Šīs bija vienas no skumjākajām atvadām mana mūža pēdējos piecos gados. Varbūt tāpēc, ka, augdama kopā ar mazbērniem Kiprā, tuvu cilvēku aiziešanu viņsaulē pārdzīvoju attālināti; varbūt tāpēc, ka, pieradusi ikdienā būt, bērnu samīļota un aplaimota, sapratu – kādu laiku man tā visa ļoti pietrūks, šoreiz, iespējams, ilgāk nekā parasti. Tiesa, lidostas man vienmēr ir asociējušās ar skumjām un asarām, arī pati ne reizi vien esmu slaucījusi slapjos vaigus, tikai šoreiz atvadu mirklis saviļņoja krietni vairāk, un asarām apsārtušo seju nespēja noslēpt pat Pafosas lidostā obligātā sejas maska.
– Man šķiet, mēs esam pazīstami, – mani uzrunāja vīrieša balss, kad stāvēju rindā uz bagāžas nodošanu.
Sarunāties ar kādu man tobrīd gribējās vismazāk, tāpēc izlikos, ka teikto nemaz neesmu dzirdējusi. Prātā vēl joprojām bija triju mazbērnu asarainās sejas un meitas aizlauztais čuksts: “Drīz jau atlidosi atkal…” Ciešāk ap delmu sakļāvu mazbērnu uzdāvinātās rokassprādzītes, tikai – asaras jau no tā nenorima…
Vīrietis aiz muguras vēl pāris reizes skaļi nokrekšķināja, kaut ko teica, it kā par palīdzēšanu, tad grozīdamies apgāza kādu čemodānu un nākamajā mirklī vainīgi atvainojās latviešu, angļu, krievu un grieķu valodā. Mana ziņkāre ņēma virsroku – ja nu tiešām kāds paziņa? Kiprā gluži nejauši daudzus latviešus gadās satikt, arī labi pazīstamus.
Labi nosauļotā seja it kā šķita redzēta, kaut arī paslēpta aiz sirmas, kuplas vaigu bārdas un salmu platmales. Plecīgais stāvs, krietni zemāks par manējo, pamatīgi notetovētie roku apakšdelmi un auskars kreisajā ausī ne par gramu neiekustināja manu atmiņu acu priekšā redzamā septiņdesmitgadnieka virzienā, drīzāk – nojauca kursu, jo visu pamanīto prātā bija grūti apvienot. Nekas nemainījās arī līdz smagā čemodāna celšanai uz slīdvirsmas, lai gan brīdī, kad vīrietis platmalē pasniedzās pēc manas ceļasomas roktura un skaidri lika noprast, ka uzcels to uz slīdvirsmas, kaut kas notrīsēja manās atmiņās – nudien iespējams, ka esam tikušies…
– Jūs lidojat kopā? – nez kāpēc jautāja lidostas darbiniece, atdodot manu pasi.
“Nē” un “jā” atskanēja vienlaikus. Tobrīd es vēl nezināju, ka, paņēmusi abas pases vienlaikus, viņa ievērojusi – mēs sēžam vienā solā, bet ne gluži blakus.
Tad telefonā nopīkstēja īsziņa, un es zināju – tā no vecākā mazdēla.
“Es tev sūtīšu sevi ik pēc desmit minūtēm,” viņš bija solījies, braucot uz lidostu, un manā tālrunī jau bija sešas jocīgas sejiņas. Apskatījusies tikko atsūtīto, atkal sajutu miklumu acīs. Kamēr tiku līdz lidostas elektroniskajai policijai, kas prasīja noskenēt pasažiera pasi un seju, acis jau atkal bija apsārtušas un miklas.
Elektronika izrādījās nepielūdzama: būtne, kas cenšas līdzināties pasē redzamajai personai, nevarot būt identiska. Lidostas apsardzes darbinieks lai izšķir šo mēmo strīdu! Tas savukārt, laikam jau noguris pētīt elektronikas izdrukātās neskaidrās bildes, bez komentāriem savāca miglaino bildi un pamāja sveicienu ar roku.
Nākamā bilde no mazdēla pienāca īsi pirms mazās bagāžas pārbaudes pie elektromagnētiskajiem vārtiem. “Neskatīšos, tagad ne, vēlāk,” domāju un atvēru somu, lai izņemtu no tās datoru un ievietotu atsevišķā kastītē. Otrā kastītē – pasi, saulesbrilles, rokassprādzi, virsjaku… Dzirdēju, kā, vienam pēc otra izejot cauri vārtiem, atkal un atkal nopīkst brīdinājuma signāls. Tikai atkal ne to! Reiz jau noskaidrojās, ka elektronika var reaģēt arī uz pulvera daļiņām un aromātiem.
Gluži pārsteigta biju, kad vārti mani izlaida, klusu ciešot. Stalta auguma sirmgalvis viņpus slīdvirsmas pacēla augšup pavērstu īkšķi un smaidot uzslavēja – ekselenti! Tikai acumirkli veltīju viņa skatienam, bet ar to pietika, lai pamanītu – skatiens pieķeras. Vai man no asarām zem acīm izsmērējusies skropstu tuša un es jau atkal izskatos pēc skumjas pandas? Notrausu vaigus – varbūt drusku tīrāki paliks – un centos ātri savākt savas mantas no abām kastītēm. Vīrieša skatiens no manis neatstājās. Automātiski savācis tukšo kastīti, viņš panācās soli man tuvāk. Dzirdēju, kā atkal nopīkst vārtu signāls, un sieviete, kura darbojas ar rokas skeneri, aptur pasažieru plūsmu. Piestāju pie galda, lai sakārtotu mantas atpakaļ somā, un tajā pašā brīdī sajutu kādu nostājamies cieši blakus. Vēl neredzēju, bet zināju – tas ir vīrietis, kurš pirms brīža manī tik cieši lūkojās. Pagriezis mani ar seju pret sevi, uz mirkli ieskatījies manās izbrīnītajās acīs, viņš pievilka mani tuvāk un apskāva. Pielieca manu galvu savam plecam un cieši piekļāva.
Es sajutu, ka manī nav ne mazākās pretestības šim sveša cilvēka žestam, drīzāk – paļāvība un tāda neaprakstāma sajūta. Varbūt tā apskaujas divas dvēseles, kas izgājušas līdzīgu skumju ceļu? Vai divas būtnes, kas iepriekšējā dzīvē bijušas vienas olšūnas dvīņi? Vēl joprojām cenšos izskaidrot sev šo fenomenu, bet jau tobrīd sapratu, ka tas ir daudz vairāk nekā vienkāršs draudzīgs apskāviens. Es tajā sajutu gan tēvišķu atbalstu, gan brālīgu sapratni, gan mātišķu mīlestību, gan bērnišķīgu maigumu. Un tieši šajā apziņas brīdī manā skumju upē atvērās slūžu aizvari…
Atļāvis manām elsām noslāpt gaišpelēka krekliņa ielocē, vīrietis saņēma plaukstās manu galvu un ieskatījās acīs:
– Beigās viss būs labi, es to zinu.
Uzspiedis uz pieres tēvišķu buču, vīrietis piemiedza ar aci – būs labi, un es ķecerīgi iedomājos: ja šobrīd viņš mani aicinātu palikt, es viņam sekotu, jo tajā vienā apskāvienā bija tik viegli un droši!
Manīju, kā, atgriezies savā darba vietā aiz slīdvirsmas, vīrietis ar skatienu pavadīja mani un tikai tad, kad es iztālēm pamāju atvadas, pacēla roku ar augšup pavērstu īkšķi – nudien, būs labi!
Ar domām par šo apskāvienu un savām izjūtām apsēdos uzgaidāmajā zālē un kā parasti vēroju cilvēkus. Prāts bija nomierinājies, laikam jau viss satraukums bija izsīcis svešā vīrieša apskāvienā. Starp pasažieriem pamanīju arī paziņas un piesēdu viņiem blakus. Sarunādamās pat nepamanīju, ka vīrietis platmalē, kas mani bija uzrunājis pirms bagāžas nodošanas, vairākas reizes mēģinājis mums pietuvoties. Tā bija Inese, kas viņu ievēroja un jautāja, vai gadījumā neesot mans paziņa, jo visu laiku lūkojoties manā virzienā. Atcerējos sīko vibrāciju – tā varētu būt, ka esam reiz tikušies, varbūt tagad patiešām ir īstais laiks noskaidrot – kur? Tomēr Ineses stāsts aiztraucās tālāk, un es devos tam līdz.
Jau gaidījām pie izejas vārtiem rindā uz iekāpšanu, kad vīrietis platmalē vēlreiz man pietuvojās. Nostājies cieši blakus, viņš uzdeva tiešu jautājumu:
– Varbūt mums vajadzētu iepazīties no jauna? Kā saprotu, tu mani vairs neatceries.
Vērīgi ieskatījos vīrieša sejā, cerot vēl pēdējā brīdī pirms atzīšanās par robiem savā atmiņā noķert un piefiksēt vajadzīgo pazīšanās momentu. Nekā… Apaļā seja ar sirmo, kuplo vaigu bārdu un pliko pakausi, kas atklājās, noņemot stilīgo salmu cepuri, nedeva nekādu atbildi. Varbūt esmu pazinusi viņu kaut kad senāk, kad nebija ne bārdas, ne ūsu un svars gan jau arī bija uz pusi mazāks? Nāksies vien būt godīgai un atzīties, ka kaut kas ir noklīdis atmiņu labirintos…
– Olivers, – viņš galanti paklanījās ar dziļu reveransu. – Pēc pases Varis, bet pēc šī vārda tu mani neatcerēsies.
Jutu, ka uzacis manā pierē izliecas zīmīgos lokos – Olivers? Droši varēju apgalvot, ka līdzšinējā dzīvē neesmu satikusi vīrieti ar tādu vārdu, tāpēc nekavējos viņam par to paziņot.
– Bet tu padomā, – viņš izrunāja dziļā krūšu reģistra balsī, un tas izskanēja tik personiski, ka man kļuva gluži neomulīgi. – Padomā un atceries…
Jā, tagad man bija, ko domāt. Skumjas pēc mazbērniem atkāpās, jo tieši priekšā mīņājās iespaidīga izmēra kungs, kurš man centās iestāstīt, ka nav svešinieks. Turēdamies cieši blakus, viņš līdz ar mani virzījās uz lidmašīnu. Kāpjot pa trapu, galanti piedāvājās uznest manu “duty free” iepirkumu maisiņu, lai man būtu ērtāk pieturēties pie kāpņu margām. Pakalpīgi uzcēlis manu mazo ceļasomu tai paredzētajā plauktiņā, viņš ieinteresēti noskatījās, kā es iekārtojos piektajā rindā pie loga.
– Žēl gan, ka starp mums sēdēs vēl viens pasažieris, – viņš nopūtās. – Ir tik daudz kopīga, ko pārrunāt…
Nevarētu teikt, ka arī mani šis fakts apbēdināja, lai gan jau paredzēju, ka noslēpumā tītā pazīšanās ar šo kungu man ilgi neliks miera – kad un kur? Un – vai patiešām? Tajā pašā laikā turpināt sarunu šādā pašā minējumu stilā es arī nevēlējos. Cerams, ka vīrietis nevēlēsies mainīties vietām ar pasažieri, kurš sēdēs starp mums. Tiesa, viņa apaļumiem vidējā sēdvietā būtu krietni par šauru.
Un tad parādījās viņa – kolorīta sarkanmate, kuras saraudātās sejas krāsa maigi rezonēja ar rudo bikškostīmu un oranžo somu. Skaļi šņaukdama degunu un ik pa brīdim vēl ieelsodamās, viņa iezvēlās sēdvietā man blakus un sāka balsī raudāt. Vīrietis, kurš sevi bija nosaucis par Oliveru, neizlēmīgi mīņājās šaurajā ejā starp krēsliem, un man viņa pēkšņi palika žēl – nekādu sarunu par mainīšanos ar vietām pat nevarēja būt, turklāt vēl – tik nelaimīga blakussēdētāja…
Sievietes raudas ātri vien pārgāja elsās, tad arī tās norima, un viņa pievērsās telefonam. Manīju ekrānā pazibam bērnu bildes, un uzdrošinājos izteikt liktenīgo jautājumu: – Jums arī te palika mazbērni?
Nepaskatījusies uz mani, sieviete pamāja ar galvu un tikai pēc brīža piebilda:
– Un mīļotais vīrietis arī… Viņu es neesmu satikusi sešus mēnešus un tagad… Kas to lai zina, vai vispār satikšu.
Sieviete atkal sāka šņukstēt un pievērsās bildēm telefonā. “Tā taču ir vēl sāpīgāk,” nodomāju, bet teikt neko neuzdrošinājos.
Vīrietis ar platmali ieņēma savu vietu, stjuarti veica obligāto apgaitu, lidmašīna izgriezās uz skrejceļa – tūlīt uzņems ātrumu. No savas pieredzes zinu – tas ir vissāpīgākais brīdis. Riteņu duna uz skrejceļa, pretvēja izmisīgie šņuksti visai bieži saasina izjūtas. Ja līdz tam apkārtējo rosība un norises piesaista pasažieru uzmanību un liek domāt par kaut ko citu, tad šajā brīdī pār izjūtām sāk valdīt lidmašīnas spēks: “Es jūs aizvedu tālumā.”
Sievietes elsas atkal kļuva skaļākas: – Es viņus tik ilgi neredzēšu!
Jutu, kā no maniem pleciem atraisās pavisam negaidīti saņemtais apskāviens. Atraisās, atlaiž uz īsu laiku atgūto sirdsmieru, un domas un sirds pielīst ar blakussēdētājas asarām. Arī manās acīs sariesās miklums. Pievērsos logam un vēroju mākoņus. Centos domāt par tiem. “Karsta asara iekrīt mākoņa plaukstās, un tas izbrīnīts jautā – kāpēc?”
– Es tikai pirms diviem gadiem satiku to, kuru visu mūžu meklēju, – blakussēdētāja pēkšņi ierunājās. – Viņš ir kuģa kapteinis un brauc tālus reisus, tāpēc pa šiem diviem gadiem mēs maz esam bijuši kopā. Tāpēc mūsu mīlestība vēl ir tik jūtīga. Pirms sešiem mēnešiem viņš paņēma kravu Grieķijā, lai nogādātu Portugālē. No turienes viņam nācās kuģot uz Lielbritāniju, un aprīlī viņam vajadzēja būt atpakaļ. Krievijas uzsāktā kara dēļ viņš netika mājās, bet turpināja mētāties starp ostām Itālijā, Francijā, Portugālē, Beļģijā, Dānijā. Neviens nezina, kā un kad tas beigsies. Man ir ļoti slima māte, man ir jābūt pie viņas, un es ļoti negribu zaudēt mīļoto. Viņš ir labākā daļa no manis.
To pateikusi, sieviete atkal sāka elsot un tvērās pie telefona:
– Mani nomierina viņa īsziņas, es tās bieži pārlasu un, šķiet, lielāko daļu zinu jau no galvas. Savos sešdesmit gados viņš vēl ir tik romantisks!
Sieviete pagrieza pret mani telefonu, un es ieskatījos ekrānā – nez, ko viņa man grib parādīt? Izrādījās – vēstules, ļoti sirsnīgas, personiskas… Novērsos, jo tās bija tik intīmas. Dzirdēju viņas apvaldītās elsas, bet – ko gan es tur varu palīdzēt?
– Beidziet taču sevi mocīt, – ierunājās vīrietis platmalē. – No tā tāpat nekas nemainīsies. Ir jādzīvo tālāk, jātic, ka viss kaut kā nokārtosies. Man Kiprā palika gan mazbērni, gan sieva, bet jābrauc uz operāciju. Domājat, ka man ir priecīgi? Bet es taču tāpēc neraudu. Redziet, es pat cenšos jūs izklaidēt, tikai jūs kā sazvērējušās neļaujaties.
Pasmaidīju, jo beidzot sapratu viņa izrādīto uzmanību un amizanto pieeju. Kad tuvojās oficiants ar dzērienu ratiņiem, Olivers, kurš patiesībā bija Varis, sarosījās.
– Izdzersim pa vienai karstai asarai? – viņš azartiski jautāja un, nesagaidījis atbildi, pasūtīja trīs glāzes baltvīna. – Bet tā, lai sauss! Lai viss notiek gan debesīs, gan uz zemes! Līdz pēdējai pilei.
– Iveta Kilinkaridou
