Kā zināms no Mārtiņiem līdz Miķeļiem ir veļu laiks. Laiks, kad, no rudens miglas izkāpuši, pa dievainīšu ceļu visi mūsu mīļie tiecas uz gaismu – sildās pie dzīvīgām un trīsuļojošām sveču liesmiņām un klusi klausās. Kad vārdi vibrē tik silti, gaiši un dzīvīgi, un gaisma, kas izplatās visapkārt, plūst ne tikai no svecēm, bet arī no cilvēku atmiņām… Šis klusais laiks man ik gadus atsauc atmiņā kādu bērnības epizodi, kurā robeža starp divām realitātēm bija tik nemanāma, ka šķita teiksmaina un pasakaina.
Lai to izstāstītu, man vispirms jāatceras vecvecmamma un vecvectēvs, kurus mūsu ģimenē mīļi sauca par mammuku un tētuku. Viņus vienmēr esmu uzskatījusi par pašiem gudrākajiem un viedākajiem man zināmajiem cilvēkiem. Kaut vienkāršo zemnieku bērnu izglītība nebija mērāma ar pabeigto skolu diplomiem un augstiem amatiem, savam laikam viņi bija pietiekami gudri, jo dzīves laikā uzkrāja bagātu pieredzi, sirds siltumu un darba tikumu. Neviens svarīgs lēmums Mūsmājās netika pieņemts bez viņu ziņas. Varbūt tas tāpēc, ka mammuka un tētuks bija paši vecākie Mājas iedzīvotāji un deviņdesmit gadu slieksni pārkāpa vēl itin sprigani, ber varbūt tāpēc, ka viņu domās allaž bija vērts ieklausīties.
Vecvecmammu Alīdu jeb mammuku atceros bieži, jo tieši ar viņu saistās agrīnās bērnības izpratnē visnoslēpumainākās lietas. Kaut kur pašos pirmsākumos aizķērušās izjūtas, kas atgādina tos laikus, kad viņu sajutu kā labo feju, kas vakaros pieslīdēja pie manas gultiņas, lai pašūpotu vai padziedātu. Pa pusvirus atstāto durvju gaismas strēli viņa kā teiksmains pasaku tēls ievizējās un, pārliecinājusies, ka mierīgi guļu, pēc brīža jau izgaisa.
Tērpusies pašaustā un savām rokām darinātā vilnas kleitā, mammuka virs tās allaž sēja tīru sīkrūtainu priekšautu un ap galvu sēja gaišu batista lakatiņu. Ne tik sen, pāršķirstot “Latviešu tautas pasaku” veco, pelēkos audekla vākos iesieto eksemplāru, iedomājos: mammuka bija kā viena no šīm pasakām. Brīnumpasaka, kas savus noslēpumus glabāja Burvju priekšautā. To atceros ar īpašu mīlestību, jo – kādus tik pārsteigumus šis priekšauts nav uzbūris!
Kad mammuka mani mazu aicināja piesēst uz sola blakus, zināju: nāksies minēt, ko šoreiz uzburs murskulī saņemtais priekšauts. Tējai savāktus meža zemeņu čemurus ar sulīgiem ogu piekariņiem, tikko izšķīlušos čiepstošu cālēnu bariņu, pūkainu truša bērnu vai no ligzdas izkritušu putnēnu, dzintaraini caurspīdīgus baltos dzidros, pušu sprāgstošas piebriedušas zirņu pākstis, saulē pārgatavojušās plūmes… Pat tad, kad priekšauts līdzeni klājās līdz pat garās kleitas apakšmalai, tā kabatā vienmēr atradās pa kādai konfektei. Un pats galvenais: no priekšauta glāsta kā uz burvju mājiena stājās asaras un sāpēt pārstāja nobrāztais celis. Sīkās dusmiņas, saņemtas mazā dūrītē, nogrima tā dziļajā kabatā, lai tur pārvērstos par kādu stāstu.
Skaidri atceros, kurā mirklī priekšauts manās acīs zaudēja savas burvju spējas. It kā jau biju redzējusi, kā mammuka lapenē mazgā savas drēbes: mazā vannītē pa rievoto veļas dēli kārtīgi izrīvē, saimniecības ziepēm kārtīgi ieziepē, tad vēlreiz kārtīgi izberzē, citā bļodā ilgi skalo, tad kārtīgi izspaida ar rokām, izžauj saulē, lai notekas, un pēc kāda laiciņa ilgi un pamatīgi velē ar vāli, līdz drēbes gabals tapis mīksts un gluds. Tajā rītā, kad zem veļas vāles ieraudzīju sīkrūtaino priekšautu, sapratu, ka arī tas ir tikai parasts audekla gabals. Tādu klapēšanu neviena burvestība neizturētu. Mammuka gan laikam arī nojauta manu skarbās atklāsmes stundu, jo pēc šīs dienas viņas priekšauts pārstāja “burt”.
Neskatoties uz to, citas pasakas manā bērnībā turpināja iesakņoties un savīties ar realitāti.
Savādu trokšņošanu – grabināšanu un čaukstināšanu – uz maizes krāsns biju saklausījusi jau sen. Parasti paklaudzināju ar kājām pa grīdu, un troksnis pieklusa. Jau biju saņēmusi paskaidrojumus – tur pele vai circenis kašājas, tikai mammuka visgudri smaidīja, līdz kādā vakarā es tieši viņai pajautāju, kas tur rušinās. Viņa pielika pirkstu pie lūpām:
– Kuš, tas ir noslēpums, bet kādā vakarā, kad būsim divas vien, es tev parādīšu.
Laiku pa laikam čabināšanās turpinājās, mammuka joprojām lika pirkstu pie lūpām, bet mana bērnišķīgā nepacietība dīdījās arvien uzbāzīgāk.
Beidzot pienāca ilgi gaidītais vakars, kad čabinātājs atkal uzdarbojās un mēs ar mammuku istabā bijām divas vien. Viņa pamāja man ar roku un lika uz pirkstgaliem sekot. Cik vien klusu spēdama, pietuvojos maizes krāsnij un pakāpos uz siltummūrīša. Krāsns augšu gan tāpat nevarēju pārredzēt, vienīgi, mammukas pacelta, ar roku notraukt putekļus no tās malas, tomēr pirksti paspēja sataustīt kaut ko mazu un mīkstu, un es sarāvos. Mammuka teica, ka tur jau tikai iekuram saplēstie skaliņi žāvējas, bet es klusējot papurināju galvu un vēlreiz sniedzos pēc mazā un mīkstā. Pirmajā brīdī apjautu tik vien, ka tas ir kāds drēbes gabaliņš, bet mammuka jau bija sapratusi. Kā šodien atceros viņas pārsteiguma pilno seju un kluso izsaukšanos: – Zeķīte! Mājas Gariņa zeķīte!
Krāsns augšā kaut kas sarosījās, nočabēja, it kā ierušinājās vai noslēpās vēl dziļāk un apklusa. Es sapratu, ka tur patiešām iemājojis kas dzīvs un kustīgs, bet mazā zeķīte mammukas rokās lika noticēt, kas tas patiešām ir mazs cilvēciņš.
No tā vakara manos jautājumos un mammukas atbildēs galveno vietu ieņēma Mājas Gariņš un viņa dzīves paradumi. Atklājās, ka mammuka viņam jau sen apsolījusi sakasnīti, ja vien viņš mums palīdzēs pie maizes cepšanas. Bija redzams, ka viņš centās, ko spēja, un maizes cepējām viss padevās, tāpēc ilgu laiku sakasnītis tika dāvināts Mājas Gariņam. Bet viņam jau tāpat tika viss labākais: neatkārtojamās smaržas no krāsnī ceptiem kāļiem un burkāniem, ābolmaizēm un drumstalmaizēm, pīrāgiem un kliņģeriem. Dziesmas un paši labākie vakaru stāsti un pasakas, jo viņš jau nu neaizmiga, tās klausoties…
Kaut arī Mājas Gariņš bija mans un mammukas noslēpums, es tāpat visiem par šo pasakaino būtni biju klusiņām izstāstījusi. Izskatījās, ka arī mani vecāki visai nopietni attiecas pret Mājas Gariņa klātbūtni, bet krustmāte Antra viņam vairākus gadus veda ciemakukuļus no Rīgas. Pirmo no viņas ceptajām plānajām pankūkām mēs kādu laiku likām uz tasītes krāsns augšā.
Skaļā balsī par Mājas Gariņu nerunājām, tikai pusčukstus, jo zinājām, ka liels troksnis var viņu iztraucēt. Laikam jau sava daļa taisnības tajā bija, jo vakaros, kad tētis izcēla no akordeona kastes savu “Weltmeisteru”, grabināšana krāsns augšā pieņēmās spēkā, bet, kad apklusa, tad uz vairākām dienām. Sapratām, ka akordeona mūzika Mājas Gariņam neiet pie dūšas. Drīz vien atklājām, ka daudz labāk viņam patīk uguns dziesma krāsnī un vēja elsas skurstenī. Tām arī viņš klusi svilpoja līdzi.
Vecvectēvu Otto jeb tētuku stāstos esmu bieži pieminējusi. Cēlies no stiprās Liedskalniņu cilts, viņš bija īstenais Mājas cēlājs un saimnieks. Viņš bija Mājas pamati, jo tieši viņš ar savu pamatīgumu, ar mūrnieka un akmens cirtēja prasmi klusēdams paveica visgrūtākos darbus, uzskatīdams, ka vīrietim ir visplatākie pleci. Kopā ar saviem dēliem Arvīdu un Ēvaldu un vēl turpat blakus dzīvojošo gados veco tēvu Andreju viņš īsā laikā ielika Mājai pamatus, uzslēja jumtu, izraka pagalmā aku un iekopa dārzu. No dzīves gudrības un smaguma nosirmojis un salīcis, man viņš vienmēr šķita itin stingrs un bargs. Patiesībā – dziļdomīgs un mazrunīgs, lakonisks un tiešs.
Mani kā mazāko tētuks audzināja pa savam – reizēm pabaidot, reizēm – pierādot. Pie akas pat nedomāju klāt iet. Vienreiz uzlējis man uz kājām šalti ledaina ūdens, tētuks uz ilgu laiku mani atradināja no domām par aku. Pienācīgā attālumā turējos arī no plīts – no krāsns mutes izkritusī ogle tik uzskatāmi izdedzināja mana rotaļu zaķa ausī caurumu, ka es pat spēju iztēloties tā sāpes. Vecu vecās radiolas “Daugava” spīdīgās un apaļās pogas mani pārstāja interesēt tad, kad tētuks attapa tās priekšā nolikt gumijas termoforu. Piepildīts ar ūdeni, tas nepatīkami klunkšķēja un žļerkstēja, un tādos brīžos man gribējās paslēpties otrā istabā. Toties, kaut uz deguna krizdama, drīkstēju “kumurot” pa dārzu, pa kartupeļu vagām un siena pļavu. Kūts mani pārstāja interesēt dienā, kad baltais zostēviņš, kas mūsu sētu sargāja niknāk nekā divi suņi, bija izlēmis paplucināt mani.
Neskatoties uz pastāvīgo bijību pret tētuka bardzību un nevēlēšanos tapt sabārtai, laiku pa laikam es tomēr uzdrošinājos viņu izjokot. Visbiežāk mani kārdināja viņa kuplās ūsas, kas no pastāvīgas pīpītes pakšķināšanas vietām bija palikušas gluži dzeltenas. Sagaidījusi tētuka diendusas laiku, es zagos viņa istabā un klausījos – ir vai nav dziļi iemidzis? Pie pirmās iekrākšanās pievirzījos tuvāk gultai, bet pie otrās jau stiepu roku uz tētuka kuplo ūsu pusi. Trešā iekrākšanās bija signāls: tagad! Aizķērusi “čupčiku” kuplā ūsu pudura, žigli to parāvu un steigšus slēpos gultai blakus esošajā ozolkoka skapī. Tikai tur, drošībā esot, uzdrīkstējos ieklausīties: man ir izdevies pārtraukt tētuka dziļo nomiedzi vai nav?
Pirmajās reizēs, kamēr mana ūsu plūkāšana bija vien tikko samanāma pačubināšana, tētuks, protams, neko nemanīja, un man nācās līst no skapja laukā un mēģināt vēlreiz. Visbiežāk viņa miegs bija ciešs un neietekmējams, bet gadījās reizes, kad miegainā roka taustījās pēc blakus noliktās kūjas. No skaļās klaudzināšanas pa grīdu man, tupot skapja tumsā, reizēm bija ļoti bail, jo šķita: tētuks ir piecēlies un dusmīgs nāk mani izcelt no skapja. Tādu īstu bārienu no viņa gan nebiju saņēmusi, tāpēc varēju tikai minēt, kāds tas būs. Apzinājos, ka ūsas ir viņa lepnums un tas, ko daru, ir sodāms nedarbs.
Tagad grūti spriest, cik reizes tētuka iekrākšanās bija spēlēšanās, cik reizes viņš patiešām bija iemidzis, bet savs plāns jau viņam bija izstrādāts. Kādā pusdienlaikā, pārliecināta par savu veiksmi, gana stipri paraustīju tētuka ūsas, un viņš nevis pārstāja krākt, bet iekliedzās. Pagalam nobijusies metos slēpties skapī, bet tur manu vietu bija aizņēmis liels sainis, ko nevarēju nedz pastumt, nedz piespiest. Metos uz durvīm, kas veda uz dārzu, bet tās nez kāpēc bija aizkrampētas no ārpuses. Dzirdēju, kā tētuks aiz muguras klaudzina ar savu kūju, un sapratu, ka vienīgais glābiņš ir mammukas platās gultas dziļā pagulte. Izrādījās, ka arī tā ir ar kaut kādām kastēm piebāzta. Atskatījos un redzēju: tētuks sēdēja uz gultas malas, dusmīgi skatījās uz mani un purpināja: “Tā, tā, tā…”
Brīdi vēlāk viņš pacēla kūju un nepārprotami norādīja uz durvīm. Sapratu, ka man ir dota iespēja pazust no viņa acīm.
Pēc tam pāris dienas izvairījos sastapt tētuku vienatnē un gaidīju kādu audzinošu sarunu no vecākiem, bet – laikam jau viņiem neviens nebija sūdzējies. Sapratu, ka esmu viegli tikusi cauri, un šī apziņa piedeva drosmi jaunām blēņām: re, nebija jau nemaz tik traki, jāmēģina vēlreiz, tikai pirms tam jāpārbauda skapis.
Nolūkojusi brīdi, kad tētuks iekrāksies otrreiz, uz pirkstgaliem lavījos pie gultas. Sagaidīju trešo iekrākšanos un rāvu. Metos uz skapi, noslēpos un aizturēju elpu. Tētuks vēl pāris reizes iekrācās un apklusa. Iečīkstējās viņa gultas dēļi. “Laikam pagriezās uz otriem sāniem,” nodomāju. Tagad jānogaida, kamēr iemigs, tad varēšu atstāt slēptuvi. Mirkli vēlāk izdzirdēju, kā noklaudz tētuka kūja, nošvīkst viņa čības un kaut kas noklaudz pret skapja durvīm. “Kaut tik nu nevērtu vaļā durvis,” klusībā lūdzos. Neatvēra. Pret durvīm atspiestā kūja neļāva tām vērties ne no ārpuses, ne iekšpuses.
Pēc tam viņi visi mani meklēja. Tēloja, ka meklē. Ūjināja, skatījās zem gultām, sprieda, ka skapī taču nevar noslēpties. Solījās saukt miliciju – bērns taču pazudis. Tas mani nopietni satrauca – ko es teikšu, ja mani milicis atradīs?
Par laimi, tētukam savajadzējās kūju, un es beidzot, tā arī neatrasta, klusiņām varēju izkāpt no skapja. Kāds visiem bija prieks, ka esmu atradusies! Īpaši tētukam. No tās dienas viņa ūsas mani vairs neinteresēja.
– Iveta Krūmiņa
