Kopš tantes Veronikas pēdējā apciemojuma bija pagājis jau paprāvs laiciņš, līdz pati izlēmu piezvanīt un apjautāties, kā tad viņai klājas. Par to, ka Lotārs piekritis piedāvājumam dzīvot Veronikas mājās, nešaubījos, tieši tāpēc vēl jo vairāk gribējās uzzināt, kā viņiem abiem sadzīvojas. Nojautu, ka šoreiz saruna ar tanti Veroniku jeb viņas juceklīgais monologs pārsniegs ierasto stundas limitu, bet diemžēl īsāk izteikties viņa neprata. Kaut arī astoņdesmit gados viņas atmiņa vēl darbojās itin labi, novirzes no iesāktās domas gadījās arvien biežākas un vēsturiski tālākas. Reizēm, stāstot par rīta pusē ceptajām pankūkām, tante Veronika spēja apstāties vien pie bērnībā lolotās lupatu lelles, ko viņai pagatavojusi vecmamma. Diemžēl pa mūsu pusgadsimtu ilgo pazīšanās laiku es tā arī nebiju iemācījusies telefoniski kontrolēt sarunas virzīšanu – bez ciešas ieskatīšanās acīs, rokas saņemšanas un apsaukšanas, lielākā Veronikas stāstījuma daļa būvējās no nevajadzīgām novirzēm, kas galu galā aizveda pilnīgā bezceļā.
No pāris lakoniskajām īsziņām, kam tante bija atradusi laiku un patikšanu “sabakstīt tās burtu blusas”, zināju, ka Lotārs ar prieku piekritis ievākties pie viņas, turklāt ne vārda nebilzdams par nepatiku pret laukiem, dubļiem un lopiem. Tiesa, lopu tantes Veronikas saimniecībā nebija daudz – suns, divi kaķi, trīs aitas, četri truši un piecas vistas, jā, un vēl gailis, kuram, līdzīgi sunim un kaķiem aukstajos ziemas mēnešos, patika nakšņot virtuvē uz siltummūrīša. Par visas šīs saimes labsajūtu gan lieki nejautāju, jo tad man ilgi nāktos klausīties žēlošanos par “lopu” uzvedības jaunajām dīvainībām. Pieļāvu, ka pēdējos divos mēnešos tantes Veronikas uzmanība varētu būt vērsusies Lotāra virzienā, ja vien viņš no turienes jau nav aizbēdzis…
Interesanti, ka mūsu telefonsaruna izvērsās daudz vētraināka, nekā biju domājusi, turklāt nesākās ar ierasto sasveicināšanos, bet blieza pa tiešo:
– Vai tu vēl atceries manu bijušo kaimiņieni Tālumnieci Biruti? To, kura man savulaik sastāstīja par Lotāru un lika pie viņa ciemos braukt! To, kurai klibais Jancis reiz bija par vīru, nu, tas Jānis, kuru mežā egle saspieda, kad viņi ar kaimiņu uz cirsmu gāja, to tālāko cirsmu, kas meža viņā malā? To bezkauņu Biruti, kura platu muti smēja: “Kā gan tas izskatītos, ja tu savos astoņdesmit gados vēl kādu meklētu!” To pašu, kura Lotāram vēstuli rakstīja un manā skapī kleitu meklēja, lai es pie viņa ciemos brauktu! Kāpēc es, muļķe, jau tolaik neieklausījos vārdos, kas man patiešām bija jāsadzird! Tak viņa jau pašā sākumā teica: savulaik šis esot pašu Biruti noskatījis, kaut bijis īsāka auguma! Tas tak bija labi redzams, kā šī jūsmoja: glauns kavalieris, stilīgs, ar hūtīti un mētelīti, un šo, redz, vienmēr pirmo pa durvīm palaižot un ar saldumiem lutinot. Tak pati uz randiņiem ar Lotāru braukāja, šokolādes un saldējumus ēda! Gan jau arī māju tolaik bija apskatījusi, ja tik labi ceļu zināja! Lai nu nestāsta, ka šai sirds uz viņu neesot pukstējusi! Ak, kā tagad ir iepukstējusies! Katru dienu ar pankūkām un kliņģeriem skrien pie manis ciemos, Lotāriņam, redz, kādu gardumu pagatavojusi, lai šis atkal uzspēlējot un padziedot! Un nu tik blakus sēdēt, ka vai nu! Vemt gribas no tādas sēdēšanas! Es no istabas iziet nevaru, visi darbi apstājušies, nekādas jēgas. Un šis jau arī uz viņu kā uzmedots – kā Birute atnāk, tā akordeons rokās un nu tik dziedāt, kamēr abiem balsis aizsmok, bet man galva sāk sāpēt no tādas dziedāšanas.
Uz īsu brīdi tantes Veronikas runas plūdos iestājās īss elpas trūkums, un es steidzu iespraust kādu jautājumu, kas man jau labu laiku nedeva mieru:
– Un ko tad Lotārs pats par visu šo situāciju? Kad pie tevis ievācās, gan jau par kaut ko vienojāties: kā dzīvos, kā palīdzēs… Tak ne jau kā viesnīcā pie visa gatava dzīvos! Liec pie darba, tad nebūs laika kaimiņienes pīrāgus ēst un akordeonu spēlēt.
– Eh, tas Lotārs, – tante gari nopūtās. – Tāds švīts un baltrocītis vien izrādās. Nav brīnums, ka šim māja sabruka, īsta veča krampi tā arī neredzējusi. Biezpiena pirksti viņam, muskuļi ar kā peļu vēderiņi. Kamēr nebiju apčamdījusi, vēl domāju, ka ir kāds tuklums piedurknēs, bet galīgi izkāmējis, pusbadā dzīvodams. Ierādīju ciemiņam mazo istabu, to, kur tu vasarā gulēji, kad ciemos biji atbraukusi, atceries tak, vai ne, to vasaru, kad zibens pagalma liepā iespēra, teica tak māte, lai nestāda uz āderēm, bet āderu ap mājām vairāk nekā vajadzīgs, un visas kā viena – ūdens āderes, kaut derētu arī kāda uguns.
– Tante, – iekrekšķināju klausulē cerībā, ka viņa sadzirdēs.
– Ak, jā, par ko es sāku? Ā, par to istabu. Sadomāju Lotāra istabas logiem jaunus aizkarus pielikt un lūdzu viņu nocelt stangas. Tak uzgāza sev uz galvas un vēl punu iemanījās uzsist, labi, ka vispār nenositās, būtu vēl viens nelaiķis uz mana rēķina! Prasīju, lai istabā spožāku spuldzi ieskrūvē, bet šis man žēlojas, ka galva reibstot, viņš labāk mani pašu pieturēšot un ķeršot, kad kritīšot, uz gultu aiznesīšot. Nesējs atradies, āmuru panest nevar! Saucu līdzi šķūnī malku grēdā krāmēt, izrādījās – viņš pat tādu darbu kārtīgi nejēdz padarīt. Par trušu būdas tīrīšanu pat nemēģināju ierunāties. Baltu kreklu uzvilcis, sēž pie loga, Latvijas vēstures grāmatu studēdams, tāds gudrs izskatīdamies. Līdz pusdienām mājās miers, kamēr tā Birute neatvelkas. Tad šis uzreiz atmostas un liek plecos akordeonu, kas laikam tak vieglāks par āmuru, un tik plēšo. Tas nu patiešām ir darbs, kas viņam padodas, te nu nav ko piebilst, un Birutei arī balss kā lakstīgalai. Man atliek tikai vecākus vainot, ka nav man gēnos nedz muzikālo dzirdi, nedz dziedamo balsi ielikuši. Tagad varu vien noskatīties, kā tā svilpaste acu priekšā man brūtgānu noceļ, kuram tak tieši es tik tālu pakaļ braucu un tādus pārdzīvojumus izcietu. Nevienam nenovēlu tādas mājas sabrukšanas bailes piedzīvot, un viss tikai dēļa svaiga gaisa, kā man savās mājās atliku likām, vien Lotārs savā istabā neļauj raut vaļā logu neparko.
– Bet varbūt tu varētu uzdejot, kamēr šie abi dzied? – ķēru kārtējo brīdi iespraukties tantes sakāmajā. – Atceries tās ziņģes, kas tev patīk? “Vējš papūta kleitiņu, parādīja kājiņu…” vai arī “Man pa priekšu grozoties(i) pašai pirmai gadījās”.
– Hi, hi, hi, – tante Veronika ieķiķināja smalku smiekliņu. – Tas nu gan būtu amizants skats! Jau iztēlojoties vien sevi plandošos lindrakos šiem pa priekšu grozoties, vaigi sāk karst, bet tev taisnība – tad viņam būtu jāskatās uz mani, nevis jāsmaida Birutei acīs, tik kaitinoši un bezkaunīgi. Kuras mājās tad viņš īsti dzīvo? Saimnieci nemaz neprot godāt.
Pašā pirmajā vakarā, kad Lotārs ievācās pie manis, gan drusku uzdejojām, bet tas bija tā citādāk. Viņš kā galants kavalieris uzlūdza mani uz valsi, un mēs abi dejojām pie Paula “Baltās saules” mūzikas. Izrādījās, ka arī Lotāram tā dziesma saistās ar jaukām atmiņām par pirmo mīlestību. Tas pirmais vakars vispār bija tāds savāds – kā jaunībā, kad miegs nenāk ne saukts un var daudz un ilgi runāties. Atcerējāmies bērnības un skolas gadus, tiesa, vairāk gan runāja Lotārs. Izdzēris manis darinātā aveņu vīna puspudeli, kļuva pavisam lielīgs. Skolas gados viņš bijis viens no spicākajiem puišiem: slaids, gariem, viļņainiem kastaņkrāsas matiem, iznesīgs, sportisks un veikls. Kad sācis koncertos akordeonu spēlēt, meitenes viņam uz skatuves puķes metušas. Ballītēs neviena viņam nespējusi atteikt un neliegusi arī pavadīt līdz mājām. Lotis (tā viņu saukuši skolā) bijis pirmais, kuram parādījusies tolaik modernā “Java”, pēc tam meitenes ap viņu lipušas kā ap meduspodu, un viņš nevarējis vien izvēlēties, kurai dot priekšroku. Tolaik Lotāram patikušas no vaiga glītās, tievās un slaikās, jautrās un draiskās, un, ja nu kas, gadiem ejot, gaume daudz neesot mainījusies. Spiezdamies man klāt, tas salkanais glaimotājs šļupstēja: “Cik labi, ka manā Veročkā tas viss ir vienā komplektā.” Sapratu jau, ka pielien vecais muļķis, turklāt vēl tā “Veročka”! Gan jau tu atceries, ka man šis vārds uzdzen drebuļus, jo viena tāda Veročka reiz gribēja man ne tikai atvilt vīru, bet pat aizvest sev līdzi uz tālo Altaju. Un šis jau gandrīz nakts tumsā arī aizlaidās, ja vien ne tas vecais “dranduļets”, kam ieķīlējās motors, un tā nu šis ne no vietas, vien lielu troksni sataisīja. Laikam jau zināja, ka mani vajag pamodināt, lai paspēju lielo krāsns kruķi paķert un abus sazvērniekus izdzenāt pa mājām. Ah, traka tā nakts bija, sirds no kreņķiem pa muti lēca laukā, bet es jau tev to esmu stāstījusi un pieteikusi: cieši pieskati savējo, lai pēkšņi neaizmūk!
Ne velti saka: “Pirms kādu sauc pie sevis dzīvot, izdzer ar viņu divatā pudeli šņabja – visi velni izlīdīs ārā!” Lotāram tika vīns, varbūt tāpēc viņš sarunāja tik daudz muļķību, ka pat man neērti palika viņa vietā. Padomā pati: vai tad tā nav muļķība, ja diena vēl nav pagājusi, bet viņš jau mani grib precēt? Vecais muļķis! Un tik fantazē: dzīvošot mēs kā divi laimes luteklīši savā aliņā, Kurmja kungs ar savu kundzi Kurmieni (vai tomēr Kurmeni?), bez rūpju un bez bēdu. Pa dienu viens otru apčubināšot, pa nakti mīļi pieglaudīšoties un sasildīšot, kas vainas tādai bezrūpīgai dzīvei? Tovakar arī pati biju iedzērusi, tāpēc par visu šito muļķīgo vāvuļošanu tikai pasmējos, kaut pret uzvārda maiņu gan strikti iebildu: nebūšu nekāda Kurmja kundze! Ko tauta teiks, ja es no Cīrules pārtaisīšos par Kurmi?
Nākamajā rītā pašā agrumā dzirdēju, kā lēnām vērās manas istabas durvis – izrādījās, šis izdomājis ielīst pie manis gultā pačubināties! Vēl diennakts nav pagājusi, bet šim jau iekāre spiežot! Vecais muļķis! Saskaitos ne pa jokam un izspēru no savas istabas ar visām parpalām laukā: “Ne jau tāpēc es tevi te paņēmu dzīvot, lai tu pa manu gultu tā uzreiz mīcītos!”
Apvainojās mans Kurmja kungs. Lai es nedomājot, ka viņš kāds sausiņš, viņā vēl gana daudz vīrišķā spēka un gribas esot, pārāk agri es viņu esot norakstījusi.
To dienu Lotārs tā arī nosēdēja pie loga ar Blaumaņa kopotu rakstu sējumu rokās, un pat Birute nespēja viņu pierunāt kaut ko uzspēlēt. Saprotams, ka viņa mani tirdīja, kāds zibens spēriens starp mums izskrējis, bet vai gan tai klaču tarbai ko tādu var stāstīt. Diena nebūs pagājusi, bet viss ciemats jau zinās, kādu seksa gigantu esmu atraidījusi!
Pašā vakarā, kad kaimiņiene jau bija aizgājusi, Lotārs Blaumaņa grāmatu nolika plauktā un gudru sejas izteiksmi apsēdās pie vakariņu galda. Ar interesi gaidīju, pa kādu ceļu šis kompromisu meistars izkļūs no paša radītās saspringtās situācijas.
Man par pārsteigumu Lotārs visai atjautīgi pierādīja, ka atmiņa viņam vēl arvien darbojas labi – ielāgojis veselu virkni latviešu dižgara gudrību, viņš tās bārstīja manā priekšā kā pērles, turklāt ar patiešām izcilu sniegumu.
“Kas pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi.” Uz mirkli aizdomājos, lai kaut ko bilstu pretim, protams, uz savas dzīves pieredzes balstītu, jo domugraudi manā galvā turējās tieši divas sekundes – kamēr pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā. Bet Lotārs turpināja: “Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas.” Kaut kā tamlīdzīgi, jo par savu atmiņu nevaru teikt neko labu. Šai domai varēju tikai piekrist, tāpēc atzinīgi pamāju ar galvu.
“Kamdēļ gan ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna!” Šo atziņu gan labi atceros, jo pati ne reizi vien esmu domājusi par pāradīšanu – cik labi būtu, ja kāds dotu kaut vai otru iespēju pāradīt, teiksim, no sešpadsmit gadiem… Gribēju jau skaļi izteikt savu domu, bet Lotārs pasteidzās: viņš patiešām gribētu to pāradīt kopā ar mani.
Šādā savienojumā ar Blaumani un viņa viedajiem vārdiem doma par iespējamo kopdzīvi izskanēja krietni citādāk – pārdomātāk, nopietnāk un svarīgāk, nekā vīna skurbulī izsmietais: “Precamies! Būsi Kurmja kundze!” Tik vien, ka arī tovakar es nezināju, ko viņam atbildēt. Prāts šķita apmulsis, bet sirds… Sirds klusēja. Bet vienu zināju pavisam noteikti: Kurmja kundze nebūšu nekad.
(Turpinājums sekos)
