Ar tanti Veroniku mani saista visai attālas radnieciskas būšanas. Reiz gan mēģinājām konkretizēt šo neskaidro dzimtas koka bildi un, galvas kopā sabāzušas, ilgi sēdējām pie sašvīkotas papīra lapas. Galu galā, kad vecvecmammas māsas un māsīcas, viņu vīri, bērni un mazbērni manā prātā bija saputrojušies grūti atšķetināmā mudžeklī, izteicu viņai vienkāršu piedāvājumu:
– Saukšu tevi par Veronikas tanti.
Brīdi apdomājusies un ieklausījusies it kā loģiskajā vārdu savienojumā, attālā radiniece tā kā savaikstījās, tā kā noskurinājās un galu galā izteica spriedumu:
– Tante Veronika. Tas tomēr skan goddevīgāk, un vecāki cilvēki vienmēr ir jātur godā, un prast godu, kā zināms, nozīmē būt smalkjūtīgam, bet smalkjūtība – tā ir īpašība, kas ne katram pūrā likta, bet pūrā…
– Labi, lai būtu tante Veronika, – steidzu pieņemt precizējumu, jo zinu, ka spraunā sirmgalve spēj tik tālu izvērsties savos kalambūros, turklāt gandrīz vai vienā elpas vilcienā, ka pie domas beigām teikuma sākums jau aizmirsies un tante pati – gandrīz vai tuvu astmatiskai lēkmei. Es, protams, nedaudz pārspīlēju, bet – pamēģiniet paši divdesmit vārdu garu teikumu pateikt vienā elpas vilcienā! Šo garo kalambūru dēļ ar viņu ir grūti sarunāties, bet, ja iemācās izlobīt kodolu, tad lieko viegli var laist gar ausīm.
Pie manis tante Veronika iegriežas reti, varētu teikt – visai reti, varbūt reizi divos gados, bet katrs viņas apmeklējums man pamatīgi iesēžas atmiņā. Iemeslu tam ir daudz, jo pat savos astoņdesmit gados viņa ne tikai cenšas sevi uzturēt “formā un stilā, jo stils, kā zināt, nozīmē – sekot laikam, un sekot laikam nozīmē – turēt roku uz pulsa”, bet prot arī iekulties visai amizantās situācijās. Nojaušu, ka arī šoreiz mana taisnprātīgā, vienmēr apdomīgā un pamācīt kārā tante ir kaut ko sastrādājusi.
– Varbūt pastāstīsi, kas uz sirds? – piepildījusi tējas krūzes, apsēžos blakus Veronikai.
– Tu vēl atceries manu bijušo kaimiņieni Tālumnieci Biruti? To, kurai klibais Jānis bija par vīru. Tas Jānis, kuru mežā koks piespieda, kad viņi ar kaimiņu uz cirsmu gāja. Tu taču atceries to tālāko cirsmu, kas meža viņā malā? Tajā malā Žanis vēl pirti bija nodomājis celt.
– Atceros, atceros! – strauji nobremzēju tantes runas plūdus, bažīdamās, ka viņas stāsts var aizplūst vēl tālāk par Žani un pirts celšanu.
– Nu, re! Tā Birute, vienā vakarā pie manis ienākdama, saka: „Ko tu te tā kā viena veca piepe sēro pie atdzisušiem plīts riņķiem, tev jau sen vajadzēja jaunu saimnieku mājās atvest!” Tu taču zini, ka pēc Roberta nāves vairs nevienu nemeklēju, un es taču Birutei arī to nez cik reižu esmu teikusi, bet šī jau mierā neliksies – maļ tik vienu un to pašu, it kā cita nekā nevarētu parunāt! Kaut vai par valdību, par prezidentu, bankām vai par nabagu pensiju, no tās jau, re, pat uz pilsētu tik reizi mēnesī var atbraukt! Un vēl tik tālu jāiet līdz pieturai, bet tu jau uz mūsu pusi sen neesi braukusi, tu nemaz nezini, kur tagad autobusi stājas. Atceries to līkumu, kas aiz vecās pieturas? Tagad tam pavisam otrā pusē, prom pie tās mājas, kur kādreiz Liepiņu Guntis dzīvoja, nu, tas, kuram govs dīķī noslīka, tā melnā, pienīgā, atceries?
– Atceros, atceros! – steidzos iespraust īstos vārdus, cerot uz iesāktā stāsta turpinājumu.
– Ai, pie kā es paliku… – tante piespieda plaukstu pierei.
– Ka vairs nevienu nemeklē, – steidzu atgādināt ielāgotos atslēgvārdus.
– Jā, pareizi! Galu galā – kā gan tas izskatītos, ja es savos astoņdesmit gados vēl kādu meklētu! Viss pagasts uz mani ar pirkstiem rādītu un sauktu par dullo mergu! Ja tā padomā: ko gan es, pati jau greiza būdama, ar otru tikpat greizu darīšu? Bet Birute neklausās, pieved mani pie spoguļa un prasa, lai es parādot to greizo un līko. Tā vārds pa vārdam, un tā savedēja sāk man stāstīt par kaut kādu Lotāru, kuram tepat piepilsētā esot sava māja un kurš arī ilgi dzīvojot viens. Savulaik šis esot pašu Biruti noskatījis, bet viņai vienmēr patikuši gari vīrieši. Lotārs esot tieši tā kā manam augumam un gaumei radīts, glauns kavalieris. Arī tāds stilīgs – vienmēr ar hūtīti un mēteli staigājot, pucētās kurpēs un uzvalkā, raibos kreklos, vestītēs un šallītēs. Vienmēr labi koptām ūsām, matiem un nagiem. Dāmai pie galda sēžoties, krēslu allaž atceļot, pa durvīm vienmēr pirmo palaižot un ar saldumiem lutinot. Es viņai prasu, kā tad šī visu tik labi zina. Izrādās, pati uz randiņiem ar Lotāru pirms gadiem desmit braukājusi, ar šokolādēm un saldējumu regulāri našķojusies, līdz šis uzaicinājis viņu ciemos māju izrādīt. Lotāram attiecībā uz dāmu esot bijuši pavisam nopietni nolūki, tik vien, ka Birutei sirds uz viņu tā īsti nav pukstējusi. Šokolādes un kūkas viena lieta, bet nopietni nodomi – pavisam kas cits. Šķiroties teicis, ka vairs nevienu nemeklēšot, un it kā tā arī esot – joprojām viens dzīvojot. Tāpēc viņa iedomājusies, vai es negribot par pilsētas kundzeni kļūt. Ar elegantu platmali un glauniem zābakiem pa asfaltu staigāt, iet uz teātri, baznīcu un lielveikaliem. Pagasta bodītē patiešām neko nevar nopirkt, nekādas izvēles. Atceries to garšīgo kefīru, ko es toreiz lūdzu atvest? Bet tu man atvedi pavisam citu, lai gan tas arī nebija slikts. Toreiz es tev vēl pieteicu, lai nākamreiz atved arī dažādu veidu cīsiņus, īpaši garšīgi ir tie vieni, bet tu jau nezini, kuri, un vispār tu sen neesi ciemos bijusi. Ja tu zinātu, kā mūsu dārzā izskatās! Viens stūris ir pavisam izcirsts, bet otrā es stādīšu… Pēkšņi neatceros, kā to krūmu sauca, lai paliek. Toties otrā…
– Tante, kā tad beidzās tās sarunas ar Biruti? – es atkal iespraucos.
– Ai, jā! Pie kā es paliku… – tante piespieda plaukstu pierei.
– Vai tu negribot par pilsētas kundzeni kļūt, – atgādināju.
– Kas nu es par kundzeni! Tas jau bija tik tā pa jokam. Gandrīz mēnesi Birute nāca un gāja, vienu un to pašu plati spēlēdama: „Vai tad tev grūti aizbraukt viņu vismaz apskatīties? Nav jau uzreiz jāprecas!” Beidzot arī es pati sāku domāt: nudien, tik daudz taču es varu, kā aizbraukt un paskatīties. Līdzko Birutei to pateicu, tā viņa ķērās pie „dzelzs kalšanas” – jau tās pašas dienas vakarā Lotāram nosūtīja vēstuli. Neko daudz gan tur neesot rakstījusi, tikai pajautājusi, vai viņš joprojām meklējot savai mājai saimnieci. Desmit gadi tomēr pagājuši, daudz kas varētu būt mainījies. Ja nu viss vēl arvien pa vecam, tad Birute varot ar kādu iepazīstināt. Man gan mieru nedeva jautājums: ko darīsim, ja viņš man nemaz nepatiks? Bet Birute arī par to bija padomājusi un uz aploksnes atpakaļadresē norādījusi savu vārdu. Gan jau Lotārs sapratīšot, ka viņai prātā bijuši tikai labi nodomi. Pēc tam trīs nedēļas abas mocījāmies minējumos, kāpēc vīrietis tik ilgi neatbild. Varbūt viņam jau cita saimniece mājās? Varbūt izbraucis vai saslimis, vai varbūt vēstule noklīdusi? Atceries, kā mums reiz gadījās ar tavu Ziemassvētku apsveikumu? Tikai martā izlasījām. Pastniece bija ielikusi „Lauku Avīzē”, bet es to numuru neizlasītu iekrāmēju kaudzē pie pārējiem. Tikai vēlāk, kad Birute sadomāja izlasīt garo stāstu visu pēc kārtas, nevis turpinājumos, viņa to aploksni atrada. Pēc tam gan pati teica – nebija vērts. Nē, ne jau aploksni atrast! To garo stāstu no avīzēm lasīt! Tāpat tūlīt tika izdots grāmatā. Un vai tad viņai grāmatu trūkst? Pilni plaukti līdz griestiem! Mūžs par īsu, lai visu izlasītu. Nupat jau gan Birute žēlojās, ka mugura pavisam stīva palikusi, ka kaulainā jau asina izkapti…
– Tante Veronika, – es atkal iespraucos. – Jūs tolaik noskaidrojāt, kāpēc viņš neatbildēja?
– Vai tad es teicu, ka neatbildēja? Atbildēja! Piezvanīja Birutei uz mājām. Esot jau zvanījis arī agrāk, bet vai tad tā atspole dzīvo mājās! Dienas lielāko daļu sēž uz mana mūrīša un silda muguru. Savu malku taupa, kaut šķūnis līdz pažobelei piebāzts.
– Tante…. – es vēlreiz centos ieregulēt viņas stāstāmo.
– Jā, piezvanīja! Bet Birutei, ne jau man! Es netiku pa telefonu ar viņu runājusi. Birute teica – esot izklausījies ļoti iepriecināts, lai tik braucot raudzībās, viņš katru dienu esot mājās, reizēm tik līdz veikalam pēc smēķa aizejot. Birute nekavējoties izlēma manā vietā: lai Lotārs sestdien pusdienlaikā gaidot viešņu!
– Sestdien… Tas ir – šodien? – es ātri parēķināju.
– Nepārtrauc, – tante Veronika asi iebilda. – Tā atspole izrevidēja manu drēbju skapi, nolika man priekšā divas labākās kleitas un nākamajā dienā aizvilka pie pagasta frizieres. Kā redzi, pataisīja mani par rudu aitu un uzacis arī izplēsa. Sāka jau sapņot par mīkstinošām roku vannām un manikīru, un tikai tad, kas es viņai piedraudēju ar izsūtīšanu no nepiederošas teritorijas, viņa nomierinājās. Kad kleita bija izgludināta un pielaikota, izrādījās – man neesot piemērotu kurpju! Priekš kam man kurpes, ja laukā ir tādi dubļi! Es taču nebraucu uz balli! Man līdz autobusam vispirms jātiek! Un tad vēl tā garā kleita! Kā es ar tādu aizplanckāšos līdz pieturai? – tante Veronika sprēgāja nu jau pavisam niknā tonī. – Ja Birute to visu darītu priekš sevis, es vēl saprastu, bet kāpēc viņai tas viss bija vajadzīgs?
-Tante… Kā noprotu, tu jau Lotāru satiki? – izlēmu pasteidzināt stāstītāju.
– Pagaidi, ne tik ātri! Ne tik vienkārši! – tante Veronika izpūta elpu, un turpināja krietni sagurušā balsī, teikumus veļot lēnām, kā pret kalnu. – Atbraucu ar agro autobusu, jo nākamais jau tikai pēcpusdienā. Domāju – ko gan velti zaudēt laiku, iešu meklēt norādīto adresi – Kadiķu iela kā nekā pašā pilsētas viņā malā. Kamēr aizkulšos, pusstunda paies. Birute gan man visu ļoti smalki aprakstīja, it kā pati nupat nesen to ceļu būtu gājusi. Pat neticējās, ka pirms desmit gadiem tur paslepus zagusies izpētīt, vai elegantais kungs nemelo. Tik vien, ka ne tur vairs jasmīnu un ceriņu puduru, ne zaļas dēļu sētas. Dažas jaunas mājas uzceltas, vecās nojauktas. Starp tām arī apmaldījos. Sestais numurs ir, bet blakus – desmitais. Skaties, kā gribi, bet astotais numurs un Lotāra savrupnams kā zemē iegrimis. Labi, ka tuvumā gadījās kāds pusaugu puika, prasīju tam – kur palicis astotais numurs? Turpat jau vien esot, lai tik ejot pa laipu pāri grāvim uz to pusi, kur sagāzusies dēļu sēta. Aiz tās arī esot mājele ar visu astoto numuru. Paskatījies uz maniem gumijas zābakiem – tos es tā arī nebiju novilkusi – puika vērtējoši noteica: “Aizbridīsiet.” Tagad pati brīnos: kāpēc jau tajā brīdī manā apziņā neieskanējās trauksmes signāls? Aiz-bridīsiet! Vai tiešām tik ļoti biju apmāta ar Birutes stāstiem par izskatīgo un galanto Lotāru, ka nespēju saskatīt acīm redzamo? Ar rožainiem sapņu spārniem laidos tik pāri laipai! Pie noplukušās sētas stūra mans cēlais gājiens aprāvās – skatam pavērās negaidīti skumja un dramatiska aina. Dēļiem apdarinātais nams, kas gan jau kādreiz pieredzējis krietni labākus laikus, tagad, nošķiebis sānus, slīka lielā, pelēkā lāmā. Es teiktu – tas atgādināja uz sēkļa uzskrējušu, stingri sasvērušos kuģi. Ieejas durvis pusvirus, bet ne jau tāpēc, ka ciemiņus gaidītu… Sākumā domāju, ka vienā eņģē karājas, vēlāk izrādījās – atslietas pret diviem akmeņiem, lai noslēptu melnējošo ieejas caurumu. Krāsu zaudējušās, aplupušās mājas sienas un apputējušās, saplaisājušās loga rūtis izskatījās tik nožēlojami, ka gribējās raudāt. Stāvēju kā apmāta, jo prāts nespēja apvienot Birutes stāstīto ar to, ko tagad redzu pati savām acīm…
(Turpinājums sekos)
