Tik mierīga un sakārtota dzīve. Pamostos savā istabā, savā gultā, zem siltas segas un pat neiedomājos, ka tā visa var arī nebūt. Ieslēdzu elektrisko kannu, lai uzvārītu ūdeni un pagatavotu sev kafiju, un pat neaizdomājos – cik labi, ka ir elektrība, ka ir kafija. Ielogojos kādā tīmekļa lapā, lai izlasītu kārtējās rīta ziņas, un pat neiedomājos, ka tādas iespējas var arī nebūt. Tas viss šķiet tik pašsaprotams, tik ikdienišķs, tik pierasts, tāpat kā siltas pusdienas, rāmas un mierīgas debesis un klusināti ikdienas trokšņi aiz loga. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts! Pēc spirāles dinamikas pamatprincipiem sabiedrības attīstības procesiem ar katru nākamo posmu vajadzētu tikai attīstīties un pilnveidoties. Dzīvei vajadzētu kļūt ērtākai, drošākai un labākai!
Diemžēl kaut kur uz šīs planētas ir cilvēki, kas spirāles dinamiku redz apgrieztā veidā, un visa pasaule iepazīst saukļus par šizofrēnisku karu, psihopātu un pērtiķi ar granātu rokās. Par nežēlīgu un bezkaislīgu nācijas genocīdu, par kādu lasīts skolas laikā pārlapotās mācību grāmatās. Vēsturnieki gan tūlīt nāk talkā un gadsimtu senā pagātnē atsauc virkni traģisku līdzību, bet ne par to šoreiz gribēju – par to jau pilns tīmeklis, un gluži neticami šķiet apgalvojumi, ka “es neko tādu nezinu” vai “tā nevar būt patiesība, tas ir izdomāts”. Esmu nogurusi to apstrīdēt un secinājusi: vienam otram tā vienkārši ir ērta pozīcija “negribu par to nekā zināt”.
Nezinu, kā dažiem tas izdodas, lai gan – tikai viņi paši zina, ar ko piepildīts ir tas tukšums, kas viņos valda. Dzīvesgudram, domājošam un līdzjūtīgam cilvēkam šajā laikā nav iespējams palikt malā bez savas konkrētās nostājas. Tik daudzas personas visdažādākajos veidos ir iesaistītas šajā “speciālajā operācijā” un tās sekās, ka nav iespējams palikt “mizaru”, “kikazaru”, “ivazaru” – japāņu valodā tas nozīmē “es neko neredzu, neko nedzirdu, neko nesaku”. Starp citu, vārdu beigām “dzaru” ir saskaņa ar japāņu vārdu “mērkaķis”, bet pats teiciens nācis no austrumiem un saistīts ar trim pērtiķiem, no kuriem viens aizver acis, otrs – ausis, trešais – muti. Rietumos trīs pērtiķi kļuvuši populāri kopš 17.gadsimta.
Atzīšos, ka šo japāņu vārdu virkni apguvu pavisam nesen – kāds nejauši satikts ukraiņu ārsts Volodimirs iemācīja, pirms vēl bija sācies karš. Tagad arvien biežāk aptveru patiesību – arī manā dzīvē bija laiks “pirms kara” un būs “pēc kara”. Kad šīs frāzes izrunāja mana vecmamma, es allaž domāju: vai tiešām viņa ir tik veca?
Pašlaik Volodimirs ir Harkivā un smagi strādā cauru diennakti. Kopā ar viņu labi aprīkotā bumbu patvertnē, kurā logi aizslēģoti ar smilšu maisiem, strādā arī viņa sieva Tatjana un vecākā meita Olga. Divi jaunākie bērni apmetušies pie vecvecākiem Ukrainas rietumu daļā. Tur, Polijas pierobežā, tikko sācies sējas laiks.
Volodimirs un Tatjana nebūt nav vienīgie ukraiņi, par kuriem mana sirds sāp katru dienu. Daudz senāk – pirms četriem gadiem – uzzināju, ka Černihivā jau ilgus gadus dzīvo kādreizējais gulbenietis Andrejs. Kaut kad astoņdesmito gadu sākumā, iespējams, bijām tikušies bibliotēkā, viņš it kā jau tolaik esot aizrāvies ar Džeka Londona darbu pārlasīšanu, bet varbūt bijis ienācis pēc kādas grāmatas mammai. Gaļina tolaik vidusskolā mācījusi krievu literatūru. Protams, neko daudz no tā laika formālās un nenozīmīgās sarunas vēlāk vairs neatcerējāmies, bet vielas sarunām netrūka arī bez tā: viņa dzīves gājums, mans, atmiņas par Gulbenes cilvēkiem, notikumiem un vietām, pašreizējā dzīve, mazbērni…
Andrejs un viņa meitas ģimene, kurā trīs bērni, dzīvo Černihivā un arī šajās dienās atrodas tur. Savulaik iestājies Černihivas Augstākajā militārās aviācijas lidotāju skolā, viņš iemīlējis šo skaisto pilsētu ar senatnīgo centru un izlēmis tur palikt. Pabeidzis studijas, divdesmit piecus gadus strādājis par lidotāju-instruktoru aviācijas skolā, kas nozīmē – praktiski apmācījis un sagatavojis lidotājus darbam. Stingrs režīms, armijas disciplīna, motivētas apmācības, trenažieri, nopietnas ieskaites un eksāmeni, un daudz lidojumu. Kādā komentārā zem viņa augstskolas absolventu foto izlasu teikumu, ka Andrejs novērtēts kā viens no desmit labākajiem instruktoriem, turklāt visi viņa kursanti vēl joprojām esot dzīvi un turpinot lidojumus. Pats viņš par saviem panākumiem nelielās, tāpēc tikai no komentāriem zem foto uzzinu, ka ar apzinīgu un neatlaidīgu darbu nopelnījis majora pakāpi.
Astoņdesmito gadu beigās Andrejs saņēmis piedāvājumu iziet atlasi kosmonautu pulkam, bet atteicies, jo paticis darbs ar kursantiem. Kaut kad vēlāk gan uznākusi īslaicīga nožēla par šo lēmumu, bet tad jau bijis par vēlu ko mainīt. Sakarā ar aviācijas instruktora dienestu pensijā varējis doties jau četrdesmit divu gadu vecumā, bet, tā kā mājās sēdēt negribējies, no tā laika veicis lielveikala apsarga darbu.
Andrejam patīk atrasties kustībā, tāpēc viņš uzsācis trenēties velobraukšanā, un pēdējos gados itin viegli pieveicis ap 120 km garu distanci. Protams, tāds dzīves ritms prasījis sabalansētu uzturu, kas ir vēl viena Andreja aizraušanās. Reiz ieminējos, ka ar viņa zināšanām, kas veidojušās divdesmit piecu gadu garumā, ne tikai vācot receptes, bet arī tās pilnveidojot dzīvē, viņš varētu izdot pats savu veselīga uztura grāmatu. Andrejs smejot piebilda: un ilustrēt to ar skaistiem virtuves traukiem, kas esot vēl viena viņa kaislība. Par citiem vaļaspriekiem – makšķerēšanu, trenažieru zāli, Džeka Londona un krievu psihologa Vladimira Levi darbiem – viņam arī ir daudz ko stāstīt. Viens no garo velomaršrutu ceļa mērķiem esot drauga dzīvesvieta pie Dņepras, kur pēc kopīgas makšķerēšanas uz ugunskura tiekot vārīta aromātiska zivju zupa.
Kad Andrejam savulaik jautāju par izjūtām tur, virs mākoņiem, viņš ar aizrautību stāstīja:
– Vārdos neizsakāmi! Pasakaini! Īpaši saulrieta laikā, kad traucies ar ātrumu 800 kilometru stundā! Mākoņi – te medaini, te aveņkrāsas, te gailošas uguns krāsā. Debesis – kā visskaistākā saulrieta krāsu glezna!
Man šāds lidojums liek domāt par bezbailību, drosmi un varoņdarbu, bet Andrejs klusām atsmej: lidot kā pasažierim civilajā lidmašīnā viņš baidoties. Tā esot pavisam cita līmeņa atbildība.
Kopš februāra beigām sazināmies tikai ar īsziņām, jo Černihivā tāpat kā daudzviet Ukrainā pēc okupantu veiktā iebrukuma nav elektrības, līdz ar to iespēja uzlādēt telefona bateriju ir ekskluzīva iespēja. Labi, ka vispār vēl ir telefons, jo daudziem tas ticis atņemts, izkontrolēts un sasists. Par notiekošo Ukrainā vairāk uzzinu tīmeklī no dažādiem ziņu avotiem, Andrejam pārjautāju vien par šaubīgāko faktu ticamību.
Dienā, kad pasauli apskrēja ziņa par nogalinātajiem cilvēkiem, kas stāvējuši rindā pie Černihivas maizes veikala, mānīgajam, ar pūlēm savāktajam mieram manī tika izsists pamats. Kā tas vispār iespējams – izšaut uz cilvēkiem, kuri stāv pēc atvēlētā vienīgā kukuļa maizes? Varbūt šāvējs bijis tas pats, kurš kādā videorullītī brīnās, kāpēc nošautie neceļas augšā un neizmanto savu otro un trešo dzīvību? Vienīgi datorspēles aizspēlējies “lūzeris”, kurš pats nesaprot, kurā līmenī nonācis, spētu izdarīt ko tādu! Vienaldzīgs, bezjūtīgs un truls.
Četras dienas pēc tam neizlaidu telefonu no rokām, gaidot ierasto īsziņu: “Viss pa vecam. Sēžam pagrabā.” Līdz tam ar visu ticības spēku turējos pie domas, ka viņa ģimeni nekas traģisks nepiemeklēs – vēl pirms pāris dienām Andrejs bija rakstījis: “Pie mums pagaidām samērā mierīgi.” Tomēr nekas vairs nebija mierīgi. Uzlidojumā tika iznīcināts dzīvojamais masīvs, sabombardētas vairākas vēsturiskās ēkas, nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju… Tad saņēmu ziņu no viņa meitas Jūlijas – esot saspridzināts strāvas ģenerators, viņi visi dzīvi, bērniem ēst gatavojot uz ugunskura… Pāris dienas vēlāk ziņu sagaidīju arī no Andreja. Acis sāpot no tumsas. Dzīvi interesantu padarot vērojumi, kā mainoties cilvēku uzskati, sabiedrības slāņu pielīdzināšanās. Par spīti tam, visus vienojot patriotiskas domas, domas par taisnīgumu un uzvaru, diemžēl arī šajos apstākļos pietiekot negatīvā: marodierisms, meli, intrigas, spekulācija… un visiem kopīgs naids pret iebrucējiem: brutāliem, bezkaunīgiem un necilvēcīgiem “orkiem”.
Pirms pāris dienām Andrejs rakstīja, ka no rīta pamodies ar domu – šķiet, esot sācis saprast bezpajumtnieku psiholoģiju. Arī viņi taču ir cilvēki, kas palikuši bez dzīvesvietas. Pirmā doma no rīta: kas šodien darāms, lai izdzīvotu? Ūdens, mazliet ēdiena, ja paveicas – glāzīte degvīna, un diena ir izdevusies.
Šodien saņēmu ziņu: “Ciešami, jo pierasti. Bet kas būs tālāk? Orda paliek orda.”
* * *
Četrdesmitgadnieci Jeļenu un viņas septiņgadīgo meitiņu Iritu iepazinu pagājušajā vasarā. Jeļenas vīrs un tēvs gājis bojā 2014.gadā, aizstāvot savu māju un ģimeni Doneckā. Mammai krievu karavīrs iešāvis ceļgalā, nācies amputēt kāju. Neko sliktu viņi nevienam neesot darījuši, tikai negribējuši iebrucējiem atstāt pašu rokām celto māju ar visu iedzīvi un nelielo saimniecību. Jeļenai paveicies, jo todien viņa devusies pie ārsta atrādīt trīs mēnešus veco meitiņu. Mājās tā arī vairs neatgriezušās, ar to, kas mugurā, devušās uz Mariupoli pie radiem. Vēlāk Ļena atradusi darbu, noīrējusi istabu un dzīve it kā nokārtojusies.
Pēc trim gadiem Ļena mēģinājusi uzsākt jaunas attiecības, bet vīrietis neesot spējis pieņemt svešo bērnu. Izlēmusi dzīvesdraugu meklēt ārzemēs, Ļena atlidojusi uz Kipru. Te satiktais Jannis sākumā šķitis uzmanīgs, rūpīgs un patstāvīgs, arī attiecības ar Iritu veidojušās siltas un abpusēji tīkamas, un tā tas turpinājies līdz dienai, kad Jannis izlēmis viņas iepazīstināt ar saviem vecākiem. Māte jau pie ārdurvīm pateikusi, ka svešzemnieci mājās nelaidīs. Izcēlies skaļš strīds, kura finālu Ļena nesagaidījusi, jo aizsteigusies prom, turklāt, kā pati apņēmusies, uz neatgriešanos. Vīrieša jūtas tomēr bijušas spēcīgākas, viņš turpinājis apmaksāt abām noīrēto dzīvokli un devis naudu uzturam. Ļena sapratusi, ka mūžīgi tā dzīvot nevarēs, tāpēc atgriezusies Mariupolē. Jannis tomēr pierunājis viņu atbraukt ciemos, pasauļoties pludmalē un atpūsties. Tieši tur mēs arī satikāmies.
Toreiz daudz runājāmies – par bērniem, par kino un mūziku, noskaidrojām, ka abām patīk Kloda Monē darbi un Gustava Klimta glezna “Skūpsts”, Antonio Gaudi arhitektūra un Pētera Čaikovska balets “Gulbju ezers”. Pati sev par brīnumu atklāju, ka zinu daudzu ukraiņu kinoaktieru un rakstnieku vārdus, esmu lasījusi Jeļenai labi pazīstamās rakstnieces Tamāras Horihas Zerņas romānu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā “Meitiņa” un spēju to novērtēt. Mēs labi sapratāmies, un arī mani mazbērni ar prieku pieņēma Iritas klātbūtni.
Laiku pa laikam mēs sarakstījāmies, bet no 24.februāra līdz 12.martam – katru rītu. Mans līdzpārdzīvojums pieauga ik dienas, jo ziņas, kas pienāca no Jeļenas, kļuva arvien satraucošākas un prātam neaptveramākas. Mani saudzējot, viņa neuzskaitīja sabombardētās ēkas un bojā gājušos paziņas, visbiežāk lasīju bažas par aplenkumu un pārtikas un ūdens trūkumu, un retoriskus jautājumus: “Vai esmu kādam devusi iemeslu mani vai Iritu saukt par nacistu?”, “Vai kāds ir redzējis mūs abas lietojam narkotikas?”, “Man taču ir tiesības viņus ienīst līdz mūža galam?” Uzrakstīju viņai, ka solidarizēšos un šīsdienas puskukulīti maizes simboliski atdāvināšu viņām, turklāt mazajai Iritai ar dzidro balstiņu vēl medus kārtiņu pa virsu…
Es, protams, to dienu badojoties viegli izturēju, jo biju ēdusi iepriekšējā dienā, un man būs no kā pārtikt arī nākamajā, bet no sirdssāpēm par mazo Iritu ieslīgu vispatiesākajās lūgšanās par visiem Ukrainas bērniem. Par visiem, kam jācieš šīs prātam neaptveramās necilvēcības dēļ.
Diemžēl manas lūgšanas izrādījušās bezspēcīgas pret iznīcinošo vājprātu… Kopš 13.marta Jeļenas telefons ir izslēgts. Pirms tam viņa pāris reizes ieminējās par humāno koridoru, un es šausmās sastingu, izlasot, ka tie bijuši mīnēti… ka daļa no krievu izveidotajiem humānajiem koridoriem domāti, lai Ukrainas iedzīvotājus piespiedu kārtā izsūtītu uz Krievijas teritoriju, uz tālajiem ziemeļiem. Vēlāk nāca visai ticamas ziņas par kroplajām filtrācijas nometnēm un bezgalīgajiem cilvēku pazemojumiem, un – man atlika tikai lūgt Dievu un cerēt…
Atliek lūgt un cerēt – uzdrošinos lietot tikai tagadni, jo visi šie cilvēki manās domās joprojām ir dzīvi. Cerēt, ka ārstiem Volodimiram un Tatjanai pietiks izturības un spēka, Andreja ģimene piedzīvos to stundu, kad Černihivas debesis nešķels ienaidnieka raķetes, ka ar Jeļenu un Iritu es atkal satikšos nākamvasar. Cerēt, ka vājprāts kuru katru dienu beigsies, kaut arī tā sekas būs atstājušas neizdzēšamu zīmogu uz mūžu.
Tāpēc es lūdzu par Mieru. Un es lūdzu par Gaismu. Lūdzu par tiem, kuri ir uz gaismas ceļa, un tiem, kuru acis un sirdis vēl neredz gaismu. Lai beidzot plati atver acis un ierauga patiesību! Lai sajūt gaismu sevī! Un mīlestību pret visu cilvēci šajā gaismā.
– Iveta Kilinkaridou
