Laiku palaikam, kad man sakārojas panašķoties ar sātīgu maizes zupu, kas gan visai reti atrodama tuvāko kafejnīcu vai krogu ēdienkartēs un tādēļ nākas iztikt ar rupjmaizes kārtojumu, dodos pasēdēt kādā omulīgā vietiņā, kur jau viens vienīgs aromātiskas kafijas malks liek aizmirst ikdienas pelēcību. Arī tajā ceturtdienas pēcpusdienā ieslīgu ērtajā dīvāniņā, lai gaidītu savu pasūtījumu. Ienākot plašajā telpā, pazīstamas sejas nemanīju, toties tagad, kad skatienam pavērās telpas attālākais stūris, pie viena no galdiņiem pamanīju ēdienkartēs iegrimušu senioru pārīti, kas par kaut ko kaislīgi sačukstējās.
“Laikam jau grūti vienoties,” pie sevis nodomāju. Kāds gan tur brīnums pie esošajiem pensiju apmēriem, īpaši, ja viens ir liels gardēdis, bet otrs – taupīgs maciņa turētājs. Kopējais rēķins pat pie visai pieticīga pasūtījuma tāpat liksies nesamērīgi liels. Sadzirdējusi skaļāk izteiktu frāzi “būs trekns” iedomājos – varbūt viens no viņiem ir veselīga uztura vai kaloriju skaitītājs, bet, kad otrs iebilda “būs bez sāta”, sapratu, ka vīrietis vēlas kārtīgi un ar garšu paēst.
Kungu, kurš sēdēja man iepretim, pēc sejas nepazinu, bet sirmgalves pakausis un sparīgā žestikulēšana man sāka kaut ko atgādināt. Kad cauri klusinātās mūzikas skaņām līdz manām ausīm izlauzās dažas viņas teiktās frāzes, attapos: tante Veronika, nudien! Tikai šoreiz nevis pelēksirmiem, bet ceriņkrāsas matiem! Tā kā uz laiku biju aizceļojusi, pāris mēnešus nebijām sazinājušās, bet satikušās… pat neatceros, cik sen. Ak, jā – kopš viņas dzīvē ienāca Kurmja kungs! Ierastā sazvanīšanās un garās sarunas gan radīja sajūtu, ka tepat vien blakus esam, un visas nedienas ar Kurmja kungu šķita gandrīz kā pašas piedzīvotas. Interesanti, vai tas omulīgi sārtais vīrs viņai iepretim ir tantes sirdsāķītis Lotārs?
Jau slējos kājās, lai ietu apsveicināties ar radinieci, bet tieši tobrīd pie mana galdiņa pienāca oficiante. Pasūtījusi ierasto late kafiju un rupjmaizes kārtojumu, jo maizes zupas nebija arī šoreiz, cēlos, lai dotos apskaut sen nesatikto tanti.
Ieraudzījusi mani, Veronika vispirms priecīgi iesaucās “mī un žē!”, tad pārsteigumā abas plaukstas skaļi noplīkšķināja uz vaigiem, iespējams, lai slēptu pēkšņi uzplaukušo sārtumu, un traucās kājās, lai ieskautu mani ciešā kampienā.
– Tā patiešām esi tu! Cik daudz ūdeņu aiztecējis, cik vasaru un rudeņu aizritējis, kopš tevi savā priekšā kā bildi redzēju, – viņa apmulsusi tērgāja. – Tā kā lielāka izaugusi, garāka pastiepusies, – viņa pasmēja savu kopš manām bērnu dienām ierasto sveicienu. – Piesēdi, – tante norādīja uz tuvāko brīvo krēslu, mudinot to piebīdīt tuvāk un iekārtoties pie viņu galda, tad atcerējās savu galda biedru un uzspēlēti pieklājīgi pajautāja:
– Tev taču nebūs iebildumu, dārgais Kurmja, oi, pardon, Cīruļa kungs, ka mana radiniece mums pievienojas?
Redzēju, kā vīrietis nobolīja acu baltumus, tad, grumbās sarauktai pierei plaukstu pielicis, kaut ko nomurmināja zem kuplajām ūsām un, skatienu no ēdienkartes nepacēlis, piekrītoši pamāja ar galvu.
Nosēdinājusi mani cieši sev blakām, tante Veronika lepni uzlika uz galda savu kreiso roku – tās zeltnesi rotāja gluži spožs laulības gredzens, kas laikam jau bija pats svarīgākais jaunums, ko man neapšaubāmi vajadzēja pamanīt. Gribēju jau teikt kādus apsveikuma vārdus, bet tante, attapusies, ka Lotāru pazīstu vien no bildes telefonā un viņas dramatiski komiskajiem nostāstiem, steidza mūs iepazīstināt. Necenzdamās atšifrēt mūsu abu sarežģītos radu rakstus, mani viņa pieteica samērā īsi un viegli saprotami:
– Manu acu priekšā izaudzis radu bērns, gandrīz kā pašas meita – lolots un pieskatīts, reti kad bārts, vairāk uzslavēts, īsāk sakot – mana uzticības persona.
Jutos glaimota, bet izlēmu uz šo pārspīlēto patosu neiebilst, jo ne jau es šobrīd biju uzmanības centrā, un gaidīju, ko viņa teiks par savu izredzēto. Ievilkusi elpu, tante uzspēlēti teatrāli pastiepa roku pretimsēdētāja virzienā:
– Tātad – jau trīs mēnešus mans laulātais draugs, pilnā vārdā – Lotārs Valentīns Cīrulis, jā, tieši tā, Cīrulis, jo, kā jau tev iepriekš ne reizi vien tiku teikusi, nevarēju iedomāties sevi no Cīrules pārtopam par Kurmi, tāpēc mēs abi izlēmām savā laimes sajūtā pacelties debesīs, nevis rakņāties pa zemi.
Pēc šī garā teikuma, kur pēdējie vārdi vairāk izklausījās pēc sēciena, tante dziļi ievilka elpu un cieši ielūkojās Lotāra sejā, un ne bez iemesla – šīs tirādes laikā iepriekš manītais sārtums bija ieguvis vēl piesātinātāku toni.
– Viņam nepatīk, ka es reizēm pārsakos, bet – ieradumam spēks, – ar smīniņu sejā paskaidroja tante. – Un nepatīk, ja es ar kādu apspriežu šo uzvārda jautājumu. Tas varētu būt pat saprotams – ar savu uzvārdu Kurmja kungs vienmēr ir lepojies, bet te, lūk, atradusies viena, kas savu uzvārdu stāda augstāk par viņējo, kaut gan arī pats neiebilda, drīzāk – izlēma, ka otrreiz precēta vīra statusam labāk atbildīšot Cīrulis. Kāds vēl te statuss astoņdesmit gados? – šoreiz tante izteiksmīgi nobolīja acu baltumus.
Nojautu, ka Veronikas noskaņojumam šodien jau tikuši kādi sprunguļi riteņos, tāpēc, neteikusi ne vārda, sirsnīgi apskāvu viņu un apsveicu ar Lielo Notikumu. Kurmja, oi, Cīruļa kungam sniedzu roku, lai apsveiktu arī viņu, bet viņš, paspiedis manu plauktu ar pašiem pirkstu galiem, atkal iegrima ēdienkartē. Jautājoši palūkojos uz tanti Veroniku, sak, kas noticis, bet viņa tikai samiernieciski piemiedza ar aci un nočukstēja:
– Paēdīs un atkal būs labā omā.
Tobrīd pie galdiņa pienāca oficiante, un abi steidza šķirstīt ēdienkarti, uzdodot gūzmu jautājumu. Kā sapratu, uzmanības centrā bija nonākusi frikadeļu zupa, ko Lotārs vēlējās saņemt tieši tādu, kā vēlējās.
– No kādas gaļas gatavotas frikadeles? No cūkgaļas? Bet es gribētu, lai frikadelēs satiekas liellopa un cūkas gaļa, uz pusēm, protams. Un kā ar dārzeņiem šajā izmeklētajā virā? Vai frikadeles satiekas ar rīvētiem vai vismaz smalki sagrieztiem burkāniem, un ar kartupeļiem vai vēl labāk, ja ar rīsiem?
Manīju, kā tante Veronika ar kāju baksta izvēlīgajam pretimsēdētājam, bet šis vēl nerimās:
– Manas kundzes Veronikas vārītajā zupā ar frikadelēm parasti satiekas arī ziedkāposti un zaļie zirnīši, bet frikadelēs, cieši blakus liellopa un cūkas gaļai, maigi iemīcījusies arī rīvmaize. Ja jūs man varat piedāvāt kaut ko līdzīgu, tad es pasūtīšu.
– Ak, neņemiet viņu galvā, – amizierīgi smejot meitenīgu smiekliņu, tante atmeta ar roku. – Viņam tā tāda kundziska izrādīšanās. Labi, ka vēl nepieprasa sudraba šķīvi un zelta zupas karoti! Nesiet vien tādu, kāda jums lielajā katlā ir, pilnu porciju, kungam, man pusīti, protams, tikai sauju zaļumu gan uzberiet pa virsu. Bez frikadeļu zupas Lotārs no šejienes neaizies, tā viņam nu jau divus mēnešus tāda kā obligāta dzīves sastāvdaļa, nevaru vien sagaidīt, kad atēdīsies.
– Un maizi, maizi arī atnesiet, lūdzu, – steidza piebilst Lotārs. – Kartupelis baro, maize dod spēku. Un svaigu nesiet, ne tādu, kas saplaisājusi kā ķeizara dārzs!
Manīju, kā tante Veronika atkal izbola acu baltumus, nez, no kā viņai pielipis šāds ieradums? Iepriekš neko tādu netiku manījusi.
– Neņem viņu galvā, tā Cīruļa kungam tāda īpaša izrādīšanās, redz, neesmu nekāds prastais lauķis, kas nezina labu viru, – tuvāk pielikusies skaidroja tante. – Es pati esmu vainīga, ka mājās gatavoju pēc visādām interesantām receptēm un, kā Lotārs, saka – šis tas sanākot pat ļoti garšīgi un prasoties pēc atkārtošanas. Viņam savukārt no tās manas ēdiena gatavošanas visādas kulinārās zināšanas sakrājas, tāpēc reizēm pat kauns paliek, kad restorānā viņš šādi sāk uzvesties, it kā būtu baigais pavāru profiņš.
Tikmēr jau ir atskanējis oficiantes jautājums, vai abi pasūtīs vēl kaut ko, un es jau paspējusi aizturēt elpu, lai sagatavotos no Lotāra izdzirdēt kaut ko līdzīgu arī par otro ēdienu, tomēr man par brīnumu abi jau ir vienojušies par kraukšķīgām kartupeļu pankūkām, kurās milti ar kartupeļiem nesatiekas, kas šajā ēstuvē esot varen gardas, un grenadīna tēju. Ar šo tēju tanti savulaik iepazīstināju es, reizēm pagatavodama arī mājās, un viņa jau sen atzinusi: eksotiskais nosaukums patiešām attaisnojot gan garšu, gan apetītīgo noformējumu, īpaši, ja tajā netrūkst svaigo augļu.
Tikai tagad, kad gaidot pasūtījumu esam atslīgušas krēslos, atļaujos tantei pajautāt:
– Kā tad jūs tā – pa kluso sarakstījāties? Kur kāzu kleita, kur ballīte un bildes no īpašā notikuma?
– Eh.. Nu, ko lai es tev saku? – tante Veronika nopūtās. – Ja atceries manu stāstu par Lotāra rīkoto banketu, kas pat pieticīgajā variantā izmaksāja vairāk nekā bija plānots, tad pēc tam sākās iztikšana no divām pensijām. Kādas tur vairs svinības, kāda kleita un vispār… Ar domu par oficiālu attiecību noformēšanu Lotārs modās un aizmiga, pa dienu vēl nez cik reižu piesaukdams un spriezdams, cik tas ir svarīgi, un es jau arī viņam pilnīgi piekritu: vajag. Pirmā gan netaisījos uz Viņsauli doties, kaut astoņdesmit gadi nav joka lieta, bet viss kas jau var gadīties, cik nav dzirdēts par tādiem gadījumiem, kad pat gados krietni jaunāki cilvēki no rīta nepamostas, kur nu vēl šādā vecumā. Ļoti labi sapratu Lotāra bažas par viņa piederību dzīvesvietai, tāpēc – piekritu, lai jau viņam mierīgāks miegs, citādi šad tad naktīs nācās dzirdēt gan to, kā viņš murgos zagli padēlu lamā, gan kā mani sauc, klaigā, kaujas un spilvenus mētā…
Uz laulību ceremoniju tikai Biruti un Ervīnu paaicinājām, kā lieciniekus, kaut šie teica, ka tagad varot arī divatā aiziet un sarakstīties. Lotārs tā galīgi pa kluso negribēja, un man jau arī kaut kā nepareizi šķita. Kleita un uzvalks vēl no banketa vakara itin labi izskatījās, matus toreiz pati kaut kā nokrāsoju, uz ruļļiem uztinu, laku sapūtu un frizūra itin glauna sanāca. Uz pilsētu mūs Ervīns aizveda, Birute smuku līgavas pušķi bija pasūtījusi un restorānā galdiņu četriem. Bez pārsteigumiem jau tāpat neiztika: ar Birutes līdzdalību Lotārs manu veco zelta gredzenu, kam dimantiņi bija sen izbiruši un pazuduši, par laulības riņķi pārkausēja, galvaspilsētā esot tāda iespēja, kā redzi, sanācis tīri smalki, nav jākaunas kādam rādīt.
Pastiepusi roku, tante Veronika lepni izrādīja savu spožo gredzenu. Patiešām, varēju tikai piekrist – meistarīgs darbs. Loģiski, ka paskatījos arī uz Lotāra roku, bet tur nekā tamlīdzīga nemanīju. Pats onkulis tikmēr ieinteresēti pētīja ainavu aiz loga, un man bija grūti saprast viņa noskaņojumu. Tante laikam jau nojauta manu interesi, jo tūlīt arī paskaidroja:
– Sev Lotārs nevēlējās gredzenu, arī pirmajā laulībām viņam tāds neesot bijis, negribējis, lai lieks traucēklis būtu. Tolaik darbā viņam reiz tāds gadījums bijis, kad pazīstamam puisim gredzens aiz mašīnas piekabes dzelžiem aizķēries un, lecot no tās ārā, norauts ar visa pirksta ādu, pat nespēju iedomāties tādas sāpes! Lotāram gan nav nedz mašīnas, nedz piekabes, un izlēkt no tās arī diezin vai būs kāda vajadzība, bet – lai jau paliek… Es jau arī būtu iztikusi bez tādas izrādīšanās, priekš kam tāda greznība manos cienījamos gados, kurš vairs tādas krunkainas rokas pēta, ir tur kāds gredzens, vai nav. Ikdienā vairāk pa mājām dzīvojam, cilvēkos maz ejam, tik vien, cik reizi nedēļa līdz tuvākai bodei, un kas tad tur tādu zelta gredzenu redz? Pārdevēja vienīgi, un tad arī cenšas tā izrunāties, nu, tā izrunāties, ka smiekli nāk! Laikam jau Kurmja kungam naudas kā spaļu esot, ja tik biezu un platu riņķi varējis uzdāvināt! Gan jau mājās no zelta šķīvjiem ēdam un dūnu pēļos guļam! Saprotu jau, ka smejas, bet tajā pašā laikā man nez kāpēc liekas, ka tagad viņa mūsu pirkumiem vairs atlaides nedod – kādreiz par to pašu, ko pērku arī tagad, daudz mazāk maksāt vajadzēja.
Tobrīd oficiante ir atnesusi manu pasūtīto kafiju un rupjmaizes kārtojumu, un es jau kārtoju domas, lai bilstu kaut ko par inflāciju, bet tante, ieraudzījusi manu daudzkārtaino kārumu ar milzīgu putukrējuma cepuri, skaļi norij siekalas.
TURPINĀJUMS SEKOS
