Līdzīgās domās laikam jau bija arī Silva, jo, sparīgi sasitusi plaukstas, viņa skaļā balsī visus aicināja sēsties pie galdiem. Arī Astrīdai sagribējās aplaudēt, bet ne jau, lai pievērstu sev uzmanību un liktu ieklausīties. Viņa savus aplausus būtu veltījusi Silvai par vērtīgo atgādinājumu neaizmirst būtisko, kādēļ mēs visi šeit esam sapulcējušies. Plānotā sirsnīgā tikšanās un iepazīšanās jau pašā sākumā bija izvērtusies kaut kādā farsā – muļķīgā klaunādē, kur katra nākamā epizode pārsteidza ar jauniem tēliem. Atlika tikai pabrīnīties, cik vieglprātīgi un nesavaldīgi spēj būt gandrīz septiņdesmit gadus dzīvi mācījušies cilvēki.
Pietuvojusies puslokā sabīdītajiem galdiem, Astrīda pamanīja, ka uz katra šķīvja novietotas galda kartes. Pārsteigums bija manāms arī citu klātesošo sejās, un tūlīt jau bija sadzirdamas dažādas klusinātas replikas: “Kāpēc es te?”, “Es negribu viņai blakus, es viņu pat nepazīstu!”, “Es gribēju blakus Rudītei”, “Drīkst es pārsēdīšos?”.
– Nu, gluži kā skolā, – skaļi pasmējās Silva. – Es ļoti centos jūs sasēdināt tā, kā kādreiz skolā esat sēdējuši, bet saprotu, ka pirmie iespaidi vienam par otru manus plānus jau ir pajaukuši. Lai notiek pēc jūsu prāta!
Astrīda par savu ierādīto vietu un galda biedrenēm nevarēja sūdzēties – kā kopā ar Viju atbraukusi, tā arī viņai blakus apsēdināta. Pie Astrīdas otriem sāniem Silva bija ieplānojusi Tamāru, bet vēlāk pārdomājusi un blakus nolikusi galda karti ar Ilzes vārdu. Par to Astrīda namamātei bija ļoti pateicīga, jo pirms laika iesāktā saruna varēja turpināties. Pašlaik gan prātā bija sarosījušās daudz svaigākas domas, kas saistījās ar pēdējās pusstundas notikumiem un neapšaubāmi bija radījušas daudz jautājumu.
Sačukstoties ar Ilzi un joprojām netiekot skaidrībā, vai Andis tiešām ir Andis, Astrīda netraucēti varēja vērot arī Ilzei blakus sēdošo Māri, kurš laiku palaikam nopietnu sejas izteiksmi un caururbjošu policista skatienu pētīja pretējā terases malā sēdošo sejas. Pagaidām gan tur viss izskatījās mierīgi un solīdi, ja vien par neiederīgām nevarētu saukt Teo saulesbrilles, kas šajā pustumsā šķita gluži liekas, un Milu, kura kā perētāja vista skaļi kladzināja par savām pielaulātās sievas tiesībām, taustīja vīram pieri un apņēmās “smagi cietušo” pabarot. Turpat viņiem blakus sēdējā arī Arnis un Andis, ja vien tas patiešām bija Andis, un Astrīdai šķita, ka tieši turp lūkojas arī Ilze. Interesantākais moments ar Olitas centieniem iesēsties abiem pa vidu tikko bija izdzīvots, ievērības cienīgs bija vien košais sārtums baltmatainā Arņa sejā un blakussēdētāja saviebtā sejas izteiksme. “It kā citronā būtu iekodies,” Astrīda pasmīnēja pie sevis. “Nez, ko tā Ilze viņus tā pēta?”
– Kas jums tur īsti bija ar to fotorobotu?
– Astrīda čukstus pārjautāja Ilzei. – Tu tiešām tik tuvu redzēji to zagli, ka spēji uzzīmēt viņa seju?
Ilze lēnīgi papurināja galvu un gari nopūtās:
– Es jau toreiz Mārim teicu, ka pareizāk būtu teikt: manīju, jo gaitenī bija tumšs. Vienā mirklī man šķita, ka redzu kādu līdzīgu aktierim no filmas “Čigāns”, ko tieši tolaik rādīja televīzijā. Ne pašu Mihaju Volontiru, kādu citu, plecos šaurāku, bet arī melniem un kupliem matiem, uzkumpušu degunu un hipnotisku skatienu. Tādu atsperīgu, vijīgu un vieglu gaitu kā dejotājam. Toreiz domāju: tas zaglis mūs nohipnotizēja, jo kājas it kā pārstāja klausīt, nevarējām nedz paiet, nedz nostāvēt, nedz arī kādu palīgā pasaukt, kur nu vēl seju ielāgot.
Tagad arī Astrīda rūpīgāk ieskatījās iepretim sēdošo sejās. Ilzes aprakstītais tēls visai attāli līdzinājās tam, kurš it kā varētu būt Andis. Mati un frizūra jau sen vairs nebija nemainīgs lielums: tie, kas reiz bijuši biezi un kupli, vienā mirklī varēja zaudēt gan savu krāsu, gan apjomu. Tiesa, bija taisns un uzkumpis deguns, zem pieres iegrimušas acis, bet – vai gan ar to vien pietiek, lai izvirzītu apsūdzību?
Varbūt Māris turēja aizdomās augumā smalko mūziķi Teo? No malas viņš neizskatījās diez ko atsperīgs un hipnotisks, drīzāk – tāds bohēmas nobružāts indivīds ar labi pamanāmiem maisiņiem zem acīm, kaut arī ar savu īpašo stiliņu – auskariem un mazu bizīti sirmajos, kuplajos matos. Arī kumpais deguns vēl neko neizteica, tāpat kā zem biezām uzacīm paslēpto acu skatiens. Nē, šo terases pretējā pusē sēdošo bohēmistu Astrīda nespēja iztēloties zogam “Weltmeister” akordeonus.
Tikmēr Silva bija beigusi sirsnīgo uzrunu un devusi vārdu Tamārai, kura savu sakāmo iesāka ar aicinājumu visiem iepazīties no jauna. Kā paši jau itin labi paspējuši pamanīt, daži esot tik ļoti izmainījušies, ka pat bijušos blakussēdētājus un skolas laika mīlestības vairs nevarot atpazīt. Gunārs gan Tamāras teikto nedzirdēja, jo, paklausot sievai, bija nozudis no redzesloka un, visticamāk, gulēja mašīnā, tomēr arī pārējiem vēl nebija īstas skaidrības par to, kurš īsti ir kurš, tāpēc Tamāras ierosinājums tika uzņemts ar ovācijām. Malā nedrīkstēja palikt arī līdzbraucēji, un tā nu visiem nācās domāt, kā interesantāk sevi pieteikt.
Kādu brīdi Astrīdai šķita, ka pēc būtības smieklīgie sarežģījumi ar aizdomām un greizsirdību nogrimuši aizmirstībā, jo katrs spēja pateikt kādu laipnu un gudru teikumu par sevi. Kāds kaut ko draiski pakomentēja, kādam paspruka smiekliņš un asprātību maisam gals bija vaļā. Patiesību sakot, neko tādu īpaši smieklīgu neviens nepateica, vismaz ne sākumā, vienīgi noskaņojums bija kļuvis tāds, ka smaidīt gribējās par absolūtiem niekiem. Protams, savu artavu viegluma sajūtas atraisīšanā bija devušas arī izdzertā vīna glāzes, un kādu neilgu laiciņu Astrīdai šī tikšanās rādījās gluži izdevusies. Neticamā kārtā dažus sajūsmināja Olitas atklātība, jo viņa nekautrējās paziņot, ka ar katru gadu viņas dzīve pārejot jaunā – augstākā – līmenī, kā dēļ viņas šarms, harisma un asprātība kļūstot “bezrobežu”. Labi, ka neviens neatļāvās lietas saukt īstajos vārdos, jo tad būtu arī ko teikt par Tamāras postulātu: sievieti daiļu jebkurā vecumā skaistu darot spilgti krāsotas lūpas, izteiktas uzacis un lieli auskari.
Astrīda manīja, kā sakniebās Māra lūpas, kad iepazīstināt ar sevi pienāca Teo kārta. Nevērīgi pieslējies kājās, jestrais diriģents paziņoja:
– Šeit esmu ieradies kā Vēsmas un Rasmas muzikālais ceļvedis, tāds kā guru, un, kaut arī tēva dotais vārds Teobalds skan cēli un cienīgi, es tomēr gribētu, lai mani saucat par Teo. Tāds īsti muzikāls skaņu salikums – Teo Leons.
Astrīda labi saklausīja, kā Ilzes vīrs pusbalsī nopurpināja: “Gribētos redzēt tā viltvārža pasi” – un manīja, kā Ilze ar elkoni viņam iebukņī sānos: “Rimsties!” Māris, protams, nerimās, bet ņēmās Ilzei ausī čukstēt par zudušajiem “Weltmeister” akordeoniem.
Tad kājās cēlās Teo sieva Mila un, plati smaidīdama, pavēstīja, ka jau no bērnības sapņojusi par mūzikas skolotājas darbu un uzskatot sevi par Dieva lutekli, jo tieši viņas akordeonistu klasē meistarību apguvuši vairāki augstas klases mūziķi.
– Un kā jūs godināt pilnā vārdā? – nenoturējās Māris. – Arī manā ģimenē ir sena interese par akordeona spēli, varbūt ir vērts jūs uzmeklēt?
Astrīda manīja, kā Teo, galvu pieliecis, kaut ko zem deguna noburkšķēja, kā viņa plauksta pieskārās sievas elkonim, tikai viņa to izlikās nemanām.
– Milisenta Leona, – sieviete laipni atbildēja.
– Mans tēvs ir labi pazīstams akordeonists – Voldemārs Leons, bet mamma – ilggadēja vijolniece operas orķestrī.
Astrīda manīja, kā Ilzes roka pasniedzās pēc vīra plaukstas, un tūlīt atskanēja arī klusā balsī izteikts lūgums – ne tagad, un Māris klusējot pamāja ar galvu. Interesanti, tas nozīmēja atzinību, piekrišanu vai šaubas? “Pieņēmis sievas uzvārdu,” indīgi nočukstēja Māris un ciešāk savilka dūri.
Tikmēr terases pretējā pusē sākās nemierīga trīšanās krēslos. Iepazīšanās kārta bija pienākusi Andim, kurš tomēr nebija Andis, jo, piecēlies kājās, pieteica sevi kā Arņa brālēnu Agri. Arī viņš savulaik bijis kādas populāras folkmūzikas grupas akordeonists, tāpēc labprāt šovakar kaut ko uzspēlētu kopā ar Teo. Kompānija pie galda šo domu uztvēra ar lielu sajūsmu – tas nudien būtu īpaši izcili, ja divi tādi grandi uzrautu kādu latvisku ziņģi!
Bija labi redzams, ka Teo šī doma nepatika – nekas nesanākšot, jo viņam divi pirksti traumēti un instrumenta arī neesot līdzi, turklāt – jaunais dīdžejs izvēlējies tik piemērotu mūziku, ka neko labāku nevarot pat vēlēties! Silva gan bija gatava zvanīt kādam tuvam paziņam, lai ierodas ar diviem akordeoniem, bet Teo sāka histēriski kratīt nosaitēto roku, un doma par akordeonu duetu tika atlikta līdz citai reizei.
Visas šīs sarunas laikā arī Ilze bija sākusi ieskatīties Teo kustībās, žestos un mīmikā, ieklausīties viņa balsī, precīzāk, uz to viņu bija mudinājis Māris.
– Ir vai nav? – viņš nelikās mierā. – Ieskaties!
– It kā… nav, neatceros, tik ilgs laiks tomēr pagājis, nē, nav, – izlēma Ilze, jo šajā brīdī nebija gatava piedzīvot to notikumu virkni, kas varētu sekot pretējā gadījumā. Vismaz tā viņa vēlāk skaidroja Astrīdai, jo simtprocentīgas pārliecības jau nebija, patiesībā – nebija pat desmit procentu, tik vien, kā šīs dažādās sakritības un Māra apsēstība ar šo seno lietu. Turklāt, ja arī tas bija savulaik aizturētais zaglis, tad savu sodu viņš jau izcietis, ko vēl no viņa prasīt? Šim vakaram skandālu jau pietika.
Brīdī, kad kājās cēlās Rasma, lai iepazīstinātu ar sevi, pagalmā atskanēja skaļa motora troksnis.
– Tas varētu būt Māris, – izsaucās Silva un steidzās pretim ciemiņam. – Viņš brīdināja, ka būs vēlāk, kad beigsies darbs fermā.
Vēl pirms īsa brītiņa Tamāra bija stāstījusi, ka Māris, neraugoties uz visādām veselības problēmām, joprojām sparīgi rosoties savā simtgalvainajā lopu fermā. Astrīda bija gribējusi pajautāt, ko Māris audzē, bet saruna bija aizjoņojusi tālāk un īstais brīdis bija nokavēts. Diez vai tie bija liellopi, drīzāk aitas vai cūkas, jo tos viņš iepazina jau skolas laikā, kad centīgi palīdzēja vecākiem fermā. Tolaik Māris bija tāds omulīgs apalītis, sirsnīgs un izpalīdzīgs, un, taujāts par nākotnes nodomiem, tā arī atsmēja:
– Ak, ko nu es, labāk turēšu lopu aiz astes!
Sagaidīt vēlo viesi Silvai līdzi pagalmā izsteidzās arī Olita, un mirkli vēlāk, kad traktora motora skaļie dārdi bija noklusuši, Astrīda pie sevis varēja pasmīnēt: “Protams, kur Olita, tur troksnis!” Pagalmā arvien skaļāk izskanēja īsi sieviešu kliedzieni un smiekli, ko mierinoši klusināja tīkams vīrieša baritons:
– Tikai prātīgi, prātīgi. Bez steigas. Turiet stingri! Tā ir dāvana!
Pirmajā brīdī terasē sēdošie nesaprata, kas īsti notiek: Silva un Olita, skaļi zvaigādamas, tik tikko spēja noturēt palielu saini, kas nemierīgi kustējās un nupat jau taisījās piezemēties uz grīdas.
– Laidiet lejā, kad es jums saku! – skaļi komandēja apaļīgais vīrelis, kas acīmredzot bija gaidītais Māris. – Maiss ir labi aizsiets, šis nekur neizmuks.
– Saimnieks, kur ir saimnieks? – vēl skaļāk sauca Olita. – Jānāk saņemt dāvanu!
– Elmār, glāb! Es vairs nespēju! – caur smiekliem sauca Silva un nolaida maisa galu uz grīdas. Maiss sparīgi salēcās, nejauki iebrēcās un stūris, kas pirms brīža vēl turējās Olitas rokās, paspruka vaļā. Ieguvis brīvību, savādais vīstoklis sāka izmisīgi kūņoties un velties uz saklāto galdu pusi.
– Turiet maisu! – sauca vieni.
– Nelaidiet zem galda, apgāzīs! – sauca citi.
– Palaidiet mani! – dusmīgā balsī iebļāvās Māris. – Visu procesu izgāzāt! Ko es teicu: ar piena pirkstiem nekas nesanāks!
Pašķīris skaļi klaigājošo kompāniju, vīrietis steidzās pakaļ lēkājošajam maisam. Tie, kuri sēdēja tuvāk atnācējiem, jau bija uztrūkušies kājās, pacēluši krēslus un atkāpušies pie sienas. Brīdī, kad maiss bija pietuvojies galda galam, Mārim izdevās to satvert aiz stūra. Ar spalgu kviecienu maiss palēcās un – izklājās uz grīdas plakanā audeklā. Kaut kur dziļāk zem galda atskanēja nervoza rukšķēšana, tikai to reti kurš vairs saklausīja. Sajutuši kājām pieskaramies slapju snuķi, sarainu sānu vai cietu nagu, visi spiegdami un kliegdami traucās no krēsliem augšā, aizmirstot gan par ēdienu traukiem, gan pielietajām glāzēm.
– Apklustiet! Apklustiet, kad es jums saku!
– Māris vēl centās apstādināt pēkšņi uzvirmojušo orkānu. – No jūsu kliegšanas tam nabaga sivēnam sirds pārplīsīs!
Astrīda nebija tik veikla kā Ilze, kura, uzrāpusies uz krēsla ar kājām, bailīgi skatījās apkārt. Viņa tikai pāris soļus atkāpās, un tā arī, piespiedusies ledusskapim, kādu laiciņu stāvēja. Šķiet, tieši tāpēc melnais ruksis, pamanījis kādu gaišāku robu tumšajā pagaldē, savu purnu izbāza tieši Astrīdai pie kājām. Neticamā kārtā viņas rokā vēl joprojām atradās maizes šķēle, kas tieši šobrīd izrādījās visnoderīgākā. Pietuvinājusi to sivēna purnam un novērtējusi viņa apetīti, Astrīda īsu brīdi sajutās kā pasaules glābēja.
Tūlīt klāt bija arī Māris, un pēkšņi uzradās arī Elmārs. Par abiem satvēruši sprigano bēgli, viņi atzinīgi novērtēja Astrīdas attapību. Gluži samulsusi, viņa skaidroja, ka tā pavisam nejauši tas iznācis, pats no sevis. Mirkli vēlāk, atvieglojumā atspiedusies pret stenderi, Astrīda tikpat nejauši ar pirkstiem piespiedās kādam slēdzim. Acumirklī izgaismojās ne tikai terase, bet ar klusinātiem šņācieniem un sprakšķiem uzdzirksteļoja viss dārzs. Salūts esot bijis Silvas un Elmāra gatavotais pārsteigums.
Labu laiciņu vēlāk, kad saplīsušie trauki bija novākti un galds no jauna uzklāts, kad gandrīz visi jau bija ieņēmuši savas iesildītās vietas, Astrīda Ilzei izteica savas domas: viss, kas šajā vakarā noticis, noticis kā pēc vislabākā scenārija. Bijuši gan kāpinājumi, gan kritumi, gan kulminācija un laimīgas beigas, kaut gan – varbūt ne visiem. Māris tā arī palika neatrisinājis savu mūža mīklu, vai Teobalds Leons gadījumā nav tas pats viņa meklētais Teodors Ivanovs, jo, visiem sasēžoties ap galdu, izrādījās, ka divi krēsli pie galda palikuši tukši. Noskumt par to iemesls varēja būt vienīgi Mārim, jo bez transporta un šofera palikusī Vēsma un Rasma jau bija sarunājušas naktsmājas pie Silvas. Kaut kad ap pusnakti, kad daži jau posās doties mājup, pamodās arī Gunārs, atvainojās Anitai un Robertam, kurš jau sēdēja mašīnā. Uzrakstītie atmiņu stāsti tā arī palika nenolasīti, bet vismaz daļa no tiem iegūla Silvas sagatavotajā kastītē.
– Varbūt ir vērts pēc desmit gadiem satikties atkal? – nedroši ieminējās Silva. – Tas nekas, ka tad jau mums būs gandrīz astoņdesmit. Bija taču tik jautri!
