– Un ko tu tik traku tur ieraudzīji? – atļāvos paskubināt tantes Veronikas stāstījumu, kas pie atziņas, ka prāts nespēj apvienot stāstīto ar acīmredzamo, bija iebuksējis dziļdomīgā pauzē. – Kas notika tālāk?
– Tagad nesaprotu, kāpēc uzreiz nepagriezos un negāju prom, – tante netipiski lēnu ritināja savu domu pavedienu. – Varbūt vienkārši aizskatījos, bet varbūt vecums tāds, ka vairs nemūku no sabrukušām ēkām… Atceries, cik ilgi mūsu kaimiņmāju greizais jumts šķiebās, kamēr skurstenis vien palika virs drupām? Kurā gadā tas bija, kad pamestos gruvešus aizvāca? Dārzs gan Karlīnai bija labs, tev tak arī garšoja tie saldie bumbieri…
– Atceros Karlīnu, protams, bet tagad mēs runājam par Lotāru, – kārtējo reizi centos tantes stāstāmo noturēt uzņemtajā kursā.
– Jā, jā, bet tas viss bija tik savādi, ka domas joprojām kaut kur ķeras,– Veronika dziļi nopūtās un lēnīgi turpināja. – Vēl nebiju izlēmusi griezties atpakaļ, kad no ieejas durvju spraugas izlīda vīrišķis. Mētelī un hūtītē. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa tikpat ļoti, cik es no sabrukušās mājas skata.
“Veronikas kundz’?” viņš mani uzrunāja un, noņēmis cepuri, galanti paklanījās. Sazīmēju viņā Birutes aprakstīto Lotāru un sapratu, ka nu jau par vēlu bēgt. Nāksies vien izdzīvot šo piedzīvojumu līdz galam…
Saņēmusi uz augšu garo kleitu, trīsošām kājām balansēdama uz ļodzīgajām laipām, kaut kā aizkļuvu līdz mājas priekšai.
Bezgala neveikli atvainodamies par šauro ieeju, saimnieks ar plecu atspieda greizās durvis un pustumsā norādīja uz šauru, nelīdzeniem ķieģeļiem izklātu gaiteni, kas veda dziļumā. Kaut kur tur tuneļa galā esot gaisma, viņš centās jokot un galanti palaida mani pa priekšu. Tu pat iedomāties nevari, kāda smaka turējās tajā gaitenī! Ievilku plaušās svaigo āra gaisu un drāzos uz priekšu. Laipodama pa nelīdzeno bruģi, kārtējo reizi sevi paslavēju, ka esmu uzvilkusi zābakus, nevis izejamās kurpes.
Istabā, kur vīrišķis mani iebīdīja, valdīja pamatīga tumsa, un nepatīkamā smaka no gaiteņa bija iespiedusies arī te. Paspraucies man garām, saimnieks beidzot stādījās priekšā: “Vis’ cieņ’, Veronik’s kundz’! Esm’ Lotārs Kurm’s! Atvainoj’s, ka esm’ tik negatavs jūs uzņemt, bet es jūs gaidīj’ tik’ ap pusdienlaik’.” Galanti satvēris manu roku, viņš uzspieda buču delnas virspusei. Kā saprotu, šim žestam vajadzēja mani savaldzināt, bet pēc mirkļa noklikšķēja gaismas slēdzis un… es paliku bez elpas.
Nezinu gan, vai tu gribēsi dzirdēt stāstu par to, ko es tur redzēju… Vienā teikumā to varētu raksturot šādi: līdz griestiem piekrauta vecu krāmu noliktava, nekopta, netīra un smacējoša. Apputējusi, no pastāvīgā mitrumā sapelējusi un aizmirsta. Protams, mana pirmā doma bija atraut vaļā kādu logu. Ievēroju, ka starp kārbām, burkām un bundžām piekrautajiem plauktiem tādi bija pat divi, tik vien, ka briesmīgā paskatā. Caur apsūbējušajām logu rūtīm saules gaisma netiktu istabā pat tad, ja tām priekšā nekarātos pelēku, stīvu aizkaru skrandas. Viss izskatījās apkvēpis un pamatīgu “šrubi” un pulveri sen neredzējis. Kā tu jau zini, tamlīdzīgas ainas manī parasti rada neapturamu vēlmi jau tūlīt mesties pie darba, taču šoreiz rokas necēlās. Tēlaini varētu teikt: mani spieda un žņaudza ne tikai smacējošais gaiss, bet arī prātā ienākusī doma, ka tieši tā varētu izskatīties elles priekškambarī.
Lotārs gan man ilgi neļāva šo noliktavu pētīt. Satvēris aiz elkoņa, viņš mani iestūma blakustelpā, kas laikam jau skaitījās saimnieka guļamistaba. Pirmajā brīdī jau gribēju pacelt balsi: “Kas vēl nebūs!? Ko gan jūs iedomājieties!” – bet mirkli vēlāk apjautu, ka šajā istabā tikpat kā nav uzmācīgās smakas un tā ir krietni tīrāka. Turklāt līdzās Lotāra gultai atradās grāmatu plaukts, bet uz izsēdētā atzveltnes krēsla – pēc izskata gluži jauns akordeons.
“Drīkst jums piedāv’t tēj’?” saimnieks piesardzīgi jautāja. “Pie tēj’s labāk risin’s sarun’s.” Pirmā doma saprotamu iemeslu dēļ bija atteikties, bet laikam jau pārāk ilgi kavējos ar atbildi, jo Lotārs jau norādīja uz krēslu, pārklātu ar šūnainu vilnas segu, kurā vēl labi bija redzamas labi iegulējušās locījuma vīles. Galanti palīdzējis novilkt mēteli, viņš ierādīja man vietu galda galā un pirms apsēšanās iztapīgi atbīdīja krēslu. Tagad sapratu, ko Birute bija domājusi, sakot: restorānā Lotārs esot džentlmenis. Atbrīvotajam galda galam pārsedzis strīpainu dvielīti, viņš atvainojās, ka uz īsu brīdi mani atstāšot vienu.
Tajā īsajā brīdī, kamēr biju viena, paspēju secināt, ka sēžu zem visai nedrošas konstrukcijas griestiem, ka viena istabas siena ir notapsēta ar vecu vatētu segu, ka grīda ir izklāta ar kartonu no pirkumu kastēm, ka… Ai, ko nu tur! Grāmatas… Tās nevarēju nepamanīt. Protams, nekā svaiga tur nebija, bet visumā tāda laba latviešu klasika. Blakus dažādām enciklopēdijām redzēju arī kaudzīti krustvārdu mīklu žurnālu. No tā secināju, ka prāts Lotāram vēl nav tik ļoti sabrucis kā senā ēka un vēlēšanās to uzturēt kārtībā. Nodomāju: varbūt tomēr ir vērts to Kurmja kungu iepazīt tuvāk…Tikmēr arī Lotārs atgriezās istabā ar sarkanu, baltām sirsniņām apzīmētu tējas krūzīti rokās, tādu stāvu, ar filtru un vāciņu. Īpaši man to esot izvēlējies un iegādājies, vai man patīkot? Paša vāktās piparmētras esot aplējis, tūlīt jau ievilkšoties. Tikai tad, kad cienastam pievienojās nosirmojusi šokolāde un ne pirmā svaiguma smalkmaizīte, attapos, ka manā somā atrodas ciemakukulim ceptā plātsmaize. Gribēju to skaisti uzgriezt uz liela šķīvja, bet ar šo savu vēlmi radīju saimniekam jaunu problēmu – gluži samulsis, savā tumšajā virtuvē piemērotu trauku neatradis, viņš naski aizsteidzās pie kaimiņiem.
Lotāra prombūtnes laikā atļāvos pavērt durvis uz blakustelpām, bet labāk nebūtu to darījusi. Tukšas un drēgnas istabeles, kurām logu rūtis rūpīgi aiznaglotas ar biezu celofānu. Tad arī attapos, ka nejūtu kurinātas krāsns siltumu un kājas gumijas zābakos gluži nosalušas.
Atgriezies ar skaistu paplāti, Lotārs ilgi atvainojās par saviem misēkļiem. Pie viņa sen neesot bijuši ciemiņi. Pats jau sen pieradis, ka jāpietiek ar to, kas sanāk no mazās pensijas, tāpēc arī māja ir tāda, kāda nu ir, bet vēsi un drēgni tāpēc, ka krāsns ļoti dūmo. Vēlāk, piesēdis uz ļodzīga ķeblīša, viņš ilgi sildīja rokas pie savas skārda tējas krūzes un kāru muti ēda un slavēja manu cepumu – neatceroties, ka tik garšīgu būtu kādreiz ēdis.
Sasildījies un paēdis, Lotārs kļuva runātīgāks, nedaudz pastāstīja par savu kādreizējo dzīvi, un arī man izspruka bezkaunīgs jautājums: kā viņš, inteliģents cilvēks būdams, spēj dzīvot tādā mājā? Sapratu, ka nevajadzēja tā jautāt, jo Lotārs, naski paķēris manu krūzīti, aizsteidzās uz virtuvi pagatavot vēl vienu tasīti tējas. Kuram gan nav skaidrs, ka no pensijas jaunu māju neuzcelt, bet šo atliek tikai nojaukt…
Tikai tad, kad mana sārti “sirsnīgā” krūzīte bija piepildīta no jauna un ap to atkal virmoja svaigi aplietu piparmētru aromāts, man beidzot izdevās vīrieti nopētīt pamatīgāk.
To, ka mani gaidot Lotārs sakopies, biju pamanījusi jau iepriekš: bārda noskūta, mute un rokas nomazgātas, ataugušie sirmie mati cieši pieglausti aiz ausīm, ap kaklu apsiets gaišs lakatiņš, un tam visam pāri lēta odekolona smārds, kas, lai arī cik spēcīgs, tomēr nespēja noslāpēt pelējuma smaku. Tagad uz galda iedegtās lampas gaismā ciešāk varēju ieskatīties grumbu izvagotajā sejā. Izskatījās, ka savulaik Lotārs bijis tīri smuks vīrietis. Nav brīnums, ka Birutei gribējās braukt uz pilsētu ar tādu solīdu kungu pasēdēt restorānā. Nesaprazdama, kā īsti iesākt sarunu, sāku saimnieku iztaujāt par plauktā esošajām grāmatām, un tad atklājās, ka Kurmja kungs patiešām ir inteliģents vīrietis, turklāt ar visai labu atmiņu.
Kad Lotāram pajautāju, vai viņš kādreiz ir bijis precējies, vai viņam ir bērni, saimnieks, naski paķēris manu krūzīti, kā vēja pūsts atkal aiznesās uz virtuvi. Nojautu, ka arī uz šo jautājumu atbildi nesaņemšu… Savādi, kas gan tur slēpjams? Tāpat jau redzams, ka viens pats dzīvo savā tumšajā alā, visu pamests un aizmirsts.
Runādamies par visādiem sīkumiem (lietaino laiku, piemirkušo dārzu un slikto ražu) bijām iztukšojuši jau trešo krūzīti, un mani pēkšņi piemeklēja atskārsme: vēl viena tase šķidruma man nebūtu vēlama, citādi nāksies iepazīt šī nama mazmājiņu. Kā tu nojaut, par labierīcībām to vietu noteikti nevar saukt, tāpēc baidījos uzdot vēl vienu riskantu jautājumu, piemēram – kas viņu tur pie šī grausta? Tā vietā nedroši apjautājos, vai Lotārs spēlē akordeonu.
“O, jā! Ko kundz’ lūgs, to es uzspēlēš’! Vinter’, Dzen’, Piecīš’s, jebkur’ latvieš’ ziņg’ vai šlāger’! ” Un tad viņš sāka. Ai, kā Kurmja kungs prot spēlēt un dziedāt! Un balss riktīgi laba! Ne ķērcoša, ne vecišķa, tāds patīkams tembriņš. Varētu klausīties vēl un vēl… Ja kas, dziedot viņš vārdiem galotnes vis nerāva nost un vairs tik ļoti neizskatījās pēc švīta. Arī seja tā kā atmaiga, acu skatiens siltāks kļuva, un man uzreiz bija jādomā par savu nelaiķa Robertu. Ar kādu aizkustinājumu viņš uz mani skatījās, kādi ezeri saviļņojās viņa skatienā, tādi skaisti zili, kā rudzupuķu lauki, tu taču vēl atceries to lielo labību lauku… Lai nebūtu jāskumst par savu aizgājēju, sāku vilkt meldiņu līdzi, un tas Kurmja kungu īpaši iedvesmoja. Pēc “Vecpiebalgas ūdensrozēm” un pirms “Ugunskura” Lotārs gan apjautājās, vai es nevēloties vēl vienu tasīti karstas tējas – tā būšot siltāk, bet es mundri atteicu: varbūt vēlāk.
Tad viņš nospēlēja vēl pāris dziesmas un, atvainojies, ka uz īsu brītiņu mani atstās, steidzīgi nozuda. Dzirdēju, kā aizveras tumšās noliktavas durvis uz smakojošo gaiteni, un saimnieka soļi pēkšņi apklust. Laikam jau pats sajutis vajadzību mērot ceļu uz ķemertiņu… Arī es piecēlos no krēsla, lai izlocītu nosalušās kājas un palūkotos laukā pa logu, bet – ne tam varēja cauri redzēt, ne atvērt. Aplodā iedzītās un pamatīgi aizliektās sarūsējušās naglas stingri turēja loga rāmi savā vietā. Mēģināju tās atlocīt ar plātsmaizes griežamo nazīti, bet tas izrādījās pārāk plāns un šādam darbam nederīgs.
Tā vienkārši es to atstāt nevarēju. Izgājusi noliktavā, labu brīdi taustījos pustumsā, līdz kā par brīnumu aizķēru knīpstangas. Šito laimi! Tās četras naglas priekš manis – tīrais nieks. Domāju tikai par to, ka istabā beidzot varēs ielaist svaigu gaisu!
Un tā arī notika – gaiss ieplūda ar lielu joni, jo rāmis nevis atvērās, kā tam vajadzētu notikt, bet gāzās man virsū visā platumā. Te nu atkal bija reize nodomāt: labi, ka es no mazām dienām tāda darbos rūdīta! Noturēju to rāmi, ieslēju atpakaļ un meklēju ar ko atspiest. Sapratu, ka atliektās naglas bez āmura tāpat atpakaļ nedabūt, drīzāk jāatrod kāda stute un pēc tam varēs domāt tālāk. Saukt Lotāru negribējās, bija drusku kauns par savu patvaļību, turklāt šķita, ka mājā esmu palikusi viena pati. Nez, cik viņam tālu tas ķemertiņš?
Par laimi (lai gan drīzāk – par nelaimi), turpat blakus pamanīju pieslietu senlaicīgu aizkaru stangu. Tās garums ļāva vismaz uz kādu brīdi atspiest loga rāmi. Pārliecinājusies, ka konstrukcija stāv stabili, steidzos uz pagalmu. Atcerējos, ka, šurp nākot, pie mājas sienas manīju atslietus pabiezus dēļus un tādus pamatīgus, kantainus mietus. Vēl nodomāju: re, labs materiāls remontam jau sagādāts, saimniekam jāsāk tik strādāt!
Tie mieti tur patiešām arī bija, daži šķērsām uz zemes, daži atslieti pret sienu. Daudz nepētīju, neskatījos. Paķērusi divus tuvākos, steidzos uz istabu. Pat neiedomājos, ka tie mieti tā pārāk stingri atspiesti. Ja rokās spēks ir, visu var izkustināt. Kas to būtu domājis, ka šie tik svarīgi tajā vietā, kur bija nolikti! Turpat blakus pamanīju arī cirvi, mājas paksī iecirstu. Izvilku arī to – noderēs iedzīt atpakaļ izrautās naglas, ar stutēm vien tas logs nestāvēs.
Kurš gan varēja zināt, ka Lotārs… Ka māja… Es taču neko sliktu negribēju, tik vien, kā atvērt logu! Tikai atvērt logu! Neko vairāk!
(Turpinājums sekos)
