– Man no tevis neko nevajag, – viņa izkliedza un no visa spēka aizcirta durvis. – Man ne no viena neko nevajag! Ejiet jūs visi uz elli! Es jūs ienīstu!
Lamuvārdiem un lāstiem, kas, jaunās sievietes soļiem smagnēji aizdārdot lejup pa kāpnēm, ilgi nebeidza skanēt piecstāvīgās ēkas velvēs, piemita spējš piparu jeb varbūt svaiga vasabi sīvums, un Lucijai, kura katru svētdienu sirdsmieru devās gūt baznīcas sienās, allaž gribējās aizbāzt ausis. Reiz viņa bija uzdrošinājusies pat zvanīt pie kaimiņu durvīm un jautāt, vai tiešām kaut kā nevar iespaidot vai vismaz ierobežot šīs neaudzinātās, rupjās un bezkaunīgās būtnes apciemojumus, un Ruta, kas allaž bijusi laipna un saprotoša kaimiņiene, Lucijai bija paskaidrojusi:
– Mana vīra māsu Mairitu viņas četrdesmit gados neviens vairs nespēs pāraudzināt. Tāds ir viņas dzīves uzstādījums: viss ir slikti, visi mani neieredz, neviens man nepalīdz, tikai liek man ciest! Uz vietas nosēdēt viņa nespēj, bet, katru dienu skraidīdama apkārt un taustīdamās pēc sava labuma, gluži kā sūklis uzsūc visas samazgas un tad meklē, pret kuru stenderi izžmiegties sausai. Savas žēlabas viņa sāk kā normāls cilvēks: cik laba, cik strādīga, cik nesaprasta un nenovērtēta, bet, kad mana, ka tie citi no viņas žēlabām neatkūst, uzvārās kā putras katls: vāciņš cilājas, putra kāpj pāri malām, līdz piedeg. Kad esmu mājās viena, es Mairitu nelaižu pār slieksni, brālim mīkstāka sirds, viņš ļauj māsai izbļaustīties, jo zina – tad vismaz kādu laiku būs miers. Neviens cits jau viņā vairs neklausās.
Jā, to Lucija jau bija sapratusi: tie skaļākie trači kaimiņu dzīvoklī sākas tad, kad ciemos ierodas jaunā sieviete ar skaļo balsi. Ko lai dara, ja dzīvokļiem tik plānas sienas, īpašas noklausīšanās ierīces pat nav vajadzīgas. Parasti Rutas un Raita dzīvoklī valdīja nosacīts klusums, ja neņem vērā abu pusaugu meiteņu sīkos ķīviņus, trauku šķindu un kanalizācijas sistēmas trokšņus. Retu reizi Lucijas ausis sasniedza Rutas stingrā balss, kas abas skolnieces strostēja par neizpildītiem darbiem, bet, kad tai pievienojās Raita baritons, Lucija vienmēr steidza pagriezt televizora skaļuma pogu, lai nejustos tik ļoti piederīga kaimiņu ģimenes dzīvei.
Pret Mairitas skaļo balsi, kas pārspēja televizora skaņas, Lucijai nebija ieroču, ja nu vienīgi pirms kāda laika kaimiņienes ieteiktie un aptiekā iegādātie ausu aizbāžņi. Pāris reizes Lucija tos bija izmēģinājusi un secinājusi, ka šie mīkstie puļķi ar viņas ausīm nav saderīgi – vai nu ausis par lielu, vai aizbāžņi par mazu. Vienkāršāk šķita paslēpties vannasistabā, lai skarbie vārdi tik ļoti negrieztos ausīs. Saulainā laikā, padzirdējusi kaimiņu dzīvoklī uzsākamies skaļas sarunas, Lucija steidza paķert no krāģa jaķeli un apmesties pagalmā uz kāda soliņa. Reizēm viņai tur pievienojās kāda no tuvākajām kaimiņienēm un, it kā par visu notiekošo sen būtu informēta, ar īsti gaišredzīgiem vērojumiem steidza pareģot Mairitas un viņas brāļa ģimenes likteni. Reizēm šķita, ka visa trepju telpa, bet varbūt pat visa māja ir zinoša par Lucijas bēdām un pārdzīvo līdz ar viņu.
Visai skarbi izteicās Austra, kura pirms aiziešanas pensijā ilgus gadus bija vadījusi veikalu, pratusi komandēt gan pārdevējas, gan krāvējus, tāpēc arī par Lucijas kaimiņiem atļāvās runāt bez aplinkiem:
– Ilgi viņiem tas tā nevilksies! Pienāks diena, kad Raitis vairs neatvērs māsai dzīvokļa durvis! Jau pirms pāris dienām viņam tiku teikusi: “Vai tad nedzirdi, kā tavas paša meitas piesūcas ar to zampu? Lamājas kā prasti dzērājveči! Es reiz meitenēm aizrādīju un tā dabūju pretī, ka gandrīz no izbīļa uz ielas apsēdos! Cik tur trūkst, lai sāktu lamāt tevi pašu, pieprasīt naudu un solīt sadot pa… degunu!” Redzēju gan, kā Raitis sarāvās, kā nokāra galvu un zem deguna purpināja: “Māsa taču…” Nu un tad, vai tad tāpēc jāļauj sevi un savu ģimeni lamāt un pazemot!? Vai tāpēc jāierāda, ka tīri labi var dzīvot kā lūzeris, nestrādājot, tikai diedelējot un pieprasot? Vajag to nevēlamo personu nolikt pie vietas un ar tādu īsti stingru vīra roku! Lai pati iet strādāt un pelnīt, tad redzēs, cik daudz no sava nopelnītā ik pārnedēļu var atdot sliņķiem un slīmestiem!
– Jā, Austriņ, tev taisnība, – sarunai pievienojās Lucijai otrā pusē sēdošā Līvija. – Tādu sērgu nedrīkst ielaist savā ģimenē! Kad tāda paģēroša izturēšanās kļūst par ikdienu un ieradumu, to vairs nevar iznīdēt. Tāda parazītiska dzīvošana un palīdzības gaidīšana no citiem ne pie kā laba nenovedīs.
Pārāk uzbrūkošas un kategoriskas Lucijai šķita abas kaimiņienes, turklāt – kā gan viņas tik labi informētas par Mairitas liderīgo dzīvi? Vai tiešām viņas nelāgais raksturs jau izpaudies ārpus ģimenes robežām?
Dažas dienas vēlāk, kad Lucijai blakus piesēda Velta un apjautājās, vai Rutas dzīvoklī viss pa vecam, Lucija gluži samulsusi atbildēja ar pretjautājumu:
– Kā tas ir – viss pa vecam? Meitenes iet skolā, Ruta ar Raiti katru dienu darbā. Ko vēl tu gribi zināt?
– Nu, bet tā Mairita? Viņa vēl tur nāk? – Velta klusiņām pajautāja. – Dzirdēju, ka viņa visai nelāga uzvedusies sociālās palīdzības dienestā, pieprasījusi un draudējusi, bet, tā kā neviens viņai tā uzreiz pāris simtus eiro neesot varējis uzdāvināt, kritusi histērijā. Kāda no darbiniecēm izsaukusi neatliekamo palī-
dzību. It kā nekas nopietns neesot, vien nervu pārslodze un pašas iestudēta drāma, tik vien, ka skatītāji neesot novērtējuši viņas sniegumu. To, kas Mairitai pienākoties, valsts jau sen viņai esot piešķīrusi, ar to domāts invaliditātes pabalsts, bet uz ko vairāk pašlaik neesot nekādu cerību. Darbs esot jāmeklē. Nodarbinātam cilvēkam domas vairāk pie darba tveroties, mazāk pie intrigām un afērām.
Veltas pavērtā Mairitas dzīves lappuse Lucijai vispār bija svešs lauciņš – ko gan viņa zināja par šo sievieti? Kas īsti bija Mairita, kā viņa dzīvoja, bet – vai gan Lucijai par to būtu jāuztraucas? Nav jau viņas ģimenei piederīgā, tik vien kā kaimiņu būšana, kas laiku palaikam ierodas brālim paprasīt naudu un, to nesaņēmusi, nejauki skandalē.
Arī pašus kaimiņus Lucija pazina visai pavirši: ar Raiti viņa bija pārmijusi vien dažus vārdus, bet Rutas nepatiku pret Mairitu Lucija bija sajutusi, tiesa, neizteiktos vārdos, drīzāk – žestos un grimasēs. Ar Rutu vēl varētu parunāties, ja gadītos satikt trepēs, bet – ko gan viņa te ar tādas vecas sievas parunāšanos varētu izmainīt? Tādas garāmgājējas pamācītājas nevienam netīk.
Nākamajās dienās kaimiņu dzīvoklī un trepēs valdīja miers un klusums, un Lucijas apņemšanās parunāties ar Rutu pamazām izgaisa. Arī Mairita jau kādu laiku nebija manīta, bet varbūt Lucijai tikai tā šķita, jo, saņēmusi māsas aicinājumu nedēļu paciemoties Liepājā, viņa vairākas stundas dienā pavadīja veikalos, meklējot radiniekiem dāvanas. Laimdotai bija paveicies: viņa dzīvoja lielā mājā kopā ar abu meitu ģimenēm un bariņu mazbērnu. Lucijas dēls turpretim bija aprecējis ārzemnieci un dzīvoja Dānijā. Vecākajam mazdēlam jau bija pieci gadi, bet Lucija viņu tā arī vēl nebija satikusi.
Laiks pie Laimdotas ģimenes parasti aizsteidzās nemanot. Pirmajās dienās māsa viņai izrādīja Liepāju, aizveda uz koncertu un restorānu, nedēļas otro pusi abas pavadīja mājās un izbaudīja īsti ģimeniskas vakariņas. Kādā vakarā Lucija aizsāka sarunu par bērnības un skolas gadiem, un Laimdota izcēla no skapja senu ģimenes albumu. Atmiņas uzvilnīja un aizrāva, pavēra priekškaru ainām, kas bija piemirsušās. Kādā no fotogrāfijām Lucija atpazina savu skolas laika mīlestību Vilni un viņa draugu Dzintaru. Vai tiešām… Dzintaru? Fotouzņēmumā redzamā seja tik ļoti atgādināja Raiti, ka Lucija jautāja māsai, vai viņa nezin ko vairāk.
Laimdota zināja. Gan par Dzintara neveiksmēm zemnieka saimniecībā, gan par izirušo laulību, gan par viņa bijušās sievas un četru bērnu likteņiem. Dzintars pats jau divus gadu desmitus kā guldīts zemes klēpī, tāpat kā viņa otrā sieva un vecākais dēls, toties jaunākie izklīduši kur kurais. Lielas ķildas notikušas ap palikušajām dzimtas mājām, jo par testamentu Dzintars nebija padomājis, pareizāk – pārāk negaidīti un pēkšņi sirds viņu pievīla. Nekādu lielo kopīgo uzkrājumu tolaik nebijis, bet no savas kabatas par tiesvedību nevienam negribējies maksāt. Vidējais dēls Raimonds kaut ko mēģinājis darīt un līdz pēdējam turējies pie liellopu fermas, tad, sapratis, ka ieguldījumi pārsniedz ienākumus, visu pārdevis un kopā ar ģimeni pārcēlies uz ārzemēm. Jaunākajam brālim un māsai no pārdotā īpašuma ticis visai maz, jo Raimonda plāns bijis iegūto naudu ieguldīt jaunā biznesā ārzemēs, tāpēc skandāli bijuši milzīgi. Skaļākā bļāvēja gan bijusi māsa, jo, pēc viņas domām, nauda sadalīta netaisnīgi. Jaunākais brālis savācis savu daļu, pārcēlies uz Vidzemi un, cik zināms, iekārtojis tur savu autoremontdarbnīcu.
– Varbūt tu zini, kā viņu sauc?
– Lucija spēji pārtrauca Laimdotas stāstījumu. Gan fotogrāfijā redzamā seja, gan pieminētā darbnīca bija aizķērusi kāda tikko apjausta pavediena galu. – Varbūt Raitis?
– Varētu būt, – Laimdota aizdomājās. – Vecāko dēlu sauca Roberts, vidējo – Raimonds, jaunāko – jā, Raitis. Meitai, šķiet, tika pirmās sievas vārds Marita.
– Mairita, – klusi noteica Lucija un rezignēti piebilda: – Tā pati skaļā kliedzēja Mairita, par kuru es tev nesen stāstīju, kura, no brāļa naudu nedabūjusi, no dusmām gandrīz durvis no eņģēm izblieza.
– Njā, tas pēc viņas izskatās, – Laimdota apstiprinoši pakratīja galvu. – Pastarīte, meitiņa-peciņa, vieglu dzīvi dzīvojusi, lolota un lutināta, pie visa gatava radusi, loģiski, ka, no princeses pēļiem nonākusi uz salmu maisa, dzīvot vairs neprot… Tad tā notiek, ka dusmās gribas logus dauzīt, zemes spert gaisā un visus vainot savās nelaimēs. Nemaz tik trausla gan viņa neizskatījās, kaut tieši tādu – saudzējamu un žēlojamu – bieži tēloja. Zināja, ko gribēja, tik vien, ka par augstu mērķēja. Par frizieri savulaik plānoja strādāt, tikai mācīties negribēja. Kādā lielveikalā par pārdevēju iekārtojās, bet arī tur nekas nesanāca: aizņēmās no kases paprāvu summiņu un laikā nespēja atlikt atpakaļ. Zagles birku viņai gluži nepiekāra, bet – veikalu tīklā viņai vairs izredžu nebija. Niknumā ielaidusi ķieģeli stiklā, nonāca policijas redzeslokā, bet – kaut kā viltīgi no soda izvairījās. It kā epilepsijas lēkmi notēlojusi, it kā – prāta aptumsumu. Pāris mēnešus slimnīcā pavadījusi un diagnozi ieguvusi, aizceļoja pie Raimonda, gribēdama vieglā dzīvē iekārtoties, bet tur priekšā viņa sieva – tieša un asa, tāda, kas liekēžus necieš, jo pati smagā darbā naudu pelnījusi – uz konveijera pie saldētām zivīm, tad nu arī Mairitu tajā darbā pieteikusi. Nākamajā dienā Mairita it kā gaisā izkūpējusi, nez kur un nez kā spējusi sadabūt naudu biļetei un atgriezusies Latvijā. Tiku dzirdējusi, ka galvaspilsētā laimi meklējusi, ar kādu puisi sapazinusies un puiku viņam piedzemdējusi, tik vien, ka arī šis nebijis nekāds savas dzīves saimnieks, tāds dzīvotājs vienai dienai, iedzērājs, kauslis un spēlmanis. Ar niecīgo pabalstu, ko Mairita saņēmusi, visām vajadzībām nepieticis, tāpēc viņa pelnījusies ar īslaicīgiem gadījuma darbiem: oficiante, garderobiste, noliktavas strādniece… Kaut kā jau to puiku par abiem cauri pamatskolai izvilkuši, un tālāk jau šis pats spirinājies līdz dienai, kad sapinies ar nepareizo kompāniju. Lai negrimtu vēl dziļāk, kopā ar draugiem aizlaidies uz Īriju, kur tagad dzīvo savu dzīvi. Pēdējos gados Raimondu neesmu satikusi, tāpēc neko daudz vairāk par viņa brāli un māsu nezināšu, – smagi nopūzdamās, Laimdota pabeidza savu stāstu.
-Tālāk es tev varu pastāstīt, – klusi noteica Lucija. – Ar Raiti viss kārtībā, viņam jauka ģimene, divas meitas un labs darbs. Bet Mairita… Njā, ko gan tur piebilst. Tāda lutināšana agrā bērnībā ne pie kā laba nenoved. Kā tad lai iemācās dzīvot, ja citi to dara tavā vietā?
Kādu brīdi abas māsas klusēja un domāja katra savu domu.
– Es tomēr nespēju saprast, kā sieviete pusmūža gados tā arī neko no dzīves nav sapratusi, – pēc brīža ierunājās Laimdota. – Ja Mairitai no mazotnes būtu mācīts vienu konfekti dalīt četrās daļās, tad viņai nekad neienāktu prātā pieprasīt to sev vienai. Kā viņai tagad uzvarēt savu egoismu, kas tik sen iesīkstējis un prātu aptumšojis?
Aizdomājās arī Lucija. Patiešām, kā? Ar konfektes dalīšanu mazos gabaliņos vien nebūs līdzēts. Pavisam nesen viņa dzirdēja kādu sakām, ka jāsāk ar pazemīgu pieņemšanu un mīlestību pret visu notiekošo, bet – vai gan tāda Mairita to pratīs?
