Līdz pagājušajai nedēļai par Nonu zināju visai maz. Kaimiņiene pirms trim gadiem atbraukusi no Gruzijas uz Kipru, jo sapratusi, ka meitai nepieciešama palīdzība. Sākumā četratā ar vēl divām radiniecēm dzīvojušas vienā istabā, bet kādā dienā nesaskaņas pāraugušas grūti paciešamā līmenī, un Nona meklējusi dzīvokli citur. Atradusi mūsu kompleksā, mums blakus un jutusies pārliecināta, ka četri simti eiro mēneša īri divatā ar meitu viegli spēs nomaksāt. Diemžēl trešo valstu pilsoņiem peļņas iespēju ir visai maz – nepieciešama ne tikai apstiprināta uzturēšanās atļauja, bet arī darba atļauja. Meitai paveicies ar darba devēju – pusgadu vērojis Dariko centību darbā, viņš izlēmis par strādīgo gruzīnieti maksāt valstī noteiktos krietni lielos nodokļus. Līdz ar to alga, ko viņa saņem uz rokas, ir krietni par mazu, lai patstāvīgi varētu izdzīvot.
Nona ir trešo valstu pensionāre, un, kaut arī viņai ir uzturēšanās atļauja, Eiropā oficiāli iekārtot darbā viņu neviens nevēlas. Mums gan kaimiņiene stāstīja, ka visi dokumenti un atļaujas viņai esot nokārtotas, tomēr, kad mana meita viņai aizrunāja iespēju strādāt kāda restorāna virtuvē, izrādījās, ka arī šī gruzīniete uzrāda viltotus dokumentus. Starp citu, pagājušajā vasarā iepazinos ar Georgiu Bregvadzi, kurš kādā atklātības brīdī ar lepnumu parādīja man savu personas apliecību, kurā skaidri rakstīts: Latvijas pilsonis Jānis Liepkalns. Dokumentā redzamais foto man priekšā stāvošo Georgiu parādīja krietni citā veidolā – bez bārdas, kuplu tumšu matu ērkuli un apaļu seju. Njā, gadi viņu nav saudzējuši… Nākamajā brīdī Georgiu pašapziņu satriecu līdz sirds dziļumiem, parādot, cik atšķirīgs izskatās viņa “oficiālais” dokuments no mana, attiecīgās instancēs izdotā. Līdz tai dienai viņam bija veicies – šo dokumentu rokās turējis nebija neviens valsts iestādes ierēdnis. Cik man zināms, rudens pusē, pēc vairāku celtniecības brigāžu pēkšņas kontroles, ap diviem simtiem gruzīnu tika deportēti uz dzimteni.
Sākumā domāju, ka Nona, pārņemta ar meitas glābšanas misiju, gatava uz visu, lai kaut kā palīdzētu Dariko, un daudz nekļūdījos: viņa nebaidās no neoficiāliem gadījuma darbiem – telpu uzkopšanas, trauku mazgāšanas, guļošu slimnieku kopšanas, ēdienu gatavošanas un piegādes par nelielu samaksu… Tāpat viņa savulaik pacieta arī meitas drauga – dzērāja un skandalētāja – klātbūtni un, ne vārda neteikusi, atdeva jaunajiem vienīgo istabu, bet pati ievācās virtuvē uz saliekamās gultas. Par laimi visiem, skaļie ciemiņi drīz vien izpelnījās mājas kaimiņu nosodījumu, un kompleksa īpašnieks izvirzīja ultimātu: ja durvju dauzīšana un bļaustīšanās nebeigsies, sievietēm būs jāmeklē cits dzīvoklis. Dariko izlēma par labu dzīvoklim. Ap mums iestājās miers. Dariko gāja uz darbu no rīta un mājās pārradās tikai vakarā, Nona gāja uz darbu pēcpusdienā un mājās nāca krietni pēc pusnakts.
Tad kaut kas atgadījās ar Nonas veselību (vismaz tā domājām mēs), un kādu laiku viņa neizgāja no dzīvokļa. Kad pēc mēneša sievieti ieraudzīju, pirmajā brīdī nepazinu – Nona bija krietni novājējusi un ierasto balināto matu vietā viņas galvu rotāja īsi apgriezti sirmi mati. Daudz sarunājušās nebijām arī līdz tam, tāpēc viņas izvairīšanās no nejaušas satikšanās nešķita savāda. Turklāt katram dzīvē var gadīties melnā josla, kad negribas satikt nevienu…
Tad pienāca februāra beigas, un Nonas dzīvoklī atkal uzvirmoja kaislības. Vīrieši nāca un gāja, satraukti runāja un pat kliedza. Nona staigāja ar saraudātu seju, bet Dariko sāka tērpties melnā. To pamanījām tāpēc, ka parasti sievietei mugurā bija gaišas bikses un raibi, pagari svīteri. Nonu jau no sākuma atceros tikai melnos krekliņos, blūzēs un jakās.
Reiz ciemos atnākušais Gia, kurš pats ir gruzīns, atstāstīja blakus balkonā aiz sienas sēdošo sarunu – Nonas dēls pieteicies gruzīnu vienībā, devies karot uz Ukrainu un pazudis. Jau otro nedēļu no viņa ne ziņas. Tāpat no saziņas loka pazudis arī viņa draugs, kuram reiz bijušas nopietnas attiecības ar Dariko. Saprotam, ka pārdzīvojumiem ir nopietns pamats.
Kad pēc nedēļas Nonu satieku sēžam uz trepītēm, apjautājos par pašsajūtu, pirmajā brīdī viņa pat negrib atbildēt, tomēr, kad taisos iet tālāk, mezgls, kas sievietes krūtīs ilgu laiku briedis, pēkšņi atirst ar skaļu vaimanāšanu: sirds lūstot no neziņas un bezspēcības. Jaunākais dēls Janiko februāra beigās pieteicies Ukrainas Bruņoto spēku Ārzemnieku leģionā. Vēl marta sākumā sazinājušies, bet nu jau desmit dienas no viņa ne ziņas. Ja vien būtu tāda iespēja, Nona pati dotos viņu tur uzmeklēt, tikai Dariko un citi radinieki saucot viņu par muļķi un aizliedzot par to pat domāt. Tas, ka neesot nekādu ziņu, tomēr esot labāk nekā sliktas ziņas. Gan jau citi cīņubiedri paziņotu, ja kas slikts notiktu. Pagaidām sevi jāmierinot ar domu, ka nav iespējams uzlādēt telefona bateriju vai arī tas ļoti cietis. Vēl varot būt traucēti sakari vai vēl kādi citi iemesli… Ieteicu Nonai pasekot internetā ievietotajiem videorullīšiem – dažos no tiem tiku manījusi tieši gruzīnu bataljonu. Varbūt kādā no tiem manāmas pazīstamas sejas. Šis ieteikums Nonai iedeva jaunu cerību, un viņa naski aizsteidzās uz dzīvokli.
Vakarā gan kaimiņu dzīvoklī atkal skanēja klaigas un vaimanas, un es nojautu – Nona ir saņēmusi kādas ziņas no dēla. Nākamajā dienā uzzināju – meita viņu pamatīgi norājusi par histēriju, kas uznākusi pēc daudzo šausminošo videoierakstu noskatīšanās. Nonas prātam, tāpat kā daudziem citiem, esot nepieņemama tāda vārdos neaprakstāma vardarbība, kāda vērsta pret ukraiņu tautu. Todien par šausminošajiem noziegumiem Bučā un Irpiņā vēl nerunāja, lai gan – tie jau bija izdarīti… Par dēlu viņai joprojām nebija nekādu ziņu.
Kad pirms nedēļas Nonu atkal ieraudzīju sēžam uz trepītēm, piemetos blakus. Pēdējā laikā viņa ap pleciem sēja melnu, bārkstainu plecu lakatu ar sidrabainiem iešuvumiem.
– Tās manas sirds asaras, – viņa teica, smagi nopūzdamās, un raupju plaukstu noglauda sīkos pavedienus. – Nav mana Janiko, mātes sirds to nekļūdīgi jūt. Tāpat kā reiz sajutu pirmdzimto dvīņu Zuraba un Sergo nāves stundu…
Grūti aprakstīt daudz cietušas mātes sirdssāpes, stāstot par ģimenes ciešanām ilgu gadu garumā. Sēdēju viņai blakus un centos ielāgot viņas teikto. Ielāgot, lai kaut kad vēlāk pacenstos saprast, kā viena cilvēka mūžā tas vispār iespējams. Tik daudz mīlestības un sapņu, tik daudz zaudējumu un ciešanu, tik daudz sāpju… Tik daudz spēka un izturības pat brīžos, kad šķiet: tas vairs nav izturams.
Šodien, kad sāku pierakstīt šo Nonas stāstu, sapratu, ka īsumā, bez sirdi plosošām emocijām uzrakstīts, tas būs, viņas vārdiem sakot, skaudrs pārskats par nodevīgiem un netaisnīgiem kariem – Maskavas valdošās kliķes iniciētiem, civilizāciju iznīcinošiem, necilvēcīgiem un noziedzīgiem, notikušiem samērā īsā laika posmā mūsdienās – viena cilvēka mūžā.
Savu vīru Atanasu Nona satikusi Tbilisi, kur bija devusies iesniegt dokumentus mācībām augstskolā. Puisis vēl nebija novilcis formastērpu pēc dienā notikušās karaspēka parādes, tāpēc izskatījies neticami pievilcīgs un vīrišķīgs. Daudzas meitenes todien metušas acis uz viņu, bet Atanass izvēlējies Nonu – slaiku meiču ar prāvu bizi līdz pat jostasvietai, draiski smejošu, ar paprāvu grāmatu saini uz rokām. Jau no pirmā acumirkļa abiem bijis skaidrs, ka šī satikšanās ir liktenīga. Jau pēc pāris mēnešiem abi mijuši gredzenus, vēl pēc deviņiem mēnešiem piedzimuši dvīņi – Zurabs un Sergo. Atanasam tie šķituši paši piemērotākie vārdi topošajiem dzimtenes aizstāvjiem.
Tolaik vēl Nona jutusies lepna, ka ir iznesīga majora sieva, un dzīve armijas kazarmu rajonā nešķitusi nomācoša un nedroša. Tai bijis savs šarms un nozīmība. Kad pēc diviem gadiem piedzimis trešais dēls, Nona viņam devusi sava tēva vārdu – Mamuka. Viņa joprojām bijusi sajūsmā par dzīvi armijas režīmā. Daudz no apkārtējās dzīves gan viņa neredzējusi – visi trīs bērni mazi, un vīra tikpat kā nebijis mājās. Kad dvīņi uzsākuši skolas gaitas, Nona vīram ieminējusies par vēlēšanos atrast kādu darbu pašas priekam. Atanass izlēmis viņu piesaistīt mājām līdz pašiem pamatiem – ar divu gadu intervālu viņa dzīvību devusi vēl diviem dēliem – Nikandro un Janiko. Pēc tam vīrs pasmējies, ka nu jau karotāju pietikšot, tagad jādomājot par atbalstu mātei. Pēc deviņiem mēnešiem Nonai piedzimusi Dariko. Tēva pavēlēm neviens nedrīkstējis iebilst – to mājās zinājuši visi.
Kad 1994. gada decembrī sācies Čečenijas karš, Atanass kā viens no pirmajiem aiztraucies atbalstīt senos armijas biedrus un draugus. Viens no tiem bijis Zuraba krusttēvs Boors. Atanass kaislīgi iebildis pret Krievijas bruņoto spēku centieniem militārā ceļā pakļaut “de facto” neatkarīgo Čečenijas Republiku Maskavas kontrolei. Piekodinājis dēliem klausīt māti un nezaudēt stāju, Atanass devies kaujā, lai paustu savu pārliecību. Mājās viņš nepārnācis, palicis Groznijas karalaukā. Ar labi saklausāmu sūrumu balsī Nona piebilda:
– Arī tolaik Krievijas karaspēka mērķis bija “aizsargāt” – čečenus no “ekstrēmistiem”.
Otrais Čečenijas karš, kas sākās 1999. gada augustā un pārauga ilgstošā partizānu karā, paņēma nesen divdesmit gadus sasniegušo vecāko dēlu Zuraba un Sergo dzīvības. Nona vēl tagad nožēlo, ka nepratusi atrast vārdus, kas zēnus noturētu mājās. Varbūt tad arī turpmākie notikumi izkārtotos daudz citādāk.
– Tēvs nekādā gadījumā nepaliktu malā, – toreiz uzkliedzis patriotiski noskaņotais Zurabs. – Viņš jau sen būtu tur, lai palīdzētu manam krusttēvam.
Nona ilgi pārdzīvojusi dēlu pāragro nāvi, kas, viņasprāt, bijusi pilnīgi veltīgs upuris. Tomēr rokas nolaist viņai nebijis lemts, jo spēku un prasmi noturēties virs ūdens prasījusi triju dēlu un meitas izglītošana.
2008. gada augustā Krievija izlēma Gruzijā īstenot “miera uzspiešanas operāciju”.
11. augustu Nona mūžam atcerēsies kā sava mūža melnāko dienu. Todien Krievijas artilērija uzsāka intensīvu Gori pilsētas apšaudi. No viņu mājas, kas bija Atanasa un Nonas mūža darbs, pāri palikuši vien kūpoši gruveši. Labi, ka paši paspējuši paslēpties kaimiņu mājas pagrabā. Tomēr Nikandro nespējis rimties – viņam istabā pie sienas esot palikušas medaļas par godalgotajām vietām svarcelšanā. Nona un Dariko lūgušas neiet, vai gan puisis nedzirdot automātu kārtas, tomēr, kad viņas aizmigušas, Nikandro nakts melnumā aizlavījies uz sagrauto māju. Pēc divām dienām viņu tur arī atraduši, ložu sakropļotu.
Nona ar diviem dēliem un meitu apmetusies pie radiniekiem, vēlāk pārcēlusies uz citu pilsētu – Boržomi. Vecākais dēls Mamuka tur noskatījis ukrainieti Bianku, abi apprecējušies un pārcēlušies uz dzīvi Ukrainā. Biankas vecākiem Odesā, pašā Melnās jūras krastā, bijis ierīkots kempings, tur pāris vasaras pavadījusi arī Nona ar Janiko un Dariko.
2014. gada aprīlī sākās Donbasa karš. Diemžēl arī tas smagi skāra Nonas ģimeni, jo Mamuka jau nespēja palikt malā. Jūlijā, kad Ukrainas bruņotie spēki veica pretterorisma operāciju, Mamuka gāja bojā. Nozvērējusi sev vairs nevienam bērnam neļaut iesaistīties karā, Nona atbalstīja Dariko lēmumu doties uz Kipru. Pati gan viņa vēl nespēja meitai sekot, jo iespītējies Janiko nespēja pamest savu lielo mīlestību ukrainieti Natāliju. Nolēmusi sevi ziedot vienīgajam mazbērnam, Nona divus gadus dzīvoja pie jaunās ģimenes, tad atgriezās Gruzijā. Pirms trim gadiem viņa atlidoja uz Kipru pie Dariko.
Tālāko mēs jau zinām. Ir 2022. gads, un Janiko ir pazudis Ukrainas “elles dzirnās”.
– Es bieži domāju, – pagalma strūklaku vērodama, prātoja Nona. – Ja es savā “padsmitgadnieces” naivumā savulaik nebūtu skatījusies uz “pagoniem” un spriedusi, ka satikšanās ar Atanasu ir liktenīga, vai mana dzīve tad būtu izdevusies vieglāka? Vai mani dēli tad nebūtu samalti nesaudzīgās, bezjēdzīgās kara dzirnās? Droši vien, jo arī dēlus apbūra tēva stāja, prasmes un cienījamais stāvoklis, viņi jau no mazotnes vēlējās būt līdzīgi tēvam. Ilgus gadus es jutos droši aiz šiem platajiem pleciem. Ja vien Atanass tik ļoti nebūtu sadraudzējies ar čečeniem, gan jau viss izkārtotos daudz citādāk… Bet ko nu tagad par to spriest, ne velti saka – no sava likteņa neizbēgsi… Tikai – kurš tādu likteni novēlējis maniem dēliem? Un tiem bērniem, kas Ukrainā gājuši bojā? Tām pazemotajām un nomocītajām jaunajām meitenēm? Vai tiešām kāda augstāka vara viņām bija lēmusi tādu likteni? Ja tā, tad šī pasaule ir nepareiza jau pašos pamatos! Es vairs nezinu, ar kādiem vārdiem uzrunāt Dievu.
Es viegli saprotu Nonas sašutumu, jo arī manī pašā virst šie neatbildētie jautājumi. Kā? Kā gan pasaule pieļauj varas atrašanos cilvēknīdēju rokās? Kā pasaule pieļauj tik daudz nežēlības un naida? Tik daudz tumsonības un vienaldzības!
– Es jūtos kā izžuvusi upe, – man blakus aizsmakušā balsī nočukstēja Nona. – Nav manī vairs straumes, veldzes un tiekšanās. Visa mana dzīve ir kā izkaltusi upe. Neauglīga, ar saplaisājušu gultni. Kā tuksnesis…
– Iveta Kilinkaridou
