Ja Kipras senākajiem iedzīvotājiem pajautāsiet, kurš no gada divpadsmit mēnešiem ir vissvarīgākais, viņi ilgi nedomājot atbildēs: marts. Savādi, vai ne? Vispirms viņi šo savu atbildi pamatos ar kādu senu leģendu par divpadsmit brāļiem mēnešiem un Martu, kurš sevi dēvējis par pārāku, un viņa pašpārliecinātībai bijis visai vērā ņemams iemesls: noguruši no drēgnajiem un vējainajiem ziemas mēnešiem, visi kāroja siltumu, un tieši to Marts arī solīja sagādāt. Diemžēl, šie viņa solījumi piepildījās ne katru gadu – laika apstākļi kļuva arvien mainīgāki, un arvien biežāk viņam nācās uzklausīt pārmetumus par tukšiem vārdiem. Galu galā pārējie brāļi sazvērējās un atņēma Martam viņa pārākumu.
Cits leģendas skaidrojums balstās uz visai nopietnu pamatojumu – uz senāko mēness-saules kalendāra sistēmu, kas tika radīta VII gs.pmē. Tur pirmais mēnesis patiešām bija martius, un gads iesākās 1. martā.
Kipriešu tradīcijās koši iekrāsojas februāra pēdējā diena, kad Kipras sievietes no sarkaniem un baltiem pavedieniem auž, pin vai mezglo īpašas prievītes jeb aprocītes, ko sauc par “martia”, “martis” vai “martui”. Šīs pīnītes, kas var būt arī tikai no sarkaniem pavedieniem, radušās Senajā Grieķijā, un to krāsām ir īpaša nozīme: baltā ir dzīvības, bet sarkanā – atdzimšanas krāsa, tāpēc prievītes jāsien ap augiem ar sarkaniem augļiem vai ziediem – ap granātābola koka zaru, rožu krūmu, timiānu vai vienkārši jānoliek uz kāda jumta, lai, saulei austot, tās izmirktu rīta rasā – piesūktos ar dzidru dzīvības spēku. Grieķu pasaulē granātābolu uzskata par auglības un pārpilnības simbolu, un tikpat lielā godā tiek turētas arī sarkanas rozes.
Līdzīga tradīcija ar marta sākuma svinēšanu pastāv arī daudzās Balkānu un Austrumeiropas valstīs: Grieķijā, Albānijā, Ziemeļmaķedonijā, Rumānijā, Moldovā un Bulgārijā.
Pirmā marta rītā sievietes un bērni uzmeklē šīs pīnītes un sien ap plaukstas locītavu vai pirkstu. Tiek uzskatīts, ka martia ne tikai aizsargā pret saules dūrienu, bet arī dziedina. Bērniem, kuri dzimuši laika posmā no marta līdz jaunajam martam, tiek dāvinātas septiņas šādas pīnītes – lai būtu skaista, balta āda un laba veselība. Daži šo martiu valkā vienu dienu, citi – veselu mēnesi, vēl citi – līdz 24. jūnijam, Jāņa Kristītāja dzimšanas svētkiem, kad aproce beidzot tiek pārgriezta un sadedzināta ugunī. Visizplatītākā paraža ir aproces dedzināšana Lieldienu ugunī, kas katru gadu tiek kurta publiskā vietā, pie baznīcām, kur ap pusnakti sapulcējušies ļaudis saņem dzīvu svēto uguni tieši no priestera rokām.
Tuvojoties Lielajai dienai, tūristu zonā, prospektos un ielās tiek rīkoti mājražotāju tirdziņi, kas parasti piesaista plašus cilvēku pūļus. Skan mūzika un smiekli, gaisā sajaucas uz oglēm ceptas gaļas, siera un kukurūzas kārdinošās smaržas, tām pievienojas saldais lukumades un melases smārds. Visapkārt valda pavasarīga svētku sajūta. Tieši tāpat izskatās arī skolas pagalmā, kur šajā laikā tiek organizēts mājražojumu tirdziņš. Tirgotāju gan šeit nav visai daudz, jo akcents nav likts uz biznesu, bet gan uz nesavtību – visas iegūtās naudiņas tiek atvēlētas labdarībai. Protams, vissvarīgākā šādā pasākumā ir pašu skolēnu un vecāku ieinteresētība, un aizbildinājumiem “eh, ko gan es varu?”, “kam gan tas vajadzīgs?”, “negribas man ķimerēties ar tādiem niekiem”, “gan jau tie citi” šeit nav īstā vieta – bērniem ir nepieciešams pamudinājums un līdzdarbošanās.
Tā kā savas radošās prasmes izrādīt aicināti jau bērni no pirmās klases, preču piedāvājums ir patiešām daudzveidīgs, un ne tikai savā kvalitātē, jo patiesībā – ne jau tas šeit ir galvenais. Vismaz manus mazbērnus un arī mani vada daudziem saprotams princips: savu draugu, paziņu un vienkārši – noskumušu “tirgotāju” atbalstīšana. Ja redzam, ka kādam ļoti kautrīgam veikalniekam viņa prece nepārdodas, steidzam glābt situāciju ar savu artavu – simboliskās cenas ļauj kaut mazliet atbalstīt gandrīz vai ik vienu. Jau sen esmu pieradusi vēlāk mājās apbrīnot visdažādākos tirgus ieguvumus: gleznojumus uz papīra šķīvīšiem, interesanti apdarinātas svecītes, vēdeklīšus, vainadziņus un matu stīpiņas, sērkociņu kārbiņu būves un no konstruktoriem darinātas mašīnītes, piespraudes, krellītes un rokassprādzes, dažādus gastronomisku brīnumus un daudz ko citu.
Tā kā mana meita ir klases vecāku komitejā, viņas klātbūtne šajos tirdziņos ir obligāta jau piecus gadus, kas nozīmē – arī mēs nopietni gatavojam savu produkciju. Jau labu laiku pirms šī tirdziņa tiek vākti gliemežvāki un interesantas formas zari, lai kopīgiem svētkiem izveidotu sienas dekorus. Tiek meklēti un apgleznoti plakanas formas akmentiņi, veidotas sienas glezniņas. Iepriekšējā vakarā pirms tirdziņa, kopā ar mazmeitu parasti cepam keksiņus un pīrādziņus. Tā kā šo tirdziņu galvenā doma ir bērnos attīstīt radošumu, arī mūsējiem ļaujam ierosināt jaunas idejas, tāpēc aizvadītajā gadā, aktualizējot internetā redzētu sižetu, zīmējām, līmējām un krāsojām papīra rūķīšus, kas ar abām rokām cieši tur “čupa-čups” konfekti. Protams, ar tādu “vilcējspēku” bizness brīnišķīgi gāja no rokas.
Lai šie tirdziņi bērniem būtu interesantāki, tajos tiek iesaistīti arī bērnu ballīšu organizatori, klauni ar košām sejām un garām kājām, seju apgleznošanas meistari, kā arī rīkotas dažādas rotaļlietu loterijas. Vienmēr atrodas arī vecāki, kas šo pasākumu vēlas atbalstīt ar savām kulinārajām prasmēm; turpat uz vietas top frī kartupeļi, karstas desiņas un kakao vai tēja. Pagājušā gada skolas tirdziņā visus pārsteidza kādas mammas – keramiķes un vairāku rokdarbnieču klātbūtne, un, kā es ievēroju, bērnus viņu klātbūtne ieinteresēja. Starp rokdarbniecēm mani piesaistīja kāda bulgāriete, kuras smalkās mežģīnes un tamborējumi piesaistīja lielākās meitenes. Diemžēl, tā kā roku darbam vienmēr bijušas īpašas cenas, no Natālijas darinājumiem iegādāties spējām vien krāsainās martias – par nieka piecdesmit centiem. Mazmeita ieminējās, ka kaut ko tamlīdzīgu arī mēs varētu tirgot nākamajā tirdziņā, un es apsolīju padomāt.
Tajā pašā laikā Natālijai blakus stāvošā meita, desmitgadīgā Evangelina, bez kautrēšanās un ar zināmu pašapziņu izrādīja savus darbus – ļoti profesionāli aptamborētus mutautiņus. Izlēmu ar viņām aprunāties. Uzslavēju smalkos darbus, pārcilāju tamborētās sedziņas un Evangelinas priekam izlēmu iegādāties vienu no it kā viņas darinātajiem mutautiņiem – to, kurš ar saulgriezēm, tik vien, ka no stūra tam bija atrisis prāvs diega gals. Pajautāju meitenei, vai nevarētu to diedziņu ievilkt, jo gan jau tādām rokdarbniecēm somās būs tādi smalki instrumenti. Meitene acīmredzami samulsa, kaut kur aizskrēja, bet tūlīt jau mamma steidza labot šo kļūmi.
Tobrīd šai epizodei nepievērsu nekādu lielu ievērību, jo – kāds gan tur brīnums: ja mamma liela rokdarbniece, tad jau arī meitenei desmit gados varētu būt labi ietrenēta roka. Iegādāto mutautiņu ar laiku aizmirsu kādā kabatā, bet par Evangelinu, kura ir mana vecākā mazdēla klases biedrene, kādu laiku nejautāju. Uzmanības centrā tobrīd bija pavisam citi jautājumi, kas vairāk saistījās ar futbolu un treniņiem.
* Parasti, kad esmu pie meitas Kiprā, trijos pēcpusdienā abas braucam uz skolu, lai kopā ar citiem vecākiem stāvētu pie skolas vārtiem un gaidītu zvanu, kas bērniem ļaus ķert savas somas un traukties mājup. Daļa skolēnu to dara jau pusdienlaikā, vienos, kad liela daļa nestrādājošo mammu savas atvases iesēdina mašīnās un pēc tam saviem spēkiem mājās cīnās ar uzdevumu pildīšanu. Atgādināšu, ka Kipras valsts skolās pamatvaloda ir grieķu, bet lielākā daļa skolēnu – no visdažādākajām valstīm, tāpēc saziņa un mācības tur ne vienmēr notiek tik vienkārši, kā gribētos. Mūsu bērni skolā paliek divas stundas ilgāk un mājās atgriežas jau mājas darbus paveikuši, tādēļ pēc ātrām pusdienām bez rūpēm var doties gan uz futbola, gan baleta treniņu.
Mazmeitu uz baleta nodarbībām mamma aizved jau pēc pusstundas, tāpēc man ir laiks nesteidzīgi parunāties ar puikām un viņu skolas somās uzmeklēt pusdienu kastītes – tajās katru rītu tiek ieliktas sviestmaizes un augļi. Jāatzīst, ka kastītes ne vienmēr mājās atgriežas tukšas, jo skolas veikaliņā itin lēti var iegādāties iecienītus gardumus: fasētus frī kartupeļus, šurmu (raudzētas baltmaizes plāceni, līdzīgi kā kārtainu sviestmaizi pildītu ar salātiem, girosa gaļu un mērcīti), picas gabaliņus un dažādus sacepumus, kā arī citus Kiprā iecienītus ēdienus, augļus un dzērienus. Skola gan piedāvā iespēju paēst siltas pusdienas, bet – trim bērniem tas izmaksā krietni daudz, turklāt, kā pierādījusi pāris gadu ilga pieredze, ne visus ēdienus bērni atzīst par garšīgiem. Katrs ir pieradis pie tā, kas tiek gatavots mājās.
Tieši šādā – pusdienu kastīšu apskates brīdī – vecākā mazdēla skolas somas ārējā kabatiņā ieraudzīju kaut ko nesaprotamu – spurainu un krāsainu dzijas pavedienu murskuli, kas pirmajā brīdī radīja izbrīnu: kas tas vispār ir?! Ne tik sen bija gadījies dzirdēt biedējošus brīdinājumus no vietējām vecmāmiņām, ka līdzīgi izskatoties visvisādu vārdotāju un nelabvēļu veidoti diegu un matu murskuļi, un tieši šis fakts mani apturēja “uz pauzes” (tas nudien skan efektīgāk nekā vienkārši samulsu). Brīdi uz šo nesaprotamo blenzusi lielām acīm, piesaucu savu veselo saprātu (uz mani taču kipriešu māņticība nevar iedarboties!) un savādo murskuli izcēlu no somas. Paņemts rokā, tas itin viegli atrisa vaļā un manā plaukstā palika vairākas nemākulīgi notamborētas pīnītes. Un tomēr – ko tas nozīmē?
Tā kā puikas tobrīd bija izskrējuši pagalmā padzenāt bumbu, nodevos saviem personīgajiem minējumiem. Kā tas bija manā skolas laikā? Kurā klasē mēs sākām apgūt tamborēšanas pamatus? Trešajā vai ceturtajā? Īsti neatceros, jo šo prasmi biju apguvusi jau pirms skolas. Lai nu kā, bet puikas taču mājturībā nesēdēja kopā ar mums, meitenēm, viņi darīja savus, puiku darbus. Vai tiešām Kipras skolās ceturtajā klasē arī puikām jāmācās tamborēt? Neatceros, ka mājās kāds būtu jautājis pēc tamboradatas, jo tās divas glabājās manā plauktā un pēdējā laikā izmantotas tiek vien tad, kad vajag uzņemt kādu atirušu valdziņu.
Apbruņojusies ar pacietību, sagaidīju mazdēlu un visai apdomīgi jautāju:
– Vai tā varēt būt, ka jūs skolā esat sākuši tamborēt?
– Ak, nē taču, – Anastasios smejot atmeta ar roku. – Tās Evangelinas martias.
Brīdi klusēdama apsvēru šo paziņojumu.
– Un kāpēc šie Evangelinas martias ir tavā somā?
– Viņa piedāvāja nopirkt, jo neesot naudas pusdienām, un es nopirku, – puika mierīgi paskaidroja.
Pētīju neveiklos tamborējumus un savā prātā nespēju savienot faktus: martias to pareizajā izpratnē, neveiklos mudžinājumus un – Evangelinu kā smalku rokdarbnieci.
– Bet te ir pavisam… sešas? – vēlreiz ieskatījos dzijas pavedienu murskulī.
– Ā, divas man vēl jakas kabatā, – mazdēls priecīgi izsaucās un aizsteidzās pēc jakas. – Šodienas.
– Un kā tad tu pats? Tev pietika pusdienām?– apmulsusi jautāju. Zināju, ka bērniem katram līdzi tiek iedoti četri eiro – ar tiem it kā pietiekot remdēt sāta sajūtu, jo tāda pamatīga ēšana notiek mājās pēc skolas.
– Man negribas, – puika paraustīja plecus un iespieda man rokās vēl divus mistrojumus. – Man taču divi eiro vēl palika.
– Kā? – pārsteigta izsaucos. – Par šo pīnīti viņa prasa vienu eiro?
– Nē, viņa prasa piecdesmit centus, bet par tiem taču neko nevar nopirkt! – mazdēls paskaidroja.
– Un kāpēc tu nepasaki, ka Evangelina izēd arī tavu pusdienu kasti? – šajā brīdī istabā ir ieskrējis arī jaunākais mazdēls un vēlreiz atstājis mani “uz pauzes”.
– Viņai savas kastītes nemaz nav, – Anastasios klusi noteica. – Jau sen. Evangelina baidās to teikt mammai, jo viņām nav naudas. Un kurš tad cits viņai palīdzēs, ja ne es?
Brīdi stāvēju mēma, jo prāts vēl nespēja aptvert visu dzirdēto. Priekšstats, kas pirms pāris mēnešiem bija radies par Evangelinas mammu, bija gluži pretējs. Pamanījusi mazdēla noliekto galvu, attapos, piegāju pie viņa un cieši apskāvu.
– Tu esi īsts džentlmenis, – čukstēju viņam ausī. – Es lepojos ar tevi! Kaut pasaulē būtu vairāk tādu puiku kā tu.
Vēlāk, kad asaras no manām acīm jau bija nožuvušas, šo visu izstāstījām arī mammai, un saruna ieguva citu noskaņu – mēs nevaram pabarot visus neēdušos, jo arī pašiem reizēm vajadzību ir vairāk kā iespēju… Var Evangelinu atbalstīt ar cienastu no kastītes, bet vispareizāk būtu, ja viņa tomēr runātu ar mammu.
Uz kādu laiku šīs lietas patiešām sakārtojās, bet nupat atkal – Anastasiosa somā atradu murskuli pīnīšu. Un man atkal sagribējās pieglaust viņa galvu un – lepoties. Mēs esam tādi, kādus mūs izveido dzīve.
