Aiz puspavērtajām durvīm aizsākās strīds: Jūlijs steidzināja savu draugu, teikdams, ka laika palicis pavisam maz, bet Tjoma atkliedza, ka, neatradis atslēgu, prom neies. Jūlijs samērā mierīgā tonī atgādināja, ka viņiem vēl jāaizslēdz šīs durvis un jānoliek vietā skapis, un piebilda, ka pašu svarīgāko viņš jau ir paņēmis, bet atslēgu pameklēt var atnākt arī citā dienā. Tjoma sāka rupji lamāties un skaļi dauzīt galda atvilktnes. Kādā brīdī Jūlijam tomēr izdevās viņu pierunāt apstāties, un, atgriezušies istabā pie Veronikas, viņi ātri vien visu nolika vietās, pat strīpaino grīdceliņu, zem kura tagad slēpās krietni vien pamanāmāki pusloki.
Arī šoreiz Jūlijs no tējas dzeršanas atteicās, aizbildinādamies ar steidzamiem darbiem. Uzspiedis Lonijas lūpām, kas no satraukuma bija sakodītas gluži sārtas, steidzīgu buču, vēl brīdi turēdams meiteni savā apskāvienā, viņš dziļi ieskatījās acīs:
– Ja būsi gudra, mana princese, varbūt pēc nedēļas iegriezīšos vēlreiz. Ja neatradīsies mana pazaudētā jaka ar visu atslēgu, tad man atkal nāksies lūgt tavu palīdzību, tu taču man neatteiksi? Šoreiz gan lūgšu, lai šis viss paliek starp mums. Negribas, lai kaimiņi par mani domā, ka esmu tik paviršs un izklaidīgs.
– Protams, es taču to saprotu, – Lonija pašapzinīgi apsolīja. – Man arī pāris reizes ir zudušas atslēgas. Nāc, cik vien bieži tev vajadzīgs. Gaidīšu tevi atkal.
Kamēr Lonija bija aizņemta ar Jūliju, Veronika slepus vēroja Tjomu, kurš, turēdams rokās divas paprāvas, smagi piekrautas somas, nemierīgi mīņājās no vienas kājas uz otru. “Nez, kas viņam tur tagad iekšā?” viņa nodomāja tīri bērnišķīgā ziņkārē. Izspiedušies asie stūri lika nojaust, ka somās varētu būt vairākas kastes. “Kas gan varētu būt tas “pats svarīgākais”? Mammai tas būtu nauda un dokumenti, bet ne jau kaut kādas kastes…”
Kad Velta un Vitālijs vakarā pārnāca no darba, Lonija centīgi tēloja apzinīgu skolnieci, bet Veronika zīmēja daudzstāvu māju. To darīt viņai bija ieteikusi pusmāsa – veicot tādu darbu, būšot mazākas izredzes izpļāpāt ko lieku. Līdz ar to saruna ar vecākiem par aizvadīto dienu iznāca īsa, jo vieni jutās noguruši, citi savās domās iegrimuši, bet nākamajā rītā Veronikai vakardienas satraucošie notikumi jau šķita tāla pagātne. Šajā rītā visas domas un runas grozījās ap labākās draudzenes dzimšanas dienu un viss pārējais šķita mazsvarīgs.
Divas nākamās nedēļas Veronikai pagāja samērā ierasti un mierīgi, ko nevar teikt par Loniju. No pēdējās mācību stundas viņa skriešus steidzās uz mazo skolu pēc Veronikas, un pirmklasniecei atlika vien cieši iekrampēties māsas rokā, lai lidot atlidotu mājās.
– Ja nu Jūlijs nav atradis atslēgu? Tad viņš jau tagad stāv pie durvīm, – pusskriešus joņodama uz priekšu, Lonija skaļi prātoja. – Ja nu viņam steidzīgi vajag tikt dzīvoklī, bet manis nav? Es te kā gliemezis velkos ar piekabi pie rokas, bet tur cilvēkam varbūt dzīvības un nāves jautājums!
Jūlija, protams, tur nebija, un neviens Loniju negaidīja. Acīmredzamā vilšanās gan meitenei nelika nokārt degunu. Mājās Lonija vēlreiz pārcilāja bufetes stūrī ērtai paņemšanai jau tā pašā priekšā novietoto tēvam dāvāto tējas servīzi, pārbaudīja, vai no sudraba cukurtrauka nav pazudis kāds graudiņš, vai stikla burkā noglabātie meža zemeņu ziedu pušķīši joprojām tikpat aromātiski. Pirmās dienas Veronika ar interesi vēroja māsas nervozo darbošanos, tāpēc pamanīja arī katru saraušanos pie niecīgākā trokšņa gaitenī. Tajās dienās, kad uz darbu neaizgāja apslimusī kaimiņiene, Lonija izskatījās īpaši nervoza un īgna.
– Viņš neatnāks! Protams, ka neatnāks, – meitene aizkaitināta purpināja, – un pie visa vainīga tā kaza! Atradusi, kad slimot! Nabadziņš, viņš noteikti jūtas dziļi nelaimīgs, ka nevar iekļūt savā dzīvoklī…
Par noslēpumainā kaimiņa ilgo prombūtni dažādus minējumus izteica arī citi iedzīvotāji: mēnesis jau būs pagājis, bet šis tā arī nav radījies, ka tik nebūtu kas slikts atgadījies. Veronikai gan mēles galā bija sakāmais: pirms divām nedēļām viņš vēl bija itin dzīvs, precīzāk – pirms sešpadsmit dienām, tā vismaz bija saskaitījusi Lonija, bet – tas taču bija pusmāsas lielais noslēpums. Kāda jezga sāktos pēc tā atklāšanas, viņas ne reizi vien bija savas istabas pustumsā pārrunājušas.
Jūlijs pārradās trešās nedēļas beigās, piektdienas vakarā – tikpat negaidot un tikpat noguris kā iepriekšējā reizē viņu bija manījis Vitālijs. Tā vismaz sprieda Lonija, jo meitenes jau bija iekārtojušās uz naktsguļu, kad dzīvoklī aiz durvīm atskanēja smagnēji soļi, noklaudzēja uz grīdas nomesta soma un pēc īsa brīža iestājās klusums. Klusums iestājās arī meiteņu istabā, jo viena centās saklausīt vēl kādu skaņu, bet otra, kā izrādījās, kala jau nākotnes plānus.
– Kā tu domā, cikos viņu rīt drīkstētu modināt? – Lonija čukstus jautāja Veronikai. – Es viņam atgādināšu par tēju, nē, labāk aiznesīšu brokastīs. Jā, tā būs vislabāk! Tētis tāpat no rīta būs darbā, bet mammu aizsūtīsim iepirkties uz tirgu, citādi viņa izjauks man visus plānus.
– Par kādiem plāniem tu tagad runā? – Veronika miegaini apjautājās. – Atslēgu viņš ir atradis, tātad skapi bīdīt vairs nevajadzēs.
– Ak, tu, tak ne jau par to! – Lonija sadusmojās. – Guli. Es pati.
Kad Veronika modās, Lonija mammai jau bija palūgusi brokastīm izcept biezpiena plācenīšus. Daudz, jo esot milzīga apetīte. Runājot par pusdienām, Lonija atcerējās sen neēstos kāpostu tīteņus, kas nozīmēja – mammai jādodas uz tirgu. Pēc nepilnas stundas abas māsas stāvēja pie gala dzīvokļa durvīm ar siltiem biezpiena plācenīšiem uz šķīvja.
Sākumā neviens viņām neatsaucās, tāpēc Lonija ieminējās – varbūt Jūlijs, viņai nemanot, jau atkal aizbraucis? Veronikas prātu gan tobrīd nodarbināja cits jautājums: vai tiešām mamma noticēs, ka viņas divatā apēdušas visu kaudzi plācenīšu, ja parasti brokastīs knakstās ap dažiem?
Pēc vairākkārtējas klaudzināšanās, viņpus durvīm atsaucās miegaina balss:
– Kas tur i’, ko vaj’g?
Lonija lietišķā balsī, jo atkal bija iedzīvojusies pilngadnieces tēlā, nosauca abu vārdus un paskaidroja, ka atnākušas uzaicināt uz brokastu tēju, bet, ja viņam gadījumā atkal nav laika, tad vismaz lai uzcienājas ar biezpiena plācenīšiem.
Meitenes dzirdēja, kā durvju viņā pusē kaut kas čaukst, kaut kas krīt, puisis kaut ko nervozi purpina, vairākkārtīgi piemin Lonijas vārdu, līdz beidzot dusmīgi uzsauc:
– Tak nestāvi pie durvīm, ej mājās! Pēc piecām minūtēm aiziešu!
Veroniku strupais atraidījums aizvainoja, bet Lonija gandrīz vai palēkdamās steidza viesistabā klāt brokastu galdu gaidāmajam ciemiņam: – Viņš atnāks! Beidzot atnāks!
Pēc nepilnām desmit minūtēm kāds patiešām klauvēja pie durvīm un Lonija priecīgi steidza tās atvērt.
– Brokastis galdā, mans princi, – noliekusies zemā reveransā, viņa priecīgi paziņoja, bet jau nākamajā mirklī, pacēlusi skatienu uz augšu, sastinga. Atvērto durvju ailē stāvēja kalsns puisis gaišbrūniem plāniem matiem, un viņa sejā nebija nekā no Jūlija šarma. Skumjš un noguris skatiens, dziļas rievas ap degunu un pierē, un cieši sakniebtas plānas lūpas.
– Tātad – ar ko jūs mani gribējāt uzcienāt? – atbalstījies pret stenderi, viņš smīnot jautāja. – Vai man tikai tā likās, ka dzirdu kaut ko par brokastīm?
Laikam jau meiteņu mulsums bija acīm redzams, jo puisis, savicinājis Lonijas sejas priekšā abas rokas, dobji iesmējās:
– Ko nu stāvat kā spoku ieraudzījušas? Tikko vēl žadzinājāt pie manām durvīm, bet nu kā ūdeni mutē ieņēmušas!
Negaidītais žests lika Lonijai sapurināties, un viņa uzdeva vienīgo jautājumu, kas arī Veronikai šobrīd šķita vissvarīgākais: – Kas jūs esat?
– Kā – kas? Jūsu kaimiņš no blakusdzīvokļa – Jūliuss Bērziņš.
Pamanījis, ka abas meitenes joprojām stāv kā nolēmētas, puisis pats ķērās pie situācijas izregulēšanas.
– Ā, es sapratu. Mēs laikam līdz šim tā arī neesam iepazinušies, un jums nav nācies vaigā skatīt manu seju. Tā mana ķivere… Kopš veco no motocikla nozaga, šo jauno grūti sasprādzēt, kaut kas ķeras sprādzē, tāpēc reti noņemu. Motoskolas puikas pieraduši, ka viņiem tāds dīvains skolotājs, tāpēc arī iesaukuši par – Kasku. Manā otrā darbā – tur tāli ceļi braucami, tad vēl retāk nākas noņemt, bet tas būs garš stāsts. Ja piedāvāsiet tēju, pastāstīšu vairāk.
Puiša atgādinājums par brokastīm lika Lonijai izkustēties no vietas, un jau pēc īsa brīža visi trīs sēdēja pie galda. Sākumā runātājs gan bija tikai Jūliuss; abas meitenes satraukti skatījās viena uz otru, labi saprazdamas, ka īstās nepatikšanas tagad tikai sāksies… Kā kaimiņam izstāstīt par visu notikušo? Kā viņš to uzņems? Sauks miliciju, viņas arestēs, ietupinās cietumā? Salējusi krūzēs tēju, Lonija apsēdās viņam iepretim.
– Esmu dzirdējusi, ka pie tevis reizēm iegriežas draugi, – viņa apdomīgi iesāka. – Vai starp viņiem ir arī tāds Jūlijs, Gustavs un… Tjoma? (“Lūdzu, lūdzu, kaut nu tā būtu!”)
– Ā, tu gribi teikt, ka tās retās reizes, kad mēs satiekamies manā dzīvoklī, jūs nevarat gulēt, vai ne? – kaimiņš nedomājot cirta pretim. – Mēs jau tā tik reti un tik klusi, kur nu vairs klusāk!
– Nē, nē, es ne par to, – steidzīgi iebilda Lonija. – Vai tā varētu būt, ka tavas prombūtnes laikā viņiem ir kas meklējams tavā dzīvoklī? (“Lūdzu, lūdzu, kaut nu tā būtu!”)
– Kāpēc tu tā jautā? – pieliecies tuvāk Lonijai, Jūliuss cieši ieskatījās viņas acīs. – Tu gribi teikt, ka kāds ir grabinājies gar manām durvīm? Kurš? Tādu Jūliju es nemaz nepazīstu! Un kādus tu vēl man tur sauci?
Šajā brīdī puiša balss tonis no rotaļīgā jau bija izmainījies uz metāliski griezīgo. Veronikai tas nemaz nepatika, un viņai ļoti sagribējās aizbēgt – lēnām noslīdēt no krēsla zem galda, paslēpties zem garā galdauta un kādā izdevīgā brīdī, gar sienu, citiem neredzot, aizlavīties uz otru istabu. Lonijai palīdzēt viņa tāpat nespēja, drīzāk – kaut ko lieku pateikt un visu vēl vairāk sabojāt. Prātīgāk šķita glābt savu ādu, kaut arī nekādi fiziski draudi no kaimiņa puses nebija manāmi. Pieprasījis pilnā balsī raudošajai Lonijai izstāstīt visu no sākta gala, viņš sēdēja, galvu saķēris un valodu zaudējis. Kādā brīdī kaimiņš pielēca no krēsla un steidza uz dzīvokli saprast, kas tad īsti ir pazudis. Atgriezies pie vēl arvien šņukstošās Lonijas, viņš pārskaities trieca dūri galdā un tā arī pateica: “Tavs mūžs ir par īsu, lai atlīdzinātu man zaudējumus!”
Pēc kādas stundas no tirgus atgriezās māte, un tad gan sākās īstā kliegšana. Velta, kurai jau tā visai bieži gadījās skaļas domu apmaiņas ar pameitu, šī bija vēl viena iespēja izgāzt savas dusmas. Savādi, ka klusinātājs bija pats Jūliuss, kurš gribēja ne tikai apskatīt nozieguma vietu, tas ir – atbīdāmo skapi, bet arī pats iziet caur aizslēgtajām durvīm. Līdz tēva pārnākšanai tas nebija izdarāms, tāpēc vēlreiz tika pamatīgi izrunāta savādo notikumu gaita un īpaši rūpīgi pierakstītas Jūlija, kurš, tātad, nemaz nebija Jūlijs, un viņa draugu ārējās pazīmes. Veronika dzirdēja, ka māte bieži piemin miliciju, kaut ko spriež par tiesu un cietumu, tikai kaimiņš viņu atkal apklusināja un vairākas reizes atkārtoja:
– Es pats viņus atradīšu, kaut zinu: tas nenotiks ātri, tāpēc vismaz daļu zaudējuma es no jums tomēr gribētu saņemt. Ja ne jūsu meita, nekas tāds nebūtu noticis.
Nākamajās dienās Veronika dzirdēja klaigājam tēvu, kurš nespēja vien beigt savā veidā audzināt jau tā nelaimīgo Loniju. Iejaucās Velta, un tad jau arī kaimiņi nepalika malā. Vēlāk virtuvē neskaitāmas reizes klusinātās balsīs tika izrunāts līdz šim Veronikai nedzirdēts vārds “kontrabanda”, bet Lonija pačukstēja, ka gala dzīvoklis no rītdienas atkal būšot tukšs. Vitālijam nācās izcīnīt smagu cīņu ar nama pārvaldnieku, bet savu viņš panāca: durvis uz dzīvokli aiz skapja beidzot tika aizmūrētas.
2.daļu lasi šeit
