3.daļa šeit
– Tu domā, ka man kāds ļāva tā vienkārši – aizvērtām acīm un klusumā – sēdēt un apdomāties? – ar rūgtuma pieskaņu balsī jautāja tante Veronika. – “Mammucīt, nu, ko tev tur ilgi domāt,” piemeties blakus uz dīvāna, aplicis roku man ap plecu, šļupstēja Otomāris. “Pati zini, ka divas pensijas labāk nekā viena; ja nu kas nelāgs atgadās, tad vismaz kāds ir blakus, kas padod zāļu pudelīti un piezvana ārstam; un nav jau mans papucītis nekāda sliktā partija: inteliģents, grāmatas lasa, labs muzikants un balss arī laba, pieticīgs, paklausīgs un neskandalē arī. Prot gan naglu sienā iedzīt, gan malku saskaldīt, gan zāli nopļaut, gan… ”
Ar vienu ausi klausījos, kādu slavas dziesmu “precinātājs” Otomāris dzied par savu audžutēvu, bet tajā pašā laikā domāju: nez, kāpēc tad viņš pats ar tādu inteliģentu un visādi izdarīgu patēvu nedzīvo kopā? Un kā gan, būdams tik protošs, tas naglu dzinējs savu māju nolaida līdz gruvešu kaudzei? Bez Otomāra teikšanas jau zināju, ka šādus tādus darbiņus Lotārs spēj padarīt, bet – viss kā ar ķīseļa pirkstiem, kur nu viņam līdzināties manam nelaiķim Robertam… Eh, saprotu jau, ka no salīdzināšanas ceļas visas nelaimes, bet es jau skaļi par to nerunāju; redzu arī to apjukuma izteiksmi Lotāra sejā, kad kaut ko man pa prātam nav izdarījis, un tad man viņa paliek tīri vai žēl – cenšas tak cilvēks, kā spēj un prot.
Manīju, ka ilgā tupēšana uz ceļgaliem Lotāram vairs nav pa spēkam, grozās, knosās un kunkst, un roka ar smalko gredzentiņu arī slīd arvien zemāk. Sapratu, ka kaut kas man viņam beidzot ir jāsaka, bet viss, ko tobrīd spēju pateikt, bija: “Celies tak augšā, vecais muļķi!”
Laikam jau gana skaļi paspruka mans smiekliņš, jo tante Veronika uzreiz mani apsauca:
– Nemaz nesmej! Izrādījās, ka citu atbildi Lotārs arī nebija gaidījis. Iebāzis gredzenu kabatā, tūlīt sāka stutēties kājās: tās galīgi stīvas esot palikušas no cietās grīdas, un ceļgali tā sāpot, it kā uz zirņiem būtu tupējis, jāsteidzot ar pretsāpju ziedi sasmērēt. Nojautu, ka apvainojies par manu minstināšanos, gan jau bija domājis, ka ar prieku ķeršos ap kaklu. Otomāris gan satraucās: “Ei, ei, tā neviens tās lietas nedara! Jāsaka “jā” vai “nē”, kas tur daudz ko domāt!”
Pareizi, vajag padomāt! Mūsu gados visu dara lēnām un ar apdomu, nevar tā uzreiz – hop! – un lēkt atvarā. Pieķēros šim Otomāra iedotajam vārdam un tā arī abiem atbildēju: “Ir gan, ko domāt! Un es apdomāšu.”
Lotārs diezin vai manu teikto dzirdēja, jo bija jau aizklibojis līdz savas istabas durvīm, bet Otomāris gan vēl kaut ko ņurdēja, tad strauji piecēlās un nozuda vēsajā istabā. Tādu svētku vakaru es nudien nebiju plānojusi, ka beigās palieku viena, turklāt ar apgāztu egli un pagalam neveiklu sajūtu, it kā vainīga būtu, it kā kādam pāri nodarījusi. Sāku rosīties gar uzklāto galdu. Atnesu silto cepeti un saucu šos abus pie salātu bļodām. Kā spundes no labi norūgušas mucas abi Kurmja kungi izsprāga no savām alām un tā ēda, it kā visu dienu nebūtu maltīti redzējuši! Acis nepacēluši, laikam jau apvainojušies uz mani, tādi dusmīgi un nerunīgi. Tad nu es arī daudz necentos. Paēdu, netīros traukus novācu un aizgāju gulēt. Šie abi vēl glāzes šķindināja un pusbalsī sarunājās, bet man visu nakti bija jādomā par Lotāra bildinājumu.
It kā jau sapratu, ka nekas slikts no tā nevar izcelties – tāpat jau dzīvojam zem viena jumta un pietiekami labi saprotamies, vai man žēl, ka viņš tiek par Cīruļa kungu, tak krietni glaunāk skan: Cīruļa kungs ar kundzi. Nemaz nesmaidi, neesmu vēl prātu izkūkojusi un itin labi saprotu, ka uz tik smalkām ballēm, kur pie ieejas visus atnākušos piesaka sulaiņi livrejās, mūs vairs neviens neaicinās, kas tādas vairs vispār rīko, vien televizorā filmās uz tādu greznību no malas var paskatīties, bet tā apziņa tāda ļoti tīkama. Saprotu arī Lotāra bailes: ja mums kas noiet greizi, atkal palikt bez pajumtes… Laulība tomēr rada tādu pastāvības sajūtu – to nenoliegšu, tāpat arī zināmas garantijas. Kaut arī nedomāju mirt pirmā, kas to lai zina, vai viņam kāds ļaus palikt manā mājā, un kam to būdu vispār vajadzēs pēc manis? Pie šīs domas par aizmigšanu vispār varēju aizmirst – nonākšanu pie viņsaules vārtiem sajutu tik tuvu, ka pašai bail palika, un tad arī sev pajautāju: kāpēc gan ne? Vismaz pēdējos dzīves gadus vēl varu paspēt nodzīvot laulātas sievas godā.
Tik vien, ka mieru nedeva tas ķirmis, kam vārds Otomāris: ja nu pēc šī mana lēmuma viņš arī sadomā ievākties manā mājā? Pie papucīša un mammucīša… Piecūkot manu tīro virtuvi, izēst ledusskapi, pie pusdienu galda šņaukāties, urbināt degunu, skaļi strēbt zupu un atraugāties, netīrām kamašām šļūkāt pa maniem tepiķiem, un kur nu vēl tā pretīgā zvaigāšana, kad alus sakāpis galvā! Tā sliktā smaka viņa istabā! Ja Otomāris domā vēl ilgi te palikt, drīz vien visa māja sāks smirdēt pēc kroga! Vai man to vajag?
Un tad vēl tā Lotāra klusēšana! Neiejaukšanās un malā stāvēšana. It kā viss būtu kārtībā, it kā man tas būtu jāpieņem kā pats par sevi saprotams, it kā tas vispār nebūtu nekas! Nelaiķa Roberts gan neko tādu nepieļautu, liktu satīrīt, izvēdināt, sakopt. Ja viņš noskaitās, tad spēja tik nikni uzkliegt, ka visi uzreiz paklausīja. Eh, būtu man viņa dūša…
Aizklīdusi domās pie sava nelaiķa vīra, tante pieklusa.
– Vai tad tu neiedomājies viņiem pašiem pajautāt par nākotnes nodomiem? – uzdevu it kā loģisku jautājumu. Kad manā dzīvoklī kāda neaicināta viešņa ievēlās ar diviem lieliem čemodāniem, es uzreiz pajautāju: uz cik ilgu laiku? Kad uzzināju, ka risinājums sarežģītajai sadzīves situācijai tiek meklēts un viņai tikai divas naktis vajadzīgas naktsmājas, abas atslābām un tīri draudzīgi pavadījām šo laiku.
– Jā, pati brīnījos, kāpēc neesmu pajautājusi, bet notikumi tik strauji savērpās, ka īsti nebija laika no sirds parunāties. Pati labi zinu, ka visu vajag izrunāt, tad mazāk neskaidrību un prāts mierīgāks. Pēc tās negulētās nakts domas sakārtojās, un, kad abus pasaucu pie brokastu galda, tā arī teicu: gribu skaidri zināt kas un kā.
Apetītes torīt nebija nevienam, Lotārs izskatījās kā īsta nelaimes čupiņa, Otomāris mocījās ar smagām paģirām; manīju, ka vakarā uz galda atstātās vīna pudeles abas pazudušas. Neesmu jau nekāds gestapovietis, pažēloju, vienam iedevu gurķu sālījumu, otru pasaucu savā istabā sirsnīgi parunāties. Tad arī uzzināju, ka Lotāram pār Otomāra dzīvi nav nekādas teikšanas. Viņš jau pirmajā vakarā jautājis gan par čemodāniem, gan par ciemošanās ilgumu, bet audžudēls tik vien atbildējis: “Liec mani mierā!” Arī nākamajā dienā, kad abi braukuši uz pilsētu, viņš Otomārim uzdevis tos pašu jautājumus, bet saņēmis jau dzirdēto atbildi. Vēl cerējis, ka izdzertais alus atraisīs audžudēlam mēli, bet neko vairāk par visiem zināmo frāzi “dzīve ir netaisnīga” neesot saņēmis. Pašā vakarā, kad “pēc Veronikas atraidījuma” abi slīcinājuši bēdas vīnā, Otomāris izteicies: “Nevaru es te palikt, kaut bija tāda doma.”
Es, protams, vispirms steidzu attaisnot sevi: nebija nekāda atraidījuma, jūs mani nepareizi sapratāt, man vienkārši vajadzēja visu apdomāt, izskaitļot plusus un mīnusus, saprast, kā es pati gribu dzīvot tālāk. Kā nekā ilgus gadus esmu bijusi viena, visu darījusi pēc sava prāta, pieradusi pie miera un klusuma. Lotārs uzreiz man pajautāja: kā tad sanācis vairāk – plusu vai mīnusu? Tad arī godīgi atbildēju: ja vien ne tas Otomāris, es gredzentiņu būtu pieņēmusi, jo līdz šim jau viss rādījies gana labā gaismā – gan sadzīviskās lietās, gan uzskatos. Tos dažus negludumiņus jau bijām izrunājuši, un Lotāra vēlme visu izdarīt man pa prātam lika saprast: viņš centīsies.
Vēl labu laiku sēdējām uz manas gultas un izrunājām pēdējo divu dienu notikumus. Jau pēc brīža manīju, kā Lotārs atžirgst, kā atgriežas viņa pašapziņa. Tāds viņš man ļoti patīk, tik ļoti, ka gribas pieglausties. Eh, ja vien nebūtu tas Otomāris…
Lotārs apsolīja ar audžudēlu vēlāk nopietni izrunāties, bet, kā vakarā uzzināju, nekas prātīgs viņiem nebija izdevies. Tās pašas nekonkrētās atbildes un nevēlēšanās sarunāties. Es gan teiktu: tā bija paša Otomāra neziņa, kurp doties. Kaut ko gan viņš audžutēvam bija teicis, jo Lotārs visu vakaru un nākamo dienu pavadīja savā istabā it kā lasot Blaumaņa prozu. Divas dienas tā nodzīvojām kā kurmji katrs savā alā, satikāmies vien ēdienreizēs, bet arī tad neviens neizrādīja vēlmi sarunāties.
Trešajā dienā, nevienam neko nepasakot, jau agri no rīta Otomāris bija izgājis no mājas. Lotārs domāja, ka audžudēls uz pilsētu aizbraucis, esot viņam tur kaut kādas darīšanas. Es izlēmu izmantot iespēju ieskatīties aukstajā istabā – iztīrīt, sakopt, kā nekā, jau labu laiku tā bija atstāta nevīžīgā īrnieka ziņā, bet tur tā viena ceļasoma, sašķiebušos vāku, atvērtiem rāvējslēdzējiem, gulēja uz grīdas. Es nudien negribēju tur ielūrēt (tā vismaz es saku pati sev un Lotāram), tikai piekārtot, bet tad vāks pavērās vēl vairāk un manam skatam parādījās žūksnis aprakstītu lapu, kniedēm un saspraudēm sastiprinātu. Sākumā iedomājos – kaut kādas piezīmes, bet, ieskatoties rūpīgāk, sapratu: ar roku rakstīti lūgumi aizdot nelielas naudas summas. Šis atklājums manai ziņkārei iededza zaļo gaismu, un es atvēru čemodāna vāku. Tu pat iedomāties, nevari, kas tur bija! Nobružātas padomju laika kantorgrāmatas zaļos un dzeltenos vākos. Vienu pavēru – tajā kaut kāda uzņēmuma izdevumu un ieņēmumu uzskaitījums, citā – it kā veikala preču nosaukumi, vēl citā – garš uzvārdu un adrešu saraksts un tam pretim naudas summas, atdošanas datumi un paraksti. Gribēju jau saukt Lotāru, lai paskatās, ar ko viņa audžudēls nodarbojas, bet savlaicīgi aprāvos: Lotārs uz mani sadusmosies, ja uzzinās, ka esmu rakņājusies Otomāra somās.
Tonakt atkal negulēju, jo domas bija pārņemtas ar dažādiem minējumiem par pieklīdušā īrnieka nodarbošanos: kas viņš īsti bija – bankrotējis uzņēmējs vai kriminālā autoritāte, kurai jāmeklē kur slēpties? Cik nopietni un likumīgi bija dokumenti, kas viņam somā? Pēc cik dienām pie manām durvīm klauvēs noziedznieki vai policisti? Bailes un aizdomas uzbūra visdažādākās filmās noskatītās ainas – jau skatīju sevi guļam izplūdušu asiņu peļķē ar pakausī iedzītu cirvi un Lotāru man blakus ar dakšām mugurā. No rīta cēlos ar stingru apņemšanos: lai kāda būtu Otomāra reakcija vēlāk, uzdot viņam tiešus jautājumus un pieprasīt skaidras atbildes.
Jautājumus man patiešām izdevās uzdot – īsus, lakoniskus un paģērošus. Tiesa, tos izrunāju tikai Otomāra plānajam rudo matu pusmēnesim, tam, ko redzu ik ēdienreizi, kad šis pieliec galvu virs ēdiena šķīvja. Lotārs tikmēr uz mani skatījās lielām, valgām teļa acīm un atplestu muti, un, šķiet, viņam pat aprāvās elpa.
“Apklusti, fūrija!” nošķindēja dakšiņa pret šķīvja malu. “Kāda tev daļa, kur es strādāju, kā pelnu un kam maksāju!” acis no vistas zupas paliekām nepacēlis, negaidīti skaļi uzbrēca Otomāris. “Tā ir tikai mana darīšana, un tu, (televīzijā šajā vietā būtu divi gari pīkstieni), nebāz savu snuķi, kur nevajag!”
Pēc šī audžudēla uzbļāviena Lotārs acis vairs nespēja fokusēties uz vienu no mums, bet šaudījās šurpu turpu. Sapratu, ka viņa pārsteigums par līdz šim kuslā un nevarīgi šļupstošā vīreļa pēkšņo izlēcienu ir krietni lielāks par manējo, bet, protams – viņš jau nezināja to, ko biju atklājusi es, un nesaprata neko no šeit notiekošā.
Dīvainā veidā Otomāra uzbļāvieni mani daudz nesatrauca – laikam jau negulētā nakts bija pamatīgi notrulinājusi vai arī zemapziņā biju tiem jau sagatavojusies. Vairāk izbrīnījos par to, ka Lotārs nesteidzas mani aizstāvēt, nepieprasa audžudēlam atvainošanos, nenostājas manā pusē. Pat tajā brīdī, kad Otomāris dusmīgi atgrūda krēslu un, mani lamādams, pielēca kājās, Lotārs mēmi noskatījās pakaļ viņam, nevis steidzās mierināt mani. Tas bezmugurkaulnieks, tas mīkstais un vārdos pareizais! Vēl viena diena ar to bezgodīgo, slīpēto, viltīgo veci un es nonākšu tieši kapā! – tantes vaimanas auga augumā.
– Paga, paga, kas tur tālāk notika ar to audžudēlu? Viņš vēl ir pie tevis? – steidzu ieviest skaidrību, pirms tantei Veronikai atkal jāmeklē baldriāna piles vai cukurūdens.
– Paldies dievam, prom, – tante gari izpūta elpu. – Kā cēlās no galda, tā sameta savas pekeles čemodānā, tiesa, manas arī (gultas veļu, siltās zeķes un garās bikses) un, aklās dusmās mēbeles un stenderes spārdīdams, izmetās pa durvīm. Tikmēr Lotārs ne sprīdi nebija izkustējies no sava krēsla un turpināja ar dakšiņu skribināt šķīvi, it kā nekas vispār nebūtu noticis, tāpēc – tuvākajā laikā, lūdzu, neprasi man, kā klājas Lotāram. Viņa vārda pieminēšana vien man izsauc nelabu dūšu.
