Pagaidām tās ir tikai četras līnijas. Aprautas melnas līnijas uz balta audekla. Sākotnēji gan bija divas – kā sniegā ievilktas slēpju sliedes, sākušās un beigušās sprīdi no lapas malām. Ja tās augšmalā un apakšā savienotu, varbūt rastos vīzija, kā to attīstīt tālāk?
Ja nostājas tieši pretim – nekas izcils, tikai mazliet sašķiebies četrstūris. Pagaidām nekā rosinoša. Nekādu ideju par to, kā aizpildīt tā saturu. Ja atkāpjas soli sāņus, tālākā mala it kā saraujas īsāka. Varbūt tas tomēr ir rombs? Tik daudz kas esot atkarīgs no skatpunkta.
“Kas no tā varētu sanākt?” grauzdams otas galu, Leo kasīja pakausi. Domu tukšums. “Radošuma deficīts” – tā teiktu viņa māte, pensionēta skolotāja. Tieši viņas dēļ Leo jau vairākus gadus vaiga sviedros centās – skicēja, vēroja, iekrāsoja, pētīja, laboja un tad vēlreiz laboja…
Pirmais gads gan vairāk tika veltīts teorijai un sagatavošanās darbiem – māte viņam bija sagādājusi kaudzi grāmatu: par krāsām, kompozīciju un glezniecības pamatiem. Viņai par prieku nācās izlasīt arī biogrāfiskas grāmatas par dažādiem gleznotājiem, par Leonardo da Vinči pat divas. Pārņemta ar renesanses vērtību apjūsmošanu, viņa arī dēlam centās iepotēt šo kaislību, un tā jau no mazotnes Leo nācās klausīties mātes sapņus par talantīgā dēla gleznotāja karjeru, par viņa grezno un pārtikušo dzīvi. Tikpat bieži viņš dzirdēja māti žēlojamies, ka pilsoņu reģistrā viņa vārds iegrāmatots nepareizi – Leonards, jo prasīto galotni “o” ierēdņi nez kur pazaudējuši. Pēc kāda laika māte samierinājās ar šo faktu un turpināja savu uzņemto kursu: dēlu izglītot mākslas jomā, iekārtot prestižās skolās, sekot viņa dienas režīmam un noskaņojumam. Itin bieži, pamanījusi dēla skatienā apgarotības mirkli, viņa izstūma molbertu istabas vidū, atvēra otu un krāsu kasti, un devās vārīt kafiju – Leo savulaik bija paziņojis, ka bez tās viņam nekas nesanākot.
Triju gadu laikā viņš bija izmēģinājis visādas pieejas – savu iztēli centies uzrunāt gan ar akvareļiem, gan akrila un eļļas krāsām. Kādu laiku pakavējies pie parastā zīmuļa, tad secinājis, ka tāda pelēcība nomāc jebkādu darboties gribēšanu, izmēģinājis pasteļus un atgriezies pie eļļas krāsām. Māte mudināja pievērsties ainavu gleznošanai – tas taču esot tik vienkārši! Skaties un glezno. Leo tā nedomāja. Vismaz tas, ko uzgleznoja viņš, galarezultātā ne tuvu neizskatījās tāpat kā acīm redzamais. Šīs neatbilstības attaisnojumam lieliski noderēja arguments, ka bagātu iztēli nedrīkst ierobežot. Ja nu tā palīdz radīt kaut ko jaunu?
Tomēr māte viņa mākslu nesaprata, bet nekad neteica, ka kaut kas nepatīk. Vien dusmojās, ka Leo “neturas pie zemes”, ka “lido pa gaisu” – glezno kaut ko nesaprotamu, vārdā nenosaucamu. Tajā pašā laikā viņa bija pirmā (un visai bieži – vienīgā) dēla darbu vērtētāja. Reizēm Leo pat brīnījās, cik meistarīgi māte prata atrast iemeslu uzslavai. Te viņai patika krāsu pāreja, te – viņai vien redzamais ēnojums, te – dziļums, par kuru Leo pat nenojauta. Pēdējā laikā, mātei par prieku, krāsu gammas uz audekliem bija kļuvušas mierīgākas, ne tik avangardiskas un pretenciozas kā pirmajos gleznošanas mēģinājumos. Leo ļoti centās uzgleznot kaut ko tādu, par ko māte neaizdomājoties teiktu: “Nu tas gan tev, dēls, ir izdevies!”
Četras līnijas. Ne taisnstūris un ne rombs.
“Ir jāskatās plašāk! Dziļāk!” Leo jau nez kuru reizi sevi centās uzmundrināt. “Plašāk! Dziļāk! Atvērtāk,” viņš soļoja šurpu turpu gar gleznu un skaitīja kā mantru.
“Atvērtāk.” Šis vārds kaut ko teica. Lika pacelt otu un ievilkt vēl pāris līnijas. Palodzi. Platu, apdilušu koka palodzi, kurā labi redzamas izņemtā dubultloga pēdas. Izdegušas sveces vai petrolejas lampas iegravētās pēdas.
Tagad ota pati steidzās ieskicēt vēl pāris līnijas. Koka rāmi, ar senlaicīgu salaidumu stūros un labi saskatāmām šķiedrām – tām vajadzīga silti brūnā krāsa. Aizliektu sarūsējušu naglu rāmja augšmalā. Sānos vēl vienu. Saliektu metāla krampīti virs palodzes. Vietām no stikla atlupušas tepes pelēkos tukšumus.
Stikls… Leo samulsa. Par to vēl jāpadomā.
Divas naglas loga augšmalā – uz tām kādreiz ticis nostiepts virtuves aizkariņš. Pašlaik tā tur nav. Loga viņa pusē redzams… Dārzs? Pagalms? Ceļš?
Leo centās atcerēties izjūtas, kas bija ģenerējušas atmiņas par šo vecās mājas logu. Viņš to kaut kur jau bija redzējis. Varbūt pat – sajutis.
Ota lēnām ieskicēja neēvelētu dēļu sienu.
Pavisam maza maliņa no tās bija redzama ap logu. Nodilusi koka galda mala. Senlaicīga krēsla stūris.
Logs. Leo domas atkal un atkal atgriezās pie attēla aiz stikla. Ieplīsuša stikla. Tomēr plaisu iegleznot varēs tikai tad, kad būs radies attēls loga viņā pusē. Kadrs no pagātnes. Leo to zināja pavisam droši. Viņš pat saklausīja degošās malkas sprakšķus plītī, sajuta mājīgo virtuves siltumu un krāsnī ceptu burkānu un kāļu smaržu. Vēl tur bija arī pelnu pelēks kaķis, kas, skaļi murrājot, sildījās ierītē pie skursteņa. Kā dzeltena sīpolu virtene vijās un krājās virkne aizmirstu, bet vēl arvien patīkamu mirkļu, kas nu jau gluži uzmācīgi mudināja atcerēties pagātni.
Tīri loģiski šķita, ka šīs atmiņas saistās ar bērnību, lai gan māte vienmēr ar lepnumu balsī tika uzsvērusi: “Mēs esam dzimuši pilsētnieki,” un noliegusi jebkādu saistību ar laukiem. Pat dusmojusies, kad dēls sācis iztaujāt par dzimtas saknēm, par vecvecākiem. Neesot tur ko stāstīt! Tad no kurienes viņam šīs atmiņas – tik izjustas un tik patiesas?
Ja Leo smēķētu, viņš tagad sniegtos pēc cigaretes – varbūt rūgtenais dūms liktu smadzenēm darboties naskāk. Kafijas krūzē skalojās palikušie biezumi, bet šobrīd noteikti nebija tā reize, kad virtuvē sastapties ar māti. Viņam pašam jātiek skaidrībā. Nostājies iepretim ieskicētajam loga rāmim, Leo sakoncentrējās uz jau nojaušamo sižetu – aiz loga ir redzama īstā glezna! Un, ja viņš to atcerēsies, tad šis būs viņa labākais darbs.
Aizvēris acis, Leo vēlreiz ļāvās trauslajai izjūtu takai – virtuve, malka, plīts, smaržas, kaķis, siltums, mīļums. Garš linu priekšauts, raupji vilnas svārki, krunkainas, bet maigas rokas. Kanēļa un vaniļas smarža. Balti izberzta virtuves grīda un krāsains lupatu grīdceliņš. Virtuves kaktā zem trepēm – melnas gumijas galošas, ūdens toveris un acains kartupeļu grozs. Māmīte. Šķiet, tā kādreiz, ļoti sen, sauca… mātes mammu? Tā vismaz bija rakstīts uz kādas senas fotogrāfijas. Viņš laikam bijis pavisam maziņš, ja neatceras. Kāpēc māte par to neko nav stāstījusi? Kāpēc noklusējusi? Tad jau tepat kaut kur zemapziņā jābūt arī atbildei par ainavu aiz loga.
Leo sakoncentrējās vēlreiz. Palodze. Plata, izdilusi koka palodze. Izkusuša, vēl karsta parafīna peļķīte. Petrolejas lampas atstātās pēdas. Aiz loga jau tumsa, bet lampa vēl arvien deg. Vaļīgā rāmja spraugās ieklīdušais vējš laiku pa laikam liek notrīsēt sveces liesmai. Māmīte kādu gaida. Pustumsā sēž pie loga un, neskatīdamās uz adīkli, naski zibina adāmadatas.
Pēkšņi Leo attapa, ka tas viss patiešām ierakstīts viņa izjūtās, tāpat kā visaptverošais virtuves un klēpja siltums. Kaķa mīkstais sāns, raibais grīdceliņš un aitādas kažociņš zem sevis. Lai kā pūlējās, Leo nespēja atcerēties citas istabas mēbeles, kaut vai savu vai māmītes gultu. Vai viņa vispār kādreiz gulēja? Jeb tikai gaidīja?
Dienā bija klēpis, un tieši no klēpja Leo iepazina palodzi. Citādi viņš to nemaz nebūtu aizsniedzis. Sēdēdams māmītes klēpī, puika skatījās laukā pa logu. Tātad – arī gaidīja. Vīnsarkanas mežvīteņa lapas plīvoja gar stiklu. Pa retam pieklaudzināja kāds biedējošs koka zars. Pelēks lauks vai pagalms snauda aiz loga. Arī gaidīja.
Nejaušo atmiņu satraukts, Leo pasniedzās pēc otas. Kaut kas jau pamazām veidojās – pelēkas skumjas un bezgalīgas ilgas. Kādu brīdi viņš šaubījās, vai pie loga neiegleznot arī māmīti, bet tad attapās, ka nemaz neatceras viņas seju. Bet varbūt bezgalīgas ilgas var izteikt pats logs?
Pilnīgi nemanot diena tuvojās vakaram. Audekls pamazām ieguva vienotu noskaņu. Leo dzirdēja, kā māte pavēra durvis, bet, laikam jau manīdama, ka dēls nopietni aizrāvies ar darbu, netraucēja. Pāris soļus atkāpies, Leo vērtējoši aplūkoja darbu. Kaut kā tomēr tur pietrūka. Būdams spilgtu krāsu cienītājs, viņš pats sev teiktu: dzīvības! Kaut vai viena spilgta punkta!
Pakļāvies spontānajām izjūtām, daudz nedomādams, Leo iemērca otu sarkanajā krāsā un vienmuļajā ainavā aiz loga ievilka mazu strīpiņu. Tad paraustīja plecus un pats sev paskaidroja: “Es vēl nezinu, kas tas būs.” Sarkana lapa, zieds, vienkāršs krāsu pleķis, lai citiem būtu par ko padomāt, bet tikpat labi – cilvēka siluets. Un kāpēc ne? Pavisam maziņš, tālumā. Tāds, kura seja vēl nav saskatāma. Tikai mēteļa krāsa. Sarkana.
Leo iepatikās šī ideja un viņam sagribējās iet vēl tālāk. Virs sarkanā mēteļa uzlikt spilgti zilu cepuri. Kāpēc gan ne? Tagad glezna ieguva pavisam citu jēgu. Jebkurš gleznas skatītājs no vienkārša vērotāja tagad pārvērtās par gaidītāju – nācēju pamanīt varēja pa lielu gabalu.
Jeb varbūt tomēr – prom gājēju? Nē, tad sievietei būtu citas krāsas – mazāk uzkrītošas. Aiz muguras tomēr paliek mājas un logs, un aiz tā kāds gaida.
Leo vērtējoši aplūkoja gleznu. Gribējās teikt: tā gandrīz bija gatava, tikai – logam vēl joprojām pietrūka stikla. Kad krāsas apžūs, vēl vajadzēs paspēlēties ar tonējumu un atspulgiem, turklāt – prātā vēl joprojām bija vīzija ar ieplīsušo stikla rūti. Vai tā gleznā vairs iederējās? Vai plaisa tālo nācēju vēl vairāk neatdalīs no mājas un tiešām nepārvērtīs par prom gājēju?
Nolicis otu un noslaucījis rokas, Leo atkāpās pie pretējās sienas. Iekšējās izjūtas, kas bija viņu urdījušas un mudinājušas, vēl joprojām nebija noklusušas. Radās vēlme ņemt citu audeklu un gleznot savu bērnību. Māmītes klēpi – raupjo priekšautu, pelnu pelēko kaķi un rokas – tās viņš pēkšņi sajuta īpaši spilgti. Tik mīļas un tik sargājošas. Un tam visam pa vidu – bērnu. Mazo Leo.
Aiz muguras klusi pavērās istabas durvis.
Tu jau pabeidzi?– klusām jautāja māte. – Vajadzētu paēst vakariņas.
Jā, gandrīz, vari apskatīties,– Leo aicināja.
– Šī tev būs tieši pa prātam.
Māte kā vienmēr bikli pārkāpa dēla svētnīcas slieksni un tuvojās gleznai. Nākamajā mirklī apstājās istabas vidū, skaļi ievilka elpu un piekļāva rokas krūtīm. Aizturējusi elpu, plati ieplestām acīm viņa klusējot lūkojās gleznā. Piesteidzies pie mātes, Leo apķēra viņu ap pleciem un vedināja apsēsties:
Kas tev notika? Atkal sirds? Atnest zāles?
Atslīgusi uz krēsla malas, māte vēl arvien mēmi lūkojās gleznā. Leo piedāvājās viņai atnest ūdeni, bet māte sēdēja kā sastingusi.
– Tu atcerējies… Un arī mani tu atcerējies, – viņa beidzot izdvesa gluži aizsmakušā balsī.
Leo saprata, ka šobrīd nav jēgas skaidrot notikušo, gan jau māte pati reiz ko pateiks. Pēc laba brīža atguvusies, viņa patiešām izstostīja īsus teikumus.
– Kad es tevi, tikko piedzimušu, māmītei atstāju, caurvējš ar lielu blīkšķi aizsita logu un durvis. Pielika treknu punktu vienam manas dzīves posmam. Tolaik es domāju – sakārtošu savu dzīvi un pēc nedēļas atgriezīšos, bet… viss ieilga. Viņa katru dienu esot sēdējusi pie loga un mani gaidījusi, gandrīz trīs gadus. Pārāk reti es tevi apciemoju, piedod man par to.
– Es arī, māt, gaidīju, es arī,– Leo skumji nopūtās.
– Tu biji pārāk mazs, un māmīte pati tevi gribēja auklēt, – māte taisnojās. – Bet pēc tam taču es visu dzīvi esmu ziedojusi tev!
– Tu man atņēmi bērnību, – nočukstēja Leo. – Es tikai sēdēju pie loga un gaidīju.
Tad, pēkšņas atskārsmes vadīts, viņš piesteidzas pie gleznas – tagad viņš pilnīgi skaidri zināja, kā tajā pietrūkst. Māmītes.
