neapdomīgi izsaukusies, uz ko, loģiski, saņēmusi Ervīna jautājumu, cik tad viņai pašai. Brīdi stāvējusi, mēli zobos iekodusi, jo nevarējusi izlemt: atzīties, ka drīz jau astoņdesmit, vai kādus piecus gadiņus tomēr nomest? Bet ko tad, ja Ervīns paprasīs pasi, kur viss skaidri uzrakstīts? Kauns un negods būs vēl lielāks!
Ervīns tomēr viegli pieņēmis Birutes patiesos gadus, vien piebildis, ka visu laiku zinājis: abi esot vienaudži. Nez kāpēc iedomājies, ka pat vienā mēnesī dzimuši, iespējams, ka no kādas radinieces teiktā vadoties. Vēl tolaik, kad nu jau mirušajai Lijai tika svinēta piecdesmitgadnieces jubileja, Birute bija izcēlusies uz pārējo fona ar savu pavedinošo uzvedību, kairajiem smiekliem un vaļīgo valodu. Tiesa, todien viņa bija noskatījusi sev citu iekāres objektu, tik vien, ka tas stingri tika turēts grožos un nekādi sānsoļi nevarēja notikt. No tās ballītes Ervīns sievas kolorīto māsīcu Biruti atcerējās gana labi, kā nekā arī pats bija lūrējis uz viņas pusi, tāpēc tagad, uzslavējis sievietes vēl itin svaigo izskatu un prasmīgo izlīdzēšanu, aicinājis aplūkot pirms trijiem gadiem iestādīto eglīšu jaunaudzi. Tā patiešām izskatījās pēc laba ieguldījuma nākotnē, un Birute sapratusi: Ervīna plānos ir nodzīvot vismaz līdz meža izciršanai un koksnes realizēšanai. Viss redzētais, kā arī labi uzturētā divstāvu māja un sakoptās telpas viņā radījušas pārliecību, ka Ervīna saimniecībā dzīve tomēr būtu labāka. Nākotnē, protams, jo neklājas taču tā uzreiz pēc bērēm, ja vien negribēja nonākt nevalodās un iemantot apkārtējo necieņu.
Lai nu kā Birute tur bija klīrējusies un aizbildinājusies ar tikumību, Ervīns vis ilgi netielējies. Cik nu Veronikai bija zināms, Birutes intīmās vietiņas viņš iepazinis jau pirmajā nedēļā pēc bērēm, bet vēl pēc nedēļas nākamā saimniece jau šiverējusi Ervīna virtuvē. Pēc mēneša viņi jau kopīgi iegādājušies tapetes viesistabai un jaunus aizkarus Birutes istabai, uz kurieni bija pārvācies arī Ervīns. Vēl pēc mēneša abi zem elkoņa lepni pastaigājās pa pilsētas ielām.
Protams, par tādu laimīgu notikumu sakritību un izdošanos Birutei sagribējās palielīties, tāpēc abi vienprātīgi izlēma sarīkot mazas viesības pašiem tuvākajiem draugiem. No Birutes puses Veronika un Lotārs bija vienīgie aicinātie viesi; Ervīns savukārt ielūdzis divu savu tuvāko draugu ģimenes un kaimiņus. Būšot tāda kā iepazīstināšanas ballīte – teikusi Birute, bet Ervīns ieminējies par saderināšanos.
No pāris stundu ilgās telefona sarunas ar Biruti Veronika bija izsecinājusi gana daudz, patiesībā – visu, kas iepriekš uzrakstīts, turklāt vēl – pasniegtu ar vāji slēptu lielīšanās mērci. Saprotams, ka Lotāram viņa visu dzirdēto atstāstīja pēc savas saprašanas un gan jau arī krietni piepušķojot, kā rezultātā arī viņam iedzēla maza skaudības čūskiņa.
– Protams, ka brauksim raudzīt tās piena upes ķīseļa krastos, – Lotārs greizi smaidot piekritis, – bet pirms tam labi sagatavosimies. Izjokosim viņus, lai pārāk augstu neceļ degunus savā leiputrijā! Lai neapmaldās savās mandeļu birzīs un vīna dārzos! Lai…
Tālāk Veronika pat neklausījās, jo zināja – Lotāram iztēle darbojas lieliski, tāpat kā plānošana un pārsteigumu gatavošana. Daudz svarīgāk tobrīd šķita steigšus ielūkoties drēbju skapī – doma, ka kleita, kas reiz šķitusi gana grezna un labi izcēlusi viņas auguma apaļumus, tagad būs kļuvusi par šauru, lika sirdij sarauties nelabās priekšnojautās. Pie visa vainīgs tas Lotārs un viņa uzbarošanas kūre! Nu, neprot Veronika citādāk, kā tikai visu noprovējot pati! Sev var gatavot pēc gadiem iestrādājušās saimnieces intuīcijas, bet Lotāram… Tad jābūt īsti drošai par garšu, sātu un asumiņu.
Vēl neatradusi meklēto, Veronika jau paredzēja: nāksies pirkt jaunu. Tuvējos veikalos gan nekā īpaša neatrast – tāda, kas pārsteigtu Biruti un viņas Ervīnu. Varbūt pasūtīt internetā, kā tagad to dara daudzi? Vien jāaizskrien līdz kaimiņiem, viņi jau sen visu ko pasūta un sakās esam apmierināti. Pāris teikumos izstāstījusi Lotāram par savu vajadzību, Veronika iemeta somā īpašiem gadījumiem glabāto vīna pudeli un aizsteidzās. Atgriezās viņa pēc pāris stundām, un stāstāmā tad bija vairāk nekā vajadzīgs: tāda kleita un šitāda kleita, sudrabota un zeltīta, ar šifonu un brokātu, ar šķēlumiem un izgriezumiem… Divas pasūtījusi, jo nebijis īstas pārliecības par izmēriem. Ar kaimiņieni vienojušās par naudas atdošanu no pensijas, preci solīts saņemt desmit dienu laikā. Labi, ka Birutes noteiktais datums – pēc divām nedēļām, kaimiņiene domājot – paspēšot saņemt laikā.
Visu to noklausījies, Lotārs iegrima domās, turklāt tik dziļi, ka uz Veronikas jautājumiem, vai ko izdomājis par izjokošanu, atbildēja itin īsi: “Netraucē! Domāju! Cenšos atcerēties!” Pievakarē izcēla no pagultes savu čemodāniņu, ilgi rušinājās savos papīros, bet nākamajā rītā aizsteidzās pie kaimiņiem. Atgriezās itin apmierināts – tagad zinot: Ervīnu izjokošot tā pamatīgi. Visi ilgi atcerēšoties tās izrādīšanās vakariņas!
Veronika, protams, gribēja zināt, ko Lotārs izdomājis, bet viņš savus noslēpumus prata glabāt. Tik vien pateica, ka arī esot lūdzis kaimiņienes palīdzību un internetā pasūtījis Ervīnam divas dāvanas. Kad saņemšot, parādīšot un izstāstīšot.
Juceklīgs bija tantes Veronikas stāstījums par pasūtīto preču gaidīšanas laiku: nervoza izturēšanās, nemitīga skraidīšana pie telefona, sīki kašķi par pilnīgiem niekiem, un viņa jau gandrīz nožēloja, ka pati nav metusies uz galvaspilsētas veikaliem meklēt ko piemērotu. Lotārs izturējās daudz nosvērtāk un līdz pat pēdējai dienai ticēja: pasūtījums atnāks tieši laikā.
Pirmās tika piegādātas kleitas, un Lotāram patika abas. Tā vismaz viņš teica Veronikai, kura tā arī nespēja izlemt, kura viņai piestāv labāk. Iespējams, Lotārs vienkārši vēlējās, lai viņu liek mierā, jo viņa “izjokošanas lietas” kavējās un apdraudēja visu ieceru izdošanos. Tās pienāca dienu pirms braukšanas ciemos, un Lotāra nomāktais garastāvoklis acumirklī pārvērtās bērnišķīgā nenopietnībā. Tagad viņš varēja padižoties arī Veronikai, cik grūti bijis izvēlēties kaut ko vienu no visa asprātīgo dāvanu piedāvājuma, tāpēc izvēlējies divus: purkšķu spilvenu un spaidāmu sievietes krūti. Atraktīvi nodemonstrējis Veronikai savu pirkumu, jokojot pamatojis to izvēli, viņš sajuties bezgala asprātīgs un nepārspēts. Izlikdamās, ka ir pārņemta ar domām par kleitām, viņa atturējās izteikt savas šaubas par dāvanu izvēli, vien aizdomājās: nez, kā tam Ervīnam ar humora izjūtu, un – ko par tādām divdomīgām rotaļlietām teiks Birute?
Par laimi, ar humora sajūtu Ervīnam viss izrādījās kārtībā – to visi saprata jau no pirmajiem sasveicināšanās mirkļiem. Māju pildīja patīkamas mūzikas skaņas, smiekli mijās ar asprātībām, un Birute staroja kā īsta saulīte. Apsolījis savu dāvanu atdot pie pirmā tosta, Lotārs pie galda visgudri iekārtojās tieši blakus Ervīnam. Tad, īstajā brīdī izceldams gaismā spaidāmo sievietes krūti, Lotārs svinīgi sāka savu apsveikuma runu. Būtiskākais, kas no tās prātā bija palicis Veronikai:
– Ar šo tu esi sācies, un ar šo tu arī beigsies; pie šīs tu esi turējies bērnībā un varēsi turēties arī vecumā, un pat naktīs, kad gulēsi viens, tu nebūsi viens.
Veči, kas sēdēja pie galda, tajā skaitā arī Ervīns, smējās līdz asarām un visi kā viens steidzās saskandināt ar mājas saimnieku. Sievietes… Kāda greizi smīnēja, kāda – mulsi piesarka, kāda – sarauca pieri, tikai Birute skaļi smēja līdz ar vīriem. Nedroši piebalsoja arī Veronika, jo – vīrs taču jāatbalsta, kaut pati viņā tādu dāvanu negribētu saņemt. Kāds no galda tālākā gala lūdza Ervīnu nopozēt neaizmirstamam kadram, un Veronika redzēja, cik Lotārs veikli no azotes izņem purkšķa spilvenu un novieto uz tobrīd tukšā Ervīna krēsla. “Ja troksnis pie galda nerimsies, šis joks var neizdoties,” viņa nodomāja un tūlīt pie sevis vēl pasmīnēja: nudien, jocīga, viņa vēlas, lai visi sadzird, kā Ervīns sēžoties nopurkšķina…
Ervīnu ar spaidāmo krūti gribēja nofotografēt daudzi, tāpēc veikli tika piepildītas glāzes un otrais malks izdzerts, stāvot kājās – šis tosts bija izrādījies to vērts. Tosta otrā daļa daudziem palika nesaprasta, jo, Ervīnam lēnīgi sēžoties, saspiestā joku spilventiņa purkšķi tuvākie uztvēra kā neveiklu negadījumu no saimnieka puses, ko pieņemts izlikties nemanām, bet tālākie – nemaz nedzirdēja. Lotārs, protams, dzirdēja un, lai pievērstu šim notikumam pārējo uzmanību, cēlās kājās un aicināja ieliet trešo tostu – par sievietēm, kas savu vīru purkšķus spēj pieņemt un mīlēt tikpat ļoti kā pašus vīrus. Vīrieši, protams, atkal smējās – viņiem tas šķita nedzirdēti asprātīgi un dziļdomīgi; sievietes tajā pašā laikā tēloti izgaiņāja it kā slikto gaisu, kas pēkšņi parādījies pie viņu degungaliem.
Visskaļāk smējās Birute, jo laikam jau saprata, par ko ir runa. Ne velti viņa lūdza Ervīnu piecelties kājās un padot viņai vēl neatvērto vīna pudeli, tikai arī šoreiz purkšķa spilvens bija sava uzdevuma augstumos. Izdvesis klusu “purkšķ”, tas ērti iespiedās jubilāram atvēlētajā mīkstajā krēslā.
Kaut kad vēlāk, kad Ervīns bija piecēlies izdancināt Biruti, Lotārs pakampa purkšķa spilvenu, nolika uz sava krietni cietākā krēsla un sparīgi uzsēdās. “Purkš!” itin skaļi izšķaudīja spilvens.
– Tevi arī sieva ar lauku pupām sabarojusi? – no galda pretējās puses smēja Ervīna draugs Voldemārs.
– Tak, nē, ne es, tas Ervīna purkšķis, – smejot taisnojās Lotārs un, augstu gaisā pacēlis rotaļu spilventiņu, visiem izrādīja neglīto trokšņu taisītāju. Pēc tam, protams, katrs gribēja uz tā apsēsties – papukšķināt un papurkšķināt, un uzzināt, kur tādu “Ervīna purkšķi” var dabūt.
-Tur, kur bija, vairs tādu nav, – Lotārs dziļdomīgi atbildēja. – Tāds Ervīns ir viens, un viņa purkšķis arī viens.
