Tamāras plašās zināšanas par visiem salidojumā satiktajiem klases biedriem Astrīdu lielā mērā pārsteidza: kā gan viņa bija paspējusi to visu saklausīt un saskatīt? Vai tiešām viņa atrada laiku ar visiem parunāties? Kaut arī Astrīda nebija sēdējusi ierāvusies kaktā, tomēr paspēja parunāties vien ar dažām skolas gadu paziņām, un neko pārsteidzošu neuzzināja – tā pati ikdiena, tās pašas grūtības, bērni un mazbērni… Viss tik saprotams un izdzīvots uz pašas ādas. Neko daudz gan arī viņa netika prašņājusi, vien to pašu loģisko: kā tev klājies visus šos gadus?
Taisnība jau bija Tamārai – lielāko daļu vakara Astrīda bija pavadījusi blakus Ilzei, ja neskaita atturīgo aprunāšanos ar Viju, Vēsmu un Rasmu, ak, jā, un vēl tie īsie izpalīdzēšanas brīži blakus Silvai, kas mazliet pavēra priekškaru uz mājasmātes sakārtoto dzīvi. Tās vispārīgās frāzes, ko viņa uzzināja no bijušajām klases biedrenēm, kuras īpaši necentās ilustrēt savu aizvadīto dzīvi, bija tīrie sīkumi – kā bāli krāsas laukumi kopējā gleznā – salīdzinājumā ar Tamāras kolorīto informācijas lauku. Tad jau šī rīta telefona sarunas ar Ilzi un Silvu bija krietni bagātākas ar interesantām ziņām, nekā iepriekšējā vakarā dzirdētās.
Tiesa, brīnumu jau tāpat pietika. Nesaprotami šķita gan Gunāra centieni apskaut katru, kas atgādina Anitu, gan Ilzes vīra apmātība ar divdesmit gadus seniem notikumiem, gan arī Olitas nekautrīgā uzvedība. Šo, gandrīz septiņdesmit gadus veco cilvēku uzvedība skaidri lika saprast, ka sirmums matos ne vienmēr iemāca uz dzīvi raudzīties gudrāk un samiernieciskāk, un ne vienmēr spēj pievilkt grožus temperamentam. “Laikam jau tās pagātnes alkas ļoti dziļi iekodušās kaulā,” pie sevis sprieda Astrīda.
Lai arī cik neplānots bija melni raibā sivēna uznāciens, tas zināmā mērā sasēdināja visus pa vietām, un beigu beigās vismaz kaut kāda kopīga parunāšanās sanāca. Vairāk gan tāda kā jokošanās – savas asprātības un vārda mākslas izrādīšana, bet arī to varēja saprast – sātīgais azaids un grādīgā dzira daudziem bija atraisījusi mēli. Līdz bērnu un mazbērnu bilžu rādīšanai, kā Astrīda bija dzirdējusi notiekam citos salidojumos, tomēr netika. Ilzei gan viņa savējos bija parādījusi un arī Ilze Astrīdai, un varbūt ar to arī pietika. Citus lūkojamies telefona bildēs Astrīda netika manījusi. Žēl, ka izpalika arī uzrakstīto atmiņu epizožu apspriešana, kaut Silva vairākkārtīgi aicināja. Savu stāstu par kādu fizkultūras stundu un baiļu pārvarēšanu milzīgā sporta zāles buka priekšā viņa paspēja nolasīt, bet stafeti tālāk nodot neizdevās. Pieķērušies sporta tēmai, vīrieši sāka dalīties atmiņās par armijas gadiem. Tikmēr Tamāra nebeidza apcerēt Gunāra sarežģīto situāciju, kurā viņš it kā skaitījās brīvs vīrietis, bet tomēr Ligijas pieskatīts, un Astrīdai radās jautājums:
– Tu varbūt Anitai arī piezvanīji?
– Protams, jā! – izsaucās Tamāra. – Kādam taču vajadzēja noskaidrot, vai tas greizsirdīgais kauslis savai nabaga sievai nav uzdauzījis zilu aci! Gan jau tu redzēji, kā viņš visu vakaru turējās Anitai cieši blakus un caur pieri lūrēja uz visiem pēc kārtas. Ja jau viņš cilvēkos nekautrējās vicināties ar kulakiem, kas tad varēja notikt vakarā mājās? Anita gan ar mani īpaši negribēja runāt, tik vien, kā klusu izstāstīja, ka viss esot kārtībā, un patiesībā Roberts vienmēr bijis labs cilvēks un nemaz ne kauslis. Viņa pati esot bijusi pārsteigta, ka vīram uzplaiksnījušas tādas dusmas. Šorīt viņš pat kaunējies sievai acīs paskatīties. Tik vien noteicis, ka esot jaunību atcerējies.
Astrīda pasmīnēja: nu gan jauneklis atradies! Kaut miesās padevies raženāks par Gunāru un kustībās lēnīgāks, ar savaldību gan viņš nevarēja dižoties. Nebūtu tā uzklupiena Gunāram, Astrīda Robertu raksturotu kā tādu miermīlīgu lāčuku. Vīrieša vērīgos skatienus viņa patiešām tika manījusi, tik vien, ka uztvērusi tos kā ieinteresētību vai ziņkārību, nekā aizdomīga tajā nesaskatot. Kas tur slikts, ja cilvēks visus nopēta? Varbūt cenšas atpazīt kādu senāk redzētu seju.
Ilze vakarā bija iečukstējusi Astrīdai ausī, ka Roberts divus pamatskolas gadus mācījies tajā pašā skolā, tikai lielākā klasē, tāpēc nebūtu brīnums, ja savulaik puiku starpā palikuši kādi nenokārtoti rēķini, varbūt tāpēc arī tā spontānā klupšana Gunāram krāgā. Astrīdai gan negribējās ticēt, ka piecdesmit gadus kāds sevī tā vienkārši glabājis puiciskas dusmas, drīzāk ķīviņš varētu būt sanācis tās pašas Anitas dēļ, ne velti viņa tagad Roberta, ne Gunāra sieva, bet – ej nu sazini…
– Ak, jā, un pats interesantākais! – iesaucās Tamāra. – Ko tu zini par lielo fermeri Māri?
Tā kā Astrīda spēja tik vien, kā paraustīt plecus un klusēt, Tamāra, ieturējusi teatrālu pauzi, svarīgi turpināja:
– Gaļas lopus viņš audzē, ne cūkas!
“Nu, un tad?” Astrīda pie sevis nodomāja, gaļas lopus tagad audzē daudzi, kam vien ir uzņēmība ņemties pa kūti. Kāpēc Tamāra par to tagad pārdzīvo?
– Tu dzirdēji mani? – viņa pārjautāja. – Ne cūkas.
Pēc tāda zīmīga uzsvara, arī Astrīda aizdomājās, pareizi – ne cūkas.
– Un kā tu domā, kur viņš ņēma to nešpetno sivēnu? – Tamāra vedināja minēt tālāk, bet, pat nesagaidījusi jebkādu atbildi, izteica savu versiju:
– Nozaga.
– Beidz, tā nu gan nevar būt, – dedzīgi iebilda Astrīda. – Viņš tak vienmēr ar lopiem ņēmies! Tas, ka govis kūtī, vēl neizslēdz iespēju, ka var turēt arī cūkas!
– Nekā tu nezini, – Tamāra skaļi noteica. – Laikam vēl neesi skatījusies internetā. Kādā cūku fermā, tikai četrus kilometrus no Silvas mājām, vēlu vakarā vai naktī kāds uzlauzis durvis, un puse šņukuru pazuduši. Vai tie vienkārši izbēguši, vai nozagti, nav saprotams, durvis fermai bijušas samērā viegli atslēdzamas. Saimnieki bijuši izbraukuši, mājās pārradušies uz rīta pusi, un tad arī zādzību atklājuši. Tagad visi tuvāk dzīvojošie lūgti pārskatīt apkārtni un ziņot par klīstošām cūkām vai pamanītiem pēdu nospiedumiem. Savas saimniecības krūmos pats Oskars dažus sivēnus esot atradis, bet lielie rukši, kādi trīsdesmit, kā ūdenī iekrituši. Apbraukājis visus tuvākos pagastus, izmeklējies, bet tā arī neko neatradis. Silvai jau piezvanīju, lai nesteidzas ar aizgalda ierīkošanu dāvinātajam sivēnam, bet lai zvana uz norādīto numuru. Viņa, protams, solījās visu izstāstīt vīram, lai tas kārto lietas tālāk. Zvanīju arī Ilzei, lai izstāsta savam policistam. Gan jau viņam būs kāda pieredze no līdzīgiem gadījumiem. Nu jau pāris stundas būs pagājušas, piezvanīšu tagad, kā viss virzās tālāk. Negribas ticēt, ka mūsu Māris varētu būt tos sivēnus nozadzis. Kā tev šķiet?
– Nešķiet, – klusu noburkšķēja Astrīda. Pārāk daudz nesaprotamā bija visos šajos notikumos. Pārāk daudz domu un aizdomu.
Nolikusi telefonu, viņa prātoja: nudien, savādi ar to sivēnu… Loģiski, ka neviens neiedomājās Mārim pajautāt ko vairāk, jo – kur gan citur, ja ne savā kūtī vēlā vakara stundā cilvēks varēja dabūt tādu dāvanu? Viņš taču tā arī pateica, ka nodarbojas ar lopu audzēšanu. Par to, kādi lopi viņa fermā, pie galda runāts netika – Astrīda atcerējās dzirdējusi vien “simts barojamas mutes” un “simts galvas pieskatāmas”, kuru dēļ daudz laika ballēties Mārim neesot.
Ja tā labi padomā, viņš izskatījās krietni satraucies, kaut sākumā ar prieku apsēdās blakus Arnim un Agrim. Visi trīs zīmīgi sasmaidījās par kopīgi apēstu sāls pudu, saskandināja par uzvarām un zaudējumiem… Kurā brīdī trijotnes noskaņa mainījās, Astrīda nemanīja, kaut sēdēja viņiem tieši pretim. Tad Māris pēkšņi attapās, ka viņam vēl kaut kādi darbi palikuši nepadarīti, un tūlīt arī Agris cēlās un aizsteidzās draugam līdzi. “Nudien, būs vēlāk jāpiezvana Ilzei,” nodomāja Astrīdai. “Gan jau viņai uz vakarpusi būs kas vairāk zināms. Trīsdesmit cūku pazušana no fermas nevar būt nejaušība.”
Tā kā līdz vakaram gaidīt vēl vajadzēja pāris stundas, Astrīda nolēma iziet pastaigāties – šajā brīdī svaigs gaiss un kustības šķita vislabākās zāles. Drīz vien telefona sarunu laikā uzkrātā spriedze bija mazinājusies, vien prāts joprojām svēra un mērīja visu dienas pirmajā pusē dzirdēto. Astrīdai negribējās domāt ko sliktu nedz par bijušo klases biedru Māri, nedz par Teo un Agri, kurus viņa tikpat kā nepazina, kaut nesen bija satikusi. Tās netiešās norādes Silvas un Tamāras stāstījumā vēl nebija nekāds pamats apsūdzībai, tāpēc labāk nelauzīt galvu, bet pagaidīt vakaru, kad Ilze jeb viņas vīrs visā notiekošajā ieviesīs skaidrību.
Astrīdas minējums izrādījās pareizs – Ilzes vīrs visu notikušo lielos vilcienos bija jau sievai izstāstījis. Esot ne tikai saticis savu bijušo kolēģi, bet arī paspējis ieskriet iecirknī, kur tieši tobrīd skaļi tika spriests par pazudušajām cūkām. Fermas īpašnieks Oskars apgalvojis, ka piemājas ceļā manījis traktora sliedes, un Ilzes vīrs visai pārliecināti paziņojis, ka vienu traktoru vakara tumsā manījis, turklāt ar visu sivēnu maisā, kā arī ticies ar tā īpašnieku. Dabiski, ka pēc šāda paziņojuma klātesošie salēkuši mašīnās un steigušies pie fermera Māra.
Šajā stāstījuma vietā Ilze ieturēja pauzi – griboties padzerties, mute esot izsususi pēc visa notikušā izklāstīšanas Tamārai, kura bija pasteigusies pirmā. Cerams, ka Astrīda viņu spēšot uzklausīt pacietīgāk – iesmējās Ilze.
Māra fermā, protams, no cūkām nebijis ne smakas, toties traktora riepas nospiedums gan rādījies ļoti līdzīgs tam, kas Oskara piemājas ceļā. Kad Ilzes vīrs jautājis, kur Māris naktī ņēmis to sivēnu, ko atvedis uz Silvas māju, šis atzinies, ka redzējis pa ceļu rikšojam, turklāt veselus trīs. Ķēris, pa dubļiem mīcījies, bet tie citi divi aizmukuši. Nezinājis, ko ar šo vienu darīt, tāpēc atvedis Silvai, tak, ne jau naktī meklēt īsto saimnieku. Pagalmā satiktā Olita pirmajā acumirklī to kviecošo maišeli uztvērusi kā jocīgu dāvanu, un tā tas arī palicis. Galu galā viss taču sanācis pa pirmo zorti – gan īsta jautrība, gan salūts, gan sivēns dzīvs, jo drošā vietā pārnakšņojis.
Par Oskara zudušajām cūkām Māris sākumā neko nezinājis, kaut netiešas norādes vedušas tieši pie viņa. Tad apdomājies un izstāstījis brīnumu lietas. Iepriekšējā vakarā kāds sens paziņa prasījis aizdot traktoru – dēļu krava esot jāpārved. Labu samaksu solījis un vēl aicinājis pie iekraušanas palīgā. Māris sākumā negribējis traktoru dot, atteicies, bet šis – piedraudējis ar vecu grēku atklāšanu policijai, turklāt ar krietni iespaidīgiem izpušķojumiem. Nācies pakļauties. Tik vien pieteicis, ka traktoru gribētu pirms tumsas atpakaļ saņemt, jo vakarā vēl jābrauc. Noticējis par tiem dēļiem, kaut vēlāk redzējis, ka piekabē nedz skaidas, nedz koka mizas nav bijušas. Prasījis, ko veduši, bet atbildi nesaņēmis. Tagad, sasaistot visus faktus kopā, bilde rādoties visai skaidra, tāpēc viņš izlēmis sadarboties ar policiju – negriboties zaudēt visu mūža darbu vienas sen pastrādātas muļķības pēc. Ja policija soloties viņam piedot divdesmit gadus senus grēciņus, viņš palīdzēšot atrast vainīgos.
Protams, tāds solis ticis atzinīgi novērtēts, ar noteikumu, ka jāsaprot, cik nopietns tas senais nodarījums bijis. Nekas tāds, zvērējis Māris, vien robežpārkāpums – nelegālas kravas pārvešana pāri robežai ar mikroautobusu. Viņš pat neesot nojautis, kas tajās kastēs bijis, tikai vēlāk, kad saņēmis paprāvu naudas summu, uzzinājis, ka dārgi un zagti mūzikas instrumenti. Sapratis, ka viņam par to var piešūt nopietnu pantu, nobijies un izlēmis ar tiem ļaudīm vairs nekontaktēties. Citā reizē, kad viņam prasīts izlīdzēt ar līdzīgas kravas pārvešanu, Māris atteicies, jo sieva piedraudējusi ar šķiršanos. Ticis smagi piekauts, nonācis slimnīcā. Viņa vietā Agris toreiz piespiests vest kaut kādas kastes, arī ar šantāžu un nazi pie rīkles. Vienu reizi viņš nespējis izvairīties, bet tikai vienu, jo arī nobijies no restotā lodziņa. Vakarvakara traktora prasītājs bijis tas pats, kas savulaik viņus pierunājis vest nelegālo kravu, tikai – tas jau laikam neko nepierādot, jo – kas gan ir Māra vārdi pret tā zagļa vārdiem? Arī telefona numurs gan jau vairs nederīgs, jo katrreiz cits. Varbūt vienīgi fotorobots varot līdzēt. Visi aizbraukuši uz policiju.
– Tik daudz zinu uz šo brīdi, – nopūtās Ilze. – Saprotams, ka apjomīgs izmeklēšanas darbs policijai priekšā, bet – vismaz kaut kāds pavediens vīram rokās. Vai saimnieks cūkas vairs atgūs, maz ticams, tāpat arī tos zagtos mūzikas instrumentus. Gribas ticēt, ka vismaz kaut kāds pavediens no šī mezgla izritināsies un vīra domās beidzot iestāsies miers.
– Jā, tāds liktenīgs salidojums, – aizdomājusies nopūtās Astrīda. – Cik tomēr mānīgs un trausls ir tas miers, kas ap mums… Ieskaties tikai dzīves mutulī dziļāk un raugies, lai pamats nepazūd zem kājām. Nebūtu braukuši uz salidojumu, viss nemainīgi turpinātos pa vecam – rāmi, klusi, bez liekiem satraukumiem, kā jau pienākas sirmgalvjiem, bet tagad? Tādi notikumi, pārdzīvojumi, kaislības un atklāsmes! Interesanti, vai tad, kad tiksimies pēc desmit gadiem, arī būs tāpat?
– Viss atkarīgs no neizšautā pulvera pašos, – pasmējās Ilze. – Dzīvosim, redzēsim.
— Iveta Krūmiņa
