No tantes Veronikas raibo stāstu pūra prātā palicis vēl viens, un tā sākums meklējams krietni senā pagātnē. Ar pašu Veroniku tas gan saistās maz, vairāk ar pusmāsu Loniju un dzīvokli, kurā viņa pavadījusi bērnību.
Kad Veronika bijusi pavisam maza, viņa ar mammu dzīvojusi Rīgā. Pirms vēl Velta kļuvusi par Veronikas mammu, viņa visiem lepni stāstījusi, ka strādā teātrī, bet tikai retais zinājis, ka garderobē. Tur grozāmies viņu ievērojis kāds puisis no skatuves strādniekiem, un izskatījies, ka prātā viņam bijuši gluži nopietni nodomi, jo padomju laikos jau nemaz citādāk nedrīkstēja būt. Kas viņiem tur pēkšņi atgadījies, kāds sprungulis ieķēries attiecību riteņos, māte Veronikai netika stāstījusi, vien to, ka dienu pēc kāzu viesu saraksta sastādīšanas līgavainis pazudis kā pērnā gada sniegs. Ne teātrī kāds ko zinājis, ne viņa īrētās istabas kaimiņi, kur viņš tā pēkšņi nozudis. Arī nedaudzās puiša mantas ilgu laiku glabājušās, neviena nemeklētas. Tā kā Velta atteikusies divās somās sakrāmēto mantību ņemt pie sevis, viņa tā arī neuzzinājusi, vai kāds to jebkad vispār meklējis.
Pēc vairākiem gadiem, kad Veronika ieinteresējusies par tēvu, viņa saņēmusi vien strupu atbildi: tādu nodevēju un meli, kura vārdu esot jau aizmirsusi, par savas meitas radītāju viņa pat nedomājot saukt. Grūtākajos dzīves gados, kad bērnam vajadzējis pastāvīgi būt blakus, viņai vienai nācies domāt, kā izgrozīties, lai spētu abām iztiku nodrošināt. Par laimi, tas Veltai tīri veiksmīgi izdevies, jo gan darba kolēģes izlīdzējušas, gan – kāda veiksmīga sagadīšanās visu labi izkārtojusi.
Visai drīz pēc meitas piedzimšanas Velta iepazinusies ar kādu izpalīdzīgu tramvaja vadītāju – atraitni Vitāliju, kuram pašam bijusi meita Lonija, septiņus gadus vecāka par Veroniku. Lonija ar prieku piekritusi mazo pieskatīt pa vakariem, kamēr māte darbā, un izrādījies, ka arī Vitālijs neiebilst pret jautro kņadu mājās. Drīz vien visi izlēmuši, ka nav ko Veltai nakts tumsā ar aizmigušu bērnu vilkties cauri tumšam parkam un trīs kvartāliem uz šauro mitekli, ja var palikt nakšņot Vitālija dzīvoklī neapdzīvotajā istabā. Tas izrādījies ērts risinājums visiem, un jau pēc pāris mēnešiem Velta klājusi pusdienu galdu savai jaunajai ģimenei: vīram, meitai un audžumeitai.
Patiesībā tas nemaz nebijis tik vienkārši, cik izklausās, jo Vitālijs mitinājies komunālajā dzīvoklī. Savulaik nacionalizētā īpašuma astoņas istabas kāda nama trešajā stāvā reiz tikušas sadalītas trīs “ligzdiņās”, apdzīvotas un pamestas, tad izremontētas un pirms pieciem gadiem piešķirtas tramvaju parka labākajiem darbiniekiem. Divas ģimenes – Vitālija un Oļega – tur dzīvoja joprojām, un viņu rīcībā bija apdzīvojamās platības ar divām lielām istabām gaiteņa pretējās pusēs un kopēju virtuvi. Trešais dzīvoklis ar vienu plašu istabu, niecīgu balkoniņu un mazu iebūvētu virtuves stūrīti atradās gaiteņa galā, un nez kāpēc, tieši tajā visbiežāk mainījās īrnieki.
Visas tur notiekošās drāmas vislabāk dzirdamas bijušas Vitālija guļamistabā, jo starpsienā uz šo gala dzīvokli joprojām atradās divviru durvis, kas savulaik gan jau kalpojušas ieejai greznā ēdamzālē. Nama pārvaldnieks nebija ļāvis tās izņemt un sienu aizmūrēt, tāpēc, pamatīgi notapsētas, durvis bija vienkārši aizslēgtas, visas spraugas – rūpīgi piepildītas ar filca strēmelēm un tam visam priekšā aizbīdīts plats un smags trīsdurvju skapis, kura izkustināšanai vajadzēja divu vīru spēku.
Nevarētu teikt, ka visu šo minēto iemeslu pēc durvis būtu galīgi zaudējušas savu funkciju. Vitālijs zinājis stāstīt, ka deviņu gadu laikā, kamēr viņš tur dzīvo, tās tikušas atslēgtas četras reizes. Pirmās divas tad, kad kārtējie īrnieki trešajā dzīvoklī gribējuši ienest un pēc nepilna gada iznest masīvu ozolkoka laulības gultu un milzīgu skapi, bet pa gala dzīvokļa šaurajām durvīm tie nekādi nelīduši iekšā; trešo un ceturto – kad dzīvokļa īrniekiem no ārpuses aizcirtušās durvis, bet atslēga palikusi istabā uz galda. Par vienkāršāko risinājumu vienprātīgi ticis atzīts: atbīdīt skapi un iekļūt dzīvoklī caur Vitālija dzīvokļa notapsētajām durvīm, jo bojāt seniem izgriezumiem rotātās augstās, šaurās gaiteņa koka durvis šķitis neprāts.
Pēc šiem pēdējiem diviem atgadījumiem Vitālijs vairs īpaši necenties aizbakstīt visas durvju spraugas, jo sapratis: nav vērts pūlēties, ja pēc laika kādam aizmāršam atkal var rasties vajadzība tapsētās durvis atvērt. Skapi gan nostūmuši vecajā vietā, un, kad divus gadus nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtojies, pēc vairākkārtējiem sievas lūgumiem atjaunojis arī noberzto grīdas krāsu. Tolaik gala dzīvoklī mitinājusies kāda pensionēta skolotāja, un nu bijusi Vitālija kārta domāt par klusāku dzīvošanu.
Tajā vasarā pēc ilgas slimošanas nomirusi sieva, un viņi abi ar meitiņu pārcēlušies uz lielo istabu – Vitālijam tā vienmēr šķitusi saulaināka un siltāka. Tur parasti uzņemti viesi, dziedātas dziesmas un reizēm arī uzdejots, tāpēc tā joprojām šķitusi dzīvības pilna. Ar Veltas un Veronikas ienākšanu šajā dzīvoklī arī mazākajā istabā atsākās rosība: abas meitenes tieši tur izvēlējās pavadīt dienas lielāko daļu.
Tovasar, kad durvis piekto reizi kādam izrādījās vajadzīgas, Veronikai bija septiņi gadi, bet Lonijai – trīspadsmit, tātad – īstais vecums, kad gados jauna vīrieša ievākšanās kaimiņos spēj izraisīt grūti savaldāmu hormonu vētru. Par viņa vārdu zināms bija vien tas, kas uzlīmēts uz pastkastes: J.Bērziņš; par viņa vecumu spriest varēja vienīgi pēc kalsnā un tvirtā auguma, pēc jauneklīgā atsperīguma un zēniskajiem žestiem. Puiša ieradums mājās ierasties ar nenoņemtu motociklista ķiveri, turklāt – ar nepaceltu sejas aizsargstiklu, allaž noputējušu un slikti caurskatāmu, daudzos raisīja milzu intrigu, un kopīgajā virtuvē tā bija viena no visvairāk pusbalsī apspriestajām tēmām: vai kāds vispār ir redzējis viņa seju; kāds viņš izskatās, cik vecs un cik glīts, ar ko nodarbojas; varbūt viņam kas slēpjams, reiz izturas tik savādi?
Vitālijs gan uz to visu lūkojās no praktiskās puses: ja cilvēkam abas rokas aizņemtas ar saiņiem, tad ķiveri nudien ērtāk atstāt galvā! Pat ja vienā rokā nesamais, ar otru taču jāatslēdz un jāatver durvis! Un kas gan tur būtu slikts, ja tas būtu vienkāršs ieradums, līdzīgs kā dažiem, kuri, telpā ienākot, nenoņem cepuri? Varbūt viņš lepojas ar savu ķiveri, kas taču parāda, ka viņam ir arī motocikls! Un galu galā – kuram gan te tā īpaši vajadzētu atrādīt savu ikdienišķo izskatu? Gan jau viņa vecāki redzējuši daudz vairāk. Etiķete un pieklājība? Nu, tad ejiet kāds un viņam to iestāstiet! Klaja ziņkārība, un vairāk nekas!
Tā kā neviens nepieteicās jaunajam kaimiņam noturēt lekciju par pieklājīgu uzvešanos un pieprasīt atklāt seju, atlika tikai gaidīt liktenīgo gadījumu – gan jau reiz pašam radīsies kāda vajadzība uzrunāt kaimiņus.
Lonija negribēja gaidīt. Savā pusaudzes spītībā viņa bija apņēmusies jau tuvākajā laikā atklāt šo noslēpumu – vismaz tā viņa citiem skaidroja savus naivos pietuvināšanās mēģinājumus: it kā nejaušu saskriešanos uz trepēm un gaitenī, piedāvāšanos palīdzēt kaimiņam atslēgt durvis, lūgumus pēc palīdzības nenozīmīgos sīkumos… Vēlāk: lavīšanās uz pirkstgaliem līdz noslēpumainā kaimiņa istabas durvīm, lūrēšana pa atslēgas caurumu, Lonijai vien saprotamu šifrētu zīmīšu iebīdīšana gar stenderi, un tas nebūt nebija viss, uz ko meitene bija spējīga. Kad šī klajā uzbrukuma tehnika neko nedeva, viņa ķērās pie īpaši slepeniem pasākumiem.
Atbrīvojusi vietu lielajā trīsdurvju skapī, Lonija tur vakaros bieži mēdza tupēt un klausīties, par ko sarunājas cilvēki kaimiņu dzīvoklī. Veronikai tikmēr nācās pilnīgā klusumā midzināt lelles, līdz kamēr miegs pārņēma arī viņu pašu. Iespējams, ka kaimiņš aiz durvīm tomēr kaut ko nojauta vai arī vienkārši – bija piesardzīgs, jo atnācēju balsis ne vienmēr bija labi saklausāmas. Labākai dzirdēšanai Lonija atskribināja un atlauza stūri skapja aizmugures finierim, un nu klausīties kļuva pavisam interesanti. Nekādus dižos noslēpumus uzzināt gan neizdevās, vismaz Veronika neko tādu neatceras, bet – vienmēr jau kaut kas var atgadīties…
Tajos vakaros, kad aiz tapsētajām durvīm skanēja sieviešu balsis, Lonijā pamodās nelabais: viņa skrabinājās kā pele un ūjināja kā pūce, turklāt tik dabiski, ka pat Veronikai piezagās bailes, tāpēc reiz viņa par visām šīm pusmāsas izdarībām pasūdzējās mammai. Vienmēr aizņemtā Velta, protams, par to visu pasmējās – tā jau tikai tāda jokošanās vien esot, cik gan daudz no tādas niekošanās skapī dzirdams viņā pusē durvīm! Nekas slikts no tā nevarot gadīties, ja nu vienīgi kaimiņš beidzot zaudēšot savaldību un ieskriešot izskaidroties, turklāt – bez savas iecienītās ķiveres galvā, un mēnešiem ilgušie prātojumi par viņa izskatu ar to arī beigšoties.
Vitālijs tomēr salaboja skapja aizmuguri, piesitot caurumam priekšā krietni biezāku finiera loksni. Lonija gan mēģināja tēvam iebilst, ka tāda noklausīšanās varētu būt visiem noderīga – vismaz zinātu, kas īsti tas kaimiņš ir par putnu! Ko viņš ik dienas pārnēsā savos auduma maisos un kas ir viņa pastāvīgie ciemiņi? Ja nu tā ir kāda noziedznieku banda? Labāk taču ir pazīt savu ienaidnieku, ja nu kas.
Vitālijs, protams, šādos argumentos pat neklausījās, vien norāja meitu, ka neesot pieklājīgi bāzt degunu svešās darīšanās, un, ja arī viņš izrādītos noziedznieks, tad ne jau Lonijas uzdevums būtu viņu noķert.
Kādu laiku vēl paālējusies, bet kaimiņa ievērību tā arī neieguvusi, Lonija uz laiku pieklusa, kaut Veronikai solījās: līdzko izdomāšu ko efektīgāku, turpināšu, līdz galu galā visu noskaidrošu.
Domāšanai viņai laika netrūka, jo, pabrīdinājis Vitāliju, ka uz vairākām dienām aizbrauks, jaunais kaimiņš pazuda no redzesloka. Pagāja viena nedēļa, tad otra, bet blakusdzīvoklī vēl arvien valdīja klusums.
Tad kādā dienā, atgriezusies no skolas, Lonija izdzirdēja troksni gaitenī – kāds to šķērsoja laikam jau neieslēdzis gaismu, jo, aizķēries aiz stikla burku kastēm, skaļi nolamājās un ilgi grabinājās gar gala dzīvokļa durvīm. Sapratusi, ka atgriezies sen neredzētais kaimiņš, meitene steidzās ieskatīties gaitenī. Lēni steidzās, jo vajadzēja jau vēl ieskatīties spogulī, kārtīgi sakodīt lūpas, lai sārtākas un pilnīgākas, un, pirms vēl roka skāra durvju rokturi, viņā pusē kāds pieklauvēja.
Ar skubu atrāvusi durvis, Lonija samulsa. Gaitenī stāvēja īsts skaistulis: slaids, nedaudz tumsnējs, kuplu, tumšu matu vilni uz pieres, brūnām acīm un apburošu smaidu. Motociklista ķiveri viņš bija noņēmis un eleganti turēja uz vienas rokas, bet ar otru it kā nevērīgi atglauda nepaklausīgo matu vilni.
– Vispirms laikam mums vajadzētu iepazīties, – viņš uzmirdzināja žilbinošu smaidu. – Jūlijs, jūsu kaimiņš. Un tas jums, – viņš teica un pasniedza Lonijai šokolādes tāfelīti.
– Tas, kurš zem mums? – Lonija, joprojām mulsdama un sarkdama, pajautāja, labi apzinādamās, ka mēle runā pilnīgas muļķības. “Zem mums tak vecs pensionēts pāris, vismaz vēl vakar bija.”
– Neuzminējāt. Miniet vēlreiz! – puisis koķetēja.
– Tad varbūt tas, kurš aiz durvīm? – Lonijas prāts pārvarēja mulsumu. “Nu, bet protams, kurš gan cits tas vēl varētu būt, un vēl ar ķiveri rokās!”
– Šobrīd gan šajā pusē durvīm, bet – ja neatteiksiet savu palīdzību, nokļūšu arī aiz durvīm, – puisis izrunāja Lonijai grūti saprotamu kalambūru.
To, ka meitene viņa teikto nav sapratusi, puisis attapa ātri.
- Es gribētu runāt ar jūsu tēvu, – kļuvis gluži nopietns, viņš teica.
“Ak, nē, ne ar tēvu! Ar mani!” protestēja Lonijas gars. “Tikai ar mani, vēl ar mani! Varbūt piedāvāt tēju?”
Tikmēr zibsnīgs acu skatiens piefiksēja pulksteņa rādītāju pozīcijas.
– Tēvs būs mājās tikai pēc stundas. Varbūt tomēr es kaut kā varu palīdzēt? – Lonija steidza noturēt šo neticamo parādību, kas bija materializējusies viņas priekšā.
– Diezin vai. Kā esmu dzirdējis no citu pieredzes, man līdzēt var jūsu tēva piekrišana un divi spēcīgi vīri, – puisis gluži nopietni paskaidroja. – Lieta tāda, ka man ir pazudusi dzīvokļa durvju atslēga, bet rezerves komplekts atrodas istabā. Ļoti neveikli, vai ne? Man vajadzētu iekļūt dzīvoklī. Ja jūsu tēvs neiebilstu, es pasauktu savu draugu, mēs ātri atbīdītu skapi, atslēgtu durvis un iekļūtu dzīvoklī. Pēc tam mēs, protams, paši uzreiz noliktu skapi atpakaļ, un visi būtu apmierināti.
Intensīvi kodīdama apakšlūpu, Lonija brīdi apsvēra negaidīti radušos situāciju: ja jau puiši paši gatavi skapi atbīdīt un ātri to nolikt atpakaļ, vai nepieciešams gaidīt tēva atļauju? Varbūt viņa pati var visu nokārtot un tādā veidā izpelnīties jaunā kaimiņa uzmanību?
(Turpinājums sekos)
