Visus savas dzīves septiņdesmit četrus gadus Jūlijs bija cietis sava uzvārda dēļ. Nē, tas nebija ne piedauzīgs, ne rupjš, ne prasts, mūža otrajā pusē viens otrs pat sērīgi tika nopūties: “Eh, būtu man tavs uzvārds… Es būtu lepns.” To nu Jūlijs galīgi nesaprata – tāda uzvārda dēļ vieni sarežģījumi. Skolas laikā – izsmiekls, studiju gados – pārpratumi, darbā – nekādu izaugsmes iespēju, mīlestībā – vienas neveiksmes… Par to, kā tēvs ar tādu uzvārdu savulaik varējis sadzīvot, klīda tikai leģendas, jo māte neko par to neveiksminieku dzērāju nevēlējās zināt jau kopš dēla piedzimšanas. Viņa gan drīz vien apprecējās otrreiz un, ne mirkli nedomājot, pārgāja skanīgajā un cēlajā vīra uzvārdā – Kurzemniece, kas ļoti piestāvēja aristokrātiskajam Beātas vārdam. Daži pat melsa, ka tieši uzvārda pēc māte tik steidzīgi izgājusi pie vīra – pirmā iebraucēja.
Protams, viņa gribēja arī Jūlijam nomainīt uzvārdu, tomēr tas neizdevās – tēvs izmantoja katru “tribīni”, lai pavēstītu “dzirdīgajai tautai”, kādu neģēlību iecerējusi viņa izbijusī laulene.
– Ko viņa iedomājas! – klaigāja Jāzeps. –Tā pazemot mani, izmest miskastē tēvu tēvu godāto uzvārdu, kuru tik daudzi gudri vīri atzinuši par lepnu un bagātu esam. Donats Jāņukrogs, mans tēvs! Pārticis saimnieks ar īsta vīra krampi! Es pats, Jāzeps Jāņukrogs, dižs kā Latvijas ozols! Mans dēls Jūlijs Jāņukrogs, vecvectēva vārda godā turētājs! Puika izaugs, būs lepns par tādu uzvārdu!
Ja vien klausītāju bija saradies vairāk par četriem, Jāzeps turpināja visus iepazīstināt ar sirdi plosošu stāstu par vecvectēvu Jūliju, kurš pats savām rokām un pārcilvēciskām pūlēm gandrīz pirms simts gadiem krustcelēs uzbūvējis pamatīgu laukakmeņu krogu un devis tam savu uzvārdu. Apkārtējiem tas šķitis tikai loģiski, caurbraucēji vairāk interesējušies par gardo miestiņu un mutē kūstošajām cūkas ribiņām ar šķovētajiem kāpostiem. Gardu muti to notiesājuši, solījušies drīz braukt atkal. Jūlijs pratis augstu turēt latiņu. Tieši viņa spēcīgo akmeņkaļa vārdu mantojis puika. Tik pamatīgu, labskanīgu un vīrišķīgu! Tādus epitetus, protams, vajadzēja pamatot, tāpēc Jāzeps visu zināšanai paskaidroja, ka par jūliju nosaukts arī gada septītais mēnesis – slavenā Romas karavadoņa un valdnieka Jūlija Cēzara vārdā, kurš dzimis tieši šajā mēnesī.
Šim argumentam neviens necentās strīdēties pretim, lai gan doma, kāda gan Cēzaram visā šajā būšanā daļa, pavīdēja daudzu sejās. Brīdī, kad Jāzeps cēlās no krēsla un sita pie krūts: “Tikai pēc manas nāves!” – vienā otrā sejā pavīdēja slikti slēpts smīns, kā dēļ nesavaldīgajam steidzīgi nācās pamest pulcēšanās vietu – alus bāru, veikala stāvlaukumu vai laukumu pirts priekšā. Tieši tur uzturējās Jāzepam uzticamākā auditorija. Uzticamākā, jo viņa dvēseles sāpes uzklausīja, saprotoši klusējot vai pareizāk – lēni sūcot Jāzepa uzliktos aliņus un ik pa brīdim piekrītoši mājot ar galvu. Tas stiprināja Jāzepa apņēmību nelokāmi palikt pie savas prasības. Jūlijam neatlika nekas cits, ka vien paciest visus dzīvē sastaptos asprāšus un nelabvēļus un dzīvot tik tālāk. Spēku deva mātes iedvestā cerība: sasniedzis astoņpadsmit gadus, viņš pats drīkstēs pieņemt lēmumu mainīt uzvārdu.
Zēna gados aizvainojumu norīt klusējot prot retais. Jūlijs nebija no tiem, tāpēc agri iemācījās kauties. Mazākajās klasēs viņu kaitināja iesauka “Jūlis Mūlis”, vēlāk – jebkāda viņa uzvārda locīšana un pārtaisīšana.
Ja kāda meitene centās viņu iesaistīt sarunā, jautājot, ko Jūlijs pēc stundām darīs, kāds no nedaudzajiem ņirdzīgajiem steidzās iespraust, viņaprāt, asprātīgu atbildi:
– Jūlim krogā Jāņu dzerstiņš!
– Jūlis krogā pielies mūli!
– Kroga Jānis bāls kā kālis, tup aiz stūra, dīrā āzi!
Sākumā viņš nometa somu, kur pagadās, un metās ķircinātājam pakaļ. Vēlāk iemācījās klusējot lūrēt caur pieri un pie pirmās izdevības, kad smējēja uzmanība jau šķita iemidzināta, iedunkāt pa saules pinumu. Tas bija efektīgi, tomēr pēc pasūdzēšanās skolotājai vainīgs vienmēr izrādījās viņš.
Astotajā klasē kopā ar viņiem sāka mācīties meitene no Latvijas otras puses – Leontīne. Copē saspraustu plānu bizi, biezām acenēm, diezgan konservatīvi ģērbta, viņa ne tuvu nelīdzinājās pārējām klases meitenēm, kuras centās izrādīt savu garderobi un stila izjūtu. Leontīne Jūliju ieinteresēja uzreiz, jo nāca no pilsētas, kur reiz dzīvojis viņa mātes otrais vīrs Leonards. Puisis viņu cienīja jau no pirmās tikšanās reizes – tas bija nopietns un mazrunīgs vīrs, toties ar zelta rokām, un šķiet, viņa smadzenes strādāja veiklāk par datora cieto disku.
Arī Leontīne izturējās un domāja citādāk nekā vairums pārējo. Tieši viņa pēc kārtējā Jūlija ķircinātāju uzbrukuma nostājās puisim blakus un nopietni pieprasīja:
– Stop! Mieru! Skaties man acīs! Tu stāvi tam pāri. Tevi tas neskar. Viņu intelekts ir no cita līmeņa. Tas ir bērnišķīgi un sīkumaini. Tas nav par tevi. Tu taču neesi viņi? Tu esi pieaudzis.
Jūlijs ieklausījās un sadzirdēja – tas ir bērnišķīgi, bet viņš ir pieaudzis. Protams, Leontīnei taisnība. Atliek tikai savaldīt to, kas prasās uz āru – tikpat niecīgs un mazisks. Atliek tikai sekot Leontīnes ieteikumiem – dziļi ieelpot un izelpot, un tad vēlreiz un vēl… Un viss urdošais nomierināsies.
Toreiz izdevās, un ne tikai Jūlijs jutās lepns par savu uzvaru pār puiciskajiem instinktiem. Leontīne viņam blakus staroja kā galvenās balvas saņēmēja. Vai varbūt tomēr piešķīrēja? Devēja prieks bieži vien ir pārāks par saņēmēja.
Vēlāk viņi par to daudz runāja, pareizāk – runāja Leontīne, tikpat gudri kā Jūlija onkulis, un puisim atlika tikai piekrist. Četrpadsmit gadu vecumā ir jādomā par savas rīcības sekām. Tiesa, arī onkulis par to bija ar Jāzepu runājis un jau no paša viņu attiecību sākuma skaidrojis labo un slikto. Puisis pats saprata, ka tēva uzvedība nav tas piemērs, kuram vajadzētu sekot, tāpēc jau sen ar riebumu skatījās uz visiem, kas aizrāvās ar grādīgo. Viņš tāds nebūs.
Leontīne kaut kur bija atradusi Jūlija vārda skaidrojumu, un meitenes stāstītais tikai apstiprināja Jūlija apņemšanos: viņš ir uz pareizā ceļa, atliek tikai turpināt. Leontīnes teiktais viņa prātā iecirtās kā granītā: Jūlijs ir pieticīgs vienpatis, gribu prot kaldināt jau no bērna kājas, tāpēc klusām tuvojas iecerētajam mērķim.
Tas patiešām ir par viņu – vienpati, kura gribu stiprina nepelnīti apvainojumi un muļķīgi joki. Par to lielo mērķi gan īstas skaidrības Jūlijam vēl nebija, bet pašlaik pietika ar mazāko – kļūt par atturībnieku, tāpat kā mamma un onkulis, tāpat kā Leontīne un viņas vecāki. Nostiprinājis sevī šo apņemšanos, Jūlijs draudzenei apsolījās:
– No šīs dienas es vairs nedzirdēšu muļķīgos jokus Jāņukroga sakarā. Stāvēšu tiem pāri. Tie patiešām nav par mani, tātad – mani neskar!
Kādu laiku mazāko klašu puišeļi starpbrīžos vēl deldēja vecos jociņus par Jūli-Mūli, bet, tā kā Jūlijs izlikās viņus nedzirdam, drīz vien norima. Klases puiši gan vēl labu laiku mētāja savas dzēlības, un tam bija iemesls: Marita, kura tika uzskatīta par pamatskolas skaistāko meiteni, bija cieši nolēmusi pietuvoties platiem pleciem apveltītajam, vīrišķīgajam Jūlijam. Nelīdzēja ne puiša aizraušanās ar basketbolu, ne itin biežā draudzenes Leontīnes klātbūtne, ieraugot Maritu, zēni atkal mētāja savas asprātības, un – Jūlijam nācās ciest.
Tas puisi nepārprotami nocietināja, un, nebijis Leontīnes saudzīgā atbalsta, kas to lai zina, kā viss beigtos. Vidusskolas gadus Jūlijs vēl joprojām atceras ar nepatiku. Maritas intrigas, visādu nepatiesu stāstu izdomāšana un aizmuguriska aprunāšana arvien biežāk skāra arī Leontīni, un Jūlijam tas nemaz nepatika. Mainījās arī Leontīnes attieksme – arī viņa kļuva noslēgtāka, klusāka un nevaļīgāka, tāpēc, skolai beidzoties, katrs pašķīrās uz savu pusi.
Par dienesta laiku Jūlijam maz ko stāstīt. Spožais atestāts un labais raksturojums nodrošināja viņam ērtus apstākļus – personīgais autovadītājs kādam virsniekam nelielā Krievijas pilsētiņā. Tur viņa uzvārds šķita tik grūti izrunājams, ka divus gadus Jūlijs sadzīvoja ar iesauku Jaņuks. Pat pasta sūtījumos Jūlijs lūdzis norādīt šo piešķirto uzvārdu, jo pēc īstā viņu pazinuši tikai divi latvieši, kuru mēlēm tas nešķitis sarežģīts.
Pavisam pretēja attieksme viņu sagaidīja pirmajā darbavietā – vērienīgā auto tirdzniecības salonā.
– Virzība pa karjeras trepēm sākas ar apakšējo pakāpienu, – gudri skaidrojis direktors un iespiedis Jāzepa rokās spaini un birsti. – Paskaties, pavēro, pēc mēneša pāriesi pakāpienu augstāk.
Kaut arī uzvārdā viņu tur neviens nesauca, tikai un vienīgi par Jūliju, pēc trim mēnešiem direktors ieviesis skaidrību:
– Kā tu to, Jūlij, iedomājies – ko par mūsu iestādi lai saka solīds klients, auto pirkuma līgumā izlasot uzvārdu Krogusjānis?
Jūlijs nedomāja – viņš dziļi ieelpoja un izelpoja, un pat nemēģināja labot direktora pārteikšanās kļūdu, kas atmiņā atsauca skolas gadu zobgalības. Ausīs ieskanējās Leontīnes maģiskie vārdi:
– Stop! Mieru! Skaties man acīs! Tu stāvi tam pāri. Tevi tas neskar. Viņa intelekts ir no cita līmeņa. Tas ir bērnišķīgi un sīkumaini. Tas nav par tevi. Tu esi pieaudzis.
Jūlijs patiešām jutās pieaudzis, tāpēc jau pēc minūtes, parakstījies par darba attiecību pārtraukšanu, atvieglots izgāja pa durvīm.
Pēc līdzīga scenārija Jūlija darba gaitas iesākās un izbeidzās vēl divās vietās – sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, kur viņš divus mēnešus virtuvē mazgāja traukus, un kādā pamatskolā, pusgadu apvienojis sētnieka un saimnieka pienākumus. Tur kāda no pensionētajām skolotājām pedagoģiskās padomes sēdē bija ierosinājusi apdomāt faktu, kā skolēni varētu reaģēt, uzzinot saimnieka savādo uzvārdu. Jautājums trīs nedēļas tika apdomāts, līdz saudzīgi pasniegts Jūlijam.
Pēc aiziešanas no skolas viņš pa taisno devies pie tēva, lai pateiktu, ka jau rīt iesniegs dokumentus uzvārda maiņai. Tēvs, dēlu uzklausījis, ilgi grozījis galvu, līdz izcēlis no pagrīdes diezin kur dabūtu paprāvu summiņu, ko it kā krājis dēla vajadzībām. Lai Jūlijs metot mieru nelietderīgajām darba gaitām, bet nododoties mākslai. Pat uz visnesaprotamākās gleznas uzrakstīts uzvārds var kļūt godājams un prātā paturams.
Jūlijs ieklausījies. Zīmēšana un krāsu jaukšana viņam padevās, gleznot ar akvareļiem patika, varbūt tēva teiktais nav nemaz tik aplams… Ja pamācītos un dabūtu diplomu, kas zina, patiešām izdotos dzīvē iekārtoties. Kā reiz teica Leontīne: “Jūlijs gribu prot kaldināt jau no bērna kājas, tāpēc klusām tuvojas iecerētajam mērķim.”
Studiju gadus Jūlijs atceras ar prieku. Noskaidrojies, ka lietišķā māksla ir viņa aicinājums. Keramika, metāls, koks, āda, stikls un dzintars – viss Jūlijam patika un padevās. Kādu virzienu izvēlēties, pie kā palikt, nespēja ieteikt ne māte, ne onkulis. Galu galā Jūlijs bija izvēlējies vitrāžas, jo tur mācījās meitene, kura viņam ļoti patika. Savā diplomdarba vitrāžā Jūlijs bija iemūžinājis tieši viņas tēlu – gaisīgu, vieglu, spožu, putnu spārnu vēdās ieskautu. Vitrāžu vēlāk izvēlējās kādas baznīcas priesteris un palūdza izgatavot vēl pāris līdzīgas. Meitene atklāti pateica, ka nespējot sevi iedomāties kā Jāņukrogu, tāpēc Jūlijs lai velti netērējot laiku.
Jūlijs vēlreiz aizgāja pie tēva, bet tas atkal prata atrunāt – ar ko tas Kurzemnieka uzvārds labāks par Jāņukrogu? Nekā personiska, zīmīga vai īpaša, parasts kurzemnieks… Toties Jāņukrogs! Ja Jūlijs neparūpēšoties par pēcnācēju, kas zina, vai nepaliks vienīgais.
Vēlāk Jūlijs bieži bija prātojis: ja sastaptu meiteni ar īpašu uzvārdu un viņa iemīlētos līdz matu galiņiem, vai meitene ļautu pāriet viņas uzvārdā?
Krietni vēlāk viena tāda patiešām gadījās, bet, lai arī cik liktenīgi tas būtu, viņas uzvārds bija Silakroga. Vēlāk izrādījās, ka Helēna nudien bija īpaša, turklāt Jūlijā līdz nagu galiņiem iemīlējusies, tikai diemžēl agri šķīrās no dzīves – sena dzimtas kaite aizsauca viņu pie savējiem…
Pārdzīvojis iecerētās zaudējumu, Jūlijs izlēma dzīvot viens – tā būs labāk: ne sirdssāpju par zaudējumu, ne kreņķu par uzvārdu… Tēvs nomira, kad Jūlijam palika sešdesmit seši gadi, tad varēja dokumentus nomainīt, tikai – priekš kam to darīt? Turklāt, ja tā padomā: kāda jēga vispār bija tai mūžu ilgajai jezgai par uzvārdu? Varēja taču vienkārši pieciest. Tagad daudzo vitrāžu stūros par Jūlija Jāņukroga ieguldījumu liecina vien tikko samanāmi iniciāļi – J.J.
– Iveta Kilinkaridou
