Melisa jau kopš mazotnes bija ļoti patstāvīga, kustīga un izdarīga meitene. Varbūt viņas raksturu bija ietekmējis grieķu vecmāmiņas dotais vārds (melisa – grieķu val. bite), varbūt gēni. Meitenes vecāki bija pilsētā labi zināmi uzņēmēji, kas nu jau ilgus gadus darbojās ar vērā ņemamiem ienākumiem. Bērnudārzā par Melisu brīnījās – cik veikli tas bērns pats prot apģērbties, turklāt pat kurpju auklas skaisti sasiet! Skolā meitene gudri un saprātīgi turējās klases audzinātājas mīlules statusā, un tam bija ne mazums iemeslu: centīga, apzinīga, sirsnīga un izpalīdzīga, īsāk sakot – labi audzināta. Klasesbiedri Melisu cienīja, viņai bija daudz draugu un tajā pašā laikā – netrūka skauģu. Daudzi skolasbiedri meiteni uzskatīja par atdarināšanas cienīgu piemēru: sekoja viņas ģērbšanās stilam, matu griezumam, iepirkās Melisas vecāku veikalos, tomēr tieši tādu pašu krekliņu, svārciņu, sporta kostīmu un kurpju pāri dabūt neizdevās. Melisas mamma ļoti centās visiem izlīdzēt gan ar stilistes cienīgiem ieteikumiem, gan vērā ņemamiem padomiem, un meitenes draugu pulciņš tikai vairojās.
Vidusskolas gados, kad jau iezīmējās pastāvīgu pārīšu tendences, uz Melisas vienīgā drauga lomu bija daudz tīkotāju, tomēr meitene ar izvēli nesteidzās. Vecāki viņai bija iecerējuši ar biznesu saistītas studijas ārzemēs, bet meitene pati sapņoja kļūt par ārsti, līdzīgi kā viņas grieķu vecmāmiņa. Melisa izvēlējās zelta vidusceļu – pēc vidusskolas beigšanas doties uz Atēnām, sešus gadus dzīvot tur un iegūt augstāko medicīnisko izglītību. Galu galā visi pieņēma viņas izvēli, un tēva radi jau domāja par Melisas dzīvi Atēnās. Līdz ar vidusskolas atestātu meitene saņēma neliela dzīvokļa atslēgu inteliģences apdzīvotā, klusā Atēnu rajonā. Jau septembrī Melisa uzsāka mācības Saloniku Aristoteļa universitātē.
Vecāki ar lepnumu visiem stāstīja par meitas panākumiem, gana pārliecināti plānoja viņas nākotni: sapņoja par nākotnē iespējamo labi apmaksāto darbu ārzemēs, sirsnīgi uzņēma Melisai līdzi atbraukušo grieķu puisi Teliosu, topošo ķirurgu, un jau plānoja greznas kāzas Vidusjūras krastā. Tolaik neviens pat nepieļāva domu, ka kādā dienā var atgadīties kas tāds, kas sagraus vecāku prātos būvēto kāršu namiņu. Melisas māte gan neskaitāmas reizes ar drebošu sirdi pavadīja meitu uz lidostu, tomēr tā nebija nedz avio, nedz auto avārija, nedz nelaimes gadījums vai slimība, nedz lieli zaudējumi vai melodrāmās bieži apspēlēts atmiņas zudums, kas vienā dienā pašos pamatos izmainīja visu plānus un dzīves.
Tas bija augstpapēžu kurpes papēdis, kas visai prozaiski iesprūda Latvijas galvaspilsētas kanalizācijas akas vāka šķirbā, un liktenis meitenes skaisti plānoto pastaigu novirzīja uz nesen atvērtu apavu salonu. Pirms pāris dienām tur uz nepilnu slodzi darbā bija pieņemts neklātienes students Normunds, kurš pārsteidzošā kārtā izskatījās ārkārtīgi līdzīgs Melisai. Tādi paši medaini blondi, vieglās lokās krītoši mati, tādas pašas valdzinošas, kastaņbrūnas acis, atsegta piere un samērīgs, taisns deguns. Virslūpas izliekums – tik kārdinošs un neatvairāms, bet zods – tik juteklisks! Melisa to visu agrāk jau bija izpētījusi spogulī, tāpēc šajā dienā, ieraugot gandrīz vai savu dubultnieku, nespēja izteikt ne vārda. Klusēja arī puisis, jo savu sakāmo jau bija izstomījis:
– Kā varu jums palīdzēt?
Laikam jau arī viņš bija samulsis no negaidītās līdzības ar simpātisko pircēju, vismaz tā nodomāja Melisa, tāpēc klusām pateicās un pievērsās kurpju izvēlei. Uzlaikojusi vismaz desmit pārus apavu, viņa izvēlējās sarkanas laiviņas. Jaunais pārdevējs ar krekla krūšu kabatiņai piesprausto vārdu “Normunds” klusi nomurmināja: “Laba izvēle,” – vai kaut ko tamlīdzīgu, Melisa īsti nesaklausīja, viņa klusējot pasmaidīja un nočukstēja: “Paldies!” Tomēr, pirms pārkāpt durvju slieksni, saņēmās un koķeti atvadījās:
– Uz drīzu tikšanos!
Tobrīd meitene vēl nedomāja, ka jau nākamajā rītā stāvēs pie durvīm stundas ceturksni pirms veikala atvēršanas, ka turp dosies arī aiznākamajā un vēl citos rītos, līdz beidzot atkal satiks Normundu un veltīgi gaidīs, kad puisis pajautās viņas telefona numuru. Melisa jau bija nopirkusi sešus kurpju pārus, bet viņš vēl nebija saņēmies pateikt ko vairāk par ikdienas darbā ierastajām frāzēm.
“Iespējams, veikalā ir kameras, un viņam ir jāievēro reglaments,” sprieda Melisa un nolēma uzņemties iniciatīvu. Līdz ar banknotēm par kārtējo kurpju pāri viņa puisim rokās iespieda lapiņu ar savu telefona numuru:
– Vakarā piezvanīsi?
Tumsai iestājoties, Melisas tālrunis jau tik tālu bija nohipnotizēts, ka beidzot iezvanījās. Todien viņi neko daudz tā arī neparunājās. Normunds atzinās, ka neprotot runāt pa telefonu, un Melisa ierosināja satikties pēc darba.
Abu pirmo tikšanos Melisa vēlāk atcerēsies kā Vērmaņparka dienu, kad, roku rokā izstaigājot parka celiņus, viņa ļoti daudz stāstīja par sevi, bet Normunds ieinteresēti klausījās. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš vispār bija lielisks klausītājs – nepārtrauca, visgudri nekomentēja, nopūtās, kad to prasīja Melisas stāstītā sižets, un iesmējās, kad tas bija vajadzīgs. Iespējams, ka Melisa puisi iemīlēja tieši šīs klausīšanās prasmes dēļ, turklāt viņa tuvums šķita patiesi nomierinošs, saudzīgs un mīļš.
Lai viņu tikšanās nekļūtu līdzīgas kā zirņi pākstī, Normunds Melisu vedināja doties tālāk. Ar “tālāk” šoreiz bija domāts nevis “nopietnāk”, bet patiešām – tālāk uz priekšu, uz citu vietu. Tā viņu dzīvē ienāca Bastejkalna un Kronvalda parka dienas, Esplanādes un Doma laukuma, un ļoti daudz Mežaparka dienu. Uz mājām Normunds meiteni nesteidzās aicināt, tāpēc pirmā to izdarīja viņa.
Arī Melisas vecāki izrādījās ļoti pārsteigti par abu jauniešu līdzību un, kaut arī izturējās sirsnīgi un labvēlīgi, klusībā apņēmās noskaidrot visu iespējamo par šo jaunekli. Tēvs cerēja, ka atklāsies kāda attāla radniecība un līdz ar to meitas apsēstība ar šo puisi izbeigsies; māte nez kāpēc bija iedomājusies – aiz jaunieša klusēšanas meklējams kas slēpjams. Viņas prātā iezagās pat visai populārā doma, ka puisis varētu būt laulātā drauga sānsoļa rezultāts, tomēr, apjautājusies Normundam par dzimšanas datiem, secināja, ka tas nav iespējams – Andreass tolaik vēl atradās Atēnās un bija pilnībā pārņemts ar sava tirdzniecības tīkla lietu kārtošanu.
Diemžēl viņu cerības nepiepildījās. Normunda senčiem, centīgiem lauku saimniecības turētājiem, vismaz četrās paaudzēs nebija nekā slēpjama, bet pats Normunds šķita neticami neinteresants un bezperspektīvs. Tīra pelēcība. Ja ticēt vecāku noalgotajam privātdetektīvam, tad šim puisim nebija ne mazākās intereses par karjeru un tieksmi izsisties uz augšu.
Jau kopš mazotnes Normunds bijis ļoti kluss un lēnīgs vienpatis. Zēna vecvecāki un vecāki visus spēkus veltījuši simtgalvainas cūku fermas uzturēšanai. Bērnudārzu Normunds nebija apmeklējis, tā vietā fermas pagalmā spēlējies ar vecu bleķa pašizgāzēju, kurināmā briketēm un salmu klučiem, tāpēc drīz vien ticis iesaistīts vieglākajos fermas darbos. Agri kļuvis patstāvīgs, viņš arī skolā nemeklējis kompāniju un turējies savrupi. Ja klasesbiedriem lūgtu raksturot Normundu, viens otrs ilgi kasītu pakausi un neko prātīgu nespētu pateikt. “Normāls “čoms”,” tā Normundu raksturojis viņa draugs, pēc brīža piebilstot: “Ar viņu es ietu kopā izlūkos.”
Vidusskolas klašu audzinātāja izrādījusies runātīgāka un to pašu apstiprinājusi izvērstākā formā: “Jā, kluss gan, lai gan es teiktu – mazrunīgs. Atturīgs. Bet centīgs, atbildīgs, uzticams un nopietns. Allaž izpalīdzīgs un darbā fiziski norūdīts.”
Par spīti neatlaidīgajām pūlēm, Normunda vecāki tā arī nebija iekrājuši tik lielu kapitālu, lai varētu atļauties bezrūpīgu dzīvi. Viņi tērējuši apdomīgi – tā, lai iekrātos līdzekļus varētu ieguldīt fermas labiekārtošanā un paplašināšanā. Tas viss, protams, skāris arī Normundu, kura garderobes virsotnes aprobežojušās ar pāris džinsiem un pie skrodera šūtu lētu uzvalku izlaidumam. Puisis gan arī neesot manīts izrādām interesi par dārgām drēbēm, bet tāda jau liela daļa lauku puišu, kuriem daudz svarīgāks par to, kas mugurā, ir paša saķīlēts vai lēti iegūts pirmais braucamais. Normundam tas bijis saviem spēkiem atjaunots tēva motocikls.
Pastāvīgu draudzeni Normundam neviens neatcerējās redzējis, un, ja tā padomā, – pa kuru laiku gan? Skola, mājas, ferma, vēlāk regulāri basketbola treniņi, lai veiksmīgi aizstāvētu skolas komandas godu. Turklāt – meitenēm jau vairāk patīk tie naudīgie un daiļrunīgie, bet Normunds izvairījies pat no skolas ballītēm. Atestāts gan bijis labs un tālākajai izglītībai draudzīgs, tāpēc uz dēla studijām pastāvējuši paši vecāki – gan jau kaut kā iztikšot saviem spēkiem. Normunds iesniedzis dokumentus Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas fakultātē. Vecāki gan nenoticējuši dēla teiktajam, ka ģeologa profesija ir viņa mūža sapnis, tomēr arī neiebilduši. Lai jau vismaz Normundam izdodas apskatīt pasauli.
Uz Ģeogrāfijas fakultāti pieteicies vēl viens klasesbiedrs – Ivars, kuram galvaspilsētā dzīvojuši radinieki. Tie apsolījuši jaunajam studentam īrējamu istabu, kurā tad arī iekārtojušies abi puiši. Ar to pašu izpalīdzīgo radinieku palīdzību abi jaunieši pieņemti darbā apavu veikalā kā aizstājēji gados vecākajai pārdevējai dienās, kad sievietei būs jāatrodas ārsta uzraudzībā. Ivars ātri sapratis, ka tik garlaicīga un vienmuļa nodarbe nav viņam, tāpēc atvēlējis Normundam arī savas stundas. Veikala vadītāja neiebildusi – Normunda nopietnība un atbildības sajūta bija iepatikusies arī viņai.
Melisas vecāki varēja justies apmierināti ar privātdetektīva savāktajām ziņām, tomēr tās nedeva atbildi uz galveno jautājumu – abu jauniešu izteikto līdzību. Datos par Normunda senčiem četrās paaudzēs nebija neviena viņiem zināma uzvārda.
Melisa labi pazina savus vecākus, tāpēc ar aizdomām izturējās pret abu klusinātajām sarunām, uzspēlēto interesi par viņas attiecībām ar Normundu un slavinājumiem grieķu drauga Teliosa adresē. Tik iznesīgs, tik harizmātisks, tik galants un gudrs! Tik cēls, tik uzmanīgs, ar tādiem radurakstiem! Melisas tēvs pēkšņi apzinājās, cik svarīgi viņam ir ik pārvakarus sazināties ar māti Atēnās, un visbiežāk to darīja tieši meitas klātbūtnē. Visi – gan šajā, gan tajā pusē – skaitīja dienas līdz Melisas aizbraukšanai uz universitāti, kurā viņai būs jāpavada vēl divi gadi. Vecāki ticēja, ka mācības, Telioss un Atēnas liks aizmirst īslaicīgo aizraušanos ar atturīgo laucinieku.
Melisa tikmēr nebeidza tikties ar Normundu, un abiem šķita, ka vasara būs mūžīga. Ka viss, kas pastāv ārpus viņu kopīgo interešu loka, ir sīkums, niecīga putekļa vērts. Ja par to nedomās, tas pats izzudīs vai arī vējš to kā nieku aizpūtīs. Meitene pirmā sāka runāt par mīlestību, kas stāv pāri attālumam un visiem augsti nospraustajiem mērķiem. Savā aizrautībā viņa nepamanīja Normunda atturīgo klusēšanu, kas šoreiz bija pārāka par ikdienišķo. Viņš saviem vecākiem bija apsolījis godam pabeigt universitāti un savu vārdu bija nolēmis turēt.
(Turpinājums sekos)
– Iveta Kilinkaridou
