– Tu atbrauksi uz manām bērēm? – tante Veronika elsa man tieši ausī, un pēc viņas balss, ko nedaudz pārveidoja telefoni un attālums, man šķita – dveš ar pēdējiem spēkiem.
– Ak, vai, kas noticis? – gluži satraukta jautāju, bet tajā pašā mirklī atcerējos, ka esmu jau piedzīvojusi ko līdzīgu: tieši ar šādiem vārdiem jau vairākkārtīgi sākušās tantes Veronikas visžēlīgākās žēlošanās.
– Esi saslimusi? Mājās vai slimnīcā? Lotārs ir tev blakus? – turpināju uzdot virkni jautājumu, kas ļautu noskaidrot situācijas nopietnību.
– Lotārs… Tas Lotārs… – tante dvesa šoreiz jau caur šņukstiem, kas izklausījās gluži dabiski. – Viņa vārda pieminēšana vien man izsauc nelabu dūšu.
– Skaidrs, – atviegloti nopūtos. – Ar veselību tev viss kārtībā, un par bērēm vēl pāragri domāt.
– Nekas nav pāragri, – tante Veronika pēkšņi atguva savu možo balsi un iekliedza man tieši ausī. – Vēl viena diena ar to bezgodīgo, slīpēto, viltīgo veci, un es nonākšu tieši kapā! Tāds blēdis, tāds aprēķinātājs, tāds glumeklis, tāds…
Kamēr tante centās atcerēties vēl kādu atbilstošu vārdu, steidzu novirzīt viņas domas uz galveno stāstāmo:
– Kas jums tur atkal atgadījies? Ko Lotārs tagad izdarījis pa savam, ne tavam prātam? Pīpēt sācis vai dzert?
– Ak, kaut tik vien tās bēdas būtu, tad es vēl ilgi dzīvotu, – tante atkal knapi dvesa, un es iztēlē skatīju, kā, atgāzusies dīvāna spilvenos, taustās pēc baldriāna pilēm uz zemā naktsgaldiņa. – Tu pat nespēj iedomāties, kas notika! Neviens neticētu, ka no Lotāra kaut ko tādu var sagaidīt! Man stāstītu, ka kādai manai paziņai tā noticis, es neticētu, tāpat kā neticētu, ka, nopērkot loterijas biļeti, var vinnēt mašīnu! Kaut kas tāds tikai filmās var gadīties, seriālos, kas būvēti no mākslīgi samudžinātiem notikumiem, dzīvē nekam tādam nebūtu jānotiek! Tā jau nevainīgu cilvēku pa taisno var kapā novest, un neviens pat nesapratīs, kuru īsteni vainot!
Tante Veronika nebeidza vaimanāt līdzīgā garā, un man bija ilgi jāgaida, līdz viņas runas plūdus izdevās apturēt ar konkrētu jautājumu:
– Ko īsti Lotārs tev izdarīja?
Sarunas otrā galā uz mirkli iestājās man neizprotams klusums, dzirdēju, kā nošvīkst dīvāna atsperes, tantei atguļoties, līdz atskanēja dziļa nopūta:
– Ahhh… Es pat nezinu, kā tev lai to izstāsta. No kura gala sākt, no beigām vai no sākuma…
– No sākuma gan jau būs saprotamāk, – tā vismaz tobrīd domāju es, bet tante Veronika nopūtās vēl garāk:
– Nezinu gan… Vai kāds te vispār var saprast, kur sākums un kur beigas? Ja tev pēkšņi uzrastos sešdesmitgadīgs dēls un sāktu saukt par mammucīti, diezin ko tu teiktu! Tāda bezkaunība, tāds pazemojums, lai neteiktu – pilnīgs ārprāts! Tu to vispār spēj saprast? Atveru durvis, bet tur noplucis vecis ar brillītēm uz deguna: “Sveika, mammucīt, gaidīji?” Kāds es viņam mammucītis, savā mūžā, būdama pie pilnas apziņas, vienu vienīgu meitu esmu dzemdējusi, un katrs, kurš viņu redzējis, saka: pēc izskata redzams, ka tavējā, bet šis – ne tuvu līdzīgs, pat ja es nesamaņā vai no svētā gara būtu viņu ieņēmusi, deviņus mēnešus pašai nezinot kaut kā iznēsājusi un tad Ziemsvētku naktī silītē atradusi, jo tieši tad šis debesu brīnums esot dzimis. Ak, ja vēl būtu brīnums, bet man jau no pirmā acumirkļa netīkams: mazs un tukls vīrelis, bālu ādu, strupiem pirkstiem un allaž apgrauztiem nagiem, plecos ierautu galvu, tāds sakumpis un gana nošņurcis. Ak, jā, vienīgais brīnums pie viņa varētu būt plānais rudo matu pusmēness ap galvu, tāds neticami regulārs, kā ar cirkuli uzvilkts, to redzu ik ēdienreizi, kad šis pieliec galvu virs zupas šķīvja, bet mūsu dzimtā tak nekad nevienam nekad nav bijuši rudi mati, lai gan, ja tā labi padomā… Vai gan man kāds ir stāstījis, kādā krāsā bijuši mati maniem vecvecvecākiem? Tajās izbalējušajās, nodzeltējušajās fotogrāfijās izskatās, ka visiem rūsa matos. Ak, un ja vēl tikai tas! Šim Ziemassvētku silītes brīnumam vēl attiecīgs īpašs vārds dokumentos ierakstīts: Otomāris! Vai tu savam dēlam tādu liktu? Jā, jā, zinu, ko teiksi: tagad citi laiki; kad viņa māte tādu iecerējusi, tad arī bijuši citi, nevis tie, kas viņas tēva tēva gados. Tad nu, redz, vectēva dēļ, kuram mācītājs savas dižmanības pēc lieku burtu vārdā ierakstījis, cilvēkam tas vārds visu mūžu jāvalkā, un tu pat nezini, kā tādu kundziņu uzrunāt, jo nav jau tā, kā ar to vienīgo man zināmo Otomāru, kurš Annalīzei bija vīrs, pirms, tiltu būvējot, nositās; to mierīgi varēja saukt par Oti – neviens neapvainojās, un visi bija apmierināti. Šis uz tādiem vārdiem kā Oto un Māris neatsaucas – izmēģināju, bet vienīgi apvainojās un visā nopietnībā aizrādīja, lai nekropļojot viņa dzimtas mantojumu. Tā nu katrreiz nākas saukt pilnā vārdā, kaut mani gan mājās neviens nesauc par Veroniku. Lotāram es esmu Verunčiks, un šis ķēmojas viņam pakaļ. Saku “ķēmojas”, jo skan pavisam citādāk, ne tā kā Lotāram, manai ausij gluži netīkami, nu, un tad jau es arī, viņam par spīti – par Otomarčiku.
– Pagaidi, piebremzē! – cenšos iespraukties tantes Veronikas domu labirintos, lai tiktu vismaz pie kaut kādas skaidrības. – Kas tad īsti ir tas Otomāris? Kur tāds uzradās? Es tādu neatceros dzirdējusi. Kāds no tava nelaiķa Roberta radiniekiem?
– Tak, nē, šis ir no Lotāra paspārnes! – Veronika dusmīgi izsaucās. – Dēls, ne dēls, tikpat kā dēls… Sapratu, ka Lotārs šim uzrakstījis vēstuli, citādi jau nezinātu, kur jābrauc. Laikam jau sadomāja palielīties, ka ticis labā maizē, zem droša jumta, uz stabiliem pamatiem, un gan jau pasauca ciemos. Tev taisnība, lai to visu saprastu, nudien jāsāk no sākumā, tā sākuma, kas pirms sešdesmit gadiem, lai gan priekš Lotāra – pirms piecdesmit. Es to visu uzzināju tikai pirms nedēļas, tajā dienā, kad atvēru durvis, bet tur sešdesmitgadīgs atradenis ar savu: “Mammucīt, gaidīji?” Tā ka, ja runājam par sākumiem, tad to pilnīgi noteikti var saukt par manas kārtējās nelaimes sākumu. Tātad – Lotārs ir rīdzinieks, Rīgā audzis, mācījies, strādājis dažādus darbus. Reiz tirgus paviljonā saticis un ieskatījies pārdevējā Anastasijā, kurai pūrā bijis deviņgadīgs dēls Otomāris. Kā tagad pats saka: apprecējis aiz žēluma, redzējis, ka sieviete viena netiek galā. Puika šķitis gudrs un attīstīts, daudz laika pavadījis pie grāmatām. Ļoti pieķēries Lotāram, atrādījis viņam visus mājas darbus, stāstījis par skolas gaitām, saucis uz vecāku sapulcēm, lai visi zinātu, ka viņam ir tēvs. Negribējies puiku sāpināt, tāpēc ļāvies viņam piešķirtajai tēva lomai, kaut iekšēji nejuties tai gatavs. Tagad Lotārs gudri spriež: varbūt tas tāpēc, ka mazu netika auklējis, izpalicis autiņu, piena pudelīšu un pirmo soļu rūpju periods, kas zināmā mērā pieradina jaunos tēvus rūpēties par bērnu. Viņam tās rūpes tikušas jau tādas krietni pieauguša vecuma, kad mazie pirkstiņi vairs neprasījās pēc atbalsta un pieķeršanās. Turklāt – ģimenes galva un kakls visās nozīmēs bijusi Anastasija, Lotāram nācies tikai izpildīt viņas lūgumus un norādes. It kā ērti, tomēr – ik palaikam viņam gribējies no tā visa aizbēgt. Kad nomirusi Lotāra tēva māsa un izlēmusi savu nu jau sagruvušo savrupnamu norakstīt Lotāram, viņš, daudz nedomādams, pametis gan Rīgu, gan Anastasiju un Otomāri, kuram tolaik bijuši jau piecpadsmit gadi. Kādu laiku ik mēnesi braukājis ciemos, vedis naudu, vēlāk, kad audžudēls iekārtojies darbā, reizēm nelielu summiņu no savas algas nosūtījis pa pastu. Šad tad sazvanījušies, bet nebijis vairs īsti, par ko runāt. Anastasija par “bezatbildīgo pasaules skrējēju” sen vairs negribējusi dzirdēt ne vārda un arī Otomārim aizliegusi apmeklēt patēvu, tāpēc Lotārs ar mierīgu prātu un padarīta darba sajūtu aizšķīris šo dzīves lappusi kā izlasītu. Atceries, tev stāstīju: kad Lotāram pajautāju, vai viņš kādreiz ir bijis precējies, vai viņam ir bērni, viņš neko neatbildēja, bet kā vēja pūsts aiznesās uz virtuvi pagatavot man tēju. Toreiz tā arī uz šo jautājumu atbildi nesaņēmu… Arī vēlāk, kad jautāju par viņa iepriekšējo dzīvi, neko neuzzināju. Tā arī līdz šim nesaprotu: kas gan viņa dzīves stāstā bija tāds slēpjams, ka nevarēja man savlaicīgi izstāstīt? Tas, ka reiz bijusi ģimene, nav nedz kauns, nedz noziegums. Katram taču skaidrs, ka astoņdesmit dzīves gados varētu būt daudz kas noticis, satiktie cilvēki nākuši, gājuši, miruši… Pagātni nevar izdzēst kā nebijušu, tur noteikti bija jāpaliek kādiem tuviem, zināmiem cilvēkiem, jautājums vienīgi: kāpēc Lotārs mūža nogalē viens pats dzīvoja savā tumšajā alā, visu pamests un aizmirsts? Vai viņa audžudēls par to neko nezināja? Tomēr kaut kādai pienākuma sajūtai vajadzētu būt. Es viņam, protams, šo jautājumu uzdevu tieši un nekautrējoties, bet – kaut kas no Lotāra Otomārī tomēr ir: saņemdams neērtus un nepatīkamus jautājumus, arī viņš veikli atrod iemeslu nozust no skatuves. Tā arī neesmu sapratusi, kur pēdējos desmit gadus pēc Anastasijas smagās slimības traģiskajām beigām mitinājies Otomāris… Tik daudz zinu, ka vecajā dzīvoklī viņš vairs nedzīvo.
– Es tomēr kaut ko nesaprotu, – ieklausījusies tantes Veronikas mierīgajā balsī, jautāju. – Kāpēc tavi pirmie vārdi bija par… bērēm? Un Lotāra vārda nepieminēšanu? Un tad vēl visi tie nejaukie vārdi par Lotāru… Ko viņš tev īsti nodarījis?
– Tu neko nesaprati? – tante spalgi iesaucās. – Tu patiešām nesaprati? Par kādu muļķi tas vecis mani pataisīja, savus noslēpumus noklusēdams! Nez, cik vēl tādu viņam krājumā? Kā lai zinu, ka tie citi nav vēl trakāki? Varbūt viņš vispār ir meklējamo personu sarakstā, reiz tik ilgi tajā graustā slēpās!
– Nu jau gan tu pārspīlē, – metos aizstāvēt man gluži svešo, tomēr tantei Veronikai it kā simpātisko vīrieti. – Kāpēc tad uzreiz kādam viņu vajadzētu meklēt? Pati zini, cik daudz vientuļu sirmgalvju dzīvo vecās, pussagruvušās mājās. Stāstīji taču par Valentīnu silmalā, par invalīdu Staņislavu… Arī Lotārs tāpat – dzīvoja, kā spēja un prata, turklāt – vai tad tev viņa dēļ kas slikts noticis?
– Tu vēl prasi? – tante spalgi izsaucās. – “Sveika, mammucīt, gaidīji?” – viņa centās atdarināt iespējamo Lotāra audžudēla balsi. – Vai tas nav pazemojums? Kāds es viņam mammucītis! Tādam sešdesmitgadīgam vecim! Un vēl mazāk Verunčiks! Aizliedzu, tagad jau abiem aizliedzu izrunāt šo kroplo vārdu! Lai Lotārs nemaz necenšas man ieskaidrot, ka tas ir tāds rotaļīgs mīļvārdiņš! Ja tik gudrs, lai izdomā citu, es tur nekā mīļa vairs nedzirdu, Otomāris visu ir sabojājis – gan manu dzirdi, gan vārdu. Veronika un tikai! Ar cieņu un mīlestību, un goddevību! Barotāja, aprūpētāja un apkalpotāja! Es neprasu, lai man par to skandina ik uz soļa, tikai – lai ielāgo, jo ne jau tā ir lielākā bēda, pašu trakāko tu vēl nemaz nezini! Pag, man jāsameklē baldriāna piles, citādi atkal sirds kāps pa muti laukā, nespēju es mierīgi par to visu nedz domāt, un kur nu vēl runāt!
Īsu mirkli ieklausījos klusinātos čukstos telefonā, kas laikam jau bija domāti patālāk noliktajai zāļu pudelītei un ūdens glāzei, un mēģināju uzminēt: kas tagad sekos? Kādēļ gan Lotārs no Veronikas izpelnījies tik daudz neglaimojošu vārdu? Kāda visā tajā loma Otomārim? Varbūt viņš nav tik kārtīgs kā Lotārs? Varbūt dzer vai smēķē, un tas, cik zinu, Veronikai spēj iesvelt dusmas, īpaši, ja dūmots tiek istabā. No tantes teiktā atceros, ka Lotāram nepiemīt šie netikumi, turklāt viņš esot ļoti tīrīgs un akurāts, pat brokastmaizes drupatiņas birdinot uz apkaštasītes, un vismaz trīs reizes dienā slaukot savu istabu. Nez, kurā no četrām istabām apmeties Otomāris… Gan jau mazajā gala istabiņā, kas parasti stāv tukša, jo atrodas ziemeļu pusē. Interesanti, kā Otomāris saprotas ar Lotāru un Veroniku? No dažiem tantes teikumiem sāku nojaust, ka viņš Veronikas mājās aizkavējies jau krietni ilgi. Vai tāpēc viņa tik dusmīga uz Lotāru?
(Turpinājums sekos)
