– Kā klājas? – otrdienas rītā paziņa Nataša man uzdeva it kā pašsaprotamu jautājumu, kam vajadzēja aizsākt draudzīgu sarunu.
– Pārdzīvoju par karu Ukrainā, – atbildēju ierastā, mierīgā tonī.
Kādu laiku abas gājām blakus, klusēdamas, vērodamas, kā mūsu mazbērni, priecīgi palēkdamies, aizsteidzas uz priekšu. Laikam jau katra domājām savu domu, jo pēkšņi Nataša izsaucās:
– Kas tur ko pārdzīvot, tur banda noziedznieku, nacionālistu, narkomānu!
Samulsu ne pa jokam, jo kaut kā pat nebiju iedomājusies, ka Nataša, ko uzskatīju par domājošu un izglītotu cilvēku, varētu pateikt ko šādu. Tad atcerējos, ka ne tik sen viņas meita stāstīja par seriālu, kam abas ar māti sekojot Krievijas TV. Prāts uzreiz aptvēra – no turienes arī šī izkropļotā uztvere par pašreizējiem notikumiem.
Katram gadījumam vai drīzāk no samulsuma pārjautāju:
– No kurienes tev šāda pārliecība?
– Kā, vai tad tu televīziju neskaties? – viņa izskatījās izbrīnījusies.
– Mēs internetā sekojam notikumiem pasaulē, – godīgi atbildēju. – Tur vairāk iespēju izlasīt dažādus viedokļus.
– Tad jau vajadzēja būt tik gudrai, lai zinātu, kas notiek Krievijā, – Natašas teiktais vairs neskanēja tik draudzīgi. – Nacionālistu banda jau gadiem terorizē mierīgos iedzīvotājus! Bija pēdējais laiks to izbeigt! Krievijas militārie spēki tur ātri vien ieviesīs kārtību.
Pat nemanīju, kā biju apstājusies. Zināju, ka daļai sabiedrības pieņemamāks šķiet šis viedoklis, tomēr tagad, kad tas izskanēja no man labi pazīstama, dzīvesgudra un kristīga cilvēka mutes, samulsu ne pa jokam: tā nevar būt patiesība!
– Nataša, Ukrainā notiek karš! Tur nogalina nevainīgus cilvēkus, – savaldīgi iesāku, bet paziņa mani pārtrauca pusvārdā.
– Slepkavas ir jānogalina! – viņa kaismīgi izsaucās. – Visa banda! Un prezidents pats lielākais slepkava!
Lai gan nekavējoties gribējās iebilst, sapratu, ja izrunāšu vēl kaut vārdu, strīds izcelsies uz līdzenas vietas, tomēr, neko nepasakot, šo sarunu nevēlējos beigt.
– Tu to par… Ukrainu? – katram gadījumam neticīgi pārjautāju.
– Par ko tad vēl! – Nataša jau bija bīstami iekaisusi. – Ukraina jau izsenis piederējusi Krievijas teritorijai, bijusi Krievijas impērijas daļa! Tie, kas apmeklējuši vēstures stundas, to gan zina! Tas ir tikai loģiski, ka Krievija grib atbrīvot savu teritoriju no nacistu bandas!
Noriju kārtējo pret mani vērsto apvainojumu, jo vairāk pārsteidza šāda pamatojuma nostādne. Tā kā pirms pāris dienām biju ieskatījusies “Vikipēdijas” Ukrainas vēstures slejās, man bija, ko teikt.
– Ja tu par krievu-turku kariem, tad atceros, tomēr, ja jau runājam par teritoriju, tad sen pirms tam, 9.gadsimtā, Ukrainas centru pārvaldīja viduslaiku varjagi jeb vikingi, bet 14.gadsimtā Ukrainas ziemeļu un rietumu daļa bija Polijas-Lietuvas kopvalsts. Par Zelta Ordas laikiem gan jau zini pati, tāpat kā par ukraiņu kazaku valsti, kas 17.gadsimtā izveidojās Ukrainas vidienē… Tas bija viens no ukraiņu nācijas veidošanās centriem. Par šo laika posmu pat uzņemtas vairākas filmas. Gan jau kādu esi redzējusi.
Kamēr prātoju, vai visu esmu atcerējusies pareizi, apjautu, ka man blakus iestājies klusums, tāpēc atļāvos piebilst:
– Kā jau tu zini, pēc Padomju Savienības sabrukuma daudzas valstis, arī Latvija un Ukraina, atguva neatkarību, tātad savu neatkarīgo zemi, iedzīvotājus un varu. Tas nozīmē – citas valstis šajā suverenitātē neiejaucas, nemaz nerunājot par karadarbību.
– Pietiek, pietiek! – Nataša izsaucās. – Tu laikam neko nezini par Doņeckas vēsturi, par Donbasa karu, tāpēc tik gudri runā! Ja jau tev tā patīk runāt par valstu neatkarību, kāpēc tad Doņeckas separātistus ukraiņi sauc par teroristiem?
Vēru muti, lai pateiktu, ka esmu lasījusi pat trīs ukraiņu rakstnieku grāmatas par Donbasu un Doņecku un tieši tur ir atbildes uz viņas jautājumu, bet Nataša turpināja izklāstīt savu, Krievijas TV balstīto, redzējumu.
Mums abām par laimi, mana mazmeitiņa, sajutusi dusmīgas intonācijas tantes balsī, bija izlēmusi doties tālāk, un man bija iemesls sekot. Nataša pat nepamanīja manas klusās atvadas, jo, pārņemta ar savām netaisnajām dusmām, kaislīgi žestikulējot ar rokām, turpināja savu iesākto monologu.
Sekodama bērnam, varēju ļaut vaļu domām. Vispirms jau atgriezties pie atbildes, kura palika nesniegta – pie reiz lasītajām grāmatām. Pirmā no tām – ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana romāns “Džezs pār Donbasu”. Tas gan rakstīts četrus gadus pirms Maidana un nav dokumentāls, tomēr arī tur ir gan bandītu cīņas, gan likumi, kas nedarbojas, gan cilvēku emigrācija, jo pie dzimtās zemes vairs nekas netur… Vēl tagad spilgti atceros tur attēlotos notikumus. Skarbs romāns, kur realitāte izrādās tik nestabila un strauji mainīga, tomēr ne tik graujoša, kā pašlaik Ukrainā.
Krietni vairāk pārdzīvojumus savulaik raisīja ne tik sen lasītais Tamāras Horihas Zerņas romāns “Meitiņa”. Tas stāsta par 2014.gada pavasari un vasaru Doņeckā. Tieši tad meitene zaudēja savu ģimeni, mājas un sapņus, un viņai nācās veidot jaunu pamatu sev zem kājām. Grāmatas autore, karam sākoties, pati bijusi brīvprātīgā armijas palīdze. Divu gadu laikā viņa simtiem reižu braukusi uz frontes līniju, vedot Ukrainas karavīriem visnepieciešamāko. Arī viņa kabatā turējusi rokas granātu, jo domājusi: ja viņu apturēs Doņeckas separātisti, šādi būs visvienkāršāk nenonākt gūstā.
Sergeja Loiko romāns “Lidosta” prātā palikusi kā visspēcīgākā, visskarbākā grāmata par karu – par Krievijas-Ukrainas karu un par Doņeckas lidostas aizstāvēšanas pēdējām piecām dienām. Loiko bija vienīgais ārzemju žurnālists, kurš 2015.gadā četras janvāra dienas piedalījās Doņeckas lidostas aizstāvēšanā, tāpēc viņa radītie kauju apraksti paņēma līdz kaulam! Nodevība un meli, naids un niknums, drošsirdība un nāve. Tik spēcīgi un izjusti! Šodien – tik aktuāli un līdz kaulam sāpīgi.
Domas par grāmatām uz mirkli ļāva atslābt saspringumam, ko bija radījusi nepatīkamā saruna. Tajā mirklī sapratu, ka turpmāk dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk… Šāda veida sarunas gadīsies arvien biežāk, jo būs neiespējami paredzēt, ar kādu nevainīgu frāzi vai teikumu var sākt atārdīties kādam maisam gals… Reti kurš prot savu viedokli pasniegt, nepaceļot balsi un nevicinot kulakus pa gaisu. Reti kurš prot laikā apstāties un neapvainot otru. Un tomēr – karā vissvarīgākais esot dialogs…
Vienkāršākais, protams, ir izvairīties un uz jautājumu – kā klājas? – atbildēt ar īsu – normāli – un pasmaidīt. Neielaisties nekādās diskusijās – nedz par politiku, nedz par “kovidu”, nedz par kristīgo piederību, mīlēt personīgo mieru un – ielaist klusumu sevī… Saudzēt nervus, jo šī ir tā situācija, kad cilvēkam, kas nevēlas dzirdēt, neko nevar iestāstīt! Lai kā tu censtos kaut ko skaidrot, viņš tāpat neklausīsies, jo viņam ir tikai viena patiesība – viņa veidots informācijas burbulis! Gaidīt, kad laiks visu saliks savās vietās – kad atklāsies īstās sejas, šausminošās patiesības, noziegumu apmēri, ekonomiskās nabadzības griesti… Kliedzoši fakti un prātam neaptverami foto un video kadri, kas katram neredzīgajam liks ieraudzīt patiesību.
Vai es tā spēšu? Klusēt, kad bez pamatota iemesla, vienkārši kādu ambīciju pēc, tiek sagrautas mājas, bojā iet nevainīgu cilvēku tūkstoši, starp tiem bērni; kad topošās mātes saviem bērniem dzīvību dod metro stacijās un pagrabos; kad savas zemes aizstāvji kailām rokām stājas pretim tankiem un, ceļos krītot, lūdz doties atpakaļ, kad mātes ar asarām acīs lūdzas nesūtīt viņu zēnus bezjēdzīgā un noziedzīgā karā…
Nataša vairākkārt minēja vārdu “slepkava”, bet vārdi aizsteidzās tālāk, un es naivi nepārjautāju – kurš, kaut nojautu, uz ko viņa tēmē. Bet vajadzēja pajautāt: “Vai tas, kurš “uz mācībām” komandē divdesmitgadīgus puišeļus, kuri pat šauteni nav turējuši rokās? Kurš rotas komplektē no skolotājiem, naktssargiem un kurinātājiem, atgādinot viņiem par pienākumu dzimtenes priekšā? Kurš savu ego ir uzcēlis paša visaugstākā kalna galā un ciniski neieklausās daudzkārtējos ieteikumos, lūgumos un draudos pārtraukt šo ārprātu un apstāties savā naidā pret cilvēci!
Jā, es redzu šos skarbās realitātes radītos videorullīšus, jo tos nevar neredzēt! Redzu vīru, kurš pat bez vienas kājas dodas aizstāvēt savu pilsētu. Redzu mazuļu apmulsušās sejas un nesapratni, kāpēc gan nevar iet mājās. Redzu sirmgalvju apņēmību ar lāpstu pār plecu iet uzvarēt ienaidnieku; sirsnīgu un rūpīgu sieviešu sejas, pasniedzot kareivjiem kūpošas zupas bļodiņas. Redzu apmulsušu un nelaimīgu sirmgalvju sejas, kad pie viņu kājām saļimst automāta kārtas nopļauts kaimiņš tikai par to, ka nevēlējās okupantam atdot savu telefonu. Redzu nobijušos un nelaimīgu puišeļu – gūstekņu sejas, kuri paši nesaprot, kur nonākuši. Redzu padomju armijas formās tērptus marodierus, kas iztukšo uzlauztus veikalus, jo viņiem nav pārtikas. Redzu jaunu sieviešu un vīriešu fotouzņēmumus, kas apvīti ar sēru lenti, uz laukiem un ielām saļimušus ķermeņus, kas nekad vairs neapskaus savu māti, sievu, bērnus. Redzu sagrautas skolas, baznīcas, vēstures pieminekļus un dzīvojamās ēkas, drupu kaudzes, kas reiz kalpojušas par pajumti kādai ģimenei. Daudz! Nežēlīgi daudz! Kā var nesaprast, ka tas ir visīstākais karš, un slēpties aiz smadzenēs iezīstas frāzes “speciāla militāra operācija Ukrainas demilitarizācijai”? Kā vispār var mierīgi dzīvot tādā kroplā informācijas burbulī?
Kaut gan – ne jau mierīgi. Šodien viena kaimiņiene pati uzprasījās uz strīdu, lai gan līdz šim sapratāmies bez domstarpībām, pat sirsnīgi.
– Jūs tak no Latvijas! No tiem, kurus pašus Krievija reiz piežmiedza. Tagad nav bail? Bet vajadzētu, oi, kā vajadzētu,– izriesusi krūtis un saspraudusi rokas sānos, viņa grasījās uzsākt kašķi. – Ukrainā nacistus novāks un dosies tālāk.
Ko tagad? Skaidrot un runāt? Viņa taču tik to vien gaida! Izvirst savās sakrātajās dusmās par pašas neizdevušos dzīvi, par apkārtējiem, izspļaut žulti, sagandēt manu mieru, jo zina – es viņas skaļo balsi nepārkliegšu.
– Un jūs no kurienes? – nez kāpēc pieķēros Gaļinas pirmajam teiktajam, lai gan skaidri zināju atbildi – no Gruzijas.
– Kāda tev daļa? – viņa nomurmulēja un pārsteidzoši ātri nozuda sava dzīvokļa durvīs, jo zināja – par Gruziju man būtu ko teikt…
Kāda ukraiņu pārdevēja Taņa, kura strādā nelielā krieviem piederošā veikaliņā, šīs pēdējās dienas staigā noraudājusies. It kā pašsaprotami – viņai vecāki Mariupolē. Vai maz vēl dzīvi, nevarot sazināties, viņiem māja sabombardēta, ievākušies pie kaimiņiem.
– Zini, pat ne tāpēc, – Taņa purina galvu. – Nespēju vairs izturēt. Ienāk viens un sper zemes gaisā: “Tas viss jūsu, ukraiņu, dēļ!” Ienāk cits un gatavojas vitrīnas dauzīt: “Sasodītie krievi!” Man bail! Ko lai es daru? Priekšnieks saka: “Dari savu darbu un klusē.” Cik ilgi viņš vēl izturēs? Preces taču vairs nepievedīs? Un ko es, konkrēti es, kādam esmu izdarījusi, ka pret mani tā? Es taču to sasodīto karu neiesāku! Es katru vakaru lūdzos, lai karš beidzas! Par nebijušu to tāpat vairs nepadarīt.
Taņa raud, un es varu tikai saņemt viņas plaukstu.
– Dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā agrāk… – smagi nopūšos un – izvēlos ielaist klusumu sevī… Šī ir viena no tām situācijām, kurā es neko nespēju izmainīt.
Es varu tikai katru vakaru lūgt Dievu, lai šīs kara šausmas pēc iespējas ātrāk beidzas! Lai bērniem un viņu ģimenēm nav jāpamet dzimtās mājas un jāmeklē ceļš nezināmajā! Lai raķetes, bumbas un lodes neatņem vairāk dzīvību! Lai drosmi apstāties saņem kāds no tiem, kas spēra pirmos soļus šī ārprāta virzienā! Lai puiši un vīri var nolikt ieročus un dzīvi atgriezties mājās! Lai pierimst naids starp tautām, jo ne jau visa nācija vainojama dažu cinisku pseidopolitiķu nodarījumā! Lai vairojas cerība un mīlestība, savaldība un līdzjūtība! Un galu galā – lai katram atrodas laiks ielaist mierpilnu klusumu sevī…
– Iveta Kilinkaridou
