Kā labi zināms, ja viens pasaka vārdu “nekad”, tad otram jāsaka: “Nekad nesaki nekad”. Pieturējos pie stereotipiem un atgādināju tantei Veronikai šo seno dzīves gudrību, bet viņa, it kā mani nemaz nedzirdējusi, turpināja savu domu gājienu.
– Bet tas nākamais vakars bija pilnīgs pretstats iepriekšējam. Lotārs izturējās tik pieklājīgi un tik galanti, izteica gudrus spriedumus un vērojumus, un es ar prieku secināju, ka mums ir ļoti līdzīgi uzskati daudzos jautājumos – ne tikai par grāmatām un televīzijas raidījumiem, par krustvārdu mīklām un vēsturiskām personībām, bet arī par politiskajām partijām – Lotārs visu laiku balsojis par “zaļajiem zemniekiem”, tāpēc priecājoties, ka tagad viņam būšot domubiedrs un vairs nevajadzēšot slēpt savus neizmantotos vēlēšanu biļetenus. Uz mēles gan bija jautājums – no kā tad viņam tos vajadzējis slēpt, bet – negribējās radīt aizdomu pilnas un dzēlīgas večas iespaidu. Kad ieminējos, cik ļoti man reizēm gribas aizbraukt uz galvaspilsētas lielajiem teātriem, viņš aizrautīgi sāka stāstīt par “Dailē” un “Nacionālajā” redzētajām izrādēm, uz kurām, kā sapratu, Lotārs nebija gājis viens. Atkal uz mēles sarosījās tas pats jautājums – ar ko tad, jo katram skaidrs, ka normāla sieviete tādā graustā nedzīvotu. Varbūt viņam Rīgā kādi radi? Neko daudz jau vēl viens par otru nezinājām, es pāris teikumos biju pastāstījusi par Roberta slimību un aiziešanu viņsaulē, pažēlojusies par bērnu trūkumu; Lotārs tik vien pateica, ka viņam arī bērnu neesot, un apklusa. Gaidīju, kad kaut ko teiks par sievu, bet viņš klusēja. Īsto brīdi pajautāt nokavēju, pēc tam jau bija neērti prasīt, gan jau kaut kad pats pateiks.
Par savu vecāku māju gan daudz pastāstīja – tai, izrādās, vairāk nekā simts gadu bijis un, nez kādas muļķības dēļ ieplakā uzcelta, bieži vien peļķē stāvējusi. Vai vecāki to paši būvējuši, Lotārs šauboties, drīzāk kāds no tēva senčiem to mantojumā atstājis. Ilgus gadus senā guļbaļķu māja bijusi visu lepnums, bet, kad apkārt saceltas jaunbūves, ieplaka it kā vēl vairāk padziļinājusies un māja acīm redzami sākusi sēsties un šķiebties. Sākumā gan viņš centies šo to labot un stutēt, bet visi meistari kā viens teikuši: puve noēd pamatus, nav vērts labot augšu, ja apakša pūst. Arī dārzs tā paša mūžīgā slapjuma pēc iznīcis un līdz ar to arī paša Lotāra griba kaut ko vēl censties saglābt. To visu stāstot, viņa balsī ieskanējās tādas dziļas skumjas, ka pat man sāka birt asaras. Apsēdos viņam blakus, apskāvu, un pēc brīža jau raudājām abi.
Galu galā mierinājumu deva mani vārdi: lai nu kā, pajumte viņam ir, un šīs mājas pamati vēl tīri labi turas, tā ka – dzīvosim tik uz priekšu. Gan jau kaut kā saradīsim viens ar otru, cik nu mums šīs zemes mūža vairs atlicis. Strīdiem arī īpašu iemeslu neredzēju, reiz jau tik līdzīgas domas un intereses, un galu galā – divas pensijas kopā tomēr ir daudz labāk, nekā viena minimālā. Izskatījās, ka Lotārs piekrīt visam manis teiktajam, vismaz es viņa klusēšanu sapratu kā piekrišanu.
Tovakar daudz sarunājāmies, pareizāk – es centos iztēloties mūsu dzīvi zem viena jumta, un Lotārs – piekrist visam, ko teicu. Brīžiem gan man sāka likties, ka viņš aiz gluži saprotama aprēķina vienkārši piekrīt visam, ko es saku, bet – varēja jau arī tas viss nākt no tīras sirds un skaidras apņemšanās.
Tad atklājās, ka arī viņam mājās esot glabājies viss “Lauku Avīzes” numuru komplekts no pašiem laikraksta pirmsākumiem astoņdesmitajos gados, un tas ne tikai tāpēc, ka vienā aprīļa piektdienā bijis raksts par viņu kā izcilu kultūras dzīves organizētāju savā ciemā. It kā nolasījis manas vēl neizteiktās domas, Lotārs steidzās paskaidrot, ka tajā laikrakstā allaž varot uzzināt ko dzīvei derīgu, tāpēc laiku palaikam noderot, ka tas atrodas turpat pa rokai. Man, kā tu jau zini, viss vērtīgais ir izgriezts un salīmēts biezās kantorgrāmatās – tās gan jau tu atceries, jo pati reiz šķirstīji to, kurā receptes. Birute savulaik no manis savāca vienu praktisko padomu kladi, bet tā arī nav atdevusi, ka tik nu nebūtu sadedzinājusi, viņa tak katru papīru, kas pie rokas, šauj krāsns mutē, jo pati avīzes neabonē, kā pati izteicās – sargājot savu budžetu no robiem. Patiesībā tas robs viņai tāpēc smadzenēs, saskatījusies televīzijā saldsērīgos meksikāņu seriālus, pati uzvedas kā superzvaigzne.
Kaut arī jau trešo reizi skaļi krekšķināju klausulē, un centos piebremzēt kārtējo tantes monologa nozvirzi no tēmas, Veronika nebeidza kritizēt Birutes aprobežotās intereses. Tikai tad, kad viņas doma samezglojās patiešām sarežģītā murkslī un iestrēga pie rupjiem un baltiem linu palagiem, kādi reiz bijuši viņas mātei, man radās iespēja atgādināt par Lotāru
– Ak, jā, – tante Veronika tā kā samulsa. – Tas Kurmja kungs… Kaut arī es tikko tev centos parādīt Lotāru itin labā gaismā, kādā pati viņu skatīju veselu nedēļu, jo viņš no tiesas centās un apņēmīgi turējās savā lomā, es ar lielām aizdomām gaidīju lūzuma punktu. Neticēsi man, bet es jutu – kaut kas šajā stāstā neštimmē.
Tagad varu teikt: tāds bezkaunīgi vērīgs, attapīgs un viltīgs vecis! Es jau sapratu gan, ka, pamanījis kaut ko man svarīgu, tūlīt jau to veikli pielāgos arī sev. Viņam, redz, tāpat kā man patīkot no rīta pamostoties ieslēgt radio un ļaut tam klusām skanēt visas dienas garumā, tikai nez kāpēc tajā dienā, kad biju pie viņa, dzirdēju krakšķam vienīgi vecus baļķus! Šim patīkot no rīta lielā krūzē apliet sauju kumelīšu vai liepu ziedu, iemest tur karoti medus, lai būtu tīkams dzēriens visai dienai, tikai mani gan nez kāpēc ar sūrām piparmētrām pielēja! Viņam ļoti rūpot tīrība un gaišas istabas. Vai šiem meliem man arī vajadzētu noticēt? It kā jau par nekārtību šajās dienās man viņam neradās iemesls pārmest: gulta katru rītu gludi saklāta, drēbes sakārtas skapī un citas sīkās līdzpaņemtās mantas noglabātas no gruvešiem izvilktajā čemodānā. Pats arī ļoti tīrīgs un akurāts, pat brokastmaizes drupatiņas tikai uz apkaštasītes birdina un vismaz trīs reizes dienā slauka savu istabu. Saprotu, ka tā ir tāda izrādīšanās: redz, kāds es labiņš un izpalīdzīgs, viegli paciešams un samērā interesants! Patiesībā man viņam nebija daudz ko pārmest. Cilvēks centās iedzīvoties svešā vietā, turklāt ik uz soļa man izdabājot. Saprotu, ka esmu šerpa un tieša un saku laukā visu, kas mēles galā, mans vīrs pie tā ātri pierada un iemācījās neklausīties, pareizāk – noklausījās, pateica “jā”, bet izdarīja tāpat pa savam, un es piekusu viņu pāraudzināt.
Tā pirmā nedēļa kopā ar Lotāru mani gandrīz vai pārliecināja, ka arī vecumdienās var nonākt pie novēlotas atziņas: re, kur mana podiņa vāciņš, mana ābola pusīte, kā no vienas šķirnes koka nākusi, tik līdzīga un pieņemama. Arī mani naktīs sāka tramdīt bezmiegs, un es jau gandrīz stāvēju pie Lotāra istabas durvīm vienā naktskreklā, lai līdz galam saprastu, kāds tas kaķis tajā maisā izskatās. Kas zina, būtu es toreiz slieksni pārkāpusi, varbūt tagad viss būtu citādāk, bet…
Birutes dzimšanas diena visu izjauca. Es jau sen biju apsolījusies gan viņu apciemot, gan arī svētku torti sacept, tāpēc jau no agra rīta ķēros pie darba, labi, ka Lotārs pieteicās palīdzēt, un jāatzīst – ļoti skaistiem burtiem uz tās uzrakstīja Birutes vārdu. Viņš gaviļniecei uzdāvināšot Birutes mīļāko ziņģi “Gaujas laivinieks”. Jā, jā, kā šī pie mums ieradās, tā abi rāva vaļā no sirds: “Tās acis, tās acis, es aizmirst nespēju.” Jau iztēlojos, kā atkal abi viens otram blenzīs acīs, un, ja vien ne akordeons, tad gan jau līdz “skūpsta sniegšanai” arī tiktu. Atcerējos dzirdējusi, ka Birutei patika arī citas Ilmāra Dzeņa dziesmas, tāpēc centos Lotāru pierunāt sagādāt pārsteigumu un uzdāvināt kādu citu ziņģi, bet viņš pat klausīties negribēja.
Sīkumos neatstāstīšu visus tā vakara notikumus, bet galvenais ir tas, ka Birute tik ļoti jūsmoja par Lotāra inteliģentajiem tostiem, ka viņš, kāri laizīdamies gar jubilāres smiltsērkšķu un ķiršu uzlējumiem, ātri vien piedzērās un aizmiga turpat uz dīvāna. Mājās pa tumsu klunkuroju viena, lai gan – varēju jau arī neiet, sapratu, ka gulēšanas tāpat nebūs. Tā arī nogrozījos visu nakti ar domām par Lotāru un Biruti. Tā kaza jau kauna neprot, gan jau pati vecim blakus piegūlās, lai tikai vīrišķi mājās dabūtu! Kā gailis virtuvē sāka dziedāt, tā es arī kājas āvu, lai dotos pakaļ Kurmja kungam.
Domā, ka man sešos no rīta kāds atvēra durvis? Ilgi klaudzinājos, kamēr Birute sadzirdēja. Lotārs vēl arvien turpat uz šaurā dīvāna gulēja, it kā nemaz nebūtu izkustējies. Kamēr abas virtuvē dzērām kafiju un ēdām pāri palikušo torti, ieminējos kaimiņienei: sak, Lotārs mani jau tā kā bildināja, nedomā man viņu nocelt! Birute, protams, pasmējās par manu brīdinājumu – šis vīrietis gan esot tādā vecumā, ka pats drīkstēšot pieņemt lēmumus. No tā sapratu, ka visam beigas! Birute tak kā īsta vārdotāja ar saviem liķierīšiem un uzlējumiem ne vienu vien vīrišķi savulaik atvīlusi, šis vājulis jau nu nebūs izņēmums!
Nav man raksturā sist dūri uz galda vai sejā, tāpēc, savākusi visas atlikušās pašlepnuma druskas saujā, sniedzu roku kaimiņienei, kas reiz taču skaitījās labākā draudzene: “Lai tad tā arī būtu, lai pats izlemj, tikai pēc tam pie manis atpakaļ lai nevelkas!”
Trīs dienas neredzēju nedz Lotāru, nedz Biruti, ceturtajā viņa ieradās, lai paņemtu Lotāra mantas. Kas tad viņam tur par mantām, viens sagrabējis čemodāns un uzvalks skapī. To visu arī atdevu, lai savāc un pie manis vairs nerādās ne viens, ne otrs! Kārtējo reizi sajuzdama svaiga gaisa trūkumu, ar skubu metos tīrīt Lotāram atvēlēto istabu – kad nav, lai nav! Klādama gultu, zem matrača sataustīju pabiezu saini. Vēstules, kāds simts vai pat vairāk, sašķirotas mazos sainīšos, pēc adresēm redzams – dažādu sieviešu rakstītas. Vienas kaudzītes virspusē pamanīju Birutes vārdu un atpazinu ne tik sen rakstīto vēstuli. Interesanti gan. Paņēmusi to rokās, apakšā pamanīju vēl citas Birutes rakstītās. Izlēmu, ka man kā atradējai ir tiesības tajās ieskatīties. Izvēlējos pēdējo, un kā tu domā, ko es tur izlasīju? Lotārs pie viņas ir nodzīvojis trīs mēnešus, līdz kādā dienā pēkšņi nozudis ar visām nedaudzajām mantām, kas satilpušas vienā čemodānā. Puse vēstules sastāvēja no Birutes atvainošanās par izteiktajiem pārmetumiem, aizrādījumiem, nopēlumiem, otra puse – no lūgumiem atgriezties un solījumiem nekomandēt.
Saintriģēta atvēru citu sainīti – ar astoņām vēstulēm no rīdzinieces Alises. Atklājās, ka arī viņu attiecības beigušās ar Lotāra aizbēgšanu, kaut ilgušas gandrīz pusgadu. Arī Alise palikusi nesaprašanā, kas pēkšņi izmainījis Lotāra domas, kāpēc viņš tik pēkšņi nozudis, vai kas nopietns atgadījies.
Līdzīgs scenārijs piemeklējis vēl četras adresātes, no kurām tikai viena solījusies doties Lotāra meklējumos, jo sapratusi, ka bez viņa nespējot dzīvot. Vai atrada un satikās, no vēstulēm to neuzzināt. Savādi tas viss, vai tev tā nešķiet?
Tante Veronika nepārprotami gaidīja manu atbildi.
– Varbūt Kurmja kungs vienkārši bēga no savas grūstošās mājas? – ieminējos. – Meklēja kādu sievieti, ar kuru kopā nodzīvot atlikušo mūžu. Tas taču katram saprotams, ka par vienu pensiju jaunu māju neuzcelt! Turklāt zināms, ka vientuļu sieviešu pusmūžā ir krietni vairāk nekā vientuļu vīriešu. Ja nu paveicas satikt kādu piemērotu, ar līdzīgām interesēm? Tu taču arī labprāt ar kādu gribētu būt kopā? Slikti vienīgi tas, ka viņam nav dūšas izrunāties, pirms aizbēgt, varbūt vēl kaut ko varētu labot. Cik gan ilgi tā skraidīs?
Izklausījās, ka tante Veronika ir aizdomājusies. Vai pieklususi.
– Tas labi, ka tu tā saki, citādi es tev pārējo nemaz nestāstītu, – viņa nopūtās. – Vispār jau kaut ko līdzīgu izdomāju arī es pati. Tāpēc dienā, kad Lotārs kā nopērts suns smilkstēja pie manas mājas durvīm, es viņu ne tikai ielaidu, bet arī ārstēju ar ūdeni, C vitamīnu, šķovētiem kāpostiem, gurķiem un kvasu. Vēlāk, jau krietni atžirdzis, viņš teicās pats nesaprotam, kas īsti ar viņu noticis, sajūta esot bijusi, it kā nesaraujamā tīklā būtu noķerts. Neesot bijis spēka nedz piecelties, nedz aiziet, kāpēc es neesot viņu mājās atvedusi.
Nu, pieņēmu, pieņēmu viņu atpakaļ, nevar tak ļaut cilvēkam postā aiziet, un, kā tu pati saki – cik gan ilgi tā apkārt skraidīs? Birute arī, nolūgusies mums abiem piedošanu, atkal piestaigā – vienai esot garlaicīgi. Nepatīk man tā viņu kopīgā dziedāšana, esmu par to teikusi Lotāram, un viņš jau nez cik reizes man uz to ir atbildējis, ka Dieva priekšā jau sen esot apsolījies būt uzticīgs un paklausīgs savai Cīrules kundzei. Kā tu domā, tā būtu milzīga muļķība astoņdesmit gados laulāties? Lotāram ļoti iepatikusies ideja uz kapakmens redzēt uzrakstu “Veronika un Lotārs Cīruļi”. Tas taču izklausās ļoti nopietni, vai ne?
– Protams, nopietni, – smaidot piekritu un jutos bezgala iepriecināta, ka, īsi atvadījusies, tante pārtrauca sarunu ar frāzi: – Cīruļa kungs mani sauc!
