Pamanu, ka arī Cīruļa kungs, kas manos stāstos līdz šim figurējis kā Kurmja kungs un daudzu atmiņā tā arī aizķēries tieši ar šo vārdu (Ne velti, satikušas mani uz ielas, dažas paziņas tā arī teikušas: “Man jau labāk patika tas Kurmja kungs…” Varbūt tāpēc, ka acu priekšā šarmantais Eduarda Pāvula tēls no filmas “Pie bagātās kundzes”, kaut Lotārs viņam ne tuvu nestāv.) nespēj novērst skatienu no mana rupjmaizes kārtojuma.
– Kas tad tev tas tāds? – tante Veronika kārīgi pastiepa roku pēc kārdinošā deserta trauka un pievilka sev tuvu klāt. Piebāzusi degunu gandrīz pie paša stikla pokāla, viņa it kā izošņādama, it kā izgaršodama vienā mirklī izdarīja savu slēdzienu:
– Ahā, šokolādes kūka ar zemeņu zapti un ar milzumdaudz kalorijām, kas tavā vecumā nav nemaz tik nekaitīgi, un kur nu vēl ar tādu putukrējuma cepuri, no kuras vien pie svara pāris kilogramus var dabūt klāt!
Viņas sejas izteiksmē gan nebija manāms ne grams no bažām par kaitīgo ēdienu, drīzāk – vāji slēpta sajūsma un grūti apvaldāma iekāre.
– Varbūt man tev tagad jāatgādina, ka pēc sešdesmit gadiem būtiski palēninās vielmaiņa un mazinās kaloriju patēriņš, – tante visgudri turpināja. – Ja šito kalnu apēdīsi, tūlīt būs jāiet skriet vai vingrot, citādi sirds aptaukosies un asinsvadi aizķepēs, tici man, slimības būs klāt kā likts!
Tūlīt arī Cīruļa kungs pievienojās savas laulātās draudzenes viedoklim, dedzīgi kratot galvu, bet ne mirkli nenovēršot skatienu no kārdinošā trauka, un mana sirds sažņaudzās skumjā atskārsmē: ardievu mans rupjmaizes kārtojums!
– Vispār jau šokolādes tur ir maz, tikai tik, cik virsū uzkaisīts, – taisnības labad bikli iebildu. – Trešdaļa rupjmaizes, trešdaļa – brūkleņu ievārījuma un putukrējums.
Nedaudz piešķiebusi deserta trauciņu, tante ieskatījās rūpīgāk un pēc brīža gari novilka:
– Nuuu, varbūūūt tev arī taisnīīība… Bet vienalga izskatās prātu uzbudinoši, dievīgi garšīgi, siekalas un kuņģi kairinoši, mutē kūstoši un nesalīdzināmi ar jebko citu, kas varētu būt minēts desertu ēdienkartē. Drīkst, es pagaršošu? – pieliekusies uz manu pusi, uzmetusi bažīgu vai varbūt lūdzošu skatienu, tante izčukstēja, kaut viņas pirksti jau bija uztaustījuši slaiko karotes kātiņu un tuvināja trauka malai.
– Protams, – piekrītoši pamāju ar galvu, jo kas gan cits man atlika. Jau sen biju sapratusi, ka no šīs baudas porcijas man jāatvadās. Īsu mirkli apsvēru domu iet un pasūtīt sev vēl vienu rupjmaizes kārtojumu, bet tad attapos, ka nāksies pasūtīt divus, jo Cīruļa kunga skatiens ar izmisīgu žēlumu sekoja katram tantes Veronikas kumosam, jā, jā, jau trešajam, ceturtajam un piektajam, un, tā kā tante deserta trauciņu tukšoja triecientempā, bez saldkairas izgaršošanas, kā to parasti daru es, mazliet ironiski apjautājos:
– Nu, un kā? Ir tik garšīgs, kā tu iedomājies?
Tikai tagad tante uz mirkli pievēra acis un ļāvās garšas kārpiņu baudījumam, un tikai pēc krietni ieilguša klusuma brīža, atviegloti nopūtusies, izdvesa čukstu:
– Ir vēl daudz reiz labāk, nekā biju iedomājusies…
– Varbūt augsti godājamā kundze savam cienītajam arī varētu iedot kādu niecīgu kripatiņu tā dievišķā paradīzes darinājuma? – iekrekšķējās Cīruļa kungs, un viņa balsī skaidri bija sadzirdams slikti slēpts dzēlīgums (bet, protams, kā gan citādāk).
Tante Veronika it kā atmodās, nopūtās un iegremdēja karoti dziļajā traukā, brīdi paskrubinājās, paurbinājās, laikam jau mēģinot pašā trauka dibenā sagrābstītajai sausajai rupjmaizes masai uzkabināt kādu drusku ievārījuma un galu galā arī putukrējuma, tikai – tā karote bija par mazu. Kamēr saldais kumoss aizceļoja līdz Lotāra mutei, liela daļa maizes irdenuma jau bija izkaisījusies pār galdu un līdz ar to nokritis arī aizķertais putukrējuma pikucītis. Brīdi pačāpstinājis to mazumiņu, kas nu bija ticis uz mēles, onkulis, it kā mēģinot sagaršot ko īpašu, brīdi vaikstījās, līdz skumjā balsī secināja:
– Parasta rupjmaize.
Tik vien paspēju, kā izdomāt: nav jau muļķis, gan jau saprata, ka īstais labums tā arī palika nenogaršots un neapjausts, līdz pēkšņi attapos:
– Bet kur tad tā jūsu īpašā frikadeļu zupa?
– Jā, patiešām? – tante skaļi pievienojās manam jautājumam, un mazā karotīte, kas uz brīdi bija apstājusies pusceļā, steidzīgi atsāka savu kursu no deserta trauka dziļumiem līdz Veronikas mutei. Loģiski, tādu gardumu nevar atstāt neapēstu, un, ko nevar aizsniegt ar karotes platāko galu, var izķeksēt ar šaurāko.
Protams, pēc tādas rekorddevas sāta katram rastos vajadzība kaut ko uzdzert, un tante Veronika nebija izņēmums. Bez īpašas ceremonēšanās pakampusi manu “lates” glāzi, kurai tā arī nebiju paspējusi pieķerties, viņa lieliem malkiem izkampa krietnu daļu pienīgā dzēriena. Redzēju gan krēmīgās ūsas uz viņas virslūpas, gan neslēpto baudu sejā, gan dziļo rievu Cīruļa kunga pierē un aizturēju elpu. Nez kāpēc likās, ka Lotārs bildīs kādu stingrāku vārdu, bet viņš tikai gari nopūtās un skaļāk atkārtoja manu iepriekš izteikto jautājumu:
– Nudien, kur tad tā mūsu īpašā frikadeļu zupa?
– Zupa, zupa, zupiņa, – iedziedājās tante Veronika, un es pat spēju saprast viņas īpaši pacilāto garastāvokli. – Tekat vien šurp, mūsu frikadelītes ar burkāniņiem, ziedkāpostiem un zirnīšiem! Un maizīte arī šurp!
Laikam jau virtuvē kāds bija sadzirdējis abu izsalkušo apmeklētāju skaļos saucienus, jo nākamajā mirklī atvērās durvis un mūsu galdam tuvojās oficiante ar divām kūpošām bļodiņām.
– Nu, ko, netraucēšu jums, – cēlos augšā no krēsla, jo mans deserts galu galā bija jau notiesāts, ko gan vēl šeit darīt. – Labu apetīti jums abiem!
– Nē, nē, nekur neej, pasēdi vēl! – izsaucās tante un satvēra mani aiz rokas. – Mēs taču tā arī neparunājāmies!
– Labi, bet tikai īsu mirklīti, – noteicu, un ne jau tāpēc, lai sagaidītu radniecisku vai brālīgu padalīšanos ar frikadeļu zupu, tobrīd man tāda doma pat prātā neienāca. Cerēju, varbūt tiešām tante ko interesantu pastāstīs, kā viņa to parasti pratusi.
Pateikušies oficiantei, abi steidzīgi paņēma karotes un gluži norūpējušies iedziļinājās savu zupas bļodiņu sastāva analīzē.
– Ir? – jautāja tante, izklaidīgi vērdamās savā traukā, vairāk gan sekojot vīra kunga reakcijai.
– Nav, – skumji nopūtās Lotārs. – Ne zirnīšu, ne puķkāpostu, ne brokoļu, ne rīsu, bet vismaz burkānus un kartupeļus nav žēlojuši.
– Ir? – jautāja Veronika, ar interesi vērodama Lotāra grimasi, izgaršojot pirmo gaļas bumbiņu.
– Naaav, – gari novilka Cīruļa kungs un viszinīgi savieba lūpas. – Šitā cūkgaļa liellopu savā mūžā nav satikusi.
Aizmirsusi, ka esmu šeit apsēdināta, lai parunātos ar tanti, klusēdama ar interesi vēroju abus ēdājus, kuri it kā bija aizmirsuši par manu klātbūtni. Sapratu, ka visa uzmanība pienākas īpašajai zupai un galvenais testētājs neapšaubāmi bija Cīruļa kungs. Uz mirkli aizdomājos: vai tiešām tik mazā maltās gaļas pikucītī var sagaršot, vai viena gaļa citu ir satikusi? Saprotu, ka sāls, piparu, ķiploku un varbūt vēl dažu garšvielu klātbūtni varētu vērtēt, bet – klāt piejauktu citu malto gaļu…
– Ir? – pārliekusies pāri galda malai, sakoncentrējusies uz Lotāra sejas izteiksmi, vēlreiz jautāja Veronika.
– Eeeh, naaav, – vēl garāk novilka Cīruļa kungs un visai skaļi noklaudzināja karoti pret galda virsmu. – Nekāda pārsteiguma…
Tikmēr tantes Veronikas sejā arvien platāks izpletās smaids:
– Nu, re, es taču teicu, ka nekur citur tik gardu frikadeļu zupu kā mājās tu nedabūsi.
Piekrītoši pamājis ar galvu, Lotārs lēnīgi paņēma karoti un atsāka ēšanu.
– Būs jau labi,– samiernieciskā tonī noteica tante. – Viņam tā tikai tāda izrādīšanās. Kopš Birute mūs uzcienāja ar savu īpašo frikadeļu zupu, kuru pieteica kā “bifri”, Lotārs kļuvis par frikadeļu zupu ekspertu. Līdzko saņem pensiju, tā aicina mani uz kādu ēstuvi – bistro, kafejnīcu vai restorānu, galvenais, lai tur ēdienkartē ir frikadeļu vārds. Pag, cik vietas pēc skaita mēs jau esam notestējuši? – tante vērsās pie laulātā drauga. – Man skaits nojucis, sešas vai septiņas?
Caur pieri palūrējis uz sievu, Lotārs vēlreiz ar skaļu būkšķi nolika karoti uz galda (laikam jau šim žestam vajadzēja nozīmēt “esmu aizskarts”) un ieslidināja roku žaketes iekškabatā. Pēc brīža, izcēlis no kabatas nelielu piezīmju blociņu, kaut ko klusi purpinādams zem deguna, viņš lēnīgi pāršķīra tā lapas.
– Kā apliecina mani pieraksti, šī būs septītā publiskā vietā degustētā frikadeļu zupa, – piešķīris sejai lietišķu grimasi, visā nopietnībā paskaidroja Cīruļa kungs. – Tiesa, to vienu, ceļmalas bistro ēsto, es nemaz nedokumentēju, jo – visai pliekana, bez pavalga un sāta, ar lupu meklējamām diļļu paliekām, un frikadeles arī tur bija tikai nosaukumā. Nu, gauži atšķirīga no tās, ko baudījām pirms nedēļas kaimiņu novada restorānā. Protams, cenas gan arī tikpat atšķirīgas, bet tā jau tas šajā pasaulē iekārtots: gribi našķus, gatavojies maksāt.
– Nu, lūk, jau astotā, – tante Veronika sasita plaukstas. – Man jau sen būtu pieticis, bet Lotārs nonācis azartā, un viss tikai dēļ Birutes, kura savā frikadeļu zupā ievārījusi bietes un ko tik vēl ne, lai gan pareizāk būtu teikt otrādi: biešu zupā ievārījusi frikadeles, un es tagad teiktu, kur tik tās nevar ievārīt! Varbūt vienīgi piena zupā ne, lai gan… Tagad jau modē visāda eksperimentēšana ar garšām un krāsām, galvenais, lai kuņģis nesāk protestēt… Es to viņas “bifri” todien iztulkoju kā “Birutes frikadeles” un vēl nodomāju: “Traka bāba, grib mūs noindēt!” Bet, kad sadūšojos nogaršot, nācās atzīt, ka tīri ēdama, kaut pati gan tādu nevārītu, sen pierasts pie savām metodēm un receptēm. Birute gan todien smējās, ka neesot jau nekāds kulinārijas guru, lai kādu ēdienu sauktu savā vārdā, un arī ar viņas zupu viss esot daudz vienkāršāk – “bietes & frikadeles”. Lotārs sākumā kategoriski atteicās ēst, sak, kas tās par nenormālībām, bietes ir bietes un frikadeles pašas par sevi, bet, kad redzēja, ka Ervīns ēd, slavē un prasa vēl, un es arī visu šķīvi iztukšojusi, tomēr nogaršoja. No tās reizes tad arī vēl līdz šai dienai brīnās, kā tas iespējams, tik dažādas zupas izvārīt. Nebija jau tur nekā sevišķa, pieklājības pēc Birutei recepti paprasīju, kaut zināju: mājās tāpat nevārīšu. Kartupeļus sagrieztus katlā sametusi kā parasti, tikmēr uz pannas apcepusi sarīvētus burkānus, sašķēlētus sīpolus, šampinjonus un papriku, asumam likusi arī čili un grāpī pie kartupeļiem iekšā. Turpat klāt iemaisījusi arī veikalā burkā pirktās marinētās bietes ar visu marinādi, nu, tās, ko daudzi aukstajām zupām izmanto, ja slinkums pašiem vārīt, rīvēt un marinēt. Birutei rokas veiklas, tāpēc frikadeles brūvējot tikai tad, kad viss jau katlā, ne tā kā es – man patīk visu darīt lēnām un nesteidzoties. Frikadeles viņai arī asas patīk, es tik daudz garšvielu nelieku, nav uz vecumu ko lieki kuņģi kairināt, bet Ervīnam, redz, patīkot maltie pipari pie visa. Lai jau, kas tad man, katrs dara, kā grib, mums patīk pa savam – maigāka zupiņa ar daudz un dažādiem dārzeņiem. Cīruļa kungam gan laiku palaikam griboties ko jaunu izprovēt, šī iegriba viņam pēc “bifri” parādījusies, līdz tam ēda manas zupas, slavēja un apgalvoja, ka līdz mūža galam varētu ēst un neatēsties, bet es jau neiebilstu. Šī Lotāra doma par dažādu zupu noprovēšanu ārpus mājas virtuves vismaz dod iespēju uz citiem ļaudīm paskatīties un kādu reizi mazāk pie plīts stāvēt, un, re, kādreiz arī kādu sen nesatiktu radinieci satikt.
Ap to laiku jau divas reizes biju sajutusi somā vibrējam mobilo telefonu, vien negribējās pārtraukt tantes Veronikas stāstījumu, kas arī man pavēra jaunu kulināro iemaņu lappusi: nudien, interesanta tā “bifri” zupa… Varbūt ir vērts izmēģināt?
Kad telefons ievibrējās trešo reizi, sapratu, ka šoreiz būs jāatbild, laikam jau kādam radusies nopietna vajadzība pēc sarunas ar mani, turklāt – jāļauj taču arī cilvēkiem mierīgi izbaudīt un novērtēt īpašo frikadeļu zupu.
– Ah, cik žēl, ka neparunājāmies, – tante Veronika nopūtās, uz atvadām apskaudama manu plecu. – Es tev kādā dienā piezvanīšu, – viņa apsolījās, bet ausī iečukstēja: – Kad kunga nebūs mājās.
