Konstance prata glabāt noslēpumus. To viņai iemācīja jau skolas gados septītajā klasē, turklāt visai pārliecinoši un nešaubīgi.
– Ja tu kādam pastāstīsi to, ko tikko redzēji, – sažņaudzis meitenes kaklu, dvešot viņai sejā nelabi dvakojošu elpu, šņāca kāds skolotāju istabā iemaldījies tipiņš, – es sadedzināšu ne tikai tavu mēteli, bet arī tevi pašu! Aizmirsti!
Un Konstance tanī pašā brīdī aizmirsa – gan to, kāpēc vispār nākusi uz skolotāju istabu, gan to, ka svešais vīrietis rakņājies pa somiņām un, kaut ko paslēpis zem krekla, nekavējoties izlēca pa logu. Labi, ka viņai toreiz izdevās neviena nemanītai pazust no pastrādātā nozieguma vietas, citādi nāktos atbildēt gan par paprāvo naudas summu, gan dārgajām zālēm, kas bija paņemtas no bioloģijas skolotājas somas. Pēc pāris mēnešiem šo “noslēpuma glabāšanas” mācību viņai atkārtoja bariņš pusaudžu, kad, piespieduši ģērbtuvē pie sienas, draudēja ar visādām riebīgām darīšanām, ja viņa izstāstīs, ka redzējusi, kurš sagriež skolas ietekmīgākā puiša importa virsjaku.
Pēc tam viņai draudēt vairs nevajadzēja, jo, kaut kādas sestās maņas vadīta, viņa prata sajust briesmas un savlaicīgi no tām izvairīties. Vidusskolu Konstance beidza izcili, un raksturojumā par viņu bija teikts: vērīga, klusa, apzinīga, atturīga, mazrunīga.
Pilnīgi neticami likās, ka augstskolas gados viņa sadraudzējās ar grupas lielāko tenkotāju Vivitu – viņai vienmēr bija kas jauns ieraudzīts, uzzināts un pastāstāms. Pateicoties viņai, Konstance visai drīz iemantoja uzticamas noslēpumu glabātājas slavu. Viss, ko Vivitas mēle izpļāpāja, noglabājās aiz Konstances prāta atslēgas.
“Ja gribi izkratīt sirdi, tevi uzklausīs Konstance” – tādu uzrakstu Vivita piestiprināja uz draudzenes istabiņas durvīm. Konstance gan bija iebildusi – neesot viņa nedz mācītājs, nedz psihologs, nedz zintnieks, lai izrunāties kārie meklējot citu ceļu uz dvēseles attīrīšanu. Vivitai tomēr kaut kā izdevās Konstances sirdī sēt šaubas: varbūt kāds tur augšā tieši viņai ir uzticējis veikt šo noderīgo misiju, tāpēc Konstance nedrīkst atteikties.
Atturīgā meitene izrādījās lieliska sarunu biedrene: ieinteresēti klausījās, nekad nepārtrauca stāstījumu, klusuma brīžos iestarpināja pa pamudinošam vārdam, saprotoši māja ar galvu, smaidīja, kad tas bija nepieciešams, un mierinoši atbalstīja. Cilvēku vēlmes bieži pārsniedza iespējas, tāpēc sirdsapziņa mocīja daudzus. Visai bieži nodarījumi bija patiesi smieklīgi, lielākoties greizsirdības un skaudības vadīti: paziņas mīļākās kleitas sabojāšana, dārgu kurpju izmešana pa logu, gredzena nozagšana, nepatiesa un muļķīga aprunāšana, skaļi un dramatiski emociju uzplūdi, ko reizēm pastiprināja pļaukas un dunkas, un visvisādas citas sīkas nejaucības. Peļņa no šī biznesa nekāda lielā nesanāca – uz kopīgu kafijas dzeršanu jeb “grēksūdzi” līdzi tika atnestas smalkmaizītes, kūciņas, salātiņi, kāda vīna vai liķiera pudele, kas allaž palika neizdzerta. Tikai pavisam reti zem tukšās kafijas tases atradās kāda monēta vai banknote. Kā Konstance vēlāk saprata, samaksu par sirdsapziņas atvieglošanu un noslēpuma glabāšanu noteica padarītā kaitējuma vai nozieguma smagums. Par sīkiem māņiem un pāridarījumiem pilnīgi pietika ar smalkmaizītēm; par intrigām, zādzībām un smagākiem nodarījumiem, kuru arī netrūka studentu vidē, viens otrs bija gatavs šķirties arī no divciparu banknotes. Tādās reizēs Konstance aizdomājās: cik gan patiesībā ir vērts tīras sirdsapziņas miers?
Vivita veikli prata izgrozīt dažādas lietas, arī nākamo darbavietu pēc augstskolas beigšanas atrada kāda institūta laboratorijā, kas skaitījās “silts robs”. Pierunājusi arī Konstanci doties līdzi, viņa izkārtoja abām divistabu dzīvokli un jutās apmierināta ar dzīvi. Laika gaitā arī šeit daudzi uzzināja par “noslēpumu glabātāju” un it kā starp citu centās iepazīties ar Konstanci. Vienus vilināja ziņkārība, citus – intriga, bet vairumu tāpat – iespēja atvieglot sirdsapziņu.
Konstance bieži domāja par savādo cilvēka raksturu: vai gan tik grūti ir vienkārši dzīvot godīgi, neskaužot, neaizliekot kādam priekšā kāju, nerokot bedri, neiekārojot svešu mantu… Kāpēc tik daudzi aizmirsuši par pieticību un vienkāršību? Vai viņi nezina, ka viss teiktais un darītais atgriežas atpakaļ kā bumerangs? Cik daudz reizes jau tas ir pierādījies, gan filmās, gan dzīvē pieredzēts. Ja cilvēki to ņemtu vērā, daudz mazāk nelaimju notiktu.
Viens no vīriešiem, kas biežāk iegriezās Konstances dzīvoklī, bija Imants. Patiesībā to nodarījumu, kuru dēļ atvieglot sirdsapziņu, viņam nebija nemaz tik daudz, un pat tie, par kuriem viņš “izsūdzēja grēkus”, bija patiešām smieklīgi. Būdams dusmīgs uz māti, ar kuru joprojām dzīvoja kopā, reiz pārsālījis zupu, citreiz – tīšu prātu piededzinājis putru, un tas viss tikai tāpēc, ka viņa, aizrāvusies ar seriāliem, nebija dēlam pagatavojusi vakariņas. Citā dienā viņš bijis noskaities uz māti, ka tā ilgi pļāpājusi pa telefonu. Kamēr māte cepusi viņam gaļu, nobloķējis tālruni. Līdzīgu bērnišķīgu gājienu viņa dzīvē (varbūt – iztēlē) netrūka. Konstancei reizēm šķita, ka Imants tikai izdomā iemeslus, lai varētu atnākt un pāris stundas dirnēt pie vienas kafijas tases Konstances klusumā. Kaut kas viņa tuvumā šķita pievilcīgs un tuvs, bet, iedomājoties sīkās nejaucības, kuras viņš varētu sākt vērst arī pret Konstanci, lika ieturēt distanci. Imants draudzenes atturībā vainoja sāncenšus, bet Konstances prāts tikmēr bija aizņemts ar pavisam ko citu.
Kā jau daudz kur lasīts un dzirdēts, visādu emocionālu smagumu uzkrājums rada kaitējumu psihiskajai un fiziskajai veselībai. Arī Konstance arvien biežāk sāka sūdzēties par muguras sāpēm krustu rajonā, līdz beidzot apmeklēja ārstu. Apjautājies par iespējamām fiziskām traumām, ārsts nosūtīja uz rentgenu. “Bojāts skriemelis” un “nepieciešama steidzama operācija” – frāzes, ar kurām Konstance līdz šim bija saskārusies tikai citu stāstījumos, kuros netrūka arī tādu vārdu kā “aizņēmums, kredīts, parāds”… Tagad tie visai tieši ienāca arī viņas dzīvē – nu Konstancei pašai vajadzēja meklēt naudu operācijai, turklāt vēl rehabilitācijai un profesionālai aprūpei. Lai arī Konstance dzīvoja taupīgi, jo drīzumā plānoja pirkt auto, vajadzīgās summas viņai nebija. Atlika aizņemties, jautājums tikai – kur? Vivita drīz vien sajuta draudzenes nomāktību un uzdeva jautājumus. Galu galā Konstance izstāstīja par sarežģīto operāciju, kas viņai nepieciešama, un tūlīt jau saņēma virkni Vivitas padomu:
– Tik nopietnu operāciju tev labāk veikt Vācijā. Man ir kontakti, es visu sarunāšu. Arī naudu mēs dabūsim, jo… tev taču ir, ko pārdot, vai ne?
Konstance samulsa: ko pārdot?
– Noslēpumus, muļķīt, – viltīgi smaidīja Vivita. – Starp tiem, ko tu esi dzirdējusi, gan jau ir kāds, kas gatavs tev apmaksāt operāciju. Pēc maniem aprēķiniem tev vēl vajadzētu dabūt vismaz desmit tūkstošus.
Šis Vivitas ieteikums nopietni sadusmoja Konstanci:
– Nekādā gadījumā! Tad jau labāk pati gulstos kapā ar greizu muguru!
Vivita atļāva Konstancei izteikt visu sakāmo un tad mēģināja vēlreiz:
– Tev jau nevajag tieši. Ja tu man izstāstīsi kaut ko tādu, kas nav vienkārša kleitas sagriešana, pareizāk – atcerēsies kādu, kurš tomēr būtu pelnījis saņemt sodu, mēs to nokārtotu gudri – bez pašu līdzdalības. Padomā! Un uzticies man. Es pazīstu dažus tipiņus, kas jau pēc uzvedības šķiet aizdomīgi. Daži no viņiem ir piestaigājuši arī pie tevis, piemēram, Viktors.
– Nē, Viktors nav vainīgs, – Konstance nedomājot metās aizstāvēt dāsno pielūdzēju. Viņš bija viens no tiem, kas zem kafijas tasītes mēdza atstāt algu par viņa bēdu uzklausīšanu, tāpēc Konstance zināja daudz. – Aiga, Agitas māsa, – viņa izspļāva un aprāvās, jo nu jau bija izstāstījusi par daudz.
Vivita, sapratusi, ka notikumu kamols jau sācis ritināties, stingri ieķērās pavedienā:
– Es pazīstu Aigu, viņa kādu laiku bija tuvās attiecībās ar Viktoru. Pēdējā laikā viņa sākusi svaidīties ar naudu. Kur viņa to ņem? Varbūt tev arī var iedot?
Konstance brīdi šaubījās, tad smagi nopūtās:
– Labi, es tev pastāstīšu, bet apsoli, ka nevienam neteiksi, ka tas nācis no manis!
Vivita uzlika roku uz sirds:
– Svēti solos! Kā jau teicu – izgrozīsim tā, lai mūs neskar.
– Atceries mūsu skolas biedreni Tamāru? To, kurai reiz bija mazs juvelierizstrādājumu veikaliņš. Kādā naktī tas tika apzagts, zaudējums tika novērtēts uz vairākiem simtiem tūkstošu. Darbs bija paveikts tīri, bet visas aizdomas krita uz Tamāras draugu Viktoru. Viņš, būdams civilvīrs, zinājis gan signalizācijas kodu, gan visas atslēgas. Alibi gan viņam bijis dzelžains – tieši tonakt dežurējis zemessargu patruļā. Diemžēl policija tam pārāk nenoticēja – tā esot tikai tāda skaisti safabricēta atruna. Līdz ar to nenoticēja arī Tamāra un pārtrauca abu attiecības.
Viktoram bija, kur aiziet – pie Aigas, toreizējās slepenās mīļākās. Viņu kaislība jau labu laiku tika uzturēta ar konjaka aktīvu līdzdalību, tāpēc Viktora mēle reizēm mēdza melst visādus brīnumus un līdz ar tiem – arī nopietnas lietas. Kas to vairs tagad var pierādīt, kurā mirklī viņa prāta eņģes kļuva pavisam vaļīgas, bet izpļāpājies viņš bija nopietni. Kādu pusgadu pēc aiziešanas no Tamāras viņš Aigas virtuves plauktā nejauši atrada kastīti ar zelta ķēdītēm – ar visām cenu zīmēm un provēm. Pēc skaļa strīda, kurā Aiga dievojās, ka nav vainīga un neko nezina par tādām ķēdītēm, Viktors pameta Aigu. Būtībā senā iekāre sen bija apdzisusi un konjaks arī vairs negaršoja. Nolēmis noskaidrot patiesību pats, Viktors izlēma pavērot Aigu.
Par ķēdītēm zināja arī Aigas māsa Agita. Viņa bieži mēdza ciemoties pie Konstances, jo abas bija draudzenes no skolas sola. Sākumā gan viņa sūrojās tikai par Aigas bezkaunīgajiem izlēcieniem, nevērību un noslēpumainību, līdz reiz čukstot atzinās, ka pieķērusi māsu pārskaitām lielu naudas žūksni. Paskaidrot tā izcelsmi Aiga atteikusies, vien minējusi, ka pārdevusi ģimenes zeltlietas. Agita par tādām vispār neko nezinājusi, tāpēc – izlēmusi pavērot Aigu. Kamēr māsa kārtējo reizi braukusi darīšanās uz Vāciju, pārmeklējusi viņas dzīvokli, vēlāk – vasarnīcu. Tur kādas kumodes atvilktnes dubultdibenā atradusi vismaz simtu pilnīgi jaunu un nelietotu zelta rokassprādžu, ķēdīšu un gredzenu. Aiziet uz policiju un nodot māsu viņa tomēr nespējusi. Cerējusi, ka reiz pienāks diena, kad Aiga pati izstāstīs un padalīsies savā ieguvumā. Diemžēl gāja gadi, bet māsa nepratās. Nopirka sev jaunu mašīnu, atvēra kosmētikas salonu un dzīvoja pārticībā. Tāpēc Agitas sirdī krājās rūgtums, līdz reiz tas pārplūda pāri malām – par visu notikušo viņa pastāstīja Konstancei.
Savilkt šī stāsta kopsaucēju nebija grūti. Vivita uzskatīja, ka Aigai galu galā jāsaņem kaut kāds sods, un soģa lomu viegli varētu uzticēt Viktoram, kurš tobrīd bija apmeties īrētā vienistabas dzīvokli ar malkas apkuri. Viņš varētu aiziet pie bijušās draudzenes un izspiest vismaz pārdesmit tūkstošus. Konstancei kā vidutājai iedotu vismaz operācijai nepieciešamo daļu.
Viktors ar prieku bija gatavs rīkoties, jo arī viņš jau šo to bija nofotografējis – gan Aigas rakņāšanos pa vecajām mēbelēm vasarnīcā, gan naudas stūķēšanu somiņā pie zelta uzpirkšanas punkta, gan tikšanos ar neapšaubāmi aizdomīgiem tipiem. Ja visu šo izstāstītu un parādītu policijā, Aigai cietums būtu nodrošināts, taču arī Viktors vispirms cerēja uz savu daļu labuma. Vivitas pamudinājums nāca tieši laikā. Tagad patiešām bija īstais laiks apciemot seno mīļoto.
Sākumā Aiga mēģinājusi liegties un aizbildinājusies ar ģimenes zeltlietām, bet, kad tikusi nolikta faktu priekšā, sākusi raudāt, ka negribot sēdēt cietumā. Palūgusi divas nedēļas laiku, viņa apciemojusi savus draugus Vācijā, tikusies ar aizdomīgajiem tipiņiem, līdz bijusi gatava maksāt.
Savu daļu saņēma arī Konstance. Nelielā banknošu kaudzīte pāris dienas stāvēja istabā uz galda, līdz Vivita piedraudēja to paņemt sev – viņa zināšot, ko ar to darīt. Konstance gari un plaši sāka runāt par sirdsapziņas mokām, nodevību un netīru naudu, līdz beidzot tomēr piekrita to nest uz banku, lai ieskaitītu kontā.
Līdz bankai viņa netika. Kāpjot autobusā, kāds bija ieslidinājis roku Konstances somā un izvilcis celofāna maisiņā ietīto banknošu žūksnīti. Viņai gribējās domāt – kāds zinātājs, jo svešs jau neuzminētu. Zaudējumu viņa atklāja, vēl sēžot autobusā, taču pat necentās celt trauksmi – neviens tāpat neatsauktos, turklāt gan jau vainīgais sen izkāpis kādā no iepriekšējām pieturām.
Konstance ieklausījās savās domās un saprata, ka jūtas atvieglota. Tikusi brīva no svešās naudas, kas tāpat vēl ilgi nedotu miera, kaut būtu likta lietā, viņa jutās brīva arī no savas nodevības. Viņa neko nav ieguvusi, tātad – ne sevis, bet taisnīguma labad to darījusi. Un tomēr – cik gan daudziem cilvēkiem viņa bija likusi ciest savas vaļīgās mēles dēļ! Vairs nekad! Lai visi dzīvo mierā, ja vien viņi to spēj. Viņa neiejauksies. Un vispār – nekādu noslēpumu vairs! Agri vai vēlu tie kādu skars un atkal sāpēs – gan pašai, gan vēl kādam. Lai katrs pats tiek galā ar savu nastu. Konstancei pietiek. Tagad viņa domās par savu muguru. Un varbūt par Imantu.
– Iveta Kilinkaridou
