“Ja nezini, kur pavadīt Līgovakaru, brauc ciemos! Būs alus, siers un ugunskurs. Līga.”
Vēl un vēlreiz Imants pārlasīja īsziņu ar negaidīto aicinājumu, kas bija pienākusi no viņam nezināma numura. Tālruņa katalogu viņš sen nebija pētījis, tātad – neko nebija arī dzēsis. Tiesa, tur jau arī nekā lieka nebija – kādi pārdesmit numuri, kas laiku pa laikam bija noderīgi. Tie visi apdomīgi bija saglabāti telefona atmiņas kartē, tāpēc pat pie tālruņa maiņas nevarētu pazust.
Tomēr tā Līga, kura šo īsziņu bija sūtījusi, viņa numuru zināja… Kādai kopīgai paziņai paprasījusi, jo – kā gan citādi? Kurai gan? Kā lai uzmin? Vai varbūt sūtītāja vienkārši kļūdījusies? Kļūdīties taču ir tik viegli, atliek tikai nesaklausīšanas vai steigas dēļ vienu ciparu nepareizi pierakstīt.
“Kāds vai kāda vienkārši kļūdījies,” nodomāja Imants, vēl arvien kā noburts pētīdams it kā viegli saprotamo tekstu. “Jā, noteikti kļūdījies,” viņš it kā centās nomierināt savu satraukumu, kas ar katru neskaidrības mirkli auga augumā.
Kaut kāda zemapziņas daļa tomēr pūlējās saspringt un izcelt no atmiņu dzīlēm reiz sastaptu Līgu, tomēr, lai arī kā Imants centās, neviena prātā nenāca. Domās viņš pārskatīja gan tās nedaudzās sievietes, kuras bija iepazinis pēdējos darba gados, pēc sievas nāves, gan arī tās, kuras tālruņa katalogā savulaik tika ierakstītas kā “serviss”, “soc.dienests”, “priekšnieks” un “vietnieks”. Starp tām nebija nevienas Līgas – to Imants zināja droši, jo sastapto cilvēku vārdi viņa atmiņā ierakstījās uz ilgu palikšanu. Citiem gan viņš lielījās, ka “uz mūžu”, bet šīrīta īsziņa gadu gadiem glabāto pārliecību bija sašķobījusi.
Protams, sešdesmit gadu vecumā atmiņā varētu būt radušies robi, tomēr ne tik lieli, lai aizmirstu sievieti vārdā Līga – tas bija arī Imanta mātes vārds… Tādu sastapšanos viņš uzskatītu par liktenīgu un telefona numuru saglabātu sirdī.
Pēkšņi Imants saprata, kas viņā radīja satraukumu. Īsziņas familiārais teksts! Tas varēja nozīmēt tikai vienu: kaut kādā dzīves posmā viņa un Līgas ceļi pievirzījušies tik tuvu klāt, ka abi viens otru uzrunājuši uz “tu”. Šis atklājums Imanta prātam lika saspringt vēl vairāk. Attapies, ka labs palīgs varētu būt mātes iekārtotais viņa dzīves fotoalbums, Imants pārcilāja bēniņos kaudzē sakrautās kastes, līdz atrada īsto.
Bērnu dienu un skolas gadu atmiņās noteikti nebija vērts pakavēties – tas bija tik sen! Šīs lapas Imants vienā mirklī pāršķīra pāri, kaut māte ar tālaika bildēm bija aizpildījusi gandrīz pusi biezā albuma No studiju gadiem foto nebija daudz, un starp tur pamanītajām sejām noteikti nebija nevienas Līgas. Pirmās laulības, otrās… Abu sievu ģimenes un kopīgo draugu foto. Ingas, Ineses, Ievas un Daces vairumā. Līgas nevienas. Viena otra bilde raisīja atmiņas, un albuma šķirstīšana ieilga. Diemžēl Līga šajos pagātnes mirkļos tā arī neatradās.
Tikai albumu aizverot, Imantam priekšā pilnīgi nejauši atšķīrās lapa ar vidusskolas izlaiduma kopējo bildi – lielu, greznas vinjetes apvītu, kurā visas klasesbiedru sejas bija tik labi saskatāmas! Skatiens tūlīt pārslīdēja priekšējai meiteņu rindai. Gandrīz vai neticami! Kreisajā malā, tieši blakus skolotājai, stāvēja klases apzinīgākā un klusākā meitene Līga. Tas nudien bija tik sen… Kādēļ gan klasesbiedrene, kuru Imants tik tikko atcerējās, gribētu aicināt tagad ciemos? Viņi nebija tikušies vairāk nekā četrdesmit gadus!
Lai gan… Vai tikai Līga nebija tā, kura pirms gadiem divdesmit visus saaicināja uz klases salidojumu? Pati gan ieradās krietni pavēlu, kad daudzi jau cēlās prombraukšanai, arī Imants. Tāda īsa sasveicināšanās vien abiem iznāca, garākai sarunai Imantam vairs laika neatlika. Tik vien tajā vakarā bija sapratis, ka šī bijušo klasesbiedru tikšanās bijusi Līgas ideja. Tas tad arī izskaidrotu viņa telefona numura zināšanu. Bet kāpēc tagad? Vai Līga sadomājusi rīkot vēl vienu līdzīgu sanākšanu? Slikti jau toreiz nebija, vien Imantam nācās ātri doties prom. Sieva pēc operācijas jutās arvien sliktāk, un viņai bija nepieciešama vīra klātbūtne.
Diemžēl septiņi no tolaik sastaptajiem divpadsmit klasesbiedriem nu jau baudīja mieru aizsaules dārzos. Arī Imanta labākais draugs Jānis, kurš pirms divpadsmit gadiem pieteicās par diriģentu eņģeļu orķestrī. Visu mūžu komandējis un vadījis veselu kolhozu, viņš neko sliktāku nebija pelnījis. Tā vismaz Imantam gribējās domāt, jo, lai arī kā daudzi Jāni joprojām pēla un aprunāja, viņš drauga dēļ spētu atteikties pat no savas labās rokas.
Bet varbūt tā Līga zināja daudz vairāk, nekā Imantam šķita? Ja nu viņai kāds bija pastāstījis, ka kopš Jāņa nāves Imants Līgovakarus pavada mājās skurbā dialogā ar degvīna pudeli, pieminot bijušo draugu? Un ne tikai šos vakarus vien, jo nesvinēta nedrīkstēja palikt arī Jāņa dzimšanas un miršanas diena… Ja nu Līga ir uzņēmusies grūto misiju Imantu atkal atgriezt dzīvē? Viņa pēdējā draudzene Ieva pirms trīs gadiem savu nelielo iedzīvi sakravāja divos čemodānos un, aizcērtot durvis, uz atvadām nokliedza:
– Plenci, tev ar steigu vajadzētu ārstēties! Citādi paradīzē nenonāksi uz tā paša beņķīša, kur tavs dārgais draugs!
Imants nešaubījās, ka tieši tā arī būs, tomēr laboties neprata, vismaz ne saviem spēkiem. Cik nu vairs tā mūža atlicis, gan jau kaut kā novilks. Negadījusies šī aicinošā Līga ar savu alu, sieru un ugunskuru, tagad nevajadzētu barot savu nemieru ar vārām ilūzijām par interesantāku dzīvi.
– Varbūt patiešām aizbraukt? – ar strauju galvas kustību atmetis sirmo matu kodeļu uz aizmuguri, Imants jautāja spogulim. – Ko es varu zaudēt savos sešdesmit gados?
Intriga kā sūklis piesaistīja visas viņa domas. Ja tā padomā, tik vien vajag, kā iesēsties autobusā un pēc nepilnas stundas brauciena izkāpt pareizajā pieturā. Skolas gados nelielajam māju pudurim, kurā atradās arī Līgas māja, bieži tika iets garām, diez vai pa šo laiku kaut kas būtisks tur ir mainījies. Kad pirms divdesmit gadiem abi Jāņa mašīnā brauca uz salidojumu, draugs gan kaut ko stāstīja – kuru māju kurš pārpircis, kurš nojaucis, kurš pārbūvējis. Tolaik tas nešķita nedz būtiski, nedz interesanti, tāpēc Imants nebija rūpīgi ieklausījies. Katram gadījumam vajadzētu Līgai pārjautāt, vai viņa joprojām dzīvo turpat, lai gan – ja tā padomā, tas bija lieki. Tāda vērienīga pulcēšanās gan jau būs pamanāma pat no garāmbraucošā autobusa loga. Nākamajā dienā Imants tomēr Līgai nosūtīja īsziņu ar jautājumu, vai tikšanās vieta tā pati vecā? Atbilde bija īsa un nepārprotama: – Jā.
Šis īsais “jā” Imantam lika sarosīties: sarūpēt tīru kreklu, kārtīgi izgludināt, atrast kaklasaiti, izbuktēt bikses, ciemakukulim nopirkt konfektes un alu, noslaucīt vecajai somai putekļus, saplūkt jāņuzāļu pušķi. Ko vēl? Galvenais nedomāt par bezdarbības rūsu, kas ieēdusies locītavās, par šaubām, vai tas vispār vajadzīgs, par risku, ka tikšanās ar kluso un apzinīgo, sen nesatikto Līgu var sagādāt vilšanos. Jau sēžot autobusā, Imants prātā pārcilāja sen dziedātās līgodziesmas, jo – kā tad bez tām? Savulaik, kad viņi kopā ar Jāni ritināja veselu Līgo “popuriju”, apkārtējie, kā nu kurš prata, rāva līdzi. Bija skanīgi un skaisti, līdz pat skudriņām un taureņiem pakrūtē. Jā, tā bija ar Jāni…
Aizdomājies par sen aizgājušajiem laikiem, Imants uz īsu brīdi iesnaudās, un acumirklīgajā sapnī redzēja ugunskuru, bet tā liesmu gaismā – skaistu, nobriedušu sievieti, klaidā irstošiem gariem brūniem matiem, kuplu ziedu vainagu galvā, baltu linu kreklu un latviski svītrainiem svārkiem, un īsti maģisku, dzelmainu skatienu.
– Tu esi ragana? – viņš jautāja, mutē knapi valstīdams nez kāpēc stīvu mēli, tāpēc pat necerēja saņemt atbildi.
Sieviete soli pa solim viņam tuvojās, līdz Imants uz vaiga sajuta viņas karsto elpu.
– Jūsu pietura, – maģiskā būtne teica neticami vīrišķīgā balsī un stingri satvēra Imanta plecu.
Viņam nebija laika dusmoties nedz par nelaikā pārtraukto sapni, nedz par smīnošajiem pasažieriem, kas Imantam aiz muguras uzlasīja izkaisīto jāņuzāļu pušķi. Vienīgi dzelmainais skatiens neatkāpās un mudināja vīrieti sekot.
– Lai tik vēl kāds man saka, ka Līgovakarā nestaigā spoki, – Imants pusbalsī pukojās pie sevis un pielika soli. Savas iesnaušanās dēļ viņš bija pabraucis garām krustojumam, kur bija nolēmis palūgt pieturēt.
Dzīvība minētajā māju pudurī patiešām bija sadzirdama jau iztālēm: radio skaļi auroja jautras līgodziesmas Daiņa Porganta balsī, fonā bija dzirdama sieviešu spiegšana un vīru gaviles, un laiku pa laikam debesīs uzšāvās bagātīgs ugunskura dzirksteļu spiets.
“Būšu notrāpījis pareizi,” Imants nodomāja. Trīsas sirds apvidū pieauga, kad skatienam atklājās automašīnām pilnais pagalms. “Nu gan tai Līgai vēriens! Laikam jau ne tikai mūsu klasi saaicinājusi. Kā es te kādu atradīšu?”
Iejukt krietni apskurbušajā ļaužu pūlī izrādījās daudz vienkāršāk, nekā sākumā šķita. Izskatījās, ka nevienam nav nekādas daļas gar citiem. Vieni sēdēja pie pagalmā klāta gara galda, citi rosījās ap ugunskuru un blakus esošo ozolu – tur meitas centās vaiņagus uzmest zarā, vēl citi, atslīguši nesen pļauta siena vālā, sprieda par dzīvi.
Sākumā Imants centās ieskatīties nepazīstamajās sejās un pat taujāja pēc saimnieces, bet atbildē saņēma vien nekonkrētus mājienus un norādes par virzienu, kādā viņa meklējama. Taujāt pēc Līgas vārda pat nebija jēgas, izskatījās, ka daudzi viens otru nepazina. Ielūkojies mājās, arī virtuvē, apstaigājis tuvākos pakšus un nojumes, bet joprojām nesaņēmis konkrētu atbildi, kur sastapt kādu no saimniekiem, Imants noguris apsēdās pie galda. Mute bija izsaususi no veltīgās taujāšanas. To nekavējoties novērtēja kāda draiska trīsdesmitgadniece un steidza viņam pildīt glāzi, šķīvi, un jau pēc īsa laiciņa vedināja meklēt papardes ziedu. Smējīgajā korpulentajā sievišķī nebija nekā no Līgas, un vēl mazāk – no sapnī redzētās brūnaces, tāpēc Imants atbildēja īsi: – Tu neesi ragana.
Sievieti tas, protams, sasmīdināja – kā tā? Visās sievietēs esot kaut kas no raganas, arī viņai tepat blakus mājā esot gan burvju dzira, gan kubuls, kurā peldēties un piedzimt no jauna, gan mīlas priekiem radīta gulta.
– Labāk izstāsti – kā atrast Līgu? – Imants uzdeva tiešu jautājumu. Somā noslēptā konfekšu kaste un alus pudeles prasījās pēc saimnieku atrašanas.
– Arī tu meklē Līgu? – draiskā būtne kaisīja bezkaunīgus smieklus. – Ja to, kura spēj kliedēt vientulību un dāvāt jautrību, tad kaut kur tepat viņa klīst ar glāzītēm un pudeli rokā, ja vien neamizējas siena šķūnī. Līgas draugs negaidīti atgriezies no tālā reisa, tāpēc katrs mirklis dārgs.
Imants apmulsa – kā tad tā? Vai dzīve tik ļoti varētu būt pārvērtusi viņa bijušo klasesbiedreni – kluso un kautro Līgu? Tam bija grūti noticēt.
– Tiesa, ir vēl otra Līga, – draiskule ieturēja pauzi. – Šķiet, tu meklē viņu. Pirms tevis daži jau taujāja ceļu uz “Ošmalām”, bet… laikam jau pārdomāja. Redzi to vājo blāzmiņu dīķa otrā malā? Labs peldētājs pārpeldēs, slikts – kātos pa krūmiem apkārt. Tai mājai piebraucamais ceļš no otras puses.
Imants ieskatījās tumsā. Patiešām, tur kaut kas vīdēja – vāja liesmas atblāzma, ūdens virmojums un… vai tiešām atkal tas dzelmainais skatiens?
Nē, Imants nepeldēs! Sveša vieta, sen nav bijis treniņa, turklāt vēl tas neizprotamais skatiens… Varbūt kādas nāras? Bridīs apkārt, ko darīt. Pāri pļavām, gar mājām. Pusstundu vajadzēšot, brīdināja draiskule un ieteica pārdomāt – vai gan tepat slikti?
Imants steidzās, jo tumsa mina uz papēžiem. Drīz zem kājām nekas vairs nebūs saskatāms. Ar katru soli mērķis tuvojās, blāzmiņa dīķa otrā malā kļuva spilgtāka, līdz parādījās ugunskura aprises. Imants ieklausījās – jā, bija arī dziesmas. Skanīgs alts prasmīgi ritināja līgodziesmu virteni, un Imants pēkšņi sajutās pārliecināts par savu rīcību. Viņš ies līdz galam! Tur, nu jau pavisam tuvu, ir Līga, kura gaida savus līgotājus un kā vientuļa vālodze šūpo ezera atspulgus.
Pienācis pavisam tuvu, aizmirsdams par rasā sabristajām kurpēm un buktēto bikšu galiem, Imants uztvēra dziesmas meldiņu un… viņu balsis sasaucās, savijās, līgoja un rūtoja. Imants redzēja, kā no tumsas ugunskura gaismas lokā iznāk sieviete baltā blūzē, strīpainos svārkos un kuplu ziedu vainagu galvā. Pār viņas plecu bija izirusi tumša bize, bet aicinošajā skatienā jautās negaidīta sirsnība.
– Tu tomēr atnāci, – smaidīja sieviete, un skumji pielieca galvu. – Tie citi laikam palika tur, otrā pusē. Aizmirsis ceļu esot – viens teica. Vēlāk piebraukšot – klausulē dzīru troksni pārkliegt centās otrs. Es to paredzēju. Te, meža malā, klusumā dzīvojot, daudz ko ierauga citādāk. Mums ar tevi ir viens papardes zieds – dziesmas. Es jutu, kā dvēseles saskaras… Tik patiesi, tik tīri, tik skaidri. Maģiski.
Līga maigi saņēma Imanta roku un dziļi ievilka elpu. Jau no pirmajām skaņām Imants saprata – šī dziesma prasa divbalsīgu dziedājumu. Un viņi dziedāja. Balsis uzplauka, saziedēja un aizlīgoja pāri ezeram, līdz ar rītausmu izlija tikko samanāmajā miglas klājā, un Imants atcerējās: Jāņos dziedātajām dziesmām piemīt īpašs spēks un maģija. Varbūt tāpēc Līgas skatiens izskatījās tik dzelmains, noslēpumains un aicinošs. Ievilcis krūtīs lielu malku ezermalas gaisa, Imants atviegloti nopūtās – beidzot atkal ir labi. Bezgala labi.
– Iveta Kilinkaridou
