– Mašīna! – skaļi izsaucās Tamāra un vienā mirklī izskrēja pagalmā. Arī Astrīdai vienu īsu mirkli sagribējās steigties līdzi, kaut vai lai savām acīm ieraudzītu, kas tur īsti atgadījies. Kaut arī nekādu metālisku būkšķi neviens nedzirdēja, bieži izskanējušie vārdi “mašīna” un “policija” radīja nemieru. Vai tiešām kāds no atbraucējiem varētu būt ietriecies Tamāras “toijotā”? Tas nu gan būtu slikts sākums šai ilgi gaidītajai tikšanās reizei.
Apvaldījusi savu ziņkāri, Astrīda ieklausījās pagalma trokšņos. Likās, ka Tamāras parādīšanās ķildnieku prātus neatvēsināja – sieviete, kas iepriekš skaļi bija klaigājusi “tu, kūtspakaļa” un “pēdējais sūds”, ne drusku nepieklusināja savus decibelus. Atsevišķos mirkļos viņas balss tik ļoti atgādināja klases lielāko ķildnieci Olitu, ka Astrīda ar Viju kā sarunājušas smagi nopūtās.
– Vai tiešām Olitas raksturs pa šiem gadiem itin nemaz nav mainījies? – pusbalsī sprieda Astrīda. – Uz vecumu tak visi paliek savaldīgāki, līdzsvarotāki un mierīgāki. Vai tā tas notiek tikai ar mums?
– Man jau arī tā šķiet, bet – izklausās, ka ne visiem – piekrītoši pamāja Vija.
Abas zināja, ka skolas gados Olita bija izcēlusies ar savu ķildīgo raksturu un skaļo balsi, tāpēc viņai tādas īstas un tuvas draudzenes nebija, bet puikas tādēļ viņu saukāja par Skrāpi. Mazākajās klasēs meitenes izraisītos strīdus un ķīviņus varēja norakstīt uz audzināšanas kļūdām ģimenē, bet vidusskolā Olitai tas jau bija nepārspējams ierocis, kā panākt savu. Reti kuram gribējās apstrīdēt viņas lēmumus un apšaubāmās patiesības, vieglāk šķita klusējot aizvērt muti, atmest ar roku un pagriezt muguru, lai gan arī tad vajadzēja galvu ieraut plecos, lai kāds smags priekšmets netrāpītu pa pakausi. Savādā kārtā vienīgā, ar kuru Olita sapratās, bija Tamāra, lai gan arī viņas reizēm mēdza strīdēties, tiesa, par niekiem, tāpēc jau nākamajā rītā strīds bija aizmirsts, un abas bieži vien bija redzamas kādā pustumšā kaktā sačukstamies.
Desmitajā klasē gan Tamāra un Olita nopietni saplēsās – abām bija iepaticies viens puisis. Kamēr Tamāra kautri plivināja skropstas un īsos svārciņus, Olita gatavojās uz slepenu ballīti siena šķūnī trijatā ar Gunāru un vīna pudeli. Puisim tikmēr prātā bija vien bērnišķīga kaitēšanās: uzrakstīt muļķīgu zīmīti vispirms vienai, bet tā, lai otra redz, tad – otrai un, protams, ne jau paslepus. Meitenēm neredzot, nolikt uz krēsla spraudīti, protams, vispirms vienai, vēlāk – otrai. Aizbāzt aiz krāgas sniegu vispirms vienai, vēlāk – otrai. No malas skatoties, tā īsti nevarēja saprast, kura viņam vairāk patīk, jo abas vienādi bieži dabūja gan ar grāmatu pa galvu, gan puķu vāzītes ūdeni uz svārkiem.
Astrīdai gan bija pamats domāt, ka Gunāram patika pavisam cita meitene – Anita, jo to viņš skolā neaiztika, turklāt vismaz pāris reizes viņa tika manījusi, kā pēc stundām abi, citiem nemanot, nozūd aiz stūra un reizē dodas vienā virzienā – uz Anitas māju pusi. Gunāram tas nebūt nebija īsākais ceļš, bet kādam taču vajadzēja nest Anitas smago skolas somu… Ja šo tālumā izgaistošo pārīti gadījās redzēt Olitai, tad otrā dienā Anitai nebija miera ne mirkli, bet Gunārs tikai atmeta ar roku – eh, ko tur, tā taču Skrāpe!
Tagad, atceroties šīs skolas laika kaislības, Astrīdai gribējās pasmaidīt, jo galu galā no klasesbiedriem izveidojās tikai viens pāris, un arī tas – tikai pēc vairākiem gadiem. Pārējie izklīda, kur nu kurais, un tur arī sastapa savas mīlestības.
Tikmēr pagalmā ieripoja vēl viena mašīna, un mūzika, kas plūda no auto atvērtajiem logiem, nomāca skaļo ķildu. Astrīda uzmanīgi ieklausījās balsīs, bet skaļajā troksnī neko nevarēja saprast. Varbūt labāk būtu bijis arī viņām iziet pagalmā sagaidīt pārējos? Tieši tobrīd ar skaļu meitenīgu spiedzienu terasē iesteidzās Tamāra:
– Ak, meitenes, ja jūs zinātu! Tāds ķinītis! Tādas meksikāņu kaislības! Uh! Dullā Olita iebrauca Ilzei pakaļā, pareizāk – viņas vīra mašīnai, un nu tik kliegt, ka šī vainīga, ka ceļa vidū apstājusies ar savu klaburkasti! Tagad kladzina kā apdullusi vista! Olitas dārgā mašīna esot pagalam, viņas lielākais dārgums un acuraugs! Pat policiju taisījās saukt!
– Tu gribi teikt, ka Olita ar to dārgo “Jeep” atbraukusi? – neticīgi pārjautāja Astrīda.
Prāts atteicās pieņemt faktu, ka nesavaldīgā intrigante pie pārticības tikusi, lai gan – varbūt tieši ar tādu raksturu – ar zobiem un nagiem – var kaut ko no dzīves izplēst.
– Tak nē, ar “Jeep” Ilze ar vīru atbrauca! Olitai nobružātais vecais “Volkswagen”! Ja godīgi, tad brīnos, kā tas autiņš kopā turas. Man šķiet, ka tas vēl no viņas pirmā vīra laikiem. Savulaik viņi tieši tā arī iepazinās – Olita ar tēva grabažu iebrauca sava nākamā vīra “Volkswagen” pakaļā. Kaut gan… varbūt es kļūdos. Vai viņas pirmajam vīram nebija “Audi”? – Tamāra aizdomājās. – Ak, vai nav vienalga. Zinu tikai to, ka tieši tādā veidā Olitai patīk “copēt večus” – ja kas, šis teiciens no viņas leksikona.
– Bet ne par to ir stāsts, – dedzīgi turpināja Tamāra. – Tā skaļā bļaušana un draudēšana, ja atceries Olitas stilu, notiek tieši Ilzes vīram sejā. Un, kad nu šis izstāsta, ka pats ir pensionēts policists un, ja vajag, jau tūlīt var nokārtot soda kvīti, Olita sāk slaucīt asaras, lauzīt rokas un pierādīt, ka nekāda lielā vaina jau nav notikusi, tikai tāds nenozīmīgs skrāpējums. Un tieši tad – tieši īstajā brīdī! – pagalmā iebrauc glauns sporta vāģis, no kura izlokās neviens cits kā Gunārs! Pie stūres gan viņa mazdēls un aizmugurē sēž sieva – tāda eleganta dāma, bet – vai tad Olitu šādi sīkumi kādreiz traucējuši? Metas Gunāram ap kaklu, lai šis glābj situāciju, neesot viņai neviena cita aizstāvja, kuram lūgt palīdzību, bet nabaga Gunārs pilnīgi mēms no tādas sagaidīšanas. Kaut kāds trakums! Ka tik nu viss labi beigtos…
Savādas sagadīšanās pēc Astrīda un Vija atkal abas reizē smagi nopūtās. Tad pēkšņi skaļais troksnis pagalmā norima un visam pāri atskanēja labi sadzirdams Silvas aicinājums visiem doties uz terasi, kur iekarsušos prātus atvēsinās citrusaugļu dzēriens ar ledus gabaliņiem.
Mirkli vēlāk pašķīrās terasei pāri nolīkušās vīnstīgas un Astrīdas, Vijas un Tamāras acu priekšā nostājās divas elegantas dāmas platmalēs un kungs gaišā linu uzvalkā. Izmetuši atturīgus “sveiki!” un “labdien!”, viesi, klusināti pie sevis kaut ko pārspriezdami, apstājās pētīt miniatūro strūklaku.
– Oho! – noelsās Tamāra un izskatījās, ka uz mirkli pat samulsa. Tad žigli attapās un, “tūlīt, tūlīt” žirgti solīdama, steidza pie ledusskapja, lai visiem izdalītu Silvas sagatavotās dzērienu glāzes.
Iepriekšējā vakarā Astrīda bija mēģinājusi iztēloties, kāda varētu izvērsties seno klasesbiedru sasveicināšanās, un minējusi: kurš gribēs apskauties, kurš – oficiāli paspiest roku, kurš – atturīgi pamāt ar galvu. Pati Astrīda ar vislielāko satikšanās prieku apskautu vismaz pāris reiz bijušās draudzenes, lai gan – kā viņas to uztvertu pēc tik daudziem atšķirtības gadiem? Ir taču cilvēki, kuriem nepatīk tik cieša tuvība, un tad cerētais sirsnīgais žests var panākt gluži pretēju efektu.
Mirklī, kad kopā ar mājas saimnieku terasē ienāca arī pārējie atbraucēji un, pieklusinājuši iepriekš skaļās sarunas, atturīgi pamāja ar galvu trim sēdošajām sievietēm, Astrīda saprata, ka arī viņai pilnīgi pietiks ar galvas pamāšanu. Pieklājīgi piecēlusies kājās, viņa silti uzsmaidīja it kā pazīstamajiem un tomēr svešajiem cilvēkiem un tā arī palika stāvam galda galā. Tiesa, radās doma iet un apskaut Ilzi, jo skolas laikā abas bija sirsnīgi sapratušās, pēc skolas pusi mājupceļa kopā gājušas un šad tad viena pie otras ciemojušās, tikai – kura no tām divām dāmām īsti bija Ilze? No Tamāras stāstītā varēja saprast, ka viena varētu būt Gunāra elegantā sieva, tātad – otrai ir jābūt Ilzei. Piestājušas blakus namamātei, abas dāmas lēnīgi sūca vēsos dzērienus, neuzkrītoši vēroja apkārtējos, pārmija pa kādam vārdam un, kā izskatījās, nesteidza uzsākt atpazīšanos. Varēja jau saprast – viena no viņām patiešām šeit varēja justies kā svešiniece, bet otra tomēr bija – Ilze! Savulaik gana valodīga, žirgta, izpalīdzīga un sirsnīga meitene, un nemaz ne malā stāvētāja.
Par Olitu viss skaidrs – sīkais augums un nervozās kustības gadu gaitā nebija mainījušās. Arī raksturīgie sejas panti tie paši stūrainie un cietie, un spurainie mati tikpat nepaklausīgā ērkulī kā kādreiz. Pašlaik gan viņa bija aizņemta ar abiem plecīgajiem kungiem – vienam no viņiem ieķērusies elkonī, otru turēdama aiz piedurknes, sieviete kaut ko šķelmīgi tērgāja. Vadoties no Tamāras teiktā – viens no viņiem bija Gunārs, tikai – kurš? Ja abiem acu skatiens nebūtu paslēpts aiz lielām brillēm platos rāmjos, tad varbūt vēl varētu atpazīt to Gunāram raksturīgo, savulaik aso un vērīgo ērgļa skatienu.
Ilgi vērot abu vīriešu sejas un prātot, kurš vairāk līdzinās skolas laika Gunāram, Astrīdai gan nesanāca, jo viens no viņiem kādā mirklī atkratījās no Olitas rokas gūsta un, plati smaidīdams, pienāca pie Astrīdas, sirsnīgi apskāva un skaļi izsaucās:
– Sveika, Anita, kāds prieks, ka vismaz tu mani atpazini! Iedomājies, neviens mani vairs nepazīst, vai tiešām esmu tik ļoti izmanījies?
Astrīdai no pārsteiguma aizrāvās elpa. Galvā uzvirmoja domu simti, no kuriem vienu vajadzēja pārvērst vārdos – nevarēja tā mūžīgi stāvēt Gunāra apskāvienā un ļaut vīrietim domāt, ka viņš ar savu aizgrābtību gandrīz nosmacējis skolas laika mīlestību! Kādā prāta stūrīti Astrīda gan piezīmēja, ka ir tik labi, tik silti un droši vismaz īsu brīdi iejusties Anitas ādā un tā vieglprātīgi slīgt Gunāra apskāvienā, tikai – pārāk daudz gadu pagājis no laika, kad viņa pēc tā patiešām ilgojās. Tolaik Gunārs Astrīdai skatījās garām un pāri…
– Laikam jau visi esam ļoti izmainījušies, – viņa izdvesa klusu nopūtu Gunāra azotē.
– Vai arī pārāk ilgi viens no otra tālu bijuši…
Gunārs it kā kaut ko gribēja teikt, bet Astrīdai nez kāpēc pēkšņi sagribējās atvainoties – varbūt par nākamajā mirklī apdzēšamo sīko cerību dzirksti?
– Piedod, Gunār, bet es… esmu Astrīda.
Nedaudz atslābinājis ciešo tvērienu, vīrietis ciešāk ieskatījās sievietes sejā. Astrīda nepaspēja saprast, kas pavīdēja viņa skatienā – izbrīns vai nepatika, jo pēkšņi turpat blakus jau stāvēja Olita un bravūrīgi izsaucās:
– Protams, ka tā ir Astrīda!
Sparīgi pastūmusi vīrieti malā, viņa uzlika plaukstas uz sievietes pleciem, mazliet sapurināja un dzēlīgi ieskatījās acīs:
– Tas nekas, ka mati sirmi un kājas pietūkušas, skatiens taču tas pats – laipni sērīgais, vai tad pats neredzi? Un tad vēl tas lepnas mamzeles augsti paceltais deguns! Anita uz tevi skatītos pavisam citādāk.
Nekādus īpašos komplimentus gan Astrīda šovakar nebija cerējusi sagaidīt, kaut arī iepriekšējā dienā frizētavā mati bija ieguvuši skaistu sudrabpelēku nokrāsu un vēl šodien turējās irdenā mākonī, bet Olitas tonī bija kaut kas tik griezīgs, ka šķita – tūlīt asaras krāsies acu plakstos.
– Astrīdiņ, mīļā, – situāciju glābt steidza viena no elegantajām dāmām un, atstūmusi malā Olitu, nostājās sievietes priekšā. – Neklausies muļķības! Tā taču mūsu Skrāpe! Arī šoreiz viņa nezina, kā savu pulveri izšaut. Mani taču tu atceries?
Labi, ka sieviete bija noņēmusi platmali – viņas gaišajā, atklātajā sejā nešaubīgi rotājās Ilzei raksturīgais platais smaids, ko īpaši mīļu darīja bedrītes vaigos. Pār augsto pieri krita dabīgi brūno matu lokas, un līdz ar to pēkšņi uzvirmoja negaidīts atmiņu vilnis. Sirsnīgi apskāvušās, abas gaiši iesmējās un, atcerēdamās kādu epizodi no abu kopīgajiem klejojumiem, pietuvojās vīrietim gaišajā linu uzvalkā – Ilzes vīram Mārim. Ilgus gadus strādādams policijā, viņš bija ieguvis gan lielu pieredzi, gan stingru stāju, gan noderīgus kontaktus sabiedrībā, kā arī prasmi izvērtēt dažādas situācijas. Ar viņiem vien saprotamu žestu norādījis Olitas virzienā, viņš kaut ko iečukstēja Ilzei ausī un devās palīgā Gunāra mazdēlam – saņēmis mājas saimnieku atļauju, ilggadējais dīdžejs bija ķēries pie līdzpaņemto mūzikas, skaņas un gaismas iekārtu uzstādīšanas terasē. Ja jau balle, tad kārtīga balle, tādā nepietika ar kluso mūziku, kas skanēja no Silvas datora.
Tā kā Olita joprojām turējās Gunāra piedurknē un nebeidza sūroties par savu grūto likteni, viņa sieva Ligija piesēdās blakus Vijai. Neizskatījās, ka viņa būtu sadusmota vai nervoza, tomēr Astrīda ar Ilzi nolēma viņām pievienoties. Sarunas gan vairāk grozījās ap skolas gadu laikiem, un Astrīdai tā arī negadījās kaut ko vairāk uzzināt par Gunāra dzīvi. Tik vien saprata, ka abi dzīvojot lielā mājā kopā ar dēla ģimeni un diviem mazbērniem, visi čakli rosoties pa trim siltumnīcām un bišu dravu un jūtoties visumā apmierināti ar dzīvi.
Aizņemti katrs ar savu darbu un sarunām, viņi ne uzreiz pamanīja, ka pagalmā iebraukusi vēl viena mašīna. Tikai tad, kad mājas priekšā atskanēja skaļa dziedāšana, Silva izcēla no krāsns pēdējo pīrāgu porciju, paaicināja Astrīdu palīdzēt tos izvietot bļodā un izsteidzās pagalmā. Durvju priekšā rokas vēzēja un garus svārkus plivināja trīs viegli iereibušas pēc izskata vismaz sešdesmitgadnieces un kāds štrams kungs gariem, sirmiem, lokainiem matiem. Šoreiz tā bija Silva, kas, labu brīdi atbraucējus pētījusi, šaubījās minējumos.
– Ak, vai! Kāds pārsteigums! Vai tas var būt? – viņa izsaucās. – Cik sen neredzēti! Tālu ceļu braukuši?
– Braucām, braucām, kamēr atbraucām, – atsmēja kādas sievietes balss, – tik nezinām, vai pareizi esam atbraukuši. Mūsu kormeistars prot apmaldīties pat trijās priedēs!
– Tad tik nāciet tālāk, reiz jau tik tālu esat braukuši, – aicināja saimniece un vedināja viesus uz terasi.
“Savāda kompānija,” nodomāja Astrīda, bet vēl dīvaināk šķita tas, ka Silva viņai garāmejot, pielikusi mutei priekšā roku, pusbalsī pajautāja:
– Tu kādu no viņiem pazīsti?
TURPINĀJUMS SEKOS
