Krietnu laiciņu uzturējusies ēnā, Digna beidzot sajuta piezogamies vēsumu. Jau kopš pamošanās brīža viņa apzinājās: bezgalīgi slēpties no pasaules laivā nevarēs. Gribi vai negribi, nāksies atgriezties pie Zigurda un viņa kompānijas, bez drēbēm un somas mājās tāpat netikt.
Irties ar laivu uz sākotnējo peldvietu negribējās. Digna paredzēja: līdzko viņa ar laivu parādīsies līcī, visi krastā esošie metīsies izrādīt savu pārspīlēto sajūsmu. Lai nu ko, bet tik kaitinošu uzmanību Digna šobrīd patiešām nevēlējās. Prātīgāk šķita laivu izstumt malā un pa krastmalu kājām aiziet līdz peldvietai. Mežmala rādījās gana skraja, caur bieziem brikšņiem lauzties nevajadzēs.
To, ka izvēlējusies nepareizo ceļu, Digna saprata brīdī, kad basās kājas iegrima čaganajā sūneklī. Diezgan bīstams varētu izrādīties šāds gājiens. Nāksies vien iet to līkumu pa iebraukto zemes ceļu. Vismaz tikmēr viņai vēl būs laiks izlemt, kā labāk attaisnoties par savu prombūtni, lai gan – par ko gan viņai būtu jātaisnojas? Varbūt pareizāk būtu visu sakrājušos sūrumu izteikt uzreiz? Visiem tiem liekuļiem un meļiem, Zigurdam, Normundam un Vizmai īpaši. Citas tādas iespējas tik drīz var nebūt.
Protams, mīļā miera labad varētu ignorēt visus jau paredzamos dzēlienus un atbildēt ar Zigurda iecienīto teicienu: “Nejautā, lai man nav jāmelo.” Digna to bija labi ielāgojusi un jau sen viņam neko neprasīja. To, ko nezināja viņa pati, ar vāji slēptu prieku izstāstīja citi.
Vizmas spalgie smiekli un pārējo izsaucieni bija sadzirdami jau iztālēm. Prātīgi laipodama pa skujām noklāto sūnekli, Digna pakāpās kādā paugurā un noslēpās aiz koka. No turienes labi varēja pārredzēt visu krastmalu. Ar interesi, kas robežojās ar strauji kāpjošu riebumu, Digna skatījās, kā krietni apskurbušais Zigurds luncinās ap Vizmu, piesūcas viņas lūpām un cenšas iekost plecā, kā cenšas viņu ievilkt ūdenī, kā Vizma koķeti pretojas un Normunds metas viņai palīgā, kā pārējie, krietni iereibuši, ar skaļiem saucieniem visus trīs uzmundrina. Izskatījās, ka skaļo kompāniju pārņēmusi īsti bērnišķīga jautrība un par kaut kādas Dignas esamību visi bija pilnībā aizmirsuši.
Brīdi uz to visu noraudzījusies no malas, viņa saprata: šoreiz patiešām ir pienākusi tā stunda, kad visi redzamie un neredzamie iemesli liek pagriezt muguru visam notiekošajam. Tikai tā var izbeigt gan vēl nedzirdētos melus, gan nebeidzamos ķīviņus un atgriezties tajā līdzsvara izjūtā, kas vēl pirms trim gadiem vadīja Dignas dzīvi. Pietiek sapņot par reiz piedzīvotajiem kopīgajiem vakariem un rītiem! Nav iespējams atgriezt bijušo. Ja vien šobrīd varētu tā vienkārši aiziet… Līdz mājām nepilni divi desmiti kilometru. Tik ļoti noderētu mašīnā atstātā soma, telefons un drēbes.
Smagi nopūtusies, Digna atkal iznāca uz ceļa. Jā, viņa vienkārši ies, paņems no mašīnas savas mantas un krastmalā atstātās drēbes, pagriezīs muguru un aizies. “Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers,“ viņa skaitīs pie sevis līdzi soļu ritmam un ies. Neteiks ne vārda, neskatīsies ne pa labi, ne pa kreisi, tikai ies, ar katru soli vairāk attālinoties no neizdevušās dzīves. Varbūt aizņemti ar muļķīgo ķircināšanos un ņemšanos pa ūdeni, viņi pat nepamanīs Dignas īslaicīgo parādīšanos.
Kaut arī Zigurda mersedess bija novietots gana tuvu ezermalai, kāds tomēr bija pacenties iekārtoties vēl tuvāk krastam. Citreiz Digna par to dusmotos, jo – kāda gan vajadzība izbraukāt zālāju, ja stāvvietas laukums ļauj ērti novietoties vismaz desmit mašīnām? Šoreiz viņa izjuta gandrīz vai pateicību tam, kurš to izdarījis, jo svešās mašīnas aizsegs viegli ļāva citiem nemanot atvērt mersedesadurvis un paņemt somu. Sapratusi, ka krastmalā atstātās mantas tik viegli nevarēs atgūt, Digna vērīgāk ieskatījās auto salonā. Uz aizmugures sēdekļa pamestais Normunda krekls bija tieši tas, kas Dignai bija vajadzīgs – tagad viņa vairs nejutīsies plika. Tikai vēlāk viņa aptvēra, ka tā bija liela kļūda – jau tūlīt censties uzvilkt to mugurā. Acīgā Vizma, pamanījusi kustību Zigurda mašīnas tuvumā, skaļi iesaucās:
– Zagļi! Ķeriet zagļus!
Sapratusi, ka aizbēgt neizdosies, Digna apstājās un kā padodamās pacēla rokas.
Tobrīd gan arī Zigurds bija sievu pamanījis, tāpēc tikai gari novilka:
– Tā jau tikai Digna, pati atradusies.
Kāds no vīriešiem skaļi pasmējās, ka vismaz nevajadzēšot slīkoni meklēt, bet Normunds izspļāva indīgu piezīmi par hermafrodītiem un pieprasīja atdot viņa kreklu. Vizma, laikam jau ļoti nobijusies no zagļiem, vēl joprojām cieši turējās Zigurda skavās un izskatījās, ka pat nedomā no tām atraisīties. Kāds vīrietis no bariņa panācās uz Dignas pusi un kaut ko teica, tikai viņa neko nedzirdēja – skatiens kā ieklemmējies kavējās pie krietni iereibušā vīra, kurš nekautrēdamies visu priekšā skūpstīja citu sievieti. Tikai tad, kad kāda no Zigurda kolēģēm saņēma Dignu pie rokas un vedināja piesēst pie improvizētā piknika galda, viņa attapās: ir jāiet.
“Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers,“ Digna skaitīja soļus līdz krastmalā pamestajām drēbēm, apņēmusies neteikt ne vārda. Kāds skaļi iesmējās, kāds ierosināja Dignu izpeldināt, lai viņa atžirgtu, kāds atsāka aurēt iepriekš aprāvušos “pumpiņ rasā” dziesmu. Uzvilkusi plāno kleitu, grāmatu un kurpes iemetusi somā, Digna vēlreiz atskatījās pār plecu uz krietni sareibušo kompāniju. Nē, šeit nudien nav viņas vieta! Pagriezusies promiešanai, Digna jau domās attālinājās, kad pēkšņi kāds viņu sagrāba aiz rokas:
– Tu domā, ka tā vienkārši vari aiziet? – pieliecies tuvu sejai, Normunds izdvesa alus dvingas piesātinātu mākoni. – Nekur tu neiesi! Paliksi pie sava vīra!
Spēcīgi parāvis Dignas roku, sapurinājis, Normunds sāka viņu vilkt tuvāk pārējiem. Digna zināja, ka no šī tvēriena atbrīvoties var tikai vienā veidā – tam padodoties. Tāpēc viņas pārsteigums bija jo lielāks, kad vīrabrāļa pirksti pēkšņi atlaidās, roka aprautā vēzienā attālinājās, bet pats Normunds ar klusu vaidu ievēlās zālē.
– Kas tu par vīrieti, ja dari pāri sievietei! – aiz muguras atskanēja it kā sen dzirdēta balss. Modris? Viņa balsi Digna nekļūdīgi pazītu jebkurā vietā un laikā. Jau tolaik, pirms gadiem, tā bija glābusi un atbalstījusi Dignu ne reizi vien, un to nevarēja aizmirst. Strauji pagriezusies, viņa uz mirkli aizturēja elpu. Patiešām – Modris. Tāds ļoti pazīstams, kaut arī pieaugušāks un vīrišķīgāks.
– Es redzēju tevi no kalna lejup ejam, un man radās sajūta, ka varu būt noderīgs, – saņēmis Dignas roku plaukstās, Modris klusu noteica.
Pieliekusi galvu, Digna tikpat klusu pateicās un mudināja ātrāk doties prom, te vairs neesot ko darīt, bet Modris nez kāpēc nesteidzās. Vērīgi ieskatījies Normunda sejā, kurš nu jau bija pietrausies kājās un gatavojās atmaksāt par pāridarījumu, viņš negaidīti pajautāja:
– Brāļi Priedkalni, ja nekļūdos? Skolasbiedri, vai ne?
Digna manīja, kā Normunds vērīgāk ieskatās pienācēja sejā, bet šaubās minējumos.
– Šķiet, Garā Šķeista Zigis ar tepat? – Modris, draudzīgi smaidīdams, pamāja ar galvu ezera virzienā. Arī Normunds pagriezās, it kā pārliecinādamies, vai brālis vēl turpat.
Bija. Sēdēja, galvu noliecis Vizmai uz pleca, un laikam jau tāpēc tieši viņa pirmā sadzirdēja Normunda saucienus pēc brāļa. Iztraucētais Zigurds ne labprāt slējās kājās, tomēr, pamanījis Normundam un Dignai blakus stāvošu gaišmatainu vīrieti, sasparojās un nāca. Tikai pāris soļu attālumā viņš saprata, kas īsti stāv viņa priekšā – Modris… Sākumā sejā uzplaiksnīja atpazīšanas smaids, mirkli vēlāk to pārklāja neveiklības sajūta, bet vēl pēc brīža skatiens aizmaldījās pa nomīdīto zāli.
– Redz kā, tu nemaz mani vairs negribi pazīt, – smēja Modris. – Cik sen neesam tikušies? Desmit gadus vai vairāk? Tik daudz blēņu reiz kopā tikām darījuši, arī tepat ezermalā. Atceries, kā baidījām peldētājus un laiviniekus, kā spokojāmies pustumsā? Traki laiki tie bija, vai ne Garais? Zinu, ka tev nepatika Šķeistas iesauka, bet ne jau es to izdomāju. Meitenes. Tās, kuras tu pastāvīgi skolas mazmājiņā spundēji un pēc tam pa logu lūrēji.
Digna ar interesi ieklausījās Modra teiktajā – par Zigurda skolas gadiem viņa tikpat kā neko nezināja. Kad viņa ko tamlīdzīgu jautāja, vīrs izvairīgi atbildēja: esot bijis parasts puika, nekā tāda īpaša neesot ko stāstīt. Vēl interesantāk Dignai šķita vērot Zigurda sejas izteiksmi un izturēšanos. Vīrs, kaut arī sākumā centās atbildēt ar jokiem, vēlāk acīmredzami saguma, it kā ierāva galvu plecos, sāka nesakarīgi murmulēt par bērna prātu un muļķīgām kļūdām.
– Vai nav jocīgi – pirms pāris dienām šķūnī atradu vecu urbi, – Modris turpināja, it kā nemaz neredzēdams Zigurda izturēšanos. – Atcerējos, kā mēs reiz plānojām veco Kramatēvu pārmācīt – izurbt laivā caurumu un pēc tam aizbāzt ar maizi vai papīru. Jūs tak laikam to arī izdarījāt, jo vienā rītā laiva esot bijusi pilna ar ūdeni un pagalam. Zinu, ka vēl pāris laivas, krastā stāvēdamas, nez kāpēc piesmēlās ar ūdeni.
Digna manīja, kā pamazām pārmainās Modra balss intonācija – no tikko dzirdētā viegluma tur vairs nebija nekā, vien apsūdzošs tiešums un skarbums.
– Un ko jūs izdarījāt ar mana tēva veco laivu? Ar ko aizsmērējāt izurbtos caurumus? Ar puņķiem? Ar pakulām un ziepēm? Ar klīsteri un papīru? Jautri bija no malas skatīties, kā mana māsa gandrīz noslīka?
Modra balss grieza kā metāls, un Digna instinktīvi aizspieda ausis. No mātes viņa bija dzirdējusi stāstu par šo Modra ģimenes traģēdiju – par Māras slimību, par Agritu, par Modra bēgšanu no mājām. Viņa zināja arī to, ka notikušajā Modris vainoja tikai sevi un nekad kādu citu. Tagad, klausoties viņa teiktajā, Dignai kļuva baisi.
Sākumā Zigurds iebilda Modrim: kas tā tagad par tādu bezkaunīgu apsūdzību, kur pierādījumi? Kā viņš atļaujas bojāt godīgu cilvēku reputāciju! Todien krastā – tie vispār neesot bijuši viņi, un, ja arī būtu bijuši viņi, vai tas nozīmētu, ka tieši viņi izurbuši laivā caurumu?
Todien krastā…
– Es jūs abus redzēju! – Modris iesaucās. – Bet pierādījumi, kā jūs zināt, guļ ezera dibenā. Ja neatzīsieties paši, es darīšu visu, lai tos izceltu gaismā, un tad ar jums runās nopietni cilvēki.
Uz brīdi iestājās klusums, katrs klīda un maldījās savās domās. Tad Normunds izšļupstēja pāris vārdus par bērna prātu, kā nekā viņam taču tolaik bijuši tikai desmit gadi, ka tik ļauni nemaz nebijis domāts, goda vārds! Un savam attaisnojumam piebilda, ka “neviens taču nenoslīka”. Tad Zigurds centās izskaidrot notikušo: viņi gribējuši tikai mazliet atriebties, tāpat kā Kramatēvam, par to, ka šis neļāvis ņemt viņa laivu. Arī Modris Normundam tolaik atteicis, zivis viņam esot bijušas svarīgākas par draugiem. Tad nu Normis apskaities un “ierakstījis Modri melnajā sarakstā”. Zigis esot iebildis, kā nekā – klasesbiedrs un savs puika, bet Normis pastāvējis uz savu: vajagot to skopuli pārmācīt. Zigis nemaz neesot zinājis, ka brālis kaut ko izdarījis Modra vecajai laivai, tik vien, ka tajā liktenīgajā rītā jau agri prasījies pamakšķerēt. Tikai tad, kad Modris ar māsu jau bijuši gandrīz vai ezera vidū, viņš izrunājies: “Cik ilgi vēl tas sūds turēsies!”
Kad Māra sākusi kliegt, viņi paši nobijušies un metušies bēgt. Sapratuši, ka būs nepatikšanas. Par palīdzēšanu un glābšanu pat neiedomājušies, turklāt – Normunds vēl joprojām ir slikts peldētājs. Uzzinājuši par traģiskajām sekām un Māras slimību, nobijušies vēl vairāk. Kaut arī dzīvojuši ar cerību, ka patiesība neatklāsies, vainas sajūta palikusi uz mūžu. Kā smags slogs tā vēl joprojām ir gan mūžīgu strīdu, gan kautiņu iemesls. Zigurds vaino jaunāko brāli par bērnišķīgām un muļķīgām izdarībām, Normunds vecāko – par apšaubāmu gudrību un melošanu.
Nelabuma sajūta, kas bija pārņēmusi Dignas pakrūti, jūtami cēlās uz augšu. Gribējās aizbēgt. Apjausma, ka pēkšņā doma par aiziešanu no visiem pazemojumiem nav radusies nejauši, tagad šķita kā īpaša zīme no augšas. Jā, viņa ies. Un nevajadzēs vairs neko lāpīt un stutēt, izlikties neredzam melus un censties piedot nepiedodamo. Viņa ies. Bez īpašām dusmām, drīzāk ar savādu atvieglinājumu, Digna soļos pa meža ceļu, soli pa solim aiz sevis atstādama vienu pazemojumu pēc otra… “Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers.“
Vakara veldzes un priežu smaržas piesātinātais gaiss ļāva brīvāk uzelpot, un jau pēc īsa laiciņa Digna, atbrīvota no iekšējā smaguma, jutās gandrīz vai labi, vienīgi joprojām neapautās pēdas, zem kurām ik palaikam pagadījās kāds nokritis zars vai čiekurs, lika apjaust realitāti. Varētu jau uzvilkt apavus, bet tik labi bija iet basām… Līdz lielceļam vien kāds neliels posms, tālāk iešana būs tīrais nieks.
Kaut kur aizmugurē atskanēja attāls mašīnas troksnis. Vai tiešām kāds no krastmalas cenšas viņu panākt? Veltīgi, nekādu kompromisu vairs nebūs! Pakāpusies ceļa malā, Digna noskatījās, kā samazinās attālums starp svešo mašīnu un viņu. Tā apstājās tieši iepretim. Modris. Izkāpis no mašīnas, viņš spēji apskāva Dignu un cieši piekļāva klāt.
Apskaut trīsošos plecus. Pasaudzēt, mierināt, glāstīt. Neko nejautāt, tikai klusējot būt blakus. “Manas domas ir miers.“
