– Pārsteigums – tas skan intriģējoši, – cerīgi iestarpināju tantes Veronikas stāstījumā. – Protams, ja vien nav nepatīkams…
– Ai, pat nezinu, pat šobrīd skaidram prātam neaptverami tas viss, – tante īsi aprāva manu sakāmo. – Gan jau kādam šķita patīkams, bet man tobrīd nebija ne grama no tīksmes, pakrūtē sāka spiest, galvā dunēt un dusmu viesulis tā vien draudēja izlauzties uz āru, jo kaut kam tādam nudien nebiju gatava.
Tu vispār spēj to iedomāties? Man istabā krēslaina un svētsvinīga noskaņa – no koncerta, ko sagatavojuši Rīgas mākslinieki un televīzija, no svecēm un egļu smaržas (Lotārs pastāvēja uz to, ka īstu eglīti noteikti vajag dabūt, pats brida uz tuvējo mežu un tādu kuslu arī atvilka mājās), no sātīgas un aromātiskas maltītes, jo es tomēr pagatavoju vakaram plānoto pīles cepeti, no jaunās kleitas, ko speciāli biju pasūtījusi, lai godam nosvinētu visus šī gada nogales svētkus, un tad pa durvīm ieveļas divi piedzēruši večuki (bet Lotārs taču nedzerot, līdz šim patiešām nebiju redzējusi viņu iedzērušu!), apsniguši, dubļainām kājām un ar zemi novārtījušies, jo vietām atkusušais zemes ceļš pat dienas gaismā rādījās gauži slidens, un sniedz man saņurcītā papīrā ievīstītu podu, – tante beidzot ievilka elpu, kas teju teju jau bija izsīkusi.
– Tas dubļos izvārtītais pods it kā esot daļa no pārsteiguma, svētku runa un pārējais sekošot pēc īsa brīža – tā murkšķēja Otomāris. Kāda vēl svētku runa, ja Lotārs tikai muļķīgi ķiķināja un žagodamies atkārtoja: “Nedusmo, saldumiņ, hik, tas, ko es tev iečukstēš’ austiņ’, hik, tev dikti ies pie sirds, hik!” – tante ļoti meistarīgi atdarināja Lotāra runas manieri.
– Kāds “saldumiņš”? Un kas tas vispār par vulgāru stilu? Kur viņš tādu nodrāztu vārdu rāvis, gan jau no sava mīļā audžudēliņa, kas visādas jēlības galvaspilsētā samācījies! Un kas man pēc šitāda skata vēl varētu iet pie sirds? Visa svētku noskaņa un viss vakars sabojāts! – tante skaļi nošņaukājās un pēc brīža turpināja.
– Ievilka Otomāris Lotāru savā, tas ir – manā aukstajā istabā, kaut ko purpināja par ātru atžirgšanu un saņemšanos, bet manas dusmas tikmēr auga augumā. Ķēru lupatu, gatavojos mazgāt grīdu, tad atcerējos to nelaimīgo, daudz cietušo puķu podu. Attinu vaļā, bet tur tādas izstīdzējušas narcisītes, smalkām, bālām lapiņām, kaut aplauzītas, bet smaržīgas, ļoti smaržīgas, gandrīz kā tās dzejnieku narcises, kas man pie mājas pavasarī zied, tik nez kāpēc sāk iznīkt. Sapratu, ka abi uz pilsētu braukuši, jo mums tuvumā nav nedz siltumnīcas, nedz bodes, kur puķes nopirkt, savādi, vai ne, – polšu var, bet puķes ne. Tad jau arī nav jābrīnās, ka Otomārim sagribējās pudeli nopirkt, ja gandrīz katrā veikalā pilni plaukti, jo Lotārs tak ni un ni, – nu, tā vismaz viņš pats man savulaik izteicās. Es gan viņam toreiz nenoticēju un jau pirmajā vakarā ar vīnu pārbaudīju, un šis pamatīgi sareiba, visādas muļķības sarunāja un ko tik ne vēl. Tad vēl tas vakars pie Birutes ar viņas smiltsērkšķu uzlējumu un Ervīna raudzētais medalus… Toreiz Lotāram riktīgi slikti sametās ap dūšu, otrā rītā bija gluži nerunīgs, un tad viņš tā pavisam nopietni nosolījās: “Nudien, vairs nemaz!” Kad vēlāk šad un tad vakaros mums abiem omas uzprišināšanai pa mēriņam ielēju, viņš vairāk par vienu glāzīti nedzēra, sak, kompānijas pēc varot kādu malku, bet vairāk gan arī ne – tāds vecums esot, ka galva reibstot tāpat, bez dzeršanas.
Savādi man šķita kas cits: ka Lotārs vispār devās uz pilsētu. Kopš ievākšanās pie manis, viņš tikai vienu reizi negribīgi vilkās uz autobusu un tad arī tikai tāpēc, ka zobs esot iesāpējies. Citādi – neviens viņu tur negaidot, neko viņam tur nevajagot, tāpēc neesot viņam pilsētā ko meklēt – tā viņš allaž atrunājās, kad aicināju braukt līdzi. Es gan domāju, ka Lotāram bija bail tur kādus zināmus cilvēkus satikt, jo pāris reizes pasta kastē atradu vēstules ar viņa vārdu, tādas svarīgas, ar drukātu adresi (bija mums tāda noruna, ka Lotāra bijušais kaimiņš viņam pārsūtīs, ja kas svarīgs gadīsies). Es jau neko daudz par viņa iepriekšējo dzīvi nezināju, kaut laiku palaikam vedināju uz atmiņām.
Kad Lotāram prasīju, vai kas atgadījies, viņš tikai atmeta ar roku – nekas īpašs tur neesot, un uz mani galīgi neattiecoties. Vēlāk gan atzinās, ka pašvaldība gribot, lai viņš savu sabrukušo māju novācot, bet – ne viņš to grāvis, ne viņš to vākšot. Kad pirms vairākiem gadiem gājis lūgt siltu dzīvokli, viņam solīts, ka uzņemšot rindā, kādus septiņus gadus gan būšot jāgaida, bet – kā viņi zinot, cik ilgi Lotārs vēl dzīvos? Un vispār – vai viņiem tiešām netrūkstot kauna no veca vīra kaut ko tādu prasīt, kas viņš vairs par baļķu krāvēju? Te nu varēju viņam tikai piekrist, bet – ne jau par to ir šis stāsts. Lotārs tomēr bija aizbraucis uz pilsētu, un nevis kopā ar mani, bet gan ar savu sen neredzēto audžudēlu, tur abi bija dzēruši un nez ko vēl sastrādājuši, kas nozīmē: pārsteigumi tiešām varētu sekot, to sapratu itin labi. Negribēju justies nesagatavota, tāpēc piezagos pie aukstās istabas durvīm un klausījos.
Eh, labāk nebūtu to darījusi, jo no dzirdētā apjuku vēl vairāk: plaukšķināšana un pliķēšana, vemstīšanās un šņaukāšanās, stenēšana un vaidēšana, nesakarīgu vārdu buldurēšana, purpināšana un bāršanās. Iztēlē jau skatīju visneiedomājamākās ainas, par kurām pat kauns kādam stāstīt, bet tad pēkšņi viss apklusa. Loģiski, ka mēģināju ielūrēt pa atslēgas caurumu, bet neko neredzēju – laikam jau Otomāris to bija aizbāzis no iekšpuses. It kā jau varēju sameklēt adāmadatu un caurumu izbakstīt, bet, ja nav lemts, varbūt patiešām labāk to visu neredzēt?
Labu laiku neko interesantu nesadzirdējusi, apsēdos uz dīvāna, atspiedusies spilvenos, aizdomājos un, no dienas pārdzīvojumiem sagurusi, pašai par brīnumu turpat arī iesnaudos. Uztrūkos no tā, ka kāds apsēdās man blakus. Lotārs. Pūzdams matos piparmētru košļenes atsvaidzinātu elpu, viņš tiecās mani apskaut un laikam jau arī nobučot, bet man pēkšņi, laikam jau no tās matu kņudināšanas, uznāca pamatīgas šķavas. Kā strauji cēlu labo roku, lai aizliktu mutei priekšā, tā trāpīju Lotāram tieši pa plaukstu, un tas, ko viņš pirkstos turēja, ar slaidu loku aizlidoja uz galda, atsitās pret stikla krūzes sāniem un dzinkstēdams paripoja zem krēsla. Nodomāju – tā viņa krekla aproču poga vai arī kāda monēta.
“Oi, mammucīt, nu kāpēc tu tā?” turpat tuvumā šļupstēja Otomāra balss. “Papucītis tak pie tevis no laba prāta, bet tu – ar dusmām vien. Tā nudien nav labi, mammucīt, tu visu svētku runu norāvi.”
“Ko viņš tur murmulē?” bija mana vienīgā doma, kamēr skatījos, kā Otomāra roka taustās gar stenderi, līdz atrod gaismas slēdzi. Jau pēc brīža griestu lampas spilgtā gaisma nobeidza visas svētsvinīgās noskaņas pēdējās atliekas. Gaismā, kā zināms, viss redzams skaidrāk, un tas, kas līdz šim pustumsas dēļ nebija īsti saskatāms, tagad rādījās ne pārāk tīkams, ar to šoreiz domāju abus krietni sareibušos večukus. Tiesa, no viņu ļodzīgajiem augumiem tobrīd redzēju visai maz, jo, Otomāra mudināts, arī Lotārs bija nometies četrrāpus, un manu acu priekšā bija vien divi padilušās biksēs iespīlēti dibeni.
“Meklē, čomiņ, meklē!” palīduši zem galda, viņi šļupstēja viens otram un ķiķināja. Otomārim nošļuka kurpe, vispirms viena, tad otra, un nu man nācās skatīties uz viņa basajām un netīrajām pēdām. Apjēdzu, ka laikam jau būšu izmetusi viņa vienīgās zeķes, reiz jau citas viņš nebija atradis, bet kurš tad varēja iedomāties, ka šis tik nabags. Tikmēr Lotārs, lienot ārā no pagaldes, ar pirkstiem aizskāra audžudēla baso pēdu, un šis briesmīgi iekliedzās – šausmīgi kutot! Lotārs kā tāds puišelis nerimās un speciāli vēlreiz pagramstījās gar baso pēdu. Otomāris dusmās grūda šim ar krēslu, tas aizķēra grīdas vāzē iestutēto egles zaru, zars gāzās un degošās sveces uzkrita Lotāram tieši uz galvas.
– Ak, šausmas! – patiesā pārdzīvojumā izsaucos. – Tā tak var nopietni apdedzināties!
– Nekas nopietns, paldies dievam, vien pāris karstā parafīna kompreses un paretināts plāno matu cekuls, kas jau pirms visas šīs drāmas spurojās uz visām pusēm, pāris robi nekādu skādi tam smukumam neradīja.
Stāstu es tev tā smalki un gari, bet patiesībā tas viss notika vienā acumirklī. Nebiju vēl paspējusi nedz iesmieties par divu dupšu seksapīlu, nedz izbrīnīties par baskāju šovu, kad nācās izbīties un glābt, kas glābjams. Kamēr meklēju marli vēsai kompresei Lotāram, Otomāris, katram gadījumam basās kājas ievilcis kurpēs, atkal gramstījās zem galda. Kādā brīdī, skaļi izsaucies: “Rokā ir!” – viņš naski atrāpoja pie Lotāra. Man nerādīja, ko īsti tur atradis, bet Lotārs manāmi atžirga. Lielais reibums viņam jau iepriekš bija mazinājies, iespējams, ka no tās Otomāra pliķē-
šanas vai arī no parafīna kompresēm. Kādu brīdi abi čukstējās, tad Lotārs mani palūdza apsēsties uz dīvāna, viņam esot man kas nopietns sakāms.
“Ak, vai, tikai ne par Otomāri, tikai ne par viņa palikšanu šeit uz mūžu!” pie sevis klusībā lūdzos. “Un tikai ne par tā grausta nojaukšanu, arī tam man nav spēka, un ne par kādu nāvīgu slimību, kas jau tuvākajā laikā draud pašu aizsaukt viņsaulē.” Bija vēl man kaut kādas likstas tobrīd prātā, bet šobrīd vairs neatceros, un kāda gan tam tagad vairs nozīme, ko domāju tobrīd, ja neviens no maniem minējumiem nestāvēja ne tuvu tam, ko Lotārs bija sagatavojies teikt.
Pakampis vienā rokā no galda izglābto narcišu podiņu, otrā turēdams kaut kādu spožu nieciņu, viņš nokrita manā priekšā uz ceļiem (varu iedomāties, cik Lotāram tas bija sāpīgi) un, gluži apskaidrots, teica: “Cienījamā Cīrules kundze! Tu esi mana podiņa ilgi meklētais vāciņš, mana ābola pusīte, kā no vienas šķirnes koka nākusi. Es justos pagodināts, ja tu piekristu dalīties savā skaistajā uzvārdā ar mani. Apsolos būt tavs padevīgais kalps, būt kopā ar tevi bēdās un priekos, turēt tīru un gaišu mūsu kopējo sētu…”
Gara bija tā viņa runa, es visu pat nesaklausīju, jo skatiens bija pieķēries smalkam zelta gredzentiņam, ko Lotārs turēja pirkstos. Tu vari iedomāties manu izbrīnu? Neko tādu es pat sapņos nebūtu iedomājusies! Toreiz, kad Roberts mani bildināja, viss notika pavisam citādāk: viņš solīdi ieradās pie maniem vecākiem ciemos, mēs sēdējām pie klāta galda un tēvs viņu nopietni pratināja: kā maizi pelnot, kur dzīvojot, kā plānojot ģimeni uzturēt? Robertam bija, ko teikt: mājai nupat nosvinēti spāru svētki, atbildīgs darbs kolhozā, autovadītāja tiesības jau esot, gan jau drīz būšot arī savs auto. Protams, bija mums arī kaut kāda romantika ar pastaigām mēnesnīcā un lakstīgalu serenādēm, tad kāzas ar milzum daudz viesiem, tikai tagad visai maz no tā visa prātā palicis, tik sen tas viss bija.
Atzīšos, ka Lotāra bildinājums man nāca negaidīts, kaut, Birutes piemēra rosināti, visā nopietnībā tikām runājuši par oficiālu attiecību statusa reģistrāciju. Es gan toreiz iebildu, ka mūsdienās iespējams mūžu blakus nodzīvot nelaulātiem, nav nepieciešama tā visa papīru būšana, īpaši mūsu vecumā, bet Lotārs izspēlēja savu galveno trumpi: viņš negribot nomirt kā Kurmja kungs. Man gan šķita, ka daudz vairāk par uzvārdu viņu uztrauca pajumte, un tas jau būtu tikai loģiski – kaut kādu pamatu cilvēkam taču vajag, bet negribējās man toreiz sarunu turpināt. Arī šoreiz nezināju, ko atbildēt – biju tik ļoti samulsusi, ka prāts klusēja. Sirds varbūt arī mudinātu pasniegties pretim, jo pēdējā laikā jutāmies viens pie otra pieslīpējušies, saraduši un sadziedājušies, ak, ja vien ne tas Otomāris ar savu “mammucīt”: “Nu, mammucīt, tak saki papucītim “jā” un dod buču!”
Man no šī viena teikuma sāk pakrūtē spiest, galvā dunēt, un pēkšņs dusmu viesulis tā vien draudēja izlauzties uz āru. “Tas svešais vēl arvien ir šeit, un arī rīt viņš būs šeit, un gan jau arī parīt nekur neaizbrauks, jo gan jau arī viņam nav, kur nolikt savas smagās ceļasomas! Un Lotārs nespēs viņu aizraidīt, jo Otomāris skaitās viņa audžudēls, un man līdz sava mūža galam nāksies paciest divus večus!” auļoja manu domu viesulis.
Atmodinātais saprāts gan lika apdomāties: “Tie ir tikai tavi pieņēmumi, turklāt to neteica Lotārs, bet tas svešais, kurš, tevis neaicināts, ielauzās mājā, lai jūs sanaidotu. Neļaujies viņam!”
Sapratu, ka ilgi lieku Lotāram gaidīt manu atbildi, bet man patiešām vajadzēja sevī sadzirdēt pareizos vārdus. “Tūlīt,” klusā balsī nočukstēju un pievēru acis.
TURPINĀJUMS SEKOS
