Viņa nebūt nebija vienīgā, kurai patika fotografēt mākoņus. Daudzus esmu manījusi vēršot fotoobjektīvus pret debesīm. Arī es laiku pa laikam ievēroju kādas interesantas formas debesīs un cenšos ietvert kadrā, kaut arī labi zinu – to dziļumu, bezgalību un kustību, kāda ir virs manis, fotokamera nespēs parādīt. Paliks tikai parasta bilde, kurā skatāmas mākoņu formas, kompozīcija un krāsas, kaut gan – arī tās tikai retu reizi līdzināsies dabā pamanītajām. Tiesa, esmu mēģinājusi uzņemt arī video, kad mākoņu slāņi viegli pamanāmā steigā traucas viens otram garām, bet arī tad secināju: nav tas, kas redzams virs galvas…
Madelina mākoņus fotografējot jau piecus gadus. Kamēr viņa dzīvojusi Francijā, pēc šķiršanās īrējusi mansarda dzīvokli Bordo pilsētā. Tieši tur viņai radusies interese par norisēm debesīs, īpaši – par mākoņu formām un kompozīcijām. Mūsu pazīšanās sākumā pusmūža francūziete ar lepnumu parādīja savas fotoizstādes katalogu, kurā puse no mākslas darbiem bija veltīta mākoņiem. Daļai no tiem, manuprāt, ne pārāk veiksmīgi bija pielietota solarizācija, bet par gaumi domas vienmēr var dalīties; daļai – maigi un vēsi filtri. Vismaz pārdesmit darbi esot autentiski, dabā tverti kadri. Daži no tiem saņēmuši īpaši augstu vērtējumu.
Atzīšos, ka izstādes kataloga bildes pirmajā reizē aplūkoju pavirši. Vairāk mani ieinteresēja četrās valodās – franču, angļu, itāļu un krievu – rakstītie teksti zem bildēm. Tie nebija vienkārši nosaukumi, bet gan īsi teikumi, kas attēliem piešķīra dziļāku domu. Tas, ko pirmajā brīdī sapratu: fotomāksliniece centusies radīt fantāziju. Nosaukt tēlus, iedot tiem virzību un kustības jēgu. Izveidot īsu vēstījumu. Šobrīd atceros tikai vienu prātā palikušu piemēru, kas tulkojumā skanētu apmēram šādi: “Kumeļš joņo tik ātri, ka jātnieka plandošie mati pieskaras bezgalībai.” Atceros, ka, izlasījusi šo teikumu, ar pavisam citu, ne tik virspusīgu, skatījumu pievērsos fotoattēlam. Jā, nudien – ir gan kumeļš, gan spartisks jātnieka profils, gan vēja pluinīti mati, kas izstiepjas garā vilnī aiz muguras. Pirms šī teikuma izlasīšanas es mākoņu formās biju saskatījusi tikai vīrieša siluetu, kas, krietni salīcis pret vēju, tiecas uz priekšu.
– Viss atkarīgs no skata punkta, no apvāršņa un dziļuma, galu galā – no mākoņu vērotāja pieredzes un fantāzijas, – Madelina man vēlāk it kā atvainodamās skaidros. – Dabā tas izskatās citādāk, tāpēc jau es arī izlēmu piekricelēt tos savas daiļrades uzplaiksnījumus. Lai skatītājs brīdi uzkavējas un salīdzina savas domas ar manējām.
Tagad, lai arī kā sasprindzinātu atmiņu, nespēju atcerēties nedz citas bildes, nedz citus parakstus zem bildēm, lai gan katalogu turēju rokās vēl pāris reizes. Pirmoreiz to lūdzu Madelinai ar domu rūpīgāk izpētīt, tomēr cerības paņemt katalogu uz mājām un nesteidzīgi pārlapot nepiepildījās. Sēdējām abas blakus zālītē un kopīgi aplūkojām fotoattēlus. Madelina lasīja parakstītos tekstus, un es izbaudīju viņas franču izrunu – mazliet kaut kas no Mireijas Matjē bija sievietes balsī. Krievu valodu francūziete bija apguvusi no sarunām ar vecmāmiņu, vēlāk papildinājusi pašmācības ceļā, tāpēc mums saprasties bija viegli.
Otrreiz Madelina pati piedāvāja vēlreiz kopā pārskatīt bildes, jo par dažām no tām esot īpaši stāsti. Pravietiski. Tieši mākoņi viņai pavēstījuši nākotnē gaidāmos notikumus, gluži tāpat kā sapņi. Gribējās Madelinai iebilst, ka līdzības tur ir maz, jo sapņi ir cilvēka smadzeņu darbības rezultāts, bet mākoņi – sīku ūdens pilieniņu sakopojums, taču viņa tik aizrautīgi izdzīvoja savu stāstu, ka mana doma palika neizteikta. Un kāda gan tam nozīme, vai kariete ar vairākiem zirgiem redzēta sapnī vai mākoņos, ja Madelinas tulkojumā tā nozīmē vienu un to pašu – bagātību. Viņai atlicis tikai pabrīnīties, kad nedēļu pēc šī redzējuma kāds miljardieris nopircis četras viņas dārgākās gleznas, lai izdaiļotu meitas kāzu dāvanu – greznu savrupnamu Parīzē.
Noklausījusies šo stāstu, attapos, ka Madelina man ļoti atgādina savulaik piekrastē sastapto vācieti Suzannu, kurai patika fotografēt saulrietus un tulkot zīmes. Arī Suzanna fotografēja gandrīz katru vakaru, vairākus desmitus kadru, un bieži mēdza teikt: divu vienādu fotouzņēmumu tāpat nemēdzot būt, pat no viena punkta skatoties. Vējš nemitīgi pārveidojot debesu arhitektūru. Arī Suzannai tāpat kā Madelinai patika vairākas reizes pārlūkot uzņemtos kadrus, pētīt mākoņus un plūstošās nokrāsas, lai izvēlētos dažus labākos, un arī viņas darbi tikuši izstādīti fotoizstādē. Nedz Suzannai, nedz Madelinai nebija profesionālās fotokameras, kādas šeit redzamas daudziem tūristiem, kadri uzņemti ar labas kvalitātes planšetēm, un tomēr tie atraduši vietu izstādēs. Arī Suzanna līdzīgi Madelinai ticēja sapņiem un visdažādākajiem māņiem. Abas mani uzrunāja brīdī, kad caur telefona kameru fotografēju debesis.
Todien, kad mani ievēroja Madelina, abas ar mazmeitiņu brīnījāmies par gaiši rozā mākoņu klimpām, ar kurām bija nosēts viss debess jums.
– Kas tas ir? – jautāja mana Katerina, un es sapratu – ne jau īso atbildi “mākoņi” viņa gaida, tik daudz trīsgadīgs bērns saprot pats.
Centos izlīdzēties ar tradicionālo skaidrojumu “mākoņu aitiņas” un, norādījusi uz paprāvu gubu mākoni pamalē, nosaucu to par lielā “ganāmpulka” mammu.
– Bet kāpēc rozā? – mazā nerimās.
– Nu, tāpēc, ka tie ir debesu aitas jēriņi, – centos rast loģisku skaidrojumu savai versijai, bet sapratu, ka “jārok dziļāk”. – Lai gan… varbūt tie ir mākoņu ziepju burbuļi, ko izpūš tas lielais, resnais pamalē. Vai… mākoņu zefīri. Varbūt tāda smalka sedziņa, mežģīne, kas pārsegta mums pāri.
– Tās ir krelles, – pēkšņi atskanēja mums aiz muguras. – Zemeslode šovakar ir saposusies uz balli. Re, jūra arī sarkst un kautri smejas!
Atskatījos un pamanīju simpātisku pusmūža sievieti, kura tāpat kā mēs caur fotokameru vēroja ne pārāk bieži redzamo debesu parādību. Pirmais iespaids lika saprast – viņa ir ne tikai šarmanta, sirsnīga un pievilcīga, bet arī bezgala interesanta personība.
Madelina, tāpat kā daudzi šeit sastaptie, jau trešo gadu Kiprā pavadot ziemas periodu – no oktobra sākuma līdz aprīļa beigām. Vasara viņai šķietot par karstu, un tam es varu tikai piekrist. Francijā Bordo viņai esot plašs dzīvoklis, kura lielāko daļu aizņemot studija. Madelina ilgus gadus strādājusi Mākslas akadēmijā, vēlāk vadījusi gleznošanas kursus, pēdējos gados vasaras periodā nodarbojoties ar individuālo apmācību. It kā starp citu viņa pasmejas, ka paspējot arī sagleznot savam un citu priekam, tāpēc pusgadu varot atļauties padzīvot Kiprā. Tiesa, kopš sākusi vērot mākoņus, atklājusi fotomākslas pievilcību un vairāk uzmanības veltot tai. Sadzirdējusi piezīmi par fotoizstādi, ieinteresējos par iespēju aplūkot viņas darbus, bet Madelina kautri pielieca galvu un nočukstēja:
– Nekā īpaša jau tur nav.
Pāris dienas vēlāk it kā nejauši mēs atkal satikāmies jūras krastā, un man radās iespēja pārlapot nelielo izstādes katalogu.
Fotomākslu vienmēr esmu vērtējusi augstu – tā ir īpaša prasme pamanīt un apturēt īsto mirkli. Mirkli, kas liek apstāties. Mirkli, kas pārsteidz, rada sajūsmu un izbrīnu un liek pamanīt nepamanīto. Kad Madelina ieslēdza savu planšeti un atvēra, viņasprāt, labāko darbu albumu ar gandrīz simts bildēm, vēlējos, kaut man būtu daudz vairāk laika tos aplūkot. Sapratu, ka mazmeitiņu būs grūti pierunāt tik ilgi skatīties mākoņu bildes, bet man par brīnumu – līdz pusei viņa izturēja, jo pamanītie kadri patiešām fascinēja. Sniegbalti un maigi rozā, biezi un smagnēji kā tikko cirptas vilnas klēpji, plāni un caurspīdīgi kā līgavas plīvurs, saules iekrāsoti un mēness balināti, viegli pelēki un tumši zili… Tik daudzveidīgi un tēlaini! Pretim saulei lidojošs vētrasputns, skrejošs suns ar vēja atglaustām, lielām ausīm, uz milzīgas trapeces pakāpies cirka zilonis ar uzvaras saucienam paceltu snuķi, milzīgs taurenis ar vakara saules izraibinātiem spārniem…
Madelina prot stāstīt, tāpēc viņu patīk klausīties. Tā nav nekāda tukšā pļāpāšana, viņa patiešām ir iedziļinājusies gan dabas norisēs, gan cilvēka zemapziņas spējās. Viņai ir bagāta fantāzija, un man rodas jautājums – vai viņa tiešām nav mēģinājusi rakstīt? Esot – parakstus zem bildēm…
Labāko fotouzņēmumu albums “Mākoņu esence” mani patiesi pārsteidz un jāatzīst – arī iedvesmo. Daļai no šīm bildēm Madelinai jau ir gatavi komentāri, un man atkal ir iespēja salīdzināt savu redzējumu ar viņas domām.
Palma. Nepašaubāmi! Vējš tik smalki izlocījis mākoņu driskas, ka katram debesu vērotājam top skaidrs – debesjumā izslējusies palma. Lai cik tas savādi liktos, tā bijusi viena no pirmajām bildēm, ko Madelina uzņēmusi Kiprā. Kas gan tur ko komentēt, viss tāpat skaidrs – vislabvēlīgākā ceļazīme mākoņu pētniecei! Tomēr Madelina piebilst – šī palma viņai atnesusi panākumus, godu un stipru draudzību.
Milzīga ūdenskrituma formas mākoņos saskatām abas, tomēr šim kadram seko mākoņu tulkotājas stāsts par saņemto zīmi – jaunu sākumu un panākumiem. Līdzīga nozīme ir arī sapnī redzētam ūdenskritumam, un šoreiz par to ieminos Madelinai.
Jā, viņa to zinot, kaut sapņu grāmatu neesot pētījusi. Savulaik, kad ūdenskritumu nosapņojusi, jau nākamajā dienā ieraudzījusi sludinājumu par izīrējamu dzīvokli Bordo un steigusi to uzmeklēt. Izrādījies, ka viņas bijušais audzēknis pārceļas uz Kanādu, tāpēc lieliskās telpas savai skolotājai izīrējis par simbolisku samaksu.
Fotouzņēmumā piefiksētais mākoņu ūdenskritums viņai sagādājis tikšanos ar kādu grieķu mākslinieku Kostasu, un Madelinai šķietot, ka abu attiecībām patiešām ir laba nākotne.
Nākamajā gubu mākoņu kadrā abas skaidri saskatām pils torņus, kaut arī mazliet noapaļotām formām. Tie torņi nozīmējot drošu dzīvi – smaida Madelina, un es jau nojaušu viņas komentāru – kopā ar Kostasu viņa jūtas droši.
– Re, pāva aste! – priecīgi izsaucos un nākamajā kadrā pamanīto steidzu parādīt arī mazmeitiņai.
Dzirdu, kā Madelina man blakus īsi ieklepojas un izlabo mani:
– Bet varbūt tomēr ugunsputns? Vai labāk – paradīzes putns? Ja labi ieskatās, uz astes fona redzama arī putna galva ar mazu kronīti. Man gribas domāt – tas veicina fantāzijas un sapņus. Es nedomāju par pāvu, jo tas putns man šķiet augstprātīgs patmīlis. Ja pielīdzinām cilvēkiem, tad falšs un neuzticams lielībnieks.
Nevēlos iebilst Madelinai. Galu galā tie ir viņas darbi, viņas redzējums un fantāzija. Ar interesi klausos viņā un ļaujos minējumiem.
Kopš tās dienas daudz biežāk skatos debesīs. Mēģinu saskatīt pazīstamas formas un siluetus un priecājos, ka arī mazmeitiņa piedalās šajā spēlē. Pamanām mazuli ar bumbu un kaķi ar nolaistu asti, lielu banānu un milzīgu ziedu…
Pirms dažām dienām abas vienlaicīgi debesīs pamanījām viegli izliektu vertikālu strīpu un bez ilgas domāšanas nospriedām – svece, pareizāk – tāda liega un gaisīga sveces liesma. Atcerējos kadru no Madelinas albuma, kur mākoņu veidoto atvērtās grāmatas izliekumu viņa bija “novietojusi” uz terases margas, tādā veidā nosedzot robu apakšmalā un panākot lielisku kadru.
Arī es atradu, kā trauslajai liesmai iedot pamatu. Laulību ceremoniju vajadzībām uzslietā nojume izrādījās vispiemērotākā “svece”.
Degošas sveces liesma – garīguma simbols. Ja sapņoju par vienu spilgti degošu sveci, tad piedzīvošu lielu laimi – tā vēsta sapņu tulks. Interesanti, kā šo kadru tulkotu Madelina?
Tajā pašā vakarā bildi nosūtu Madelinai, un viņa nekavējas ar spriedumu:
– Tev izdodas! Tāds kadrs! Es neteikšu “mūžīgā uguns”, jo zinu, kur tas uzņemts, lai gan – varoņiem arī debesīs slava… Es teikšu – sveces liesma, jo zinu tavu iekšējo spēku un garīgo potenciālu. Tā tāda maiga un noslēpumaina gaisma… Tā tevi sargās. Saglabā to! Un pat, ja kāds redzēs tikai baltu dūmu strūklu, lai tā viņam nes mīlestību, bet tam, kurš redzēs tika mākoņus, mazus un gaišus, lai tiek sirdsmiers.
- Iveta Kilinkaridou
